14. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bileāms manīja, ka Kungam labpatīk svētīt Israēlu, un negāja burties kā citas reizes, bet vērsa vaigu pret tuksnesi. Bileāms pacēla acis un redzēja Israēlu mājojam savās ciltīs, un pār viņu nāca Dieva Gars. Tad viņš līdzībā sāka teikt: “Bileāma, Beora dēla, vēsts, tā vīra vēsts, kuram atvēra acis, tā vēsts, kurš dzird, ko Dievs saka, kurš redz Visuspēcīgā redzējumus, kurš krīt, bet kuram paliek atvērtas acis! - Cik labas ir tavas teltis, Jēkab! Tavi mājokļi, Israēl! Kā plaša upes ieleja, kā dārzi, kas upmalā, kā alvejas, ko stādījis Kungs, kā ciedri pie ūdens! Ūdens viņa smeļamā kausā plūdīs, viņa pēcnācējiem - ūdeņi dāsni! .. Dievs viņu ved no Ēģiptes, kā mežonīgi vērši tie viņam! Viņš aprīs tautas, savus pretiniekus, sadragās tiem kaulus un caururbs bultām!.. Kas tevi svēta, būs svētīts, kas tevi nolād, būs nolādēts!” Tad [mideāniešu ķēniņš] Balāks iedegās dusmās pret Bileāmu, Balāks sasita plaukstas un teica Bileāmam: “Es tevi saucu, lai nolādi manus ienaidniekus, bet, redzi, tu viņus svētīji trīs reizes! Un tagad - mūc projām, no kurienes nācis!” … Un vēl Bileāms līdzībā sacīja: “Bileāma vēsts, tā vīra vēsts, kuram atvērtas acis, tā vēsts, kurš dzird, ko Dievs saka, kurš zina Visuaugstā atziņu, kurš krīt, bet kuram paliek atvērtas acis! - Es Viņu redzu, bet vēl ne tagad, es Viņu uzlūkoju, bet ne tuvumā - redzi, nāks zvaigzne no Jēkaba, celsies zizlis no Israēla - .. un Israēls parādīs saviem ienaidniekiem spēku!” (4. Moz. 24:1-18)

Katrs mūsu dievkalpojums beidzas ar svētības vārdiem. Tā ir sena tradīcija, kas nāk no Vecās Derības laikiem. Pie Sinaja kalna caur Mozu jūdi saņēma no Dieva desmit Dieva vārdus vai desmit baušļus un daudzus citus norādījumus. Pie Sinaja kalna jūdi uzkavējās gandrīz gadu, bet tagad tiem bija jāturpina grūtais ceļš cauri tuksnesim, lai atrastu zemi, kur Dievs tiem solīja dot jaunu mājvietu. “Tad Tas Kungs runāja uz Mozu, sacīdams: “Runā uz Āronu un viņa dēliem: tā jums būs svētīt Israēla bērnus, sakot tiem: TAS KUNGS LAI TEVI SVĒTĪ UN LAI TEVI PASARGĀ! TAS KUNGS LAI APGAISMO SAVU VAIGU PĀR TEVI UN LAI IR TEV ŽĒLĪGS! TAS KUNGS LAI PACEĻ SAVU VAIGU UZ TEVI UN LAI DOD TEV MIERU! Un lieciet Manu Vārdu šādi uz Israēla bērniem, un Es tos svētīšu.” Uzdevums šādi svētīt Dieva tautu tika uzticēts Āronam un viņa ciltij, no kuras nāca Isarēla priesteri. Dieva dotā svētība bija domāta garam ceļojumam, un to vajadzēja likt lietā katru dienu no jauna. Šie svētības vārdi burtiski tiek likti arī uz jums, kā uz jauno Israēlu, jauno Dieva tautu, mīļajiem Dieva bērniem katru svēdienu, lai tie pavada jūs nedēļas gājumā. Dieva svētība mums ir ļoti nepieciešama, staigājot pa grēka pārņemto un lāstam pakļauto pasauli. Atšķirībā no lielākās pasaules daļas, kas staigā zem Dieva lāsta, kopā ar velnu ejot viņa ceļus, Dieva bērni staigā kopā ar Dievu un ir pakļauti nevis viņa lāstam, bet svētībai. Šī Dieva dāvana dod tiem mierīgu prātu ceļojot savā iknedēļas gājumā pa šīs pasaules tuksnesi, kuru raksturo tas, ka mēs nelādamies un nenolādam, bet svētījam, jo paši esam svētīti.

Stāsta, ka Luters reiz kopā ar savu tuvāko kolēģi Melanhtonu un savu biktstēvu Būgenhāgenu sprieduši par galda lūgšanu, kas īsā veidā varētu izteikt cilvēka visdziļāko cerību. Melanhtons nācis klajā ar pavisam īsu lūgšanu, kurai ir tikai divi vārdi: Benedictus benedicat, kas mūsu valodā nozīmē - svētītais svētī. Senākajā Oksfordas universitātes hallē Svētā Edmunda zālē pusdienas sākas ar vārdiem Benedictus, Benedicat per Jesum Christum Dominum Nostrum (Lai tas, kurš ir svētīts svētī [šo barību] caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.) Pusdienas beidzas ar līdzīgiem svētības vārdiem: lai svētība atgriežas uz tās devējā. Tā, šķiet, ir sena jezuītu lūgšana, kas tika lietota slavenajās britu universitātēs. Mūsdienās dažas Kembridžas koledžas grib pārtraukt to lietot, jo tā varot būt aizvainojoša citu reliģiju piederīgajiem. Tas labi raksturo to, kas notiek mūsdienu Rietumu pasaulē ar kristietību – cilvēki kaunas no savām tradīcijām un ir gatavi attiekties no Dieva svētības. Tie baidās, ka varētu aizvainot citu dievu pielūdzējus, bet nebaidās aizvainot patieso Dievu! Ko gan viņi sacīs tajā briesmīgajā dienā, kad tiem būs jāstājas taisnā Soģa priekšā? Vai viņš tad nesacīs – jūs kaunējāties no manis, tagad es kaunos no jums? Jūs kaunējāties no manas svētības, tagad jums jāsaņem lāsts. Tie būs briesmīgi vārdi.

Tagad turpināsim iesākto stāstu par Israēla piedzīvojumiem tuksnesī. Šoreiz tas būs skats no malas, skats ar apkārtējo pagānu tautu acīm, kas uzlūkoja Isarēla bērnu klejojumus tuksnesī. Tas pavisam noteikti nebija labvēlības pilns skatiens, kas pavadīja Dieva bērnus. Tas bija pat tik nelabvēlīgs, ka kāds slavens pagānu burvis tika aicināts nolādēt Isreāla tautu. Bet nespēja! Visa okultā vara apstājas pie Dieva tautas robežām. Te tā top bezspēcīga. 

Ir svarīgi to atcerēties šajā laikā, kad mūsu kultūrai pāri veļas okultisma un viltus garīguma viļņi; kad ļaudis tik viegli padodas pasaules pirmspēkiem un apšaubāmiem mēģinājumiem manipulēt ar neredzamām varām un spēkiem. Tagad cilvēki bez bažām vēršas pie tumšā un okultā, vēloties izzināt nākotni, manipulēt ar savu un svešu cilvēku dzīvēm, ārstēt slimības ar okultām metodēm. Maģija, zīlēšana, buršana arvien mūsu tautā ir bijis klupšanas akmens. Bet pašreizējās visatļautības garā tam nav pat negatīvas nokrāsas, - to pat iesaka, rekomendē, ka tik strādā, darbojas, ietekmē, ka tik palīdz! Par savu dvēseli un atbildību Dieva priekšā daudz bēdāts netiek!

Šīs dienas Bībeles teksts apliecina reizē - gan tumšo lietu spēku, gan nespēku. Tām ir ievelkošs un pazudinošs spēks pār ļaužu sirdīm un dvēselēm. Taču reizē tas viss ir arī nespēcīgs ticības un Dieva svētības priekšā. Tāpēc mums, ticīgajiem, no vienas puses jābūt ļoti piesardzīgiem, uzmanīgiem pret šīm lietām, bet no otras puses - ir jāapzinās Dieva spēks, pasargājums un drošība, ka šīs okultās lietas nevar pārņemt mūs savā varā un ietekmē. Pret mums šie spēki neko nespēj!

Bet tagad pievērsīsimies pašam tekstam! Kad pagāni mideānieši un moābieši sastop Israēla tautu, tā neizskatās diez ko iespaidīgi. Tas bija drūms posms Israēla tautas vēsturē. Jā, tie bija izbēguši no stiprās Ēģiptes nagiem, pa ceļam sakāvuši vienu otru cilti un viņi bija gluži prāvs, pāris miljonu liels pulks. Tomēr vienlaikus tā bija panīkusi tauta, bez optimisma, ar samērā bezcerīgu skatu uz dzīvi. Tie bija iestrēguši, kā vēlāk Mozus teica “šai lielajā, biedējošā, briesmīgajā tuksnesī”. Šai nepatīkamajā ceļā tiem bija jāmanevrē starp svešām tautām, kas ar aizdomām tos vēroja: Ko tie taisās darīt? Nē, tie nebija ne bagāti, ne labi bruņoti. Tie paši jutās Dieva notiesāti un nosodīti. 

Tomēr apkārtējās tautas bažījās un baidījās. Moābiešu ķēniņš Balāks teica: “Šī tauta kā vērsis noēd mūsu zāli”. Tāpēc nav brīnums, ka pagānu tautas meklēja, kā sevi pasargāt, kā nodrošināties. Balāks konsultējās ar kaimiņtautas - mideaniešu augstmaņiem, aicinot slaveno burvi Bileāmu, lai tas nāk un uzliek israēliešiem lāstu, lai atņem tiem spēku, kas ļautu vieglāk tos  uzveikt… Šajā vietā mēs pirmoreiz tekstā sastopam šo odiozo personu, lielām spējām apveltīto burvi, kam ķēniņš bija gatavs maksāt “pilnu namu ar zeltu un sudrabu”, lai tik uzliek lāstu Israēlam. 

Bileāms nav vienkārši saprotama persona. Dažiem patīk to “mālēt” pārlieku gaišās, labās un dievbijīgās krāsās. Bet Bībeles spriedums tomēr ir, - ka viņš bijis veikls darbonis un slīpēts zellis, - kādi okultisti mēdz būt. Tāpēc vēl interesantāk ir tas, ka Dievs šo cilvēku lieto! Dievs uzrunā šo burvi, viltus garīguma pārstāvi, acīmredzot, pa tiem ceļiem vai tādā veidā, kā burvis mēdza komunicēt ar noslēpumainajiem spēkiem. Un Tas Kungs aizliedza Bileāmam nolādēt Israēlu! Bileāmam pietiek prāta neskriet ar galvu sienā, nerīkoties pret Dieva pavēli, tomēr viņam arī gribas rīkoties, kaut ko darīt, jo apsolītā manta vilina… Ķēniņš sūta vairākus aicinājumus, un Bileāms mēģina izkaulēt no Dieva iespēju iet sūtņiem līdz. Taču ceļā to aptur viņa paša ēzelis, kas skaidrā cilvēku mēlē - pārmet tam aplamo ceļu, ko tas uzņēmies. 

Šeit atklājas stāsta dziļā ironija. Bilēms pēc amata ir burvis, zīlnieks, jeb citā vārdā - redzētājs.  Plaši izplatītā ir ilūzija, ka šādi redzētāji visas lietas redz labāk, skaidrāk nekā citi. Ļaudis ir gatavi maksāt milzu naudu par viņu ieskatiem: ka tie ar savām šarlatānu, ekstrasensu spējām pateiks, kas kādam kaiš, kas jādara; izzīlēs nākotni; izskaidros apstākļus; pavērs tumšo nākotnes priekškaru.. cilvēki neaptver, cik patiesībā dārgi viņu mūžīgajām dvēselēm izmaksā šie meklējumi tumšajā, okultajā, Dieva aizliegtajā pusē. 

Šā stāsta lielā ironija ir tāda, ka redzētājs Bileāms nav spējīgs redzēt pat tik daudz, cik redz viņa paša nastu nesējs lopiņš - ēzelis! Viņa strīdā ar ēzeli - izrādās, ka ēzelis redz un saprot, bet Bileāms - nesaprot! Kungs toreiz bija sūtījis ceļā savu eņģeli, nolicis to Bileāmam priekšā, kura dēļ lops novirzījās un saspieda burvim kāju. Tad lopiņš viņu uzrunā un atklāj Bileāmam viņa aklumu.

Pretrunīgs bija šis vīrs Bileāms. Redzētājs, kas ir tuvredzīgāks par savu ēzeli! Bībele tam pārmet garīgu aklumu un mantkārību. Iekšēji viņu vada naudaskāre, kas liek doties ceļā pie ķēniņa Balāka, un tagad staigāt Balākam visur līdz, kur aicina -  “no viena kalna uz otru, no otra kalna uz trešo, visur būvējot altārus un kaujot lopus”, - laikam viņš cerēja, ka Dievs mainīs savas domas, atļaus nolādēt Israēlu un viņš varēs saņemt lielo algu.  Tomēr viss, ko viņš atklāj, ir, - ka ar Dievu nevar manipulēt. Ar šī ceļojuma, ar sava ēzeļa palīdzību viņš atklāj tikai to, cik garīgi akls bijis.

Taču tagad viņam patiesi atveras acis, un viņš redz, cik ļoti Kungs Dievs mīl, aprūpē un apgādā Savu tautu! Nonākot saskarē ar Dievu un viņa tautu, Bileāmam atveras acis un viņš redz. Teksts saka: “Bileāma vēsts, tā vīra vēsts, kuram atvērtas acis, tā vēsts, kurš dzird, ko Dievs saka, kurš zina Visuaugstā atziņu, kurš krīt (transā), bet kuram paliek atvērtas acis!” Tādējādi tiek uzsvērta tagadējā viņa redzes, vīzijas skaidrība.

Ķēniņš Balāks pavēl tam nolādēt tautu no šiem uzkalniem, bet viss, kas nāk pār Bileāma lūpām, ir tikai svētība un labvēlības pilni pravietojumi par Dieva tautu, pat Kristus pravietojumi! Tas ir tik mistiski un dīvaini, ka garīgi aklais, viltīgais un nejūtīgais pagānu burvis pēkšņi paver muti un sludina skaidrus Dieva vārdus! Tādējādi mums neparastā veidā - ar Bileāmu kā Dieva aģentu un pravieti - tiek sniegts svētības pilns skatījums uz Israēla tautu! Šis skatījums top vēl jo spēcīgāks tādēļ, ka nāk no malas, no distances, no pagānu avota! Tie, kas ir nākuši lādēt un kaitēt, nespēj to izdarīt! It kā neredzams Cietoksnis būtu apkārt Israēlam. It kā neredzama Klints nostātos Dieva tautas sardzē! Bileāmam pašam ar savu muti nākas to apliecināt: “Nav buršanas pret Dieva tautu, nav pesteļošanas pret Israēlu, nav zīlēšanas pret Jēkabu!” 

Ateisti mēdz smieties par Bībeli, kas esot grāmata par runājošām čūskām un ēzeļiem. Tie nepamana, cik smieklīgi ir paši, nespējot saprast varenos Dieva darbus, vērtējot Dievu ar cilvēku mēru. Kad Dievs vēlas likt atskanēt brīnumainām vīzijām par Savu tautu Israēlu, - pat ēzelim jāsāk runāt! -, un tikpat nesaprātīgam burvim jāsāk pravietot! Atcerieties - tai brīdī ārēji Israēla tauta izskatījās kā noplukuši bēgļi, bijušie vergi, klejotāji un klaiņotāji! Nekāds iespaidīgs skats tas nevarēja būt. Tie atgādināja nevis laimes lutekļus un Dieva mīluļus, bet neveiksminiekus, kas paši jutās Dieva nosodīti, pat nolādēti.. Tie atgādināja noskrandušu mežoņu baru, nevis izredzētos! Bet ko redz Bileāms tad, kad vairs nenododas buršanai, bet runā Dieva Garā? Ar kādu tēlu viņš raksturo šo tautu? Tā ir auglības, svētības, Dieva labvēlības vīzija: “Cik labas ir tavas teltis, Jēkab! Tavi mājokļi, Israēl! Kā plaša upes ieleja, kā dārzi, kas upmalā, kā alvejas, ko stādījis Kungs, kā ciedri pie ūdens! Ūdens viņa smeļamā kausā plūdīs, viņa pēcnācējiem - ūdeņi dāsni!” Citiem vārdiem,  Dievs atklāj brīnišķīgu ainu - svētības, gandrīz Paradīzes dārza ainu. Šīs tautas vidū taču mājo pats Dievs! Tā nevar būt nolādēta, bet tikai un vienīgi svēta un svētīta. Svētība te plūst pār pārim pāri. Viņa tauta izskatās kā plaukstošs dārzs!

Ne mazāk pārsteidzoši ir tas, ka arī mēs esam iekļauti šajā vīzijā: “Es Viņu redzu, bet vēl ne tagad, es Viņu uzlūkoju, bet ne tuvumā - redzi, nāks zvaigzne no Jēkaba, celsies zizlis no Israēla!” Vai tas nav pravietojums par Betlēmes zvaigzni, zem kuras mēs dzīvojam un kas rāda mums Pestītāju? Vai viņam rokā nav mūžīgās Valstības Valdnieka zizlis, kas mūsu dēļ satriecis grēku, velnu un nāvi? Redziet, kā Dievs ar šī pagānu burvja Bileāma muti brīnumaini sludina svētību, kurā arī mēs visi tagad esam ieskauti! Arī pret mums, tagadējo Dieva tautu, nav nekādas buršanas un pesteļošanas. Kristus svētums ir mūsu vairogs un bruņas. 

To labi ilustrē kāds stāsts: Indijas apceļotājus reiz pavadījis jauns hindu bramanis, augstas kārtas vīrs, kas visai rietumu tūristu grupai izrādījis savas zīlnieka un pareģa spējas. Tas apstaigājis visus un visiem kaut ko pateicis un paredzējis, izņemot kādu sievieti. Vaļas brīdī šī sieviete ir piegājusi indietim un apvaicājusies, kādēļ viņš viņu ignorējis. Bet tas jautājis: “Jūs esat īsta kristiete?” Tā atbildējusi “jā”. Acīmredzot, viņš redz visus, un par tiem velns viņam čukst priekšā, ko viņš ar tiem dara un darīs, bet pie Kristum ticīgajiem šīs spējas zūd. Velns un viņa pravieši kļūst akli no spožās Dieva gaismas. Kristus svētums mūs aizsargā. Šādu stāstu no misijas laukiem ir daudz. Dīvainais ir tas, ka to, ko paši kristieši reti redz un apzinās, šāds okults cilvēks “redz” skaidri. Viņš redz, ka viņš neredz, ka viņam nav nekādas pieejas un varas pie Kristus ļaudīm, jo tie ir Dieva žēlastības apņemti un pasargāti. 

Tā ir mācība, ko jāpatur prātā! Mums, pēdējo laiku Dieva tautai ir īpaši jāuzticas Dieva klātbūtnei, Dieva svētībai, viņa drošībai un pasargājumam, jo šajā laikā tumsas spēku vara pasaulē ir atkal ievērojami pieaugusi. Mums tas ir jāapzinās, ir jāapzinās ļaunais, bet Kristū no tā vairs nav jābaidās. Mēs esam ietērpti Dieva svētības vārdos, Kristus taisnībā un svētumā tā, ka tumsas varai esam kļuvuši nepieejami un nesasniedzami. Ieklausieties Pāvila vārdos, cik brīnišķīgi viņš runā par šīm lietām: “Kā tad viņš, kas savu paša Dēlu nav saudzējis, bet atdevis viņu par mums visiem, līdz ar viņu nedāvās mums visas lietas? Kas apsūdzēs Dieva izredzētos? – Dievs tos attaisno. Kas tos pazudinās? – Ir taču Kristus Jēzus, kas miris, vēl vairāk, kas augšāmcēlies, kas ir pie Dieva labās rokas un kas aizstāv arī mūs! Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai bēdas, vai nelaimes, vai vajāšanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai zobens?  Tā, kā ir rakstīts: tevis dēļ mēs augu dienu topam nodoti nāvē, mēs esam pielīdzināti kaujamām avīm.

Bet visā tajā mēs pārpārēm esam uzvarētāji, pateicoties Kristum, kas mūs ir mīlējis. Un es esmu pārliecināts, ka nedz nāve, nedz dzīve, nedz eņģeļi, nedz varas, nedz tagadne, nedz nākotne, nedz spēki, nedz augstumi, nedz dziļumi, nedz kāda cita radīta lieta mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā.”  (Rom. 8: 32-39) Āmen.