Prieka un pateicības himna

Tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju. Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku – jo tie netic Man. Taisnību – jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit. Tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu. Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc Es jums sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. (Jņ.16:5-15)


Viena no smagākajām problēmām, ar kuru kristieši saduras savā ticības dzīvē ir tā, ka uz dzīvi mēs raugāmies nevis ar Dieva vārda, bet filozofisku uzskatu veidotu prizmu. Tipisks piemērs tam ir Jēzus mācekļi, kuri dzirdot par Jēzus aiziešanu, kļūst skumju mākti. Tiem šķiet, ka Jēzus tagad būs kaut kur tālu no viņiem, grūti vai pat neiespējami aizsniedzams. Arī daudzi kristieši mūsdienās mokās ar līdzīgām domām, proti, tiem šķiet, ka Dievs ir kaut kur tālu no viņiem, un tiem ir grūti sasaistīt ticības lietas ar reālo dzīvi. Lai spētu saprast šo problēmu un sekmīgi ar to cīnīties, mums jāatsakās no filozofiskiem priekšstatiem par klātbūtni un jāklausās Jēzus vārdos: „Tas jums par labu, ka Es aizeju.” Kā tas ir iespējams un ko nozīmē šie vārdi? Jēzus pats atbild uz šo jautājumu, sacīdams: „Ja Es neaizietu, tad Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums.” Aizstāvis, par kuru runā Jēzus, ir Svētais Gars. Pirms Jēzus krusta nāves un augšāmcelšanās visu Vecās Derības laiku Svētā Gara darbība bija ierobežota, sagatavojot Kristus nākšanu šajā pasaulē. Pēc tam, kad Kristus bija atnācis un paveicis mūsu pestīšanas darbu, un devies atpakaļ pie Tēva dievišķajā godībā, sākās publiska Svētā Gara misija šajā pasaulē. Un tā mums šodien jārunā par brīnumaino Svētā Gara darbu cilvēku vidū.

Jēzus to iedala trīs galvenos darbības virzienos: ”Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu.” Tūdaļ Viņš arī paskaidro savus vārdus: „Grēku - jo tie netic Man. Taisnību - jo Es aizeju pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit. Tiesu - jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu.” Ja Svētais Gars nenāktu un nepārliecinātu pasauli par grēku, taisnību un tiesu, baznīcas centieni paliktu nesekmīgi, neviens tam neticētu un nepievērstu pat uzmanību. Turpretī Svētā Gara darbs sekmēsies un nesīs augļus tur un tad, kad Dievs to gribēs. Svētais Gars darbosies ar baznīcas starpniecību, un kristiešu sludināšana būs Svētā Gara mute. Daži Svētā Gara vēsti atzīs, daži to noradīs. Tas būs tāpat kā tiesas zālē, kur noziedznieki tiek pārliecināti par savu vainu – daži to atzīst un nožēlo, daži par spīti pierādījumiem, atsakās savu vainu atzīt. Tādējādi paši atsakoties no apžēlošanas iespējas. Jo tiesa nevienam, kas savu vainu neatzīst, žēlastību neparāda.

Lai gan pasaule ir iemanījusies grēku vairs nesaukt par grēku, tomēr patiesībā tā savus grēkus neslēpj. Katru dienu avīzēs un ziņu raidījumos mēs dzirdam pasauli stāstam par saviem grēkiem. Žurnālisti rūpējas par to, lai mēs katru dienu dzirdētu pasaules grēksūdzi. Pasaules Grēku saraksts ir garš, tomēr tajā parasti netiek minēts pats lielākais grēks – neticība Jēzum Kristum. Tādēļ pasaules grēksūdze arvien beidzas bez grēku atlaišanas, līdzinoties Jūdas Iskariota grēksūdzei, jo tāpat kā Jūdass pasaule netic piedošanai. Svētais Gars tomēr nenāk, lai pasaules grēkiem pievienotu vēl vienu, pašu galveno grēku neticību Kristum. Nē, pārliecinot pasauli par grēku, Svētais Gars norāda uz vienīgo ceļu, kas ļauj izbēgt no grēka varas, proti, ticību Jēzum Kristum. Neticēt Jēzum, nozīmē pakļaut sevi grēka lāstam un iet mūžīgā pazušanā. Tas, kurš netic, ka Jēzus ir samaksājis par viņa grēkiem, pats ar savu neticību ir pasludinājis sev spriedumu un mirst izmisumā kā Jūdass, bez cerības un piedošanas. Viņam glābiņa nav. Par to Aizstāvis - Svētais Gars pārliecinās pasauli. Tādējādi, ja vēlamies zināt, kur ir kristieši un kur aktīvi darbojas Svētais Gars, tad mums jāklausās vai viņi skaidri, vienkārši un saprotami sludina par pazudinošo neticību un piedāvā glābiņu Kristus Evaņģēlijā. Ja viņi to nedara, tad neraugoties uz to, cik daudz šo cilvēku ir, cik skaisti tie dzied, gudri runā un jauki izskatās, tur baznīcas un Svētā Gara nav. Turpretī ja pavisam vienkārši cilvēki bez īpašiem talantiem, reliģiska žargona un izšūtiem apģērbiem viens otram stāsta par grēku un piedošanu Jēzus vārdā, tur ir Svētais Gars un, protams, baznīca. Tādējādi Dieva klātiene nav saistīta ar augstiem amatiem, cilvēciskiem talantiem, reliģiskām izdarībām un satriecošiem pārdzīvojumiem, bet ar skaidru un vienkāršu Evaņģēlija sludināšanu. Dažreiz kristieši, filozofisku uzskatu maldināti, mēdza sacīt: kur ir bīskaps, tur ir Kristus. Tā vietā viņiem labāk vajadzēja sacīt: kur ir Kristus, tur ir bīskaps. Jo Kristus ir tur, kur tiek sludināts Evaņģēlijs, savukārt - ko svarīgāku bīskaps varētu darīt, ja ne sludināt Evaņģēliju, tas ir, Kristu? Tādējādi pats augstākais amats Kristus baznīcā ir Evaņģēlija sludināšana un grēku atlaišana, jo tajā ir klātesošs un darbojas Svētais Gars un pats Kristus. Tā nu par Kristus baznīcu un tās amatiem mums jāmācās spriest nevis socioloģiski un filozofiski, bet gan garīgi, tas ir, ne pēc cilvēku priekšstatiem, bet Dieva vārda.

No grēka Jēzus pievēršas grēka pretmetam – taisnībai. Neraugoties uz saviem grēkiem, kurus tā nevar noslēpt, pasaule lepojas ar savu taisnību. Citiem vārdiem sakot, pasaule rīkojas līdzīgi noziedzniekam, kas ignorē tiesas spriedumu un turpina pats sevi pasludināt par taisnu un nevainīgu. Tieši par šādu taisnību jeb paštaisnību šeit runā Jēzus. Pasaule grēku vairs nesauc par grēku, bet cenšas to attaisnot kā alternatīvu dzīves veidu vai kaut ko tam līdzīgi. Svētais Gars norauj šīs vīģes lapas, ar kurām pasaule cenšas aizsegt savu kaunu, un nosauc tās par netīrām, smirdošām drēbēm. Tā ir paštaisnība, kuru cilvēki piešķir paši sev. Ar to var apmulsināt savu sirdsapziņu, attaisnot sevi citu cilvēku priekšā, bet ar to nevar stāties svētā un visvarenā Dieva priekšā. Tādēļ Svētais Gars norauj šo paštaisnības plīvuru, aiz kuras cilvēki slēpjas savā iedomātajā drošībā. Svētais Gars noliedz iespēju, ka cilvēks varētu attaisnot pats sevi, piešķirt pats sev taisnību. Nē, taisnībai ir jānāk no ārienes, no Dieva, nevis no cilvēka. Tai ir jābūt nevis mūsu, bet Kristus taisnībai, kas tiks piešķirta ikvienam, kas ticēs Viņa augšāmcelšanai un grēku piedošanai, kas no tās nāk. Tām jābūt nevis vīģes lapām, bet baltām, tīrām drēbēm, kas balinātas paša Dieva Jēra asinīs.

Līdz ar Viņa aiziešanu pie Tēva, Jēzus glābšanas misija ir beigusies. Jēzus dēļ Dievs tagad pasludina par taisnu ikvienu cilvēku, kas nožēlo grēkus un tic Jēzus nopelnam. Vienīgi Kristū mēs varam tikt glābti. Viņa dēļ Dievs ir labvēlīgs pret ikvienu cilvēku. Šo Kristus nopelnu, kurā ikvienam tiek piedāvāta Dieva taisnība, Dievs publiski pasludināja un piedāvāja pasaulei, augšāmceldams Jēzu no nāves. Šī taisnība kļūst mūsu taisnība tad, kad ticam Evaņģēlija apsolījumiem. Caur ticību glābjošā taisnība tiek dāvāta ikvienam cilvēkam kā nepelnīta dāvana. Tā nāk no ārienes, no Dieva un pamatojas Kristus glābjošajā darbā. Ar šo taisnību Svētais Gars konfrontē pasauli – vai nu tā pazemīgi noliecas pie Jēzus kājām un saņem Viņa taisnību kā dāvanu un tiek glābta, vai arī augstprātīgi turpina attaisnot pati sevi, paļauties uz saviem darbiem un neīstu svētumu, un iet mūžīgā pazušanā.

Trešā lieta, par ko Svētais Gars pārliecinās pasauli, ir tiesa, jeb Dieva spriedums pār neticīgo pasauli. Tā kā šīs pasaules valdnieks velns ir notiesāts uz mūžīgiem laikiem, tad arī pasaule, pār kuru viņš sagrābis varu, atrodas zem šī notiesājošā sprieduma. Ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos Dievs ir spriedis tiesu pār velnu. Tumsas kunga vara pār cilvēku ir sagrauta un atņemta un viņš pats notiesāts uz mūžīgām ciešanām ellē. Ja attiecībā uz velnu šis spriedums ir galīgs, tad pasaulei vēl ir dota cerība. Ja tā paliek savā neticības stāvoklī, tad tā paliek zem tā paša sprieduma, kuru saņēmis tās kungs – velns. Turpretī, ja Svētā Gara mudināta tā atgriežas un saņem piedošanu Jēzus vārdā, tad tā tiek izrauta no velna varas un valstības un tiek glābta. Diemžēl daudzi cilvēki uzskata, ka viņi paši ir sev tiesneši un ne par kādu citu tiesu zināt tie nevēlas. Kurš, gan uzdrīkstēsies mūs tiesāt! Taču Kristus saka, ka šīs pasaules valdnieks – visas lepnības un ļaunuma kungs - velns ir jau notiesāts. Un līdz ar viņu ir notiesāti visi, kas tic viņa meliem. Kā Kristus kādā citā vietā saka – „kas tic man, netiek tiesāts, bet kas netic ir jau spriedumu saņēmis.” Tas ir, viņš ir notiesāts kopā ar velnu. Šis tiesas spriedums tika publiski paziņots, kad Kristus pēc savas krusta nāves ieradās ellē. Tur Godības Kungs pašam velnam un visiem viņa kalpiem pasludināja pazudinošo spriedumu: jūs neesat ticējuši man, jūs neesat saņēmuši manu taisnību, jums jātop mūžīgi nošķirtiem no Dieva un jādzīvo moku vietā – ellē. Šis spriedums ir galējs un nepārsūdzams. Tas ir uzrakstīts Bībelē un caur Kristus baznīcu to turpina sludināt Svētais Gars.

Svētais Gars nebūt neapmierinās tikai ar pasaules pārliecināšanu, bet pašu svarīgāko un būtiskāko darbu Viņš dara savā baznīcā to ceļot, stiprinot, pasargājot un vadot. Par to Jēzus saka: „Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc Es jums sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.”

Šie Jēzus vārdi, adresēti Viņa baznīcai, ir īpaša mierinājuma un prieka pilni. Kad nāks Svētais Gars, Viņš vadīs apustuļus visā patiesībā un apustuļu sludinātā vēsts būs glābjošā patiesība. Tā nebūs cilvēciska, bet gan dievišķa patiesība par cilvēces glābšanu Jēzū Kristū. Svētais Gars turpinās savu darbu caur Svētajiem Rakstiem un baznīcas sludināšanu. Gan Jaunā, gan Vecā Derība ir Svētā Gara grāmata, un baznīcai nav atļauts sludināt savus uzskatus, bet tās vēsts ir Svētā Gara vēsts, kas smelta no apustuļu sludināšanas. Ar šīs sludināšanas starpniecību, Svētā Gara vadīti uz mums joprojām runā Pāvils, Pēteris, Jānis un citi apustuļi. Vēl vairāk, ar sludināšanas amata starpniecību uz mums joprojām runā pats Kristus. Šodien, saņemot grēku atlaišanu, tu dzirdēji paša Dieva amnestiju – Viņa tiesas spriedumu, kas Kristus dēļ dāvāja tev piedošanu. Tagad Svētajā Vakarēdienā pats Kristus klās tev galdu un pats Viņš būs arī tava barība. To saņemot, tu varēsi līksmi dziedāt prieka un pateicības dziesmu, slavējot Dievu par Viņa bezgalīgo žēlsirdību. Šo baznīcas gada svētdienu latīniski sauc – Cantate – kas latviski nozīmē - dziediet. Tā ir jauna prieka un pateicības himna, kuru baznīca dzied par godu Dieva Jēram, kas nes pasaules grēku. Baznīca zina, ka vienīgi Viņš ir svēts, bet tā zina, ka savu svētumu Viņš piešķir arī savai līgavai, tas ir, kristus baznīcai, tas ir, tev un man. Āmen.