Svētdienā pēc Kristus dzimšanas svētkiem

Kad jau daudzi ir sākuši apkopot stāstus par notikumiem, kas norisinājušies mūsu vidū, kā tos mums ir atstāstījuši to pirmie aculiecinieki un vārda kalpi, tad, visu no paša sākuma ļoti rūpīgi izpētījis, arī es atzinu par vajadzīgu tev, cienījamo Teofil, secīgi to izklāstīt, lai tu pārliecinātos, ka vārdi, kas tev mācīti, ir droši. (Lk.1:1-4)

Šajā laicīgā gada pēdējā svētdienā retrospektīvi atskatīsimies uz notikumiem, kas saistīti ar Kristus dzimšanu. Viens no galvenajiem avotiem, no kura gūstam ziņas par Jēzus dzimšanu un ar to saistītiem notikumiem ir Lūkas evaņģēlijs. Tā kā šajā stāstā ir ļoti daudz neparasta, tad dabisks šķiet jautājums – cik īsti uzticams ir viņa rakstītais? Vai mūsdienu cilvēks var to pieņemt kā patiesību, reālu notikumu aprakstu? Uzreiz jāsaka, ka tā nav tikai mūsdienu cilvēka problēma, bet pārsteidzoša un neparasta cilvēka prātam Kristus dzimšana šķitusi vienmēr. Tomēr tas vien vēl nav pietiekošs arguments, lai apšaubītu notikušā patiesumu. Ja iedziļināmies evaņģēliju vēstījumā, tad ievērojam, ka lai gan runa ir par neparastu, tomēr reālu notikumu.

Savu evaņģēliju Lūka sāk ar vārdiem, kas bija raksturīgi tā laika vēsturniekiem, un viņš sniedz arī ziņas par savu metodi – rūpīgi izpētījis un pārbaudījis aculiecinieku stāstus, Lūka tos secīgi izklāstījis savā evaņģēlijā. Šajā sakarībā ir svarīgi ievērot divas lietas: pirmkārt, ir bijušas pieejamas aculiecinieku liecības par Jēzus dzīvi, kas cirkulēja agrīno kristiešu vidū. Laikā, kad Lūka rakstīja, šie liecinieki bija vēl dzīvi un varēja pārbaudīt, apstiprināt vai noliegt viņa un citu rakstīto; otrkārt, Lūka raksta, ka viņš pats personīgi ir iepazinies ar šiem avotiem, tos izpētījis un pārbaudījis, un viņa lasītāji var būt droši par rakstītā patiesumu.

Lai gan pašā evaņģēlijā Lūka nav tieši minēts kā šī evaņģēlija autors, tomēr citu Jaunās Derības dokumentu un 2. gs. baznīcas tēvu liecības pārliecinoši apstiprina, ka rakstītājs ir bijis ārsts Lūka. Viņš ceļoja kopā ar apustuli Pāvilu un divu gadu laikā no 55-57. g., kamēr Pāvils atradās ieslodzījumā Cēzarejā, Lūkam būs bijis gan laiks, gan iespējas iztaujāt aculieciniekus, pārbaudīt viņu sacīto un fiksēt to rakstiskā veidā savā evaņģēlijā, lai liecības neietu zudumā. Tā kā mūs pašreiz vairāk interesē tās ziņas, ko Lūka sniedz tieši par Jēzus dzimšanu, tad jāsaka, ka tās acīmredzami atspoguļo pašas Marijas redzējumu. Lūka paskaidro, ka Marija pieredzēto saglabājusi savā sirdī un pārdomājusi. Tas liecina, ka viņa rakstītais nācis vai nu tiešā veidā no pašas Marijas vai arī ar Jēzus brāļu Jēkaba un Jūdas starpniecību, kas abi bija Jeruzalemes draudzes vadītāji. Iespējams, ka ziņas nākušas arī no apustuļa Jāņa, kurš pēc Jēzus krustā sišanas bija uzņēmies rūpes par Jēzus māti Mariju vai arī vēl no citiem Jēzus ģimenes locekļiem. Visbeidzot, tas, ko Lūka raksta, labi iederas tā laika vēsturiskajā un jūdu reliģiskās dzīves kontekstā. Lai gan viņš stāsta par pārsteidzošiem un neparastiem notikumiem, tomēr viņa stāsts ir rūpīgi pārbaudīts, aculiecinieku liecībās balstīts vēsturisks dokuments. Uzskats, ka Jēzus dzimšanas stāsts ir leģenda, ir leģendārs apliecinājums moderno laiku aizspriedumainajai domāšanai un vēsturisko jautājumu neizpratnei. Var diskutēt par atsevišķām stāsta detaļām, bet nevar noraidīt tā vēsturisko raksturu. Tas, ka mūsdienu cilvēks šo stāstu nespēj saprast vai nezina, ko ar to iesākt, jo tas neiederas viņa pasaules ainā, nevienam nedod tiesības to pārcelt leģendu un mītu kategorijā. Tā būtu aizspriedumaina tumsonība. Mūsdienu datorprogrammas ļauj viegli analizēt dažādu personvārdu, ģeogrāfisko vietu un augu nosaukumu lietojumu evaņģēlijos. Aina, ko iegūstam ir pilnīgi atbilstoša tam, kas zināms par tā laika dzīvi, paražām un pasauli. Ja evaņģēliji būtu nevis tiešo notikumu aculiecinieku ziņojums, bet vēlāki sacerējumi, aina būtu pilnīgi citāda, kā tas ir vērojams tā saucamajos apokrifajos evaņģēlijos, kā piemēram, Toma, Pētera vai Marijas evaņģēliji, kas patiešām ir vēlāki sacerējumi. Turpretī mūsu četri evaņģēliji ir ne tikai aculiecinieku, bet ļoti kompetentu aculiecinieku saskanīgi un viens otru papildinoši ziņojumi par reāliem notikumiem.

Tātad pēc īsa ievada Lūka sāk savu stāstījumu. Tas sākas ar ziņām par priesteri Zahariju un viņa sievu Elizabeti. Abi bija jau krietni gados un tiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga. Zaharijam tajās dienās bija izkritusi loze kalpot Templī, pienesot upurus un Svētajā vietā kvēpinot vīraku. Tāda iespēja priesterim tika dāvāta tikai reizi mūžā, un tā būs bijusi liela diena Zaharijas dzīvē. Kalpošanas laikā Templī Zaharijam parādījās Dieva vēstnesis Gabriēls, kurš paziņoja, ka viņa sieva Elizabete kļūs grūta un dzemdēs dēlu, kuru Zaharijam jānosauc par Jāni. Pēc sešiem mēnešiem šis pats Dieva vēstnesis Gabriēls ieradās Nācaretē pie kādas jaunavas vārdā Marija, kas bija saderināta ar Jāzepu no Dāvida cilts. Marijai šajā laikā varēja būt tikai kādi 12 vai 13 gadi. Gabriēls viņai pavēstīja, ka arī viņa kļūs grūta un dzemdēs dēlu, kas tiks saukts par Visaugstākā Dēlu. Marija atbildēja ar jautājumu – “kā tas var būt? Jo es vīra nezinu.” Parasti tiek uzskatīts, ka Marijas sacītais nozīmē, ka viņai līdz šim nav bijušas attiecības ar vīrieti, bet daži ebreju dzīves un valodas pazinēji saka, ka precīza šo vārdu nozīme ir nedaudz citāda, proti, Marija vēlējās pasacīt, ka fizioloģiski viņa vēl nav kļuvusi par sievieti. Šķiet, ka Dieva vēstnesis Gabriēls tieši tā arī sapratis Marijas sacīto, jo viņš tūdaļ norāda uz Marijas radinieci Elizabeti, kurai arī nevarēja būt bērni - Marijai vēl nevarēja un Elizabetei vairs nevarēja. Gabriēls saka – ej pie Elizabetes un tu redzēsi, ka Dievam nekas nav neiespējams. Šis īsais teikums paskaidro visu to brīnumaino un neparasto, kas Lūkas stāstā pārsniedz cilvēka dzīves pieredzi. Marija tūdaļ paklausīgi devās pie savas radinieces Elizabetes un pārliecinājās par Gabriēla sacīto - Elizabete patiesi gaidīja bērnu. Abas sievietes apmainījās ar dievbijīgiem sveicieniem un slavas un pateicības pilnu Dieva cildināšanu. Lūka mums atstāsta Marijas slavas dziesmu Dievam, bet daži pētnieki, sekojot atsevišķiem Jaunās Derības manuskriptiem, uzskata ka tā ir nevis Marijas bet Elizabetes dziesma, jo teksts liecina par ārkārtīgi dziļām Vecās Derības zināšanām, kuras varbūt vēl nebija gados jaunajai Marijai, bet drīzāk piederētos pieredzējušajai, dievbijīgajai priestera sievai Elizabetei. Palikusi pie Elizabetes trīs mēnešus, līdz tai pienāca laiks dzemdēt, Marija atgriezās mājās. Elizabetei piedzima dēls, kuru vēlāk pazīstam kā Jēzus priekšgājēju – pravieti Jāni Kristītāju. Tālāk Lūka pievēršas pašai Jēzus dzimšanai, un tam kas notika neilgi pirms tās.

Iepriekš Dieva vēstnesis Gabriēls bija sacījis, ka Jēzus ieņemšana notiks Svētajam Garam nākot pār Mariju un Dieva spēkam pārklājot viņu. Tas nodrošinās to, ka tas, kurš piedzims no viņas būs svēts, iedzimtā grēka neskarts un tiks saukts – Dieva Dēls. Grieķu kultūrā bija pazīstami daudzi stāsti par mītiskām dievību attiecībām ar sievietēm, bet Lūkas stāsts ir būtiski atšķirīgs – Jaunava Marija ieņems bērnu pārdabiskā veidā, nesasniegusi vēl sievietes vecumu un saglabādama savu jaunavību. Rakstu zinātājam eņģeļa vārdi tūdaļ atsauc atmiņā Radīšanas stāstu, kas norāda, ka Jēzū Kristū sākas jauna Dieva radīšana. Marija uz Gabriēla sacīto atbildēja ar pazemīgu prieku: “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.”

Mēs varbūt uzreiz nestādāmies priekšā, ko īsti Gabriēla vēsts nozīmēja Marijai: visam viņas dzīvē tagad bija jāmainās. Viņai nebija ne jausmas, kā to visu uztvers viņas saderinātais Jāzeps, kurš pēc jūdu tradīcijas jau skaitījās viņas vīrs, un ko par to sacīs citi cilvēki; kādus upurus tas viņai prasīs. Tomēr tik daudz jaunajai jūdu meitenei vajadzēja saprast, ka no cilvēku puses viņas gods un dzīvība bija apdraudēti. Tomēr viņa droši paklausīja Dieva gribai. Marija tādējādi mums kalpo kā brīnišķīgs ticības un paklausības piemērs.

Tālāk Lūka mums īsi atstāsta pašu Jēzus dzimšanu un ar to saistītos notikumus. Tā kā romieši bija okupējuši jūdu zemi, tad jūdiem bija jāpakļaujas romiešu pavēlēm laicīgajos dzīves izkārtojumos. Laicīgais iemesls, kādēļ Jāzeps devās uz Betlēmi ir saistīts ar viņa īpašumu, jo tautas skaitīšanas iemesls bija nodokļu iekasēšana, tādēļ ikvienam bija jāreģistrējas tur, kur viņam piederēja kāds īpašums. Iespējams, ka arī Marija devās kopā ar Jāzepu tādēļ, ka arī viņai piederēja kāds īpašums Betlēmē. Lūka neuzskata par vajadzīgu sniegt sīkākas detaļas, vien norāda, ka Jāzeps bijis no Dāvida cilts un viņa dzimtas pilsēta bija Betlēme. Pēc jūdu pravietiskajiem rakstiem un tradīcijas Kristum bija jāpiedzimst tieši Betlēmē. Tur arī Marijai piedzima viņas pirmdzimtais – Jēzus. Evaņģēlists ir ļoti atturīgs savā stāstā par Jēzus dzimšanu un vairās no sentimentālām detaļām, kuru diemžēl netrūkst vēlākos Jēzus dzimšanas komentāros. Pēc tam Lūka stāsta par pirmajiem Jēzus dzimšanas lieciniekiem ganiem, Dieva eņģeļiem un viņu vēsti par Jēzus Bērniņu, ko gani aiznes Marijai, Jāzepam un tiem, kuri tobrīd vēl atradās kopā ar viņiem. Marija ganu sacīto paturēja prātā un sirdī rūpīgi pārdomāja. Tas tad arī ir tas avots, no kurienes mēs to visu uzzinām.

Astotajā dienā pēc dzimšanas bērns tika apgraizīts un viņam tika dots vārds Jēzus, kas tulkojumā nozīmē – Dievs glābj. Tālāk Lūka stāsta, ka 40 dienas pēc Jēzus dzimšanas Marija apmeklējusi Templi, lai stādītu Jēzu Dieva priekšā un pienestu savas šķīstīšanas upuri. Templī viņus sagaidījis kāds dievbijīgs vīrs, vārdā Simeons un praviete Anna. Viņi abi apliecina visu Vecās Derības pravietojumu piepildīšanos Jēzus bērnā. Dievs bija īpaši apsolījis Simeonam, ka viņš savām acīm redzēs Kristu, un tagad viņu ieraudzījis, Simeons ņēma to savās rokās un slavēja Dievu. Pēc tam Lūka stāsta vēl dažas lietas attiecībā uz Jēzus bērnību, par kurām runāsim nākošajās svētdienās, kā arī sniedz Jāņa Kristītāja darbības aprakstu. Tālāk seko Jēzus ciltsraksti. Atšķirībā no evaņģēlista Mateja, kurš savu evaņģēliju sāk tieši ar Jēzus ciltsrakstiem, Lūka tos min tikai pēc Jēzus Kristības un tie ir nedaudz citādi veidoti, nekā Mateja sniegtie.

Mūsdienās ģeneoloģijām vai ciltsrakstiem cilvēki parasti nepievērš lielu uzmanību un visticamāk, ka pat daudzi no kristiešiem tikai pavirši ir pārlaiduši acis Jēzus ciltsrakstiem. Tomēr pavisam citāda attieksme pret ciltsrakstiem bija jūdiem, kā tas redzams no vairākām Vecajā Derībā atrodamām ģeneoloģijām. Piederību Isarēlam noteica tikai pēc piederības kādai ģimenei vai ciltij, un īpaši svarīgs šis jautājums bija priesteru un levītu kārtai, jo tikai Ārona un Levija pēcteči drīkstēja kalpot Templī. Tā kā Mateja evaņģēlijs sākas ar Jēzus ciltsrakstiem, tad varam sacīt, ka visa Jaunā Derība sākas ar tiem. Ebreju vārds, kas nozīmē – ciltsraksti ir – TOLDOT. Pilnā formātā šis vārds Bībelē atrodams tikai divās vietās, bet pārējās ar vienu trūkstošu burtu (Vav), ar vienu vienīgu izņēmumu pie Jūdas un Tamāras dēla Pereca ciltsrakstiem (Rut. 4: 18-22). Jūdu rabīni uzskatīja, ka burts no vārda “ciltsraksti” pazudis grēkā krišanas dēļ, pēc kuras pasaulē ienāca nāves eņģelis, bet Pereca gadījumā vārds “ciltsraksti” parādās pilnā veidā, jo no viņa cilts nāks Kristus, kurš aprīs nāvi (Jes.25:8).

Pārsteidzošais ir tas, ka Mateja sarakstā ir minētas četras sievietes – Tamāra, Rāhāba, Ruta un Batšeba. Lai gan vairākas paaudzes Mateja sarakstā ir izlaistas, pēc jūdu paražas uzvērot tikai galvenās, šīs sievietes tur atrodas. Kādēļ Matejs minēja viņas, ja iekļaut sievietes ciltsrakstos bija pretrunā ar jūdu likumiem? Turklāt visas četras bija pagāniskas izcelsmes un vainīgas seksuālos grēkos. Tomēr visas četras piederēja Dāvida līnijai, no kura bija jānāk Kristum. Iespējams, ka Mateja nolūks bija šādi atbildēt uz baumām par grēcīgu Jēzus ieņemšanu. Matejs it kā saka jūdiem – paraugieties vispirms uz Dāvida līnijas ciltsrakstiem! Tas, ko jūs tur ieraudzīsiet būs nevis baumas, bet reālas lietas. Tie ir jūsu ciltsraksti, kuros ir viena prostitūta, otra, kas par tādu izlikās, kā arī laulības pārkāpēja, no kuras piedzima jūsu apbrīnotais ķēniņš Salamans. Jums nevajadzētu skatīties uz Jēzu, jo uz viņu šīs lietas attiecas tikai tik daudz, ka Jāzeps ir viņa juridiskais, nevis bioloģiskais tēvs. Tāda viņam nav vispār! Skatieties pa priekšu labāk paši uz sevi, pirms jūs izplatāt baumas!

Gan Mateja, gan Lūkas sniegtajos ciltsrakstos atrodas vēl viens problemātisks vārds, proti, Jehonja. Jehonja bija Jūdas jeb Dienvid-valsts ķēniņš, kurš tika Dieva nolādēts par to, ka neņēma vērā un sadedzināja pravieša atnesto Dieva vārda rakstu. Viņam tika paziņots, ka viņam nebūs pēcnācēju, kas sēdēs uz Dāvida troņa. Tādējādi šķiet, ka Dieva lāsta dēļ Kristus līnija ir pārtraukta. Pētnieki ir dažādi mēģinājuši atrisināt šo problēmu, bet īstais risinājums atrodams pravieša Hagajas grāmatā, kur rakstīts: “Tajā dienā, saka Pulku Kungs, es ņemšu tevi, Zerubābel, Šaltiēla dēls, sev par kalpu, saka Pulku Kungs, tu būsi mans zīmoggredzens, jo tevi es esmu izraudzījies!” (Hag.2:23) Šie vārdi tika sacīti Zerubābelam, Jehonjas mazdēlam, kurš atjaunoja Jeruzālemes Templi pēc Bābeles trimdas. Tieši caur Zerubābelu, kurš minēts gan Lūkas, gan Mateja sniegtajos ciltsrakstos, Dieva lāsts no Jehonjas pēcnācējiem tika noņemts, sekoja Dieva piedošana un atkal tika atvērtas durvis Dieva apsolījumu piepildīšanai caur Dāvida cilti. Tādējādi Jēzus ciltsraksti māca, ka grēkam un nāves lāstam nepieder pēdējais vārds. Dievs nepametīs savu kritušo radību, bet par spīti visiem šķēršļiem neatlaidīgi turpinās savu sen nosprausto ceļu, ko viņš bija pasludinājis tūdaļ pēc grēkā krišanas Ādamam un Ievai – no sievas dzimuma nāks kāds, kurš iznīcinās velna varu. Šis Dieva izvēlētais ceļš vijas cauri visai Vecajai Derībai, īpaši skaidri atklājoties pie Ābrahāma un Dāvida. Tajā mēs redzam vairākas grēcīgas sievietes, pagānieties un virkni citu apžēlotu grēcinieku. Mēs redzam velna nesekmīgos mēģinājumus likt šķēršļus Dieva plāniem, Dieva bezgalīgo uzticību saviem apsolījumiem, līdz beidzot lasām pirmos Jaunās Derības vārdus: “Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahāma dēla, cilts raksti.” Šie vārdi liecina, ka Dieva apsolījums ir piepildīts un pasaulē ieradies visas cilvēces, jūdu un pagānu, sieviešu un vīriešu – visu grēcinieku Glābējs - Jēzus Kristus. Āmen.