Pūpolsvētdienā


Kad tie tuvojās Jeruzālemei un nonāca Bētfagē pie Olīvkalna, Jēzus sūtīja divus mācekļus un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur jūs tūlīt atradīsiet ēzeļmāti piesietu un ēzelīti līdz ar viņu, atraisiet tos un vediet pie manis. Ja kāds jums ko teiks, tad sakiet: Tam Kungam to vajag, un viņš tūdaļ tos atdos.” Bet tas notika, lai piepildītos, ko Tas Kungs caur pravieti ir sacījis:  sakiet Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa, uz jūga ēzeļmātes kumeļa. – Mācekļi aizgāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. Tie atveda ēzeļmāti un ēzelīti, uzklāja tiem savas drēbes, un Jēzus uzsēdās virsū. Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi cirta kokiem zarus un klāja tos uz ceļa.  Bet ļaužu pūlis, kas gāja viņam gan pa priekšu, gan nopakaļ, sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Tā Kunga vārdā! Ozianna augstībā!” (Mt.21:1-9)

Piektajā Kristus ciešanu laika svētdienā


Kurš no jums var man pārmest grēku? Ja es saku patiesību, kādēļ jūs man neticat? Kas ir no Dieva, tas dzird Dieva vārdus, jūs nedzirdat tādēļ, ka neesat no Dieva.” Jēzus bija pirms Ābrahāma. Jūdi viņam sacīja: “Vai mēs nesakām pareizi, ka tu esi samarietis un tevi apsēdis dēmons?” Jēzus atbildēja: “Mani nav apsēdis dēmons, bet es godāju savu Tēvu un jūs mani liekat negodā. Bet es nemeklēju savu godu; ir viens, kurš meklē un tiesā. Patiesi, patiesi es jums saku: kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam.” Tad jūdi viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka tevi apsēdis dēmons. Ābrahāms ir miris un arī pravieši, un tu saki: kas manus vārdus turēs, tas nāves nebaudīs nemūžam. Vai tad tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir nomiris, un arī pravieši ir nomiruši? Par ko tu sevi turi?” Jēzus atbildēja: “Ja es pats sevi pagodinātu, mans gods nav nekas. Tas, kurš mani pagodina, ir mans Tēvs, par viņu jūs sakāt: viņš ir mūsu Dievs! Jūs nekad viņu neesat pazinuši, bet es viņu zinu. Ja es sacītu, ka viņu nezinu, tad es būtu melis, līdzīgs jums. Bet es viņu zinu un turu viņa vārdu. Ābrahāms, jūsu tēvs, ielīksmojās cerībā ieraudzīt manu dienu, un viņš ieraudzīja un priecājās.” Tad jūdi viņam sacīja: “Tev vēl nav ne piecdesmit gadu, un tu esi redzējis Ābrahāmu?” Jēzus viņiem teica: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU, pirms vēl Ābrahāms tapa!” Tad tie ņēma rokās akmeņus, lai mestu uz viņu. Bet Jēzus nozuda un izgāja no tempļa. (Jņ. 8:46-59)

Ceturtajā Kristus ciešanu laika svētdienā


Pēc tam Jēzus devās pāri Galilejas jeb Tibērijas jūrai. Viņam sekoja liels ļaužu pūlis, jo tie redzēja zīmes, ko viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur ar saviem mācekļiem apsēdās. Pasha, jūdu svētki, bija tuvu. Jēzus pacēla acis un, ieraudzījis, ka liels ļaužu pūlis nāk pie viņa, sacīja Filipam: “Kur lai pērkam maizi, ko tiem ēst?” Viņš tā teica, to pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko darīs. Filips viņam atbildēja: “Par divsimt denārijiem tiem maizes nepietiks, lai katrs kaut mazliet dabūtu.” Viens no viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, viņam sacīja: “Šeit ir kāds zēns, kuram ir piecas miežu maizes un divas zivis, bet kas gan tas ir – tik daudziem?” Jēzus sacīja: “Lieciet ļaudīm apsēsties.” Tajā vietā bija daudz zāles; un tie apsēdās – skaitā ap pieci tūkstoši vīru. Tad Jēzus paņēma maizes un, pateicies Dievam, izdalīja mācekļiem, bet mācekļi – tiem, kas bija apsēdušies. Tāpat arī no zivīm – cik kurš gribēja. Kad tie bija papilnam paēduši, viņš sacīja saviem mācekļiem: “Salasiet pāri palikušo maizi, lai nekas nepazustu.” Tie salasīja un piepildīja divpadsmit grozus ar maizes gabaliem, kas paēdušajiem bija palikušas pāri no piecām miežu maizēm. Tad nu ļaudis, redzēdami šo zīmi, ko viņš darīja, sacīja: “Šis patiesi ir pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet Jēzus, nomanīdams, ka tie grasās nākt un viņu satvert ar varu, lai celtu par ķēniņu, devās atkal viens pats uz kalnu. (Jņ. 6:1-15)

Trešajā Kristus ciešanu laika svētdienā


Kādu reizi Jēzus izdzina dēmonu, kas bija mēms; dēmons izgāja, un mēmais sāka runāt, un ļaužu pūlis brīnījās.  Bet daži no tiem sacīja: “Viņš izdzen dēmonus ar Belcebula, dēmonu valdnieka, palīdzību.”  Bet citi, viņu izaicinādami, prasīja viņam kādu zīmi no debesīm. Zinādams viņu domas, viņš tiem sacīja: “Ikviena valsts, kas sevī sašķelta, iet bojā, un nams uz namu krīt. Ja nu sātans sevī sašķeļas, kā tad viņa valstība pastāvēs? Jūs taču sakāt, ka es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību, kā tad jūsu dēli tos izdzen? Tādēļ viņi būs jūsu tiesneši. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Kamēr stiprs vīrs apbruņojies sargā savu namu, viņa manta ir drošībā. Bet, tiklīdz kāds stiprāks par viņu nāk un to uzveic, tas atņem viņa bruņas, uz kurām viņš bija paļāvies, un laupījumu izdala.  Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesavāc, tas izkaisa. Kad nešķīstais gars ir izgājis no cilvēka, tas apstaigā izkaltušas vietas, meklēdams mieru un, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju. Atnācis viņš atrod to izslaucītu un uzpostu. Tad viņš iet un ņem sev līdzi septiņus citus garus, par sevi vēl ļaunākus, un iegājuši tie tur mājo. Un beigās šim cilvēkam kļūst daudz ļaunāk, nekā bija sākumā.” “Laimīgi, kas Dieva vārdu dzird un pilda” Kad viņš tā runāja, kāda sieviete ļaužu pūlī paceltā balsī sacīja viņam: “Laimīgas tās miesas, kas tevi nēsājušas, un krūtis, kas tevi zīdījušas!” Bet viņš teica: “Vēl jo vairāk laimīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un to pilda!” (Lk.11:14-28)

Kristus ciešanu laika pirmajā svētdienā


Tad Gars aizveda Jēzu tuksnesī, ka viņš tiktu velna kārdināts. Kad viņš bija gavējis četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, viņš izsalka. Kārdinātājs, piestājies viņam, sacīja: “Ja tu esi Dieva Dēls, saki, lai šie akmeņi top par maizi.”  Bet Jēzus atbildēja: “Ir rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas nāk no Dieva mutes.” Tad velns viņu aizveda uz svēto pilsētu, pacēla viņu uz tempļa jumta malas un sacīja:  “Ja tu esi Dieva Dēls, meties lejā, jo ir rakstīts: viņš saviem eņģeļiem dos pavēli tevis dēļ, un tie tevi uz rokām nesīs, lai tu savu kāju pie akmens nepiedauzītu.”  Jēzus viņam sacīja: “Bet ir arī rakstīts: nekārdini Kungu, savu Dievu.” Atkal velns viņu aizveda uz ļoti augstu kalnu un rādīja viņam visas pasaules valstis un to godību, un sacīja: “To visu es tev došu, ja tu nolieksies manā priekšā un mani pielūgsi.”  Tad Jēzus viņam sacīja: “Atkāpies, sātan! Jo ir rakstīts: pielūdz Kungu, savu Dievu, un viņam vien kalpo.” Tad velns viņu atstāja; un, redzi, eņģeļi nāca un viņam kalpoja. (Mt. 4: 1-11)