V Svētdiena pēc Epifanijas


Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: "Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja. Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle? Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis. - Tad kalpi tam sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt? Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekš nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.” (Mt. 13: 24-30)

IV svētdienā pēc Epifānijas


Jēzus iekāpa laivā, un viņa mācekļi tam sekoja. Un, redzi, jūrā izcēlās liela vētra, tā ka viļņi vēlās pāri laivai; bet Jēzus gulēja. Tie piegājuši viņu modināja, saukdami: “Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!” Jēzus tiem sacīja: “Kādēļ esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Tad piecēlies viņš apsauca vējus un jūru, un iestājās liels klusums. Bet cilvēki izbrīnā jautāja: “Kas viņš ir, ka vēji un jūra viņam paklausa?” (Mt.8:23-27)

III svētdiena pēc Epifānijas


Kad Jēzus nokāpa no kalna, viņam sekoja liels ļaužu pūlis. Un, redzi, kāds spitālīgais, pienācis klāt, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt!” Jēzus, roku izstiepis, pieskārās viņam un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūlīt viņš tapa šķīsts no savas spitālības.  Jēzus viņam sacīja: “Pielūko, nevienam to nestāsti, bet ej, rādies priesterim un pienes upurdāvanu, ko Mozus ir noteicis, viņiem par liecību.” Kad Jēzus iegāja Kapernaumā, pie viņa pienāca kāds centurions un lūdza: “Mans kalps guļ mājās paralizēts un briesmīgi cieš.” Jēzus tam sacīja: “Es iešu un viņu dziedināšu.” Bet centurions atbildēja: “Kungs, es neesmu tā cienīgs, ka tu nāc manā namā; dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts. Jo arī es esmu cilvēks, kas pakļauts varai, un man ir padotie – kareivji; kad vienam es saku: ej, – tas iet, un citam: nāc, – viņš nāk, un savam kalpam: dari to, – viņš dara.” To dzirdēdams, Jēzus izbrīnījās un sacīja tiem, kas viņam sekoja: “Patiesi es jums saku: ne pie viena Israēlā es tādu ticību neesmu atradis.  Un es jums saku: daudzi nāks no austrumiem un rietumiem un sēdēs kopā ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu Debesu valstībā,  bet Valstības dēli tiks izgrūsti ārā tumsībā; tur būs vaimanas un zobu griešana.” Tad Jēzus sacīja centurionam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis!” Un kalps tapa vesels tanī pašā stundā. (Mt. 8: 1-13)

Svētdienā pēc Kristus atspīdēšanas


Viņa vecāki ik gadu Pashas svētkos gāja uz Jeruzālemi. Kad viņš bija divpadsmit gadu vecs, viņi pēc svētku paražas devās uz Jeruzālemi. Kad svētku dienas bija beigušās un viņa vecāki jau devās mājup, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, bet viņi to nezināja. Domādami, ka viņš ir atceļā kopā ar citiem, tie, vienas dienas gājumu nostaigājuši, meklēja viņu pie radiem un paziņām. Neatraduši tie atgriezās Jeruzālemē, lai viņu uzmeklētu. Pēc trim dienām tie atrada viņu sēžam templī mācītāju vidū, tos klausoties un izjautājot. Un visi, kas viņu dzirdēja, bija ļoti pārsteigti par viņa saprašanu un atbildēm. Un, viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un māte viņam sacīja: “Bērns, kādēļ tu mums tā darīji? Redzi, tavs tēvs un es ar sirdssāpēm tevi meklējām.” Un viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs mani meklējāt? Vai jūs nezināt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” Bet tie nesaprata viņa teiktos vārdus. Tad viņš gāja tiem līdzi un nonāca Nācaretē, un bija tiem paklausīgs. Un viņa māte visus šos vārdus glabāja savā sirdī.  Un Jēzus pieauga gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. (Lk. 2: 41-52)

Kristus atspīdēšanas svētkos


Kad Jēzus piedzima Jūdejas Betlēmē ķēniņa Hēroda laikā, redzi, no austrumiem Jeruzālemē ieradās gudri vīri un jautāja: “Kur ir jaunpiedzimušais jūdu Ķēniņš? Mēs viņa zvaigzni redzējām austrumos un atnācām viņu pielūgt.” To dzirdējis, ķēniņš Hērods ļoti uztraucās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Sapulcinājis visus tautas virspriesterus un rakstu mācītājus, viņš izjautāja tos par vietu, kur Kristum bija jāpiedzimst. Tie viņam sacīja: “Jūdejas Betlēmē, jo Kungs caur pravieti ir sacījis: un tu, Betlēme, Jūdas zemē,tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas galvenajām pilsētām,jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs manu tautu – Israēlu.” Tad Hērods, slepeni ataicinājis gudros, rūpīgi tos iztaujāja par zvaigznes parādīšanās laiku. Un viņš tos sūtīja uz Betlēmi un sacīja: “Ejiet un visu izjautājiet par šo bērnu. Kad jūs viņu atradīsiet, pavēstiet to man, lai arī es varu iet viņu pielūgt.” Uzklausījuši ķēniņu, tie aizgāja. Un, redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu, līdz nonāca un apstājās virs tās vietas, kur bija bērns. Kad tie zvaigzni ieraudzīja, tos pārņēma milzīgs prieks. Iegājuši tajā namā, tie redzēja bērnu kopā ar Mariju, viņa māti, un, nokrituši ceļos, tie viņu pielūdza. Tie atvēra savas dārgumu lādes un pienesa viņam dāvanas: zeltu, vīraku un mirres. Sapnī brīdināti pie Hēroda neatgriezties, tie devās atpakaļ pa citu ceļu uz savu zemi. (Mt. 2: 1-12)