XVIII Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem


Bet farizeji, padzirdējuši, ka viņš saduķejus apklusinājis, sapulcējās vienkopus.  Tad viens no viņiem, likuma zinātājs, Jēzu izaicinādams, jautāja: “Skolotāj, kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā?”  Jēzus atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. – Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis.  Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai.” Un Jēzus jautāja farizejiem, kas bija sapulcējušies: “Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls viņš ir?” Tie viņam atbildēja: “Dāvida.” Viņš tiem jautāja: “Kā tad Dāvids viņu Garā sauc par Kungu, sacīdams: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu. – Ja Dāvids sauc viņu par Kungu, kā tad viņš var būt tā dēls?” Un neviens nevarēja viņam nekā atbildēt, nedz arī uzdrīkstējās kopš šīs dienas viņam ko jautāt. (Mt. 22: 34-46)

XVII Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem


Jēzus kādā sabatā iegāja ievērojama farizeja namā maizi ēst, un tie viņu novēroja. Redzi, viņa priekšā bija kāds cilvēks, slims ar tūsku. Jēzus vērsās pie farizejiem un likuma zinātājiem un jautāja: “Vai drīkst sabatā dziedināt vai ne?” Bet tie klusēja. Tad Jēzus ņēma un dziedināja šo vīru un ļāva tam iet.  Un tiem viņš sacīja: “Kurš no jums, ja tam dēls vai vērsis sabatā iekritīs akā, to tūdaļ nevilks laukā?” Tie nekā uz to nespēja atbildēt. Tad viņš, ievērojis, ka mielastā saaicinātie cenšas sev izraudzīties labākās vietas pie galda, stāstīja tiem līdzību:  “Kad tevi aicina kāzās, nesēdies goda vietā. Var gadīties, ka ir aicināts kāds cienījamāks par tevi un ka, viņam atnākot, tas, kurš aicinājis jūs abus, tev sacīs: dod vietu viņam. Un tad tev ar kaunu būs jāieņem pēdējā vieta. Bet, kad tevi aicina, ej un apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis tev sacītu: draugs, kāp augstāk. Tad tu būsi pagodināts visu viesu priekšā.  Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts un, kas sevi pazemina, tas tiks paaugstināts.” (Lk. 14: 1-11)

XVI Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem


Drīz pēc tam viņš devās uz pilsētu, sauktu Naine, un kopā ar viņu gāja mācekļi un liels ļaužu pūlis. Kad viņš jau tuvojās pilsētas vārtiem, redzi, iznesa kādu mirušo, mātes vienīgo dēlu, un viņa pati bija atraitne, un līdz ar viņu bija liels pūlis pilsētnieku. Atraitni ieraudzījis, Kungs iežēlojās par viņu un tai sacīja: “Neraudi!” Pienācis klāt, viņš aizskāra zārku; nesēji apstājās, un viņš sacīja: “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un Jēzus atdeva viņu mātei. Visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū; Dievs ir uzlūkojis savu tautu.” Šī vēsts par viņu izgāja pa visu Jūdeju un tās apgabalu. (Lk. 7: 11-17)

XV Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem


Neviens nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam. Tādēļ es jums saku: nezūdieties savas dzīvības dēļ – ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz savas miesas dēļ – ko vilksiet mugurā. Vai tad dzīvība nav vērtāka kā barība un miesa kā drēbes? Pavērojiet putnus debesīs – ne tie sēj, ne pļauj, ne savāc ražu šķūņos; jūsu debesu Tēvs tos baro. Vai jūs neesat daudz vairāk vērti kā viņi? Kurš no jums ar savu zūdīšanos var pagarināt savu mūžu kaut vai par olekti? Kādēļ jūs zūdāties par savu apģērbu? Mācieties no lilijām pļavā, kā tās aug – ne tās nopūlas, ne vērpj,  bet es jums saku: pat Sālamans visā savā godībā nebija tā tērpies kā viena no tām. Ja nu Dievs pļavas zāli, kas šodien ir, bet rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, cik gan daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie?! Tādēļ nezūdieties, sacīdami: ko ēdīsim? ko dzersim? ko vilksim mugurā? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.  Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. Nezūdieties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies; katrai dienai pietiek savu bēdu. (Mt. 6: 24-34)

XIV Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem


Ceļā uz Jeruzālemi viņš nonāca apvidū starp Samariju un Galileju. Viņam ieejot kādā ciemā, pretī nāca desmit spitālīgi vīri. Tie apstājās iztālēm un skaļā balsī sauca: “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!”  Tos ieraudzījis, viņš tiem sacīja: “Ejiet un rādieties priesteriem.” Un notika, ka tie ceļā tapa šķīsti. Viens no tiem, redzēdams, ka ir izārstēts, griezās atpakaļ, skaļā balsī slavēdams Dievu. Un, Jēzum pateikdamies, tas krita uz sava vaiga pie viņa kājām; tas bija samarietis. Jēzus vērsās pie tā un sacīja: “Vai tad visi desmit nekļuva šķīsti no spitālības? Kur ir tie deviņi? Vai tad cits neviens neatradās, kas grieztos atpakaļ un pagodinātu Dievu, kā vien šis cittautietis?” Viņš tam sacīja: “Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.” (Lk. 17: 11-19)