Līksmošanas svētdienā


Vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet, un vēl pēc brīža jūs mani atkal skatīsiet.” Tad daži viņa mācekļi sāka runāt savā starpā: “Kas tas ir, ko viņš mums saka: vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet, un vēl pēc brīža jūs mani atkal skatīsiet; un: es aizeju pie Tēva?” Viņi sacīja: “Kas tas ir: vēl brīdi? Mēs nesaprotam, ko viņš saka!” Jēzus zināja, ka tie grib viņu izjautāt, un tiem sacīja: “Vai jūs izjautājat cits citu, tādēļ ka es jums sacīju: vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet un vēl pēc brīža mani atkal skatīsiet? Patiesi, patiesi es jums saku: jūs raudāsiet un sērosiet, bet pasaule priecāsies; jūs bēdāsieties, bet jūsu bēdas pārtaps priekā. Kad sieviete dzemdē, tā ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt, bet, kad viņa bērnu ir dzemdējusi, šīs ciešanas viņa vairs neatceras aiz prieka, ka pasaulē piedzimis cilvēks. Tāpat arī jums tagad ir bēdas, bet es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds priecāsies, un neviens jums neatņems jūsu prieku. Tajā dienā jūs man vairs nejautāsiet neko. Patiesi, patiesi es jums saku: ko vien jūs Tēvam manā vārdā lūgsiet, viņš jums dos. (Jņ. 16: 16 -23)

Labā Gana svētdienā


ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm. Algots gans, kam avis nepieder, redzot vilku nākam, pamet avis un bēg, – un vilks tās sakampj un izklīdina, jo algādzim avis nerūp. ES ESMU labais gans, un es pazīstu savas avis, un avis pazīst mani,  tāpat kā Tēvs mani pazīst un es pazīstu Tēvu un savu dzīvību atdodu par avīm. Un citas avis man vēl ir, kuras nav no šīs kūts, arī tās man jāatved, un tās dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāmpulks un viens gans. (Jņ. 10: 11-16)

Baltā svētdiena


Šīs nedēļas pirmās dienas vakarā, kad mācekļi, baidīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, atnāca Jēzus un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” To sacījis, viņš rādīja tiem savas rokas un sānus. Mācekļi, ieraudzījuši Kungu, kļuva līksmi. Jēzus viņiem atkal sacīja: “Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!” To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: “Saņemiet Svēto Garu!  Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.” (Jņ. 20: 19-23)

Lieldienu diena


Kad sabata diena bija pagājusi, Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome nopirka smaržīgas zāles, lai ietu un svaidītu Jēzu. Nedēļas pirmajā dienā rīta agrumā, saulei lecot, tās nāca pie kapa un sarunājās savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa ieejas?” Pacēlušas acis, tās redzēja – akmens jau novelts. Bet tas bija ļoti liels. Ienākušas kapā, tās ieraudzīja baltās drānās tērptu jaunekli sēžam labajā pusē, un tās izbijās.  Bet viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu, Nācarieti, krustā sisto, viņš ir augšāmcēlies, un viņa šeit nav. Redziet, vieta, kur tie viņu nolika. Bet ejiet un pasakiet to viņa mācekļiem un Pēterim: viņš pirms jums aizies uz Galileju; tur jūs viņu redzēsit, kā viņš jums sacījis.” Iznākušas no kapa tās metās bēgt prom, tās trīcēja un bija satriektas, un nestāstīja nevienam neko, jo baidījās. (Mk. 16:1-8)

Pasha


Īstenojot savu laicīgo varu Poncijs Pilāts piesprieda Jēzum nāves sodu. Viņš gan vēlējās neparasto Galilejas sludinātāju atlaist, jo bija skaidri redzams, ka Jēzus nav darījis neko tādu, par ko būtu pelnījis nāvi. Pilāts uzskatīja, ka Jēzus bija nokļuvis viņa rokās tikai dēļ viena no daudzajiem jūdu reliģiskajiem strīdiem. Jūdu augstā prietera apgalvojums, ka ja Jēzus nebūtu ļaundaris, jūdi to nebūtu nodevuši Pilātam tiesāšanai, atklāj viņu ļaunos motīvus. Priesteri nebūt nebija ieinteresēti taisnīgumā, bet gan vēlējās nodrošināt savu reliģisko augstmaņu varu. Viņi ne tikai apskauda Jēzu viņa popularitātes dēļ, bet nespēja arī ciest viņa teoloģiskos spriedumus. Jēzus mācīja, ka cilvēks ir grēka samaitāts un nespējīgs glābt pats sevi, un ka Dieva valstība ir žēlsirdīgā Dieva valdīšana, kas atklājas viņā kā Cilvēka Dēlā. Augstie priesteri un neticīgie jūdi nevēlējās pat dzirdēt par žēlsirdības un piedošanas teoloģiju, jo viņi uzskatīja, ka Dieva valstību ir jāceļ pašiem cilvēkiem ar saviem labajiem darbiem.