III svētdienā pēc Lieldienām


Vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet, un vēl pēc brīža jūs mani atkal skatīsiet.” Tad daži viņa mācekļi sāka runāt savā starpā: “Kas tas ir, ko viņš mums saka: vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet, un vēl pēc brīža jūs mani atkal skatīsiet; un: es aizeju pie Tēva?” Viņi sacīja: “Kas tas ir: vēl brīdi? Mēs nesaprotam, ko viņš saka!” Jēzus zināja, ka tie grib viņu izjautāt, un tiem sacīja: “Vai jūs izjautājat cits citu, tādēļ ka es jums sacīju: vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet un vēl pēc brīža mani atkal skatīsiet? Patiesi, patiesi es jums saku: jūs raudāsiet un sērosiet, bet pasaule priecāsies; jūs bēdāsieties, bet jūsu bēdas pārtaps priekā. Kad sieviete dzemdē, tā ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt, bet, kad viņa bērnu ir dzemdējusi, šīs ciešanas viņa vairs neatceras aiz prieka, ka pasaulē piedzimis cilvēks. Tāpat arī jums tagad ir bēdas, bet es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds priecāsies, un neviens jums neatņems jūsu prieku. (Jņ. 16: 16-22)

2. svētdienā pēc Kristus augšāmcelšanās svētkiem


ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm. Algots gans, kam avis nepieder, redzot vilku nākam, pamet avis un bēg, – un vilks tās sakampj un izklīdina, jo algādzim avis nerūp. ES ESMU labais gans, un es pazīstu savas avis, un avis pazīst mani,  tāpat kā Tēvs mani pazīst un es pazīstu Tēvu un savu dzīvību atdodu par avīm. Man ir vēl citas avis, kuras nav no šīs kūts, arī tās man jāatved, un tās dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāmpulks un viens gans. (Jņ. 10: 11-16)

Alba


Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jņ. 20: 19-29)

Lieldienu diena


Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadijas no Jeruzālemes, vārdā Emava. Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina. Un Viņš tiem sacīja: "Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?" Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. Tad viens, vārdā Kleops, atbildēja un Viņam sacīja: "Vai Tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?" Un Viņš tiem sacīja: "Kas tad?" Un tie Viņam sacīja: "Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, ka To mūsu augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi un Viņu situši krustā. Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas. Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedēja; tās agri bijušas pie kapa un, Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas saka, Viņš esot dzīvs. Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja." Tad Viņš tiem sacīja: "Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?" Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti. Un tie tuvojās pilsētiņai, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk. Un viņi To gauži lūdza un sacīja: "Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!" Un Viņš iegāja pie tiem palikt. Un notika, ka Viņš, ar tiem pie galda sēdēdams, maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva, tad viņu acis tapa atvērtas un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda. Un tie sacīja savā starpā: "Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?" Un tai pašā stundā viņi cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos vienpadsmit sapulcējušos un tos, kas pie tiem bija. Tie sacīja: "Tas Kungs patiesi augšāmcēlies un Sīmanim parādījies." Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticis ceļā un kā Tas viņu pazīts, maizi laužot. (Lk. 24: 13-35)

Pasha


Cilvēciski spriežot, Jēzus krusta nāve ir biedinoša politiskās izrēķināšanās, varmācības un šausminošas cietsirdības izpausme. Tas ir tas, ko varēja vērot ikviens notikuma aculiecinieks un tas ir tas, ko katrs var izlasīt evaņģēliju sniegtajos aculiecinieku aprakstos. Cilvēku brutalitāte nav nekas neparasts. Tā atklājās jau pirms Jēzus krusta nāves, kad pūlis alkās pēc asinīm noraidīja Pilāta piedāvājumu atlaist Jēzu, saucot - sit viņu krustā! Būtu naivi domāt, ka asisnkāre cilvēkos ir mazinājusies.