Jezus Apskaidrošanas kalnā


Pēc kādām astoņām dienām, kad Jēzus bija šos vārdus sacījis, viņš ņēma sev līdzi Pēteri un Jāni, un Jēkabu un uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, viņam lūdzot, viņa vaigs mainījās un viņa drēbes tapa mirdzoši baltas. Un, redzi, divi vīri ar viņu sarunājās – tie bija Mozus un Elija. Tie, parādījušies godībā, runāja par viņa aiziešanu, kam bija jānotiek Jeruzālemē. Pēteris un viņa biedri bija miega pārņemti, bet pamodušies tie ieraudzīja viņa godību un abus vīrus pie viņa stāvam. Kad tie jau grasījās aiziet no viņa, Pēteris, nesaprazdams, ko viņš runā, teica Jēzum: “Mācītāj, te mums ir labi, taisīsim trīs teltis, vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Kamēr Pēteris to teica, uznāca padebesis un viņus apēnoja; un mācekļus pārņēma izbailes, kad tos apņēma mākonis.  Un no padebeša atskanēja balss: “Šis ir mans izredzētais Dēls, klausiet viņu!” Kad šī balss atskanēja, Jēzus jau bija palicis viens. Un viņi klusēja un tanīs dienās nevienam neko nestāstīja par redzēto. (Lk. 9: 28-36)

Sprediķi audio formātā


Turpmāk draudzes mācītāja Ilāra Plūmes un viņa aizvietotāju jaunākos sprediķus varēsiet klausīties ne tikai klātienē, bet arī ierakstītus audio formātā.

III Kristus Atspīdēšanas svētdiena


Kad Jēzus nokāpa no kalna, viņam sekoja liels ļaužu pūlis. Un, redzi, kāds spitālīgais, pienācis klāt, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt!” Jēzus, roku izstiepis, pieskārās viņam un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūlīt viņš tapa šķīsts no savas spitālības.  Jēzus viņam sacīja: “Pielūko, nevienam to nestāsti, bet ej, rādies priesterim un pienes upurdāvanu, ko Mozus ir noteicis, viņiem par liecību.” Kad Jēzus iegāja Kapernaumā, pie viņa pienāca kāds centurions un lūdza: “Mans kalps guļ mājās paralizēts un briesmīgi cieš.” Jēzus tam sacīja: “Es iešu un viņu dziedināšu.” Bet centurions atbildēja: “Kungs, es neesmu tā cienīgs, ka tu nāc manā namā; dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts. Jo arī es esmu cilvēks, kas pakļauts varai, un man ir padotie – kareivji; kad vienam es saku: ej, – tas iet, un citam: nāc, – viņš nāk, un savam kalpam: dari to, – viņš dara.” To dzirdēdams, Jēzus izbrīnījās un sacīja tiem, kas viņam sekoja: “Patiesi es jums saku: ne pie viena Israēlā es tādu ticību neesmu atradis.  Un es jums saku: daudzi nāks no austrumiem un rietumiem un sēdēs kopā ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu Debesu valstībā,  bet Valstības dēli tiks izgrūsti ārā tumsībā; tur būs vaimanas un zobu griešana.” Tad Jēzus sacīja centurionam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis!” Un kalps tapa vesels tanī pašā stundā. (Mt. 8: 1-13)

II Epifānijas laika svētdiena


Trešajā dienā bija kāzas Galilejas Kānā, un Jēzus māte bija tur. Arī Jēzu un viņa mācekļus uzaicināja uz kāzām. Kad pietrūka vīna, Jēzus māte viņam sacīja: “Tiem nav vīna.” Tad Jēzus viņai atbildēja: “Sieviete, kāda man daļa par to? Mana stunda vēl nav atnākusi.” Viņa māte sacīja kalpotājiem: “Ko vien viņš jums saka, to dariet!” Tur bija nolikti seši akmens trauki ūdenim, pēc jūdu šķīstīšanās paražas, katrs no tiem divi vai trīs mēru tilpumā. Jēzus viņiem sacīja: “Piepildiet traukus ar ūdeni!” Un viņi tos piepildīja līdz pat malai. Tad viņš tiem sacīja: “Tagad smeliet un nesiet mielasta pārraugam.” Un viņi to aiznesa. Kad mielasta pārraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija tapis par vīnu, – viņš nezināja, no kurienes tas ir, bet kalpotāji, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad mielasta pārraugs sauc līgavaini un viņam sacīja: “Ikviens cilvēks vispirms liek priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, tad sliktāko, bet tu esi pataupījis labo vīnu līdz šim.” Tā Galilejas Kānā Jēzus sāka darīt zīmes, atklādams savu godību, un viņa mācekļi ticēja viņam.  Pēc tam viņš nogāja uz Kapernaumu – pats, viņa māte, brāļi un viņa mācekļi – un tur palika nedaudz dienu. (Jņ. 2: 1-12)

Svētdiena pēc Kristus dzimšanas svētkiem


Tā saka Kungs Dievs: Apklustiet Manā priekšā, jūras salas, tautas, atjaunojiet spēkus! Tad nāciet un runājiet, sanāksim visi kopā uz tiesu! .. Redzēja salas un bijās, trīcēja zemes malas, tie tuvojās, pienāca klāt- viens otram līdzēja, viens otram sacīja: esi stiprs! .. Nāciet ar savu lietu tiesā, saka Kungs, šurp jūsu prasību! Lai tie nāk un Man saka, kas notiks! Stāstiet mums, kas bijis iepriekš.., un lai zinātu, kas notiks turpmāk, - lai mēs zinām, ka jūs esat dievi, dariet taču labu vai ļaunu, lai visi trūkstamies un drebam! .. Taču neviens to nedarīja, neviens tos nav dzirdējis runājam! Kad lūkojos apkārt, tur nav neviena; kad jautāju, neviens man neatbild. Redzi, tie visi ir niecība, tukšība ir viņu darbi, viņu elki vien tukšs vējš… Visas tautas nu sapulcētas, ļaudis kopā sanākuši, kurš no tiem var pastāstīt, kas bijis iepriekš, lai tie dod savas liecības un būs attaisnoti. .. Akla (Mana) tauta, kaut tiem acis, un kurli, kaut tiem ausis, - lai nāk! “Jūs Mani liecinieki,” saka Kungs, “tādēļ atzīstiet un uzticieties Man, apjēdziet, ka Es tas esmu, pirms Manis neviena Dieva nav bijis un nebūs arī! Es, Es esmu tas Kungs, nav cita glābēja bez Manis! Es pasludināju un Es izglābu. (Jes. 41:1, 5, 21-23; 43: 8-11)