17. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

No viena cilvēka Dievs radīja visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu un kaut taustoties censtos viņu atrast, lai gan viņš nav tālu nevienam no mums. Jo viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam, kā jau daži jūsu dzejnieki ir sacījuši: mēs arī esam viņa dzimums. Mums, kas esam Dieva dzimums, nav jāuzskata, ka dievišķais ir līdzīgs zelta vai sudraba, vai akmens veidojumam, ko cilvēks ar savu izdomu un prasmi darinājis. Dievs, neņemdams vērā pagājušos nezināšanas laikus, tagad visur aicina visus cilvēkus atgriezties no grēkiem. Dievs ir nolicis dienu, kurā viņš taisnīgumā tiesās pasauli caur vīru, ko viņš izredzējis, un visiem ir devis ticības pierādījumu, uzmodinādams viņu no mirušajiem.” (Ap. d. 17: 26-31)

16. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Drīz pēc tam viņš devās uz pilsētu, sauktu Naine, un kopā ar viņu gāja mācekļi un liels ļaužu pūlis. Kad viņš jau tuvojās pilsētas vārtiem, redzi, iznesa kādu mirušo, mātes vienīgo dēlu, un viņa pati bija atraitne, un līdz ar viņu bija liels pūlis pilsētnieku. Atraitni ieraudzījis, Kungs iežēlojās par viņu un tai sacīja: “Neraudi!” Pienācis klāt, viņš aizskāra zārku; nesēji apstājās, un viņš sacīja: “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un Jēzus atdeva viņu mātei. Visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū; Dievs ir uzlūkojis savu tautu.” Šī vēsts par viņu izgāja pa visu Jūdeju un tās apgabalu. (Lk. 7:11-17)

15. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Neviens nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam. Tādēļ es jums saku: nezūdieties savas dzīvības dēļ – ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz savas miesas dēļ – ko vilksiet mugurā. Vai tad dzīvība nav vērtāka kā barība un miesa kā drēbes? Pavērojiet putnus debesīs – ne tie sēj, ne pļauj, ne savāc ražu šķūņos; jūsu debesu Tēvs tos baro. Vai jūs neesat daudz vairāk vērti kā viņi? Kurš no jums ar savu zūdīšanos var pagarināt savu mūžu kaut vai par olekti? Kādēļ jūs zūdāties par savu apģērbu? Mācieties no lilijām pļavā, kā tās aug – ne tās nopūlas, ne vērpj,  bet es jums saku: pat Sālamans visā savā godībā nebija tā tērpies kā viena no tām. Ja nu Dievs pļavas zāli, kas šodien ir, bet rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, cik gan daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie?! Tādēļ nezūdieties, sacīdami: ko ēdīsim? ko dzersim? ko vilksim mugurā? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.  Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. Nezūdieties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies; katrai dienai pietiek savu bēdu. (Mt. 6:24-34)

14. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bileāms manīja, ka Kungam labpatīk svētīt Israēlu, un negāja burties kā citas reizes, bet vērsa vaigu pret tuksnesi. Bileāms pacēla acis un redzēja Israēlu mājojam savās ciltīs, un pār viņu nāca Dieva Gars. Tad viņš līdzībā sāka teikt: “Bileāma, Beora dēla, vēsts, tā vīra vēsts, kuram atvēra acis, tā vēsts, kurš dzird, ko Dievs saka, kurš redz Visuspēcīgā redzējumus, kurš krīt, bet kuram paliek atvērtas acis! - Cik labas ir tavas teltis, Jēkab! Tavi mājokļi, Israēl! Kā plaša upes ieleja, kā dārzi, kas upmalā, kā alvejas, ko stādījis Kungs, kā ciedri pie ūdens! Ūdens viņa smeļamā kausā plūdīs, viņa pēcnācējiem - ūdeņi dāsni! .. Dievs viņu ved no Ēģiptes, kā mežonīgi vērši tie viņam! Viņš aprīs tautas, savus pretiniekus, sadragās tiem kaulus un caururbs bultām!.. Kas tevi svēta, būs svētīts, kas tevi nolād, būs nolādēts!” Tad [mideāniešu ķēniņš] Balāks iedegās dusmās pret Bileāmu, Balāks sasita plaukstas un teica Bileāmam: “Es tevi saucu, lai nolādi manus ienaidniekus, bet, redzi, tu viņus svētīji trīs reizes! Un tagad - mūc projām, no kurienes nācis!” … Un vēl Bileāms līdzībā sacīja: “Bileāma vēsts, tā vīra vēsts, kuram atvērtas acis, tā vēsts, kurš dzird, ko Dievs saka, kurš zina Visuaugstā atziņu, kurš krīt, bet kuram paliek atvērtas acis! - Es Viņu redzu, bet vēl ne tagad, es Viņu uzlūkoju, bet ne tuvumā - redzi, nāks zvaigzne no Jēkaba, celsies zizlis no Israēla - .. un Israēls parādīs saviem ienaidniekiem spēku!” (4. Moz. 24:1-18)