Lūgšanu svētdienā


Tajā dienā jūs man vairs nejautāsiet neko. Patiesi, patiesi es jums saku: ko vien jūs Tēvam manā vārdā lūgsiet, viņš jums dos. Līdz šim jūs neko manā vārdā neesat lūguši. Lūdziet, un jūs saņemsiet, tā ka jūsu prieks būs piepildīts. Es jums to esmu runājis līdzībās, bet nāks stunda, kad es vairs nerunāšu līdzībās, bet atklāti jums pasludināšu par Tēvu. Tajā dienā jūs lūgsiet manā vārdā. Es jums nesaku, ka es lūgšu Tēvu par jums, jo Tēvs pats jūs mīl, tādēļ ka esat iemīlējuši mani un ticat, ka es esmu izgājis no Tēva. No Tēva es izgāju un pasaulē esmu nācis, un es pasauli atkal atstāju un eju pie Tēva.” Viņa mācekļi viņam sacīja: “Redzi, tagad tu saki skaidri un vairs nerunā līdzībās." (Jņ. 16: 23-30)

Pilnīga žēlastība


Mums visiem piemīt dziļas ilgas pēc citas dzīves un citādas pasaules. Nereti tas tiek formulēts kā – es vēlos dzīvot labāk, es vēlos dzīvot normāli, man tikai vajag drusku vairāk naudas, labākus apstākļus, labāku sabiedrību un tamlīdzīgi. Šīs pasaules gudrie un varenie mēģina pārliecināt, ka pareizās izklaides, īpašumi, attiecības un piedzīvojumi sniegs mūsu ilgu piepildījumu, un tas notiks šeit pat uz zemes, šajā pasaulē. Tomēr tas ir apmāns, jo ātri vien pārliecināmies, ka šīs pasaules lietas un attiecības nespēj dot to, pēc kā patiesi ilgojamies. Iemesls tam ir vienkāršs – mēs esam radīti priekš citas pasaules, un tas, pēc kā ilgojamies, nav atrodams šajā pasaulē. Tas rada sāpīgas skumjas, kas mūsu Grāmatā tiek sauktas par „ilgu pilnām nopūtām.” (Rom. 8: 23) Mēs ilgojamies pēc mājām un pēc Tēva, kurš mūs tur gaida, un šeit, šīs pasaules trimdā arvien jūtamies vientuļi tik ilgi, kamēr beidzot esam kopā ar viņu. Pirms tam mūsu sirdīm nav miera, kā to tik trāpīgi raksturojis baznīcas tēvs Augustīns. Nepelnītā Dieva žēlastība – visu mūsu grēku piedošana nozīmē, ka kādu dienu mēs nokļūsim mājās, un mūsu ilgas, dvēseles slāpes un izsalkums beidzot tiks remdēti.

Cantate


Bet tagad es aizeju pie tā, kas mani sūtījis, un neviens no jums nejautā man: kurp tu ej? Jūsu sirds ir skumju pārpilna tādēļ, ka to jums esmu pateicis. Taču es jums saku patiesību: jums ir labāk, ka es aizeju. Ja es neaizeju, Aizstāvis pie jums nenāks, bet, ja es aizeju, es viņu sūtīšu pie jums. Un atnācis viņš pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un tiesu: par grēku – tādēļ ka tie netic man; par taisnību – tādēļ ka es aizeju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsiet; par tiesu – tādēļ ka šīs pasaules valdnieks ir notiesāts. Man vēl ir daudz, ko jums teikt, bet šobrīd jūs to nespējat nest. Bet, kad nāks viņš – Patiesības Gars, viņš vadīs jūs visā patiesībā; jo viņš nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un pasludinās jums visu, kas nāks. Viņš pagodinās mani, jo viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās. Viss, kas pieder Tēvam, ir mans, tādēļ es jums sacīju: viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās. (Jņ. 16:6-15)

Pēdējās lietas


Mēs esam nonākuši tuvu sava Stāsta beigām, bet lai labāk tās saprastu, nedaudz jāatkārto dažas iepriekš sacītās lietas. Iepriekš mēs runājām par to, ka ar pasauli kaut kas īsti nav kārtībā, un problēma ir pat ļoti, ļoti liela. Mēs runājām arī par to, ka sākotnēji lietas bija pilnīgi citādas, viss bija labs, un pasaulē nebija ļaunuma. Tas pasaulē ienāca vēlāk, kad cilvēks, velna pievilts, sadumpojās pret Dievu un sagandēja pats sevi un pasauli. Mēs runājām arī par to, ka katrs stāsts ir stāsts par to, kā tiek izlabots tas, kas sagājis grīstē. Tāds ir arī mūsu Stāsts, kas vēsta par to, kā Dievs salabo un atjauno kritušo cilvēku un samaitāto pasauli. Mēs arī runājām par to, ka veids, kā Dievs to dara, ir pieņemot cilvēka dabu Jēzū Kristū, kurš tādējādi ir vienīgais glābšanas ceļš, jo neviens cits nespēj tikt galā ar ļaunumu. Ļaunuma problēma, kā to sauc filozofi, tādēļ nav problēma kristietībā, bet tā padara intelektuāli nepievilcīgu ateismu un jebkuru citu reliģiju. Tāpat kā visos stāstos arī mūsu Stāstā galējā lietu atjaunošana un problēmu atrisināšana nenāk ātri un viegli. Pēc tam, kad atrisināta galvenā problēma, vēl jāatrisina daudzas mazākas lietas un problēmas, un šo šķietamo vilcināšanos nav viegli panest. Kad māte zaudē bērnu, bēdas ir nepanesamas, un galvā ir tikai viena mokoša doma – kāpēc? Dzīves grūtības mums nereti liek atkal un atkal uzdot šo jautājumu – kādēļ? Kādēļ tieši tagad? Kādēļ es vai mans bērns, vai draugs, vai tuvinieks? Kādēļ?

Mūžīgs prieks


Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit." Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: "Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?" Tie sacīja: "Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? - Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!" Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: "Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit? Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. (Jņ. 16:16-23)