VII svētdiena pirms Lieldienām

Ņēmis pie sevis tos divpadsmit, viņš tiem sacīja: “Redzi, mēs dodamies uz Jeruzālemi, un piepildīsies viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņš tiks nodots pagāniem un apsmiets, un mocīts, un apspļaudīts. Un tie šaustīs viņu pātagām un nonāvēs, un trešajā dienā viņš augšāmcelsies.” Viņi no tā neko nesaprata – sacītais viņiem palika apslēpts, un viņi nespēja teikto izprast. (Lk.18: 31-34)

Pasaucis savus mācekļus nostāk no citiem, Jēzus tiem stāsta par savām gaidāmajām ciešanām. Evaņģēlists saka, ka mācekļi no tā neko nesaprata – sacītais viņiem palika apslēpts, un viņi nespēja teikto izprast. Šajā brīdī, kad viņi kopā ar Jēzu atradās ceļā uz Jeruzālemi, lai svinētu Lieldienu svētkus, mācekļi domāja par priecīgu svētku svinēšanu, bet ne par ciešanām. Tas labi raksturo cilvēka domāšanu – mēs nesaprotam ciešanas, to nolūks mums ir apslēpts un neizprotams. Šis izpratnes trūkums ir viens iemesls, kādēļ cilvēce nemitīgi mēģina celt paradīzi zemes virsū, un šajā grandiozajā celtniecības darbā Dievam, protams, nav vietas.

Kārtējais šāds zinātnes un tehnikas, progresa un brīvības pasākums noritēja pēdējos gadu desmitos. Tomēr sajūsmas pilnais Sizifa darbs beidzās ar to pašu, ar ko tas bija beidzies vienmēr. Visatļautība un lētticība, naivā ticība spējai vadīt ekonomiku, aklā ticība progresam un zinātnei atdūrās pret finanšu krīzi un pandēmiju, bet politiskā vieglprātība un tuvredzība pret Kremļa politiku. Dieva dotie miera un drošības gadi, kas bija jāvelta ticības un morāles nostiprināšanai tika pavadīti naivā, galēji lētticīgā uzdzīvē un visatļautībā, ignorējot iespējamās Dieva dusmas un iedzimtā grēka varu. Mēs ticējām tukšiem vārdiem, seklām domām, sējām vēju un tagad pļaujam vētru.

Dzīve pasaulē, kurā valda iedzimtais grēks nav iespējama bez ciešanām. Ja negribam panest morālā pienākuma smagumu, ja negribam ierobežot savas vajadzības, ja nevēlamies uzņemties grūtības, ko rada nopietna izturēšanās pret ekoloģiskiem un politiskiem draudiem, tad beigu beigās nākas ciest daudz, daudz vairāk. Briesmīgā nāvē mirstošu cilvēku pilnas slimnīcas liecina par to ceļu, kuru izvēlējusies cilvēce, jo šī pandēmija ir cilvēku rīcības sekas; katra raķete, kas tagad posta Ukrainas pilsētas, skaļi kliedz – lūk, tā var būt arī jūsu nākotne! Šeit piepildās tas, ko Luters saka savā katehismā – ja apzagsi nabagus un tev izdosies izbēgt no Dieva soda, tad sauc Dievu un mani visas pasaules priekšā par meli.

Ukrainas valdība pieļāva daudz kļūdu tajā skaitā negribēšanu vai nevarēšanu tikt galā ar korupciju, valsts izzagšanu un krievu slepeno dienestu darbību. Tagad ir pienācis laiks Ukrainas oligarhiem atdot vismaz daļu no tā, ko tie nozaguši tautai. Tā ir visu šo notikumu negatīvā puse. Tajā pašā laikā Ukrainas tauta neizvēlējās pakalpības un gļēvulības ceļu, kas tai nemitīgi tika piedāvāts gan no pašmāju, gan Krievijas politiķiem. Tā izvēlējās grūto un smago neatkarības un brīvības ceļu, kurš, kā bija skaidri redzams, būs sāpju un ciešanu ceļš. Šajā pasaulē citādi nav iespējams – ir tikai vai nu nodevības un gļēvulības, nemitīgu kompromisu ceļš, kura alga ir 30 Jūdasa graši, vai ticības, patiesības un mīlestības ceļš, kura alga ir cerība uz godu un brīvību. Varonīgā ukraiņu tauta izvēlējās brīvības ceļu un tagad tā sāpēs un ciešanās lej savas asinis par savu brīvību un arī par mums visiem. Tas nav pārspīlējums! To beidzot sāk saprast arī izlaidīgu dzīvi cienošā Eiropa. Un ir zīmīgi, ka pretī agresoram aci pret aci stājas tieši Ukraina. Tās prezidents un valdība nebēg un neslēpjas, bet kopā ar savu tautu varonīgi uzņemas Dāvida cīņu pret Goliātu.

Bet kā vēl notiekošais attiecas uz mums? Atbildi atrodam Lūkas evaņģēlijā: “Kādā brīdī atnāca kādi cilvēki un pavēstīja Jēzum par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Jēzus tiem atbildēja, sacīdams: “Vai jums šķiet, ka šie galilejieši ir bijuši grēcīgāki par citiem galilejiešiem, ka tā cietuši? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā. Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, kuriem uzkrita tornis Sīloāmā un tos nosita, bija to pelnījuši vairāk nekā citi Jeruzālemē? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.” (Lk. 13:1-5) Mūsu politiķiem, valdībai un ikvienam cilvēkam vajadzētu ņemt to vērā. Ja nelabosieties, jūs neglābs ne NATO piektais, ne arī kāds cits pants. Luters saka: “Ja tu daudz zodz, tad vari būt drošs, ka tev nozags divreiz vairāk, un tam, kas ar varu un netaisnību laupa un iegūst, būs jāpiedzīvo, ka tāpat viņam darīs kāds cits. Jo šo mākslu Dievs labi prot: Viņš soda vienu zagli ar otru.”

Tas, protams, nenozīmē, ka austrumu varmāka varēs netraucēti turpināt savus varas darbus. Pienāks diena, kad būs jādod norēķins! “Kas zobenu ceļ, tas no zobena kritīs.” Meli un varmācība beigu beigās vienmēr noved pie sabrukuma. Jau pašreizējais kauns visas pasaules priekšā ir briesmīgs. Un šoreiz ar kaunu vien varmāka cauri netiks, dažāda veida sankcijas ir padarījušas Krieviju par izstumto, nolemjot valsti politiskam un ekonomiskam sabrukumam. Tomēr arī Rietumu pasaulei ir jārēķinās, ka ir kāds, kura acīs arī tā var kļūt par izstumto. Ir kāds daudz varenāks par Kremļa saimnieku, un šī varenā sankcijas ir biedinošākas par visu, ko cilvēka prāts var iedomāties. Tās ir Dieva sankcijas.

Ja mūsdienu pasaule gan austrumos, gan rietumos vēlas dzīvot bez Dieva, dzīvot, kā katram pašam iepatīkas, ignorējot skaidro cilvēka dabas un morāles likumu, tas kādu laiku vēl varbūt būs iespējams, bet par to reiz būs jānorēķinās. Tāpat kā jānorēķinās būs tām baznīcām, kuras attaisno ļaunumu un pagrimu. Baznīcas, kas sludina maldus un atbalsta perversu dzīves veidu pelna to pašu sodu, ko tagad pār savu galvu izsauc Maskavas patriarhāts nenostādamies pret savu ticības brāļu slepkavošanu. Vai tas nav apkaunojums baznīcai, ja laikā, kad laicīgā pasaule norobežojas no melīga varmākas, tā klusē? Kurš gan šādu baznīcu vairs var ņemt nopietni un uzskatīt par baznīcu vispār? Bet atgriezīsimies pie evaņģēlija.

Savā ceļā pretī krustam Jēzus iet labprātīgi un tagad vienkārši un skaidri stāsta saviem mācekļiem par to, kas notiks pēc dažām dienām. Viņš jau iepriekš bija par to runājis, bet tagad viss ir pilnīgi skaidrs vissīkākajās detaļās. Jēzus saka - mēs ejam. Vārds “mēs” liecina, ka mācekļi būs šo notikumu liecinieki. Jēzus mirs pie krusta Jeruzālemē. Tur iepriekš ir jau miruši tik daudzi no Dieva praviešiem, un Jēzus, protams, bija lielākais un diženākais no viņiem. Jēzus negrasās mirt kādā zemes nostūrī, kādas bandas rokās, vai piedzīvojot kāda nelīdzsvarota cilvēka dusmu lēkmi. Nē, viņš dodas mirt pašā Jūdu tautas sirdī – Jeruzālemē, kur atrodas augstākā nacionālā un reliģiskā autoritāte jūdu Augstā tiesa. Šo tautas augstāko vadītāju, tautas pārstāvju rokās mirs Cilvēka Dēls. Tādējādi viņu noraidīs visa tauta, noraidīs kā Dieva nolādētu.

Tagad tiks piepildīts viss”, saka Jēzus, “ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.” Vārds “piepildīts” ir tas pats vārds, kuru Jēzus sacīs mirdams pie krusta, skaļi saukdams – viss pabeigs vai viss piepildīts! Kas ir šis “viss” to Jēzus tagad jau iepriekš saka saviem mācekļiem: Viņš tiks nodots pagāniem un apsmiets, un mocīts, un apspļaudīts. Un tie šaustīs viņu pātagām un nonāvēs… Jēzus necitē praviešu vārdus, kam bija jāpiepildās, bet pavēsta to saturu apkopojošā un nepārprotamā veidā.

Patiesi neticamais tajā ir tas, ka jūdi nodos pagānu rokās paši savu Mesiju. Pravieši par to tieši nebija runājuši. Jēzus tagad saka saviem mācekļiem, ka tad, kad jūdu valdības vīri viņu nodos pagānu rokās – Pilāta un viņa leģionāru rokās, tie viņu apsmies, mocīs un apspļaudīs, šaustīs ar pletnēm un nogalinās. Jēzus par to runā pilnīgi mierīgi, sakot saviem mācekļiem, ka tieši šā iemesla dēļ viņš ar tiem kopā dodas uz Jeruzālemi. Tagad viņš dodas lejup pašā brutālākajā un briesmīgākajā nāvē, lai tiktu pacelts vislielākās godības pilnos augstumos. Tas tiek pasacīts ar vārdiem: un trešajā dienā viņš augšāmcelsies.

Par spīti skaidrajiem Jēzus vārdiem, mācekļi tos nesaprata. Evaņģēlists Lūka to pasaka trīs dažādos veidos nesaprata, sacītais viņiem palika apslēpts, un viņi nespēja teikto izprast. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi nesaprata to, kas Kristus ir un ko viņš darīs un tādēļ bija bezjēdzīgi viņiem to paskaidrot vairāk. Jēzus šeit sagatavo mācekļus nākotnei. Tas tāpat ir ar mums mūsu dzīvēs – daudz kas Rakstos mums kādu laiku šķiet mazsvarīgs, bet kādā krīzes situācijā Rakstu spēks, gaisma un mierinājums mums pēkšņi nozīmē visu. Un tā tas tagad notiek arī ar Ukrainas tautu. Tas maina pašu izpratni par ciešanām uztverot tās, kā Kristus ciešanas, kuras viņš ar savu nāvi un augšāmcelšanos pārvērta dzīvības uzvarā.

Ar šādu lietu redzējumu mocekļi, Kristus asinsliecinieki uzņēma pārbaudījumus un ciešanas un tam pašam mērķim kalpo mūsu slimības, bēdas, nelaimes, sāpes un ciešanas. Mēs ar pateicību uztveram brīnumus, kas pēc Tā Kunga neizdibināmās žēlsirdības pilnā prāta notiek arī mūsu dienās, bet baznīca vispirms arvien lūdz un cer uz citu brīnumu, brīnumu kurā cietējs no sāpēm un izmisuma pievēršas gaismai. Baznīca lūdz pēc gaismas uzvaras ciešanu pārņemtajā cilvēkā. Kad Kristus runā par savām ciešanām viņš runā nevis par izbēgšanu no tām, to atvairīšanu, bet gan pārvēršanu – pārvēršanu uzvaras priekā. Tādēļ viņš to salīdzina ar dzemdību sāpēm, kas nes jaunu dzīvību un liek priekam par jauno dzīvību aizmirst sāpes. Šī dzīvības uzvara pār nāvi Kristū, līdzdaļa tajā, tad arī ir vienīgais patiesais glābšanas ceļš.

Lai gan šajā pasaulē ciešanas, bēdas un pārbaudījumi būs vienmēr, taču Kristus ir sacījis: "Tu­riet drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis!" (Jņ 16: 33) Galvenā un visdziļā­kā šīs uzvaras nozīme ir uzvara pār nāvi, kas ir precīzs šīs pasaules apzīmējums – tā ir nāves pasaule, ar tās nāves kultūru, kas tiek uzvarēta, bet vienlaicīgi Kristus uzvara padara jēgpilnas arī mūsu ciešanas. Tagad tās ir kļuvušas par Kristus uzvaras zīmi, noslēpumu un liecību, kurā šķietamā cilvēka sakāve, viņa nāve kļūst par ceļu uz dzīvību.

Šeit ir arī atbilde uz jautājumu par ukraiņu tautas ciešanām. Tagad daudziem tās, tāpat kā ciešanu jēga vispār, ir nesaprotamas. Tomēr ciešanas šķīsta, ļauj saprast to, kas nav ticis saprasts un ciešanu vidū parādās noteikta cerība nākotnei. Bez šaubām Ukrainai ir nākotne! Kā gan tā varētu nebūt tādai lepnai, drosmīgai un krietnai tautai, kuras ciešanas vērojot mums šodien rit asaras un lūzt sirds? Tomēr Ukrainas nākotne nav oligarhos un veiklākos politiskos izkārtojumos, tā nav arī saistāma ar despotisko Krievijas varu, bet tāpat kā visu citu tautu nākotne tā slēpjas žēlsirdīgajā Pestītājā Jēzū Kristū. Viņā uzplaukst un rod mieru jebkurš cilvēks, jebkura tauta, kas tic un paļaujas uz viņu. Tādēļ mēs šodien lūdzam nevis par brīnumainu ukraiņu uzvaru pār milzīgu militāro pārspēku, nē, mēs lūdzam, lai šīs ciešanas pārvērstos dzīvībā sastopoties ar Kristu un kļūtu par līdzdaļu viņa uzvarā.

Jau no paša sāku­ma kristiešu skatījums uz nāvi un ciešanām ir bijis un vienmēr arī paliks neprātība pasaulei, jebkuram laicīgam skatījumam uz dzīvi. Pasaule nekad nesapratīs, ka Dievs uzvar nevis ar spēku, nevis nogalinot savu pretinieku, bet pats mirstot, atdodot savu dzīvību par viņu, lai arī viņš dzīvotu. Tas paliks neprātība arī kristiešiem tik ilgi, kamēr vien tie būs re­liģisko ideju gūstā, kamēr tie nesapratīs, ka kristīgā ticība nozīmē nevis nebīšanos no nāves vai samierināšanos ar to, bet gan nāves pārvēršanu dzīvībā, dzīvības uzvaru, ko ar savu nāvi paveicis un atnesis mūsu mīļais Kungs Jēzus Kristus. Viņā viss ir kļuvis mūsu, viss kļuvis mans, kā raksta apustulis Pāvils: "Viss ir jūsu, vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve, vai tagadne, vai nā­kotne, viss pieder jums. Bet jūs piederat Kris­tum un Kristus – Dievam (1Kor. 3:22-23).” Un ja tas ir tā, tad mēs varam ar pavisam citādām acīm raudzīties uz ciešanām, pat kara šausmām un nāvi. Tie visi ir jau uzvarēti ienaidnieki, kam pār Kristus ļaudīm vairs nav varas. Un ja kāda tauta dzīvo ar šo vārdu, ar Kristus vārdu, tad nevienam ienaidniekam pār to vairs nav varas; tad tā ir brīva tauta, Dieva tauta, kas vienmēr ir brīva un dzīvo un pastāv mūžīgi. Slava mūsu mīļajam Kungam Jēzum Kristum kopā ar Tēvu un Svēto Garu, un slava varonīgajai Ukraiņu tautai, kas tagad iet krusta ceļu. Āmen.