Paliekošs prieks

“Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.” Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: “Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?” Tie sacīja: “Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? - Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!” Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: “Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit? Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. (Jņ.16:16-23)


To cik ārkārtīgi grūti ir atklāt dievišķās patiesības cilvēkiem saprotamā veidā, mēs ļoti bieži vērojam Jēzus sarunās ar mācekļiem. Arī šoreiz Jēzus saka cilvēka prātam savādus vārdus: „Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit." Šie vārdi izraisa mācekļos apmulsumu un daži no viņiem sāk savā starpā apspriesties: "Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?" Tie sacīja: "Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? - Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!" Tāda itin bieži ir cilvēka reakcija uz Dieva vārdiem – ko Viņš ar to grib teikt? – un - mēs nesaprotam! Savā lielajā žēlsirdībā Jēzus neatstāj savus mācekļus apmulsušus un brīnāmies par Viņa vārdiem. Zinādams, ka mācekļiem šajā brīdī ir īpaši vajadzīgs mierinājums, kas ietverts vārdos „mazu brīdi”, Jēzus tiem tūdaļ jautā: "Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit?” Nesagaidījis mācekļu atbildi, Jēzus turpina: „Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā.” Izteikums „patiesi, patiesi”, jeb āmen, āmen ir atrodams tikai Jēzus mīļā mācekļa Jāņa evaņģēlijā un nekad tas nav ticis lietots senajos jūdu rakstos. Šādā veidā runā vienīgi Jēzus, divkāršā veidā apstiprinādams sacītā patiesumu. Šo dubulto āmen tūdaļ pavada vārdi „Es jums saku”, kas liecina par runātāja dievišķo autoritāti un varu. Šādā veidā sacītiem, šiem vārdiem vajadzēja dziļi iespiesties mācekļu sirdīs. Šādā svinīga zvēresta veidā Jēzus pasludina mācekļiem divas lietas par „mazo brīdi” – vispirms mācekļi raudās un sēros, bet pasaule priecāsies, tomēr pēc īsa bēdu brīža šīs pašās mācekļu bēdas tiks pārvērstas mūžīgā, nepārejošā priekā. Te jāievēro, ka nevis bēdas vienkārši pazudīs un to vietā nāks prieks, bet tieši tas, par ko mācekļi bēdāsies, proti, Jēzus nāve, kļūs par viņu prieku. Un tā tas baznīcā paliks vienmēr, proti, lielākās sāpes, kuras pieredzam Lielajā piektdienā, arvien tiek pārvērstas Lieldienu priekā. Bez šīm bēdām prieks nav iespējams. Tomēr tās nav pasaulīgas bēdas, kas ved izmisumā, bet garīgas bēdas, kas ved pie prieka. Tāda arvien ir un paliks kristīgā ticība, proti, bēdas un prieks, turklāt bēdas ir īslaicīgas, bet prieks ir mūžīgs.

Tā kā mācekļi ir slikti skolnieki, tad viņiem vajadzīgi piemēri, un nevēlēdamies, lai kaut kas paliktu nesaprasts, Jēzus savus vārdus tūdaļ paskaidro ar vienkāršu piemēru no cilvēka laicīgās dzīves: „Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē.” Šī ilustrācija ir lieliska, jo arī šajā gadījumā viena un tā pati darbība, proti, dzemdības rada gan sāpes, gan prieku. Lai izvairītos no jebkādiem pārpratumiem, Jēzus tūdaļ pats paskaidro šā piemēra nozīmi: „Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems.” Šis prieks ir prieks par Jēzus augšāmcelšanos, tas ienāk cilvēka sirdī un turpinās līdz debesu svētlaimei. Šo prieku kristietim var atņemt tikai tad, ja viņš pats no tā labprātīgi atsakās. Nevienam citam spēkam pār to nav varas.

Tagad Jēzus turpina: „Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā.” Ar šiem vārdiem Jēzus atgādina mācekļu neizpratni un vilcināšanos uzdot jautājumu Viņam pašam. - Pēc neilga laika jūs redzēsiet mani augšāmceltu no nāves un atgriežamies debesu godībā. Tad jebkuri jautājumi un paskaidrojumi būs lieki, jo bēdas būs pārvērstas priekā, ko jūsu sirdīs nostiprinās Svētais Gars, un jums būs iespēja jebkurā brīdī manā vārdā nākt ar saviem lūgumiem pie Debesu Tēva. Tā jūsu prieks būs paliekošs un pilnīgs.

Protams, bez šā mūžīgā prieka, ko dod Kristus, pastāv arī citāds prieks. Tā pasaule jeb visi neticīgie reiz priecājās par Jēzus nāvi. Arī padomju laika ateisti priecājās par baznīcai nodarītiem postījumiem, un arī mūsdienās netrūkst to, kas priecājas par kristiešu neveiksmēm. Tomēr šis velnišķais prieks arvien ir īslaicīgs. Nepagāja ne trīs dienas, kad Kristus ienaidniekiem nācās naidā un pārsteigumā raudzīties uz tukšo kapu. Nepagāja ne gadsimts un no padomju ateisma nekas nav vairs palicis pāri. Un arī mūsdienu bezdievjiem nebūs lemts priecāties ilgi.

Bez šā bezdievju prieka ir arī grēcinieku prieks, kas rodas no grēcīgām baudām un ļauniem darbiem. Tomēr arī šis prieks ir ļoti, ļoti īslaicīgs, un pēc tā paliek vien mieles un smaga, vainas apziņas mākta sirdsapziņa.

Protams, šajā pasaulē ir arī labs prieks par cildeniem sasniegumiem dzīvē, par veiksmīgiem darījumiem, par mākslu, mūziku un labiem draugiem. Tomēr arī šis prieks ir īslaicīgs. Veiksmes brīžus nomaina neveiksmes un beigu beigās ar savi izkapti visus skaistos šīs pasaules ziedus nopļauj nāve. Mūžīgs un paliekošs prieks, kam nespēj kaitēt nedz pasaules ļaunums, nedz nāve ir prieks par Dieva klātieni Kristū un Viņa apsolīto mūžīgo dzīvošanu.

Būtībā mācekļu bēdas toreiz saistījās ar bailēm, ka tie ir palikuši bez Kristus un bez Dieva. Tas ir briesmīgākais, kas ar cilvēku var notikt. Ar šādām briesmām mums jāsastopas arī mūsu dzīvēs. Piedzīvojot ciešanas un pārbaudījumus, mums uzmācas šaubas un bailes. Sirdsapziņa mūs apsūdz un biedina, ka esam palikuši bez Dieva. Šādos brīžos mums jāzina, ka pārbaudījums ilgs tikai īsu brīdi, līdz atkal mums pieskarsies Dieva žēlastības pilnā roka. Tad Absolūcijas vārdi atkal kļūs saldi un prieka pilni, Svētais Vakarēdiens nesīs mieru un žēlastību, un mēs redzēsim, ka Dievs nekur nav bijis prom, bet bijis mums tuvu jo tuvu, kā gādīgs Tēvs, kurš uzmanīgi vēro savu dārgo bērnu. Viņa varenā roka arvien ir gatava satvert un mierināt mūs, lai nekas vairs nespētu mūs biedināt. Ar pārbaudījumiem Dievs vienkārši māca mūs nekļūt pārgalvīgiem, augstprātīgiem un arvien novērtēt to, cik liels dārgums ir Viņa tuvība un laipnība. Arī šodien, kā savus mīļus bērnus Viņš jūs aicina pie sava Galda, lai pabarotu ar zālēm pret nāvi, nomierinātu jūsu sirdsapziņas un dāvātu jums ceļa maizi nākošās nedēļas gājumam šajā pasaulē. Tajā jūs piedzīvosiet gan īslaicīgus priekus, gan pārejošas bēdas, bet vienmēr ar jums kopā būs mūžīgais prieks par Jēzus augšāmcelšanos, kas ir nodrošinājums tam, ka arī jūs reiz celsieties augšā no nāves un dzīvosiet Dieva tuvumā jaunā pasaulē mūžīgi mūžam. Āmen.