Labais Gans

ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, – un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. ES ESMU labais gans; Es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu savu dzīvību par savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved; arī viņas dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. (Jņ.10:11-16)

ES ESMU tas gans, tas labais – saka Jēzus. Mūsdienu cilvēkam, kurš nav labi pazīstams ar Vecās Derības praviešu rakstiem, šie Jēzus vārdi nav viegli saprotami. Īsi savelkot kopā praviešu izteikumus, varam sacīt, ka Israēla gans ir pats Dievs, kurš atrodas ar savu tautu tikpat ciešā kopībā, kā gans ar savu ganāmpulku. Šāds Labais Gans ir miesā nākušais Dieva Dēls. Viņš var būt tikai viens vienīgs. Tādēļ Kristus sauc sevi par vienīgajām durvīm, caur kurām cilvēki tiek vesti pie Dieva. Kas neieiet pa šīm Durvīm, kam nav Kristus, tam nav arī Dieva. Tos, kas ieiet pa šīm durvīm, tas ir, kļūst ticīgi un tiek apzīmogoti ar Dieva vārdu, Kristus sauc par savām avīm. Tādēļ Luters saka: „..katrs septiņgadīgs bērns, paldies Dievam, zina, kas ir baznīca: proti, svēti ticīgie – avis, kuras dzird sava Gana balsi.” Tā nu mums ir viens Gans un viens ganāmpulks.

Atšķirībā no citiem dzīvniekiem, avis ir ļoti vientiesīgas, tomēr tās labāk par visiem citiem pazīst sava gana balsi un tai klausa. Šeit atklājas kristīgās ticības diženā vienkāršība, par ko Kristus un apustuļi runā bieži, pielīdzinot ticīgos arī paklausīgiem bērniem. Tomēr cilvēka ambīcijām un lepnībai šāda skaidrība un vienkāršība nepatīk. Neviens nevēlas, ka viņu uzskata par muļķa avi vai mazu bērnu. Tādēļ aizmirsdami, ka viss ģeniālais ir vienkāršs, cilvēki savas lepnības dēļ iekrīt pārgudrībā un prātošanā, jo visi grib paši būt svēti, gudri un vareni. Tā cilvēki izdomā dažādus maldus, lai varētu ar savu iedomāto svētumu un gudrību paaugstināties pār citiem. Šā iemesla dēļ patiesu kristiešu pasaulē arvien ir bijis maz. Tā apustulis Pāvils baznīcu raksturo kā tādu, kurā nav daudz šīs pasaules gudro, vareno un augsti dzimušo. Savukārt Luters saka, ka Kristus valstība „ir līdzīga slimnīcai, kur guļ tikai vārgie un sasirgušie.” Diemžēl daudzi Kristus valstību uzskata drīzāk par sporta zāli, kur stiprie nāk trenēties, lai kļūtu vēl stiprāki. Paradoksāli, bet jo slimāks cilvēks ir, jo lepnāks, gudrāks un augstprātīgāks viņš jūtas. Grēka apstulbinātais cilvēks līdzinās dzērājam, kam vienmēr šķiet, ka jūra viņam ir tikai līdz ceļiem. Tādēļ Luters žēlojas, ka patiesa baznīcas izpratne ir reta parādība, „jo šī ir pati lielākā gudrība, kāda vien cilvēkam var būt.” Protams, pasaule šādu gudrību un šādu baznīcu nicina, jo pasaule mīl tikai gudros, stipros un veiksmīgos.

Tas, kas attiecas uz baznīcu, attiecas arī uz tās mācītājiem. Vārds gans nozīmē to pašu, ko vārds bīskaps. Ja Kristus ir Labais Gans, tad ikviens patiess mācītājs ir Kristus mute un darbarīks, ar kuru pats Kungs sludina savu vārdu visiem dzirdamā veidā. Tā kā Kristus ir vienīgais Gans un vienīgās durvis, tad patiess sludinātājs ir tikai tas, kurš ar savu sludināšanu ved cilvēkus pie Kristus. Sludināt Kristu nozīmē sludināt nevis cilvēcīgu gudrību un cilvēcīgus viedokļus, bet gan Kristus Evaņģēliju, ar kuru cilvēki nāk pie ticības un tiek glābti no velna, elles un nāves. Daudziem tas šķiet pārāk vienkārši, un nespēdami ticēt Kristus Evaņģēlija spēkam, viņi to aizstāj ar cilvēku mācībām, psiholoģiska rakstura gudrībām un iedomātām zināšanām, kas daudziem varbūt šķiet gudrības un mīlestības izpausme, tomēr beigu beigās nevienam nespēj palīdzēt cīņā pret velnu un nāvi. Ar šādu neuzticīgu ganu sludināšanu velns cenšas pievilt Kristus ganāmpulku un pazudināt Viņa avis.

Par spīti citādam nespēkam un vājumam, Kristus avīm tomēr ir ļoti laba dzirde, jo tā tām nepieciešama, lai izdzīvotu un paglābtos no plēsīgiem vilkiem, kas mēdz tērpties avju drēbēs un cukursaldā balstiņā runāt par mīlestību, progresu un pilnveidošanos. Ja avs vairs nespēj atšķirt sava Gana balsi, vilks to atšķir no ganāmpulka un saplosa. Tādēļ mums visiem rūpīgi jāmācās pazīt Evaņģēlija balsi.

Ārēji kristīgo baznīcu jeb Kristus ganāmpulku var pazīt pēc tā, ka tajā skaidri sludina Evaņģēliju un pareizi pārvalda Sakramentus. Skaidra Evaņģēlija sludināšana ir grēku piedošanas sludināšana Jēzus vārdā. Pareiza sakramentu pārvaldīšana ir saistīta ar uzticību Kristus vārdiem, ar kuriem sakraments iedibināts. Patiess mācītājs arvien uzsvērs, ka sakraments nav cilvēku, bet Dieva darbs, kurā Kristus mums dod pats sevi un mācīs Viņu pareizi saņemt. Īsi sakot, pareiza sakramentu pārvaldīšana ir līdzīga aptiekāra darbam, kurš slimiem cilvēkiem izdala ārsta izrakstītās zāles pret nāvi. Tā nu kļūst skaidrs, ka baznīcas pazīme nav cilvēciska gudrība, ārēja vara un kārtība, bet grēku piedošana Jēzus vārdā. Savukārt grēku piedošana rada ticīgos, kas šādi tiek pievienoti Kristus baznīcai.

Pazīme, pēc kuras avis tiek pazītas, ir nevis ārējs svētums, bet iekšēja ticība, jo tā vienīgā dara par Kristus ganāmpulka avīm. Tādēļ būtu muļķīgi meklēt baznīcā cilvēcisku gudrību un lielus darbus. Patiesi baznīcai pieder tikai tas, kurš tic, ka Jēzus dēļ viņa grēki ir piedoti. Tādējādi par Kristieti nevienu nepadara tas, ka viņš pieder kādai cilvēku kopībai, ievēro kādus likumus, pilda rituālus un dzīvo ārēji svētu dzīvi. Par Kristieti kļūst tikai tas, kuru Kristus ar ticību piepulcinājis savam Ganāmpulkam, tas ir, kurš uzklausa Vārda sludināšanu, dzird tajā paša Kristus balsi un seko tai. Šāds cilvēks patiesi pieder Kristus Ganāmpulkam, lai gan pasaules acīs viņš ir zems, neievērojams un nicināts.

Pasaulīgā baznīcā, kur cilvēki grib izcelties citu vidū, tiek veidotas īpašas cilvēku grupas, kas nododas izdomātiem darbiem, uzskatot ka tie tos padara svētākus un paceļ pāri par citiem cilvēkiem. Savukārt Kristus savas avis neved uz nošķirtības tuksnesi, lai mocītu ar bauslības darbiem, bet Viņš ved tās uz īpašām, leknām ganībām, kur dzirda un ēdina savas avis ar laipno un žēlsirdīgo piedošanas vēsti. Viņa valstībā, tas ir, Kristus baznīcā avīm vairs nav jābaidās no bauslības draudiem, no vilkiem un zagļiem, jo pats Labais Gans arvien stāv nomodā par savām avīm. Ja tām nāktos ar bauslības darbiem pašām cīnīties ar savu nemierīgo sirdsapziņu, tās neglābjami ietu bojā. Tādēļ Labais Gans arvien pats cīnās savu avju vietā. Vispirms Viņš atdod pats savu dzīvību, izpirkdams savas avis, pēc tam ceļas augšā no nāves un kļūst par neuzveicamu Ganu un Sargu jeb Bīskapu, kura tuvumā avis arvien ir pilnīgā drošībā. Šī pilnīgā drošība nozīmē, ka tiem vienmēr ir pieejams Dieva žēlastības avots pret grēku un nāvi, proti, grēku piedošana.

Labais Gans Kristus, kura nākšanu jau sen senos laikos bija sludinājuši pravieši, ir pilnīgi citāds Gans nekā Mozus, kurš nespēja darīt brīvu cilvēka sirdsapziņu un uzvarēt velnu un elli. Labais Gans Kristus to spēj. Tādēļ mums jāmācās pazīt un atšķirt Mozus bauslības balsi no Labā Gana balss. Pats Mozus par Labo Ganu sacīja – kad Viņš nāks, tad klausiet Viņu. Tātad Mozus bauslība kalpo tikai līdz Kristum un tās uzdevums ir sagatavot cilvēkus Kristus nākšanai. Kaut arī Mozus bija svēts vīrs un iedibināja labu kārtību, tomēr tā nespēja cilvēkus darīt taisnus Dieva priekšā. Bija jānāk Kristum, īstajam dvēseļu Ganam un Sargam jeb Bīskapam, kurš ar savu nāvi un augšāmcelšanos sagādāja mums mūžīgu taisnību Dieva priekšā. Āmen.