16. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Drīz pēc tam viņš devās uz pilsētu, sauktu Naine, un kopā ar viņu gāja mācekļi un liels ļaužu pūlis. Kad viņš jau tuvojās pilsētas vārtiem, redzi, iznesa kādu mirušo, mātes vienīgo dēlu, un viņa pati bija atraitne, un līdz ar viņu bija liels pūlis pilsētnieku. Atraitni ieraudzījis, Kungs iežēlojās par viņu un tai sacīja: “Neraudi!” Pienācis klāt, viņš aizskāra zārku; nesēji apstājās, un viņš sacīja: “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un Jēzus atdeva viņu mātei. Visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū; Dievs ir uzlūkojis savu tautu.” Šī vēsts par viņu izgāja pa visu Jūdeju un tās apgabalu. (Lk. 7:11-17)

Pagājušā svētdienā evaņģēlijs mierināja un iedrošināja nebīties no bada un trūkuma; šīs dienas teksts iet soli tālāk un vēsta par glābiņu no paša lielākā posta - nāves. Trūkums, slimības un nāve piemeklē arī daudzus dievbijīgus cilvēkus. Mirst taču arī ticīgie! Mirst pat mazi bērni! – Tie smagi slimo, cieš nelaimes gadījumos. Nāve ir vienīgā droši zināmā lieta šajā nepastāvīgajā pasaulē. Agri vai vēlu nāksies mirt ikvienam. Turklāt bieži tas notiek agru, jo kā gudrie saka: cilvēks nekad nav par jaunu, lai mirtu. Mēs patiesi dzīvojam nāves vidū un tās priekšā esam bezspēcīgi. Nāves izkapts pļauj jaunus un vecus, gudrus un muļķus, bagātus un nabagus – visus bez izņēmuma.

Nāve ir mistērija, noslēpumaina vara, kas atņem cilvēka dzīvei jebkuru jēgu, mērķi un vērtību. Nāve iet tālāk par atsevišķa cilvēka likteni, un attiecas arī uz siltuma jeb visuma nāvi. Tas nozīmē, ka visā visumā valda nāve un dzīvība ir tikpat neizprotama, cik īslaicīga parādība. Fiziķiem šajā sakarība ir savs skaidrojums, biologiem savs, bet kopumā nāve tiek saistīta ar jebkuras sistēmas vai organisma nespēju pastāvēt laika gājumā. Tas liek secināt, ka dzīvība nekam nepiemīt pašam no sevis, un, ka dzīvība ir vēl lielāka mistērija par nāvi.

Nāves nenovēršamība rada arī smagas morālas problēmas, piemēram, kādēļ gan nevarētu kādu nosist, ja viņš man traucē, jo tāpat jau viņš agru vai vēlu mirs? Kāda jēga ir nesavtībai, mīlestībai, labestībai, ja beigu beigās nekā vairs nebūs? No šādiem jautājumiem nevar izvairīties, un tādēļ mūsdienu politika lielā mērā nav nekas cits, kā vien mēģinājumi kaut kādā mērā savaldīt nāves kultūras pārstāvjus no savstarpējas iznīcināšanas.

Tā kā laicīgam pasaules redzējumam trūkst mūžības perspektīvas, tas ir vairāk nodarbināts ar dzīvi nekā ar nāvi, - attieksme ko attiecībā uz nāvi vislabāk raksturot ar vārdiem – ak, labāk par to nemaz nedomāt! Tā kā nāve tomēr pastāv kā nenovēršama realitāte, tad cilvēki pūlas, lai nāve neradītu bezcerīgu pesimismu, negrautu un nepostītu dzīvi. Viens no veidiem, kā to panākt, ir mēģināt iekļaut nāvi dabiskajā lietu kārtībā, piemēram, kā nenovēršamu evolūcijas nepieciešamību. Līdz ar to nāve vismaz šķietami kļūst nekaitīga. Tas palīdz saprast tā saucamo mūsdienu „nāves industriju”, kas vērsta uz to, lai nāve iespējami mazāk traucētu dzīvos viņu šīs pasaules rūpēs. Agrāk cilvēki parasti mira savās mājās, tuvinieku vidū, kas tad arī sagatavoja viņus aiziešanai no šīs pasaules. Mirēju pavadīja lūgšanas, psalmu lasījumi, kristīgas dziesmas grēksūdze un Vakarēdiens, kas to sagatavoja mūžībai. Tagad cilvēki mirst slimnīcās vai pansionātos, parasti īsti to nemaz neapzinādamies, jo atrodas stipras iedarbības medikamentu varā. Tūdaļ pēc nāves iestāšanās mirušā ķermenis nokļūst apbedīšanas iestāžu rokās, kur tas tiek krāsots un špaktelēts, lai nāves pēdas būtu iespējami maz redzamas. Bēru laikā mirušais nu izskatās kā dzīvs, un raugoties nāves darbā cilvēki ir pasargāti no negatīviem pārdzīvojumiem. Pēc sastapšanās ar nāvi bērēs, visiem par nāvi paliek mēreni sērīgs, bet visumā pozitīvs noskaņojums. Dzīve nav satricināta, tā turpinās un nekas netraucē visiem tūdaļ atgriezties pie saviem ikdienas darbiem un rūpēm. Blakus pasaulīgu cilvēku centieniem ir arī reliģiski noskaņoti ļaudis, kas stāsta, ka kaut kur un kaut kā pastāv kāda garu pasaule vai kaut kas tai līdzīgs. Arī tas sniedz, lai arī nelielu, tomēr mierinājumu. Kopumā gan jāatzīst, ka savā dziļākajā būtībā cilvēku centieni ir izrādījušies neveiksmīgi, un nāve cilvēkiem joprojām iedveš šausmas. Un te jāsaka, ka tieši nāves bailes, šausmas nāves priekšā atrodas daudz tuvāk kristīgam lietu skatījumam, nekā jebkāda veida samierināšanās mēģinājumi, vienalga - laicīgi vai reliģiski.

Lai gan cilvēki mēdz spriest, ka vecums jeb laiks ir tas, kas nenovēršami atnes nāvi, tomēr nāvei nav nekāda sakara ar laiku. Apustulis Pāvils par nāves iemeslu sauc grēku, un viņš saka, ka grēka spēks savukārt ir Dieva likums. Īsi sakot, notiek tas, par ko Mozus runā 90. psalmā - mēs iznīkstam Dieva dusmu priekšā, tiekam iznīcināti viņa bardzības dēļ, mūsu dienas zūd Dieva dusmu kvēlē. Dodams glābšanās iespēju, Dievs ir atvēlējis mums noteiktu laiku šeit uz zemes, bet viņš negrasās ilgstoši paciest grēku savā priekšā, tādēļ cilvēka dienu skaits šajā pasaulē ir ierobežots.

Tomēr Dievs nav noteicis konkrētu cilvēka mūža ilgumu. Pirmajā Mozus grāmatā gan ir minēti 120 gadi, bet tie visticamāk attiecas uz laiku, ko Dievs atvēlēja, lai cilvēki atgrieztos pirms Grēku plūdiem. Jau minētajā 90. psalmā Mozus saka, ka cilvēka mūžs ir 70 gadu vai ja kāds ļoti stiprs 80 gadu, bet tas ir tikai Mozus novērojums viņa dzīves laikā. Lai gan Raksti saka, ka garš mūžs ir Dieva svētība, tomēr no tā nevaram secināt, ka īss mūžs vai nāve nelaimes gadījumos vienmēr ir īpašs Dieva sods. Lūkas evaņģēlijā lasām, ka pie Jēzus atnāca cilvēki, kas pavēstīja, ka Pilāts licis nogalināt kādu galilejiešu svētceļnieku grupu. “Jēzus tiem atbildēja, sacīdams: “Vai jums šķiet, ka šie galilejieši ir bijuši grēcīgāki par citiem galilejiešiem, ka tā cietuši? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā. Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, kuriem uzkrita tornis Sīloāmā un tos nosita, bija to pelnījuši vairāk nekā citi Jeruzālemē? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.”

Jēzus šeit saka, ka traģiski nelaimes gadījumi var gadīties ikvienam un jebkurā vietā. Tiem ir pakļauti visi, Dieva ļaudis ieskaitot. Šeit Jēzus iebilst farizejiem, kuri uzskatīja, ka nelaimes vienmēr ir sods par grēkiem. Bet tad Jēzus turpina savu brīdinājumu ar Līdzību par neauglīgo vīģes koku: “Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīnadārzā, un viņš nāca un meklēja tajā augļus, bet neatrada. Un viņš sacīja dārza kopējam: redzi, jau trīs gadus es te nāku cerībā atrast augļus šajā vīģes kokā, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi! Bet dārza kopējs atbildēja: kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aproku un apmēsloju. Un, ja tas turpmāk dos augļus, labi; bet, ja ne, tad nocērt to.” (Lk. 13: 1-9) Jēzus tātad māca par Dieva žēlsirdību un pacietību un aicina atgriezties no grēkiem, jo citādi ikviens ņems nelabu galu. Viņš saka, ka iepriekšminētie traģiskie notikumi nav zīmes, kas liecina, ka Dievs tiesā atsevišķus cilvēkus, bet gan zīme, ka viņa dusmas ir vērstas pret visu grēcīgo cilvēci. Kristieša secinājums, redzot nelaimes gadījumus, ir nevis – viņš to bija pelnījis, bet gan - arī es to esmu pelnījis. Paldies Dievam, ka Jēzus ir miris par mums visiem un augšāmcēlies grēku piedošanai, lai es nepazustu mūžīgā nāvē! Arī šīsdienas tekstā dzirdējām par kādu mirušu jaunekli, tātad cilvēku, kurš bija miris agri. Ja viņš būtu sodīts savu grēku dēļ, Jēzus to nebūtu augšāmcēlis. Visi ir pelnījuši nāvi, jo visi ir grēkojuši, bet tas, ka Jēzus iežēlojās par mirušā jaunekļa māti un uzcēla viņas dēlu no nāves, liecina par Jēzus žēlsirdību un varu pār nāvi. Ar šo brīnumdarbu Jēzus vēlējās iedrošināt arī Jāni Kristītāju, kurš atradās Hēroda cietumā un arī ikvienu no mums, kas dzirdam šo stāstu.

Evaņģēlija stāsts liecina, ka Vecās Derības pravietiskās cerības ir piepildījušās. Pravieši vēstīja, ka miroņu augšāmcelšanās liecinās par Kristus laikmeta iestāšanos, kad Dievs Radītājs pats nāks cilvēka miesā, lai no jauna pārradītu savu grēkā kritušo radību. Tad Dieva žēlastība ar neparastu spēku tiks izlieta pār viņa ļaudīm. Tas būs īpašs Dieva žēlastības un pestīšanas laikmets. Tas ir laikmets, kurā dzīvojam arī mēs. Un Naines jaunekļa augšāmcelšana māca, ka Jēzum ir vara augšāmcelt arī mūs. Tas nenozīmē, ka tiksim pamodināti no nāves katru reizi, kad mirsim, bet gan to, par ko runāja pravietis Hoseja un priecājās Pāvils, proti, ka nāves varai ir pienācis gals, un mirušie reiz tiks augšāmcelti jaunai, mūžīgai dzīvei jaunā pasaulē.

Evaņģēlijs stāsta, ka šī vēsts par Jēzus varu pār nāvi sasniedza daudzus cilvēkus: par to dzirdēja gan farizeji, gan citi jūdu reliģiskie vadītāji, gan Hērods, bet tikai daži no tiem, kas dzirdēja kļuva ticīgi un tika izglābti. Daudzi palika vienaldzīgi, skeptiski un neticīgi. Tā tas turpinās arī mūsu dienās. Varu šajā pasaulē ir sagrābis velns. Tādēļ pasaule nav glābjama, nedz arī tā var kļūt labāka. Dievs negrasās glābt velnu un savukārt pats velns nevēlas tikt glābts. Tādēļ Dievs savus ticīgos ļaudis, savu tautu jeb baznīcu glābj no šīs pasaules posta un ved uz jaunu pasauli, kur vairs nebūs nekādas velna varas. Evaņģēliji nav stāsts par šīs pasaules uzlabošanu - labāku, vieglāku un ilgāku dzīvi šajā pasaulē. Tie ir stāsts par ceļu uz jaunu pasauli un dzīvi tajā. Jaunajā pasaulē vairs nebūs ne trūkuma, nedz nāves, un ticīgie uz šo jauno pasauli tiek saukti dažādos laikos un dažādos vecumos pēc Dieva mūžīgās gudrības un žēlsirdības.

Ir skaidrs, ka Naines jaunekļa uzmodināšana no nāves nav pēdējā Dieva atbilde. Agri vai vēlu arī šim jauneklim tomēr nāksies mirt. Protams, kurš slimais vai nāves briesmās esošais nevēlētos, lai šoreiz nāve ietu secen, bet ikviens tomēr saprot, ka tas tā nevar turpināties bezgalīgi. Agru vai vēlu nāve sacīs savu vārdu. Tā ir sods par cilvēka atkrišanu un nav tāda cilvēka, kurš varētu no tā paglābties. Jēzus rīcība tomēr rāda, ka mēs ikviens esam Dievam dārgi, un viņam ļoti rūp mūsu liktenis. Daudzus no mums Jēzus un viņa eņģeļi ir ne vienreiz vien ir paglābuši no drošas nāves, aizsteidzoties tai priekšā. Mēs esam gan brīnumaini dziedināti, gan pasargāti no citām briesmām un daudzi jau sen vairs nebūtu šajā pasaulē, ja Jēzus nebūtu glābis vai mums pat neapzinoties novērsis draudošās briesmas. Jēzus dara to, ko Dievs jau senos laikos ir apsolījis. Piemēram, ar pravieša Hoseas starpniecību Vecās Derības laikā Dievs apsolīja atsvabināt savu tautu no elles varas un izglābt no nāves. “Nāve, kur ir tava inde un sērgas? Elle, kur ir tavs iznīcības spēks?” – izsaucas pravietis. (13:14) Pāvils priekpilns atkārto Hoseas vārdus: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, nāve, tavs dzelonis? Nāves dzelonis ir grēks, un grēka spēks ir bauslība. Bet pateicība Dievam, kas mums dod uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (1. Kor. 15: 55-56) Dieva apsolījums glābt no elles un nāves īstenojās Jēzū Kristū, kurš ne tikai vairakkārt apsolīja glābt ticīgos no nāves, bet kā dzirdējām šīs dienas evaņģēlijā, to uzskatāmi arī parādīja ar darbiem. Jēzus varenie vārdi un darbi ir tie, kas modina un uztur mūsos ticību – uz miesas augšāmcelšanos un dzīvošanu jaunā pasaulē.

Mūsu ticība balstās Svētajā Kristībā, kas jau ir vecā cilvēka miršana, jaunā cilvēka dzimšana un pāreja jaunā pasaulē. Svētās Kristības spēks turpina plūst, kā nebeidzama straume no dzīvības avota Kristus. Arī Svētais Vakarēdiens nav kāda reliģiski mistiska izklaide, bet tas ir Dzīvības Maize - šīs jaunās Kristībā dāvātās dzīvības uzturēšana un barošana, un tādēļ ir pareizi to saukt par Zālēm pret nāvi. Mūsu Vakarēdiena svinības ir dūriens nāvei acī un karstas darvas spainis uz velna galvas. Arī eļļas svaidīšana senajā baznīcā, nepastāvēja brīnumu veikšanai, bet gan slimnieka domāšanas izmaiņai, ļaujot viņam ar citām acīm paskatīties uz slimību, ciešanām un nāvi. Praktiski tas nebija nekas cits, kā Kristības spēka pielietojums dzīvē. Pēdējās svaidīšanas mērķis bija nevis veselība, bet gan cilvēka ieiešana Dieva valstībā kā Uzvarētāju baznīcā. Tas maina kristiešu izpratni par ciešanām, slimībām un nāvi, uztverot savas ciešanas kā Kristus ciešanas, kuras viņš ar savu nāvi un augšāmcelšanos pārvērta dzīvības uzvarā.

Ar šādu lietu redzējumu mocekļi, Kristus asinsliecinieki uzņēma pārbaudījumus un ciešanas un tam pašam mērķim kalpo pārbaudījumi, slimības un ciešanas, kuras piedzīvojam mēs. Mēs ar pateicību uztveram dziedināšanas brīnumus, kas pēc Tā Kunga neizdibināmās žēlsirdības pilnā prāta notiek arī mūsu dienās, bet baznīca vispirms arvien lūdz un cer uz citu brīnumu, brīnumu kurā cietējs no sāpēm un izmisuma pievērstos gaismai. Baznīca lūdz pēc gaismas uzvaras slimajā, ciešanu pārņemtajā cilvēkā. Kad Kristus runā par savām ciešanām, viņš runā nevis par izbēgšanu no tām, to atvairīšanu, bet gan pārvēršanu – pārvēršanu uzvaras priekā. Tādēļ viņš to salīdzina ar dzemdību sāpēm, kas nes jaunu dzīvību un liek priekam par jauno dzīvību aizmirst dzemdību sāpes. Šī dzīvības uzvara pār nāvi Kristū, mūsu līdzdaļa tajā, tad arī ir vienīgā patiesā dziedināšana. Par uzvaru pār nāvi, par aug­šāmcelšanos un Dieva Valstību mēs zinām un vien­mēr varēsim uzzināt tikai no Kristus, no viņa žēlsirdīgās klātbūtnes pieredzes viņa žēlastības līdzekļos – Kristībās, Absolūcijā, Vakarēdienā un sludinātājā vārdā. Te mums tiek dāvāts prieks par viņa otrreizējo atnākšanu, prieks par mūsu uzņemšanu pie viņa galda viņa Valstībā. Tas viss norisinās jau tagad un šeit, neticīgās pasaules acu priekšā, nāves kultūras vidū mums tiek dāvāta dzīvība, un tas notiek baznīcā. Baznīca un katrs tās dievkalpojums ir arī mūsu uzņemšana augšāmceltā Kunga dzīvē. Tās ir ilgas pēc Dieva valstības, pēc tās nedziestošās die­nas, kad tas Kungs atalgos mūs pēc mūsu sirds satura jeb ticības. Laika vairs nebūs, nāves vairs nebūs, būs tikai un vienīgi dzīvība, mūžīga dzīvība. Lielais noslēpums Kristus nāve ir uzveikusi mūsu nāvi, liekot tai kļūt par dzīvības piepildījumu, jo viņš to ir piepildījis ar sevi, ar savu mīlestību un savas dievišķības mirdzumu. Viņā dzīvība mums ir dota pār pārim, jā, viss kļuvis mūsu, viss kļuvis mans. Tā raksta apustulis Pāvils: "Viss ir jūsu, vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve, vai tagadne, vai nā­kotne, viss pieder jums. Bet jūs piederat Kris­tum un Kristus - Dievam" (1. Kor. 3:22-23). Piederēt Dievam nozīmē iegūt visu, iegūt dzīvību pār pārim, kūsājošu, mutuļojošu, nebeidzamu, mūžīgu, svētlaimīgu prieku savā Radītajā. Āmen.