Ticība Dieva Vārdam

Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā. (Jņ.20:19-31)



Satraucošā diena tuvojās izskaņai. Sievas, kas no rīta bija devušās svaidīt Jēzus mirstīgās miesas, bija atradušas kapu tukšu un pārbijušās devās no tā prom. Nelīdzēja pat eņģeļa parādīšanās un mierinošie vārdi, emocijas darīja savu. Pēc tam pats Jēzus parādījās Marijai Magdalēnai, kura to sākumā noturēja par dārznieku, tad Viņš parādījās trim sievām, kas bija nākušas pie Viņa kapa, tad Pēterim un visbeidzot diviem mācekļiem uz Emavas ceļa. Tomēr lielākā daļa mācekļu šos notikumus uzskatīja par izdomātām blēņām un neticības un baiļu pārņemti slēpās no jūdiem kādā namā ar slēgtām durvīm. Te juzdamies kaut cik droši, viņi šaubu un neziņas mākti strīdējās viens ar otru par to, kas tajā dienā noticis un kā rīkoties turpmāk.

Tā arī pienāca vakars, sabiezēja krēsla un mācekļu sirdis pildījās ar jaunām bailēm un vēl lielāku neziņu. Tad pēkšņi atskanēja tik bieži dzirdētais, ierastais sveiciens: „Miers ar jums!” Uz brīdi iedomājieties sevi šo vienkāršo jūdu zvejnieku vietā – šaubas un izmisums viņu sirdīs būs mijies ar vārgu cerību. Kas tas par sveicienu? Varbūt tās ir halucinācijas? Varbūt mēs visi kļūstam traki? – apmēram tā mācekļi būs domājuši. Taču šim miera sveicienam tūdaļ seko turpinājums – viņu vidū patiešām stāv Jēzus un rāda tiem savas caurdurtās rokas un sānus. Redziet, tas patiešām Esmu Es! Es biju miris un nu Es esmu dzīvs! Evaņģēlists, kurš pats bija šo notikumu aculiecinieks raksta, ka mācekļi to dzirdot kļuvuši līksmi. Arī to mēs it labi varam iztēloties, proti, mācekļi būs lēkājuši no prieka, viens otru pārtraukuši un aizgūtnēm kaut ko runājuši un klieguši un stāstījuši viens otram. Tagad visi atkal jutās lieli un vareni, visas bailes un šaubas bija izgaisušas un neviens vairs nevēlējās atcerēties savu vājumu un mazdūšību. Tā piepildījās tas, ko Jēzus jau iepriekš bija paredzējis – gan mācekļu bailes, neticību un pat nodevību, gan viņu lielo prieku, sastopot Jēzu no jauna, redzot Viņu atkal.

Tad, Jēzus vēlreiz saka: „Miers ar jums!” Esiet mierīgi un droši! Dievam ir labs prāts uz mani, Viņš mani ir augšāmcēlis un tagad Viņam ir labs prāts arī uz jums. Tas, ko eņģeļi dziedāja Manos dzimšanas svētkos nu ir piepildījies. Patiešām, uz zemes tagad ir miers un Dievam labs prāts uz cilvēkiem. Es Esmu piepildījis visu, upurēdams sevi par jūsu grēkiem, Tēvs manu upuri ir pieņēmis un tagad: „Kā Tēvs mani sūtījis, tā es jūs sūtu.” Vārds apustulis arī nozīmē – sūtītais. Kur un ar kādu uzdevumu Jēzus sūta savus apustuļus, to atklāj Viņa tālākie vārdi: „kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Uz šā darba – grēku piedošanas Jēzus vārdā – balstās katoliskā un apustuliskā baznīca. Pamatojoties šajā Jēzus pavēlē, Svētā Gara spēkā arī jums šodien tika piedoti visi jūsu grēki. Te nu mēs redzam, kāpēc Jēzus bija nācis šajā pasaulē, proti, lai izcīnītu visiem cilvēkiem grēku piedošanu. Tas joprojām ir un vienmēr būs galvenais Kristus baznīcas uzdevums – tiem cilvēkiem, kas nožēlo, piedot grēkus. Grēku piedošanu ir nopelnījis Jēzus, Lielajā Piektdienā ar savām ciešanām un nāvi samaksājot par visu cilvēku grēkiem. Apliecinājums tam, ka Debesu Tēvam Viņa upuris ir bijis patīkams un ticis pieņemts, ir Jēzus augšāmcelšanās. Uzmodinot Jēzus no mirušajiem, Dievs ir pasludinājis amnestiju visiem grēciniekiem. Taču tās saņemšanai ir nepieciešama ticība. Par to liecina tālākie notikumi, kuros evaņģēlists mums stāsta par apustuli Tomu.

Toms bija kļuvis neticīgs un nošķīries no pārējiem, domāja drūmas un bezcerīgas domas. Lai gan viņš nebija nodevējs, viņam draudēja tāds pats liktenis, kā Jūdam Iskariotam. Apustuļi, parādīdami mīlestību pret savu brāli, uzmeklēja Tomu, lai pastāstītu viņam, ka tie Kungu redzējuši. Tā vietā lai priecātos, Toms savā neticības aptumšotajā prātā uzstāda savādas prasības, proti, viņš grib ne tikai redzēt naglu rētas Jēzus rokās un kājās un šķēpa caurdurtos sānus, bet bāzt tajos arī savus pirkstus. Un tad viņš nikni piebilst – ātrāk es neticēšu! Ko lai par to sakām? Toms bija kļuvis neticīgs un arī pilnīgi neprātīgs, un tādi ir visi neticīgie cilvēki arī mūsu dienās. Tie visi uzstāda līdzīgas prasības kā Toms: parādiet man Dievu! Ja Dievs ir, tad kādēļ notiek tā un šitā? Es jau nu neesmu muļķis un neticēšu! Mani jūs nepārliecināsit!

Taču, kad pēc astoņām dienām, nākošajā svētdienā mācekļi atkal bija sanākuši kopā, Toms šoreiz tomēr bija viņu vidū. Durvis joprojām bija aizslēgtas. Un atkal notiek tāpat, kā notika Lieldienās - Jēzus nāk un stājas viņu vidū ar sveicienu: „Miers ar jums!” Tad Viņš īpaši pievēršas Tomam un saka – nu nāc, draugs, dod savu pirkstu un aplūko manas rokas un liec savu roku manos sānos un neesi neticīgs, bet ticīgs! Es domāju, ka Toms būs juties gan nokaunējies un satriekts, gan arī ļoti, ļoti priecīgs. Tagad viņš tūdaļ pielūdz Jēzu kā Kungu un Dievu, jo Jēzus klātiene atgriež viņam glābjošo ticību. „Mans Kungs un mans Dievs!” - saka Toms. Tā tas joprojām notiek ar cilvēkiem - kad tiem tiek sludinātas Jēzus ciešanas, nāve un augšāmcelšanās, neprātīgā neticība zūd un cilvēkos rodas vēlme pārliecināties par dzirdētā patiesumu, un viņi sastop Jēzu baznīcas sludināšanā un Sakramentos. Ticība rodas tikai no sastapšanās ar augšāmcelto Kungu, to nespēj radīt nekādi prāta pierādījumi, nekāda daiļrunība vai cilvēciska gudrība. Vienīgi dzirdot par Jēzus ciešanām cilvēku vietā, Viņa augšāmcelšanos un tai sekojošu grēku piedošanu, cilvēki nāk pie glābjošās ticības.

Tomēr, vai pietiek ar šādu ticību? Vai tā nav akla ticība? Vai nebūtu tomēr labāk, ja arī mēs redzētu augšāmcelto Kungu paši savām acīm? Paradoksāli, bet ticība Dieva Vārdam ir lielāka un labāka, un Dievam tīkamāka par redzēšanu. Mācekļiem vajadzēja atcerēties, ko Jēzus tiem bija teicis par savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos, kas tām sekos. Taču viņi visi zaudēja ticību un neticēja pat tad, kad daži no viņiem bija redzējuši augšāmcēlušos Jēzu. Ticību viņi atguva tikai tad, kad tie savām acīm redzēja Viņu. Visi evaņģēlisti apliecina, ka Jēzus viņus norājis par šo neticību. Šodien mēs dzirdējām, kā šo rājienu saņēma Toms – Tu bijis kļuvis neticīgs un tikai tādēļ, ka mani redzēji, tu ticēji – sacīja Jēzus. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic! – Viņš piebilst. Tātad nevis redzēšanu, bet ticēšanu cildina Jēzus. Patiešām, Dievs vairāk vēlas, lai mēs ticētu Viņa vārdam, nevis savām acīm.

Jā, bet vai tomēr mēs neesam daudz sliktākā situācijā nekā apustuļi? Viņi bija tik ilgu laiku kopā ar Jēzu, un tad vēl pēc Viņa augšāmcelšanās Viņš tiem īpaši parādījās, bija viņu vidū un runāja ar tiem, bet mums atliekt tikai tam ticēt. Tas nav viegli. Kā lai ticam? Evaņģēlists Jānis atbild, ka mēs nebūt neesam sliktākā situācijā, jo Jēzus gan ir darījis daudzas un dažādas zīmes, kas visas nav aprakstītas viņa evaņģēlijā, bet tās par kurām Jānis ir rakstījis, ir rakstītas, lai mēs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls un, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa vārdā. Tiem, kas tomēr vēl gribētu dot priekšroku nevis evaņģēlistu vārdiem, bet savām acīm, atbildi dod ticības tēvs Ābrahāms: Jums ir Svētie Raksti, ja jūs neticēsiet tiem, tad jūs neticēsiet arī tad, ja kāds no miroņiem celsies augšām.

Tādējādi šajā svētdienā mēs tiekam mācīti būt ticīgi, nevis neticīgi, tas ir, augstāk par savām acīm vērtēt Dieva vārdu. Ticiet man, tas ir daudz, daudz uzticamāks. Tādēļ ar prieku uzņemsim sludināto vārdu par Jēzus augšāmcelšanos un grēku piedošanu. Turklāt zinādams mūsu vājumu, Tas Kungs ir devis īpašu zīmi mūsu ticības stiprināšanai. Altāra sakramentā Viņš dos mums savu krustā sisto un augšāmcelto miesu un līdz ar to ticību un grēku piedošanu. Tādējādi mums ir pilnīgi viss, kas nepieciešams mūsu pestīšanai un mūžīgajai dzīvošanai. Mums atliekt to tikai ar pateicību baudīt un pateikties Tam Kungam, un vairīties no dažādiem pārgudriem spriedelējumiem un neticīgām domām. Āmen.