Pilnās vērtības likums



Bet Viņš runāja arī uz mācekļiem: “Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu. Tad viņš to aicināja pie sevis un tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku. Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī: “Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata!” Un, ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: cik tu manam kungam esi parādā? Tas sacīja: simts mucu eļļas. – Bet viņš teica: še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit! Pēc tam viņš kādam citam jautāja: bet tu, cik tu esi parādā? –Tas sacīja: simts mēru kviešu. – Viņš teica: še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit! Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem. Un Es jums saku: darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.” (Lk. 16: 1–9)

Kad Eiropā izplatās Covid-19 vai Amerikā līdz ar Lehman Brothers banku sabrūk globālā kreditēšanas sistēma, tad ekonomika sabremzējas un nerada sabiedrības dzīvei nepieciešamo ekonomiskās vērtības pastāvīgo pieaugumu. Tad iejaucas centrālā banka ar tā saukto naudas drukāšanu iepludina tirgū lielus jaunas naudas apjomus – to, ko ekonomika pati krīzes dēļ nespēj sevis pastāvēšanai saražot.

Šīs naudas vērtība, protams, ir ļoti nosacīta, un šis par kvantitatīvo stimulēšanu sauktais instruments jau vidējā termiņā ir visai nosacīti efektīvs un ar ļoti problemātiskām, mums pat īsti neaptveramām finanšu, biznesa, sociālajām un starptautisko attiecību blaknēm. Tomēr mēs tam ticam un to darām, jo tas ir labākais, ko cilvēks krīzes saglābšanai ir izdomājis.

Par to tad arī ir Jēzus šodien stāstītā līdzība – par manipulāciju ar to, kas tev ir, lai novērstu citādi droši paredzamas nepatikšanas. Šī ir diezgan mulsinoša līdzība. Jo Jēzus saviem mācekļiem un mums par piemēru šeit stāda krāpnieku, cinisku aprēķinātāju, zagli un mahinatoru. Ja jums gadījumā ir kāda emocionāla reakcija uz tādiem vārdiem kā “Lavents” un “Kargins”, tad, lūk, tieši tas jums šodien tiek teikts – antīkās Palestīnas netaisnā nama pārvaldnieka personā šāds te cilvēks jums tiek stādīts par piemēru.

Bet par piemēru kam? Ne jau tam, kā saņemt grēku piedošanu un atgūt dievbērnību – tam ir domāti citi Jēzus darbi un stāsti. Šis ir tikai stāsts par netaisno mamonu jeb laicīgās mantas un politekonomisko manipulāciju nesto peļņu un ko ar to iesākt. Un tas ir šķietami mulsinošs stāsts.

Laikā, kad viss ap viņu grūst, šmauklīgs baņķieris nodrošina labumu pārdali pareizajiem cilvēkiem – tiešām!? Un tas ir jūsu stāstiņš par Dievam tīkamu uzvedību!? Bet – mieru, tikai mieru. Jēzus mērķis šeit nav atrast un izcelt kādu morāles spīdekli, bet gan līdzībā norādīt uz to, ka tikai ar pasaulīgu izveicību radīta vērtība ir šaubīga un nedroša – tā ir pusvērtība. Un nevajag pie tās krampjaini ķerties.

Vienubrīd tā ir it kā vērtība; vienubrīd tā ir labāko pieejamo pieņēmumu prognoze par ticamāko pozitīvo iznākumu. Bet tad – pēkšņi tas tev ir dzirnakmens kaklā elles dzelmē. Pat šmauklīgam baņķierim tas ir skaidrs. Negodīgam mājas pārvaldniekam tieši tāpēc tas ir skaidrs, ka viņš ir negodīgs, ka viņš apzinās, ka tā peļņa un vērtība, ko viņš iegūst, ir virtuāla, tā ir pusīsta, un jau nākamajā mirklī tā viņu var izputināt un iznīcināt.

Tāpēc no vienas puses racionāla, biznesa domāšana ir labākais, kas mums pasaulē ir. Tomēr iedomāties, ka tas ir viss, kas mums ir, ir puspatiesība – tie ir pazudinoši meli. Neliels, bet godīgs, procents par pakalpojumu, par virsvērtību – tas ir biznesa dzenulis un Pareto principa metafizika. Vilfērds Pareto savulaik izrēķināja, ka 80% daudzmaz produktīvas rosības seku, proti, lielāko daļu jebkādas vērtības, rada 20% šādas vispārējās rosības cēloņu. Tas nozīmē, ka pie šiem 20% un mūsdienu hiperfinansializētajā ekonomikā pat pie 1% darītāju koncentrējas lielākā peļņas daļa. Netaisnais mamons.

Tas ir iemesls, kāpēc savas derības tautai Israēlam Dievs pavēlēja sabata gadus, kad tika piedoti visi parādi. Katrā septītajā gadā notika tas, ko ebrejiski sauc shmitah (שמיטה) jeb atlaišana. Shmitah politekonomiskā jēga ir ik pa laikam nobrucināt Pareto piramīdu, bet tās morālā un garīgā jēga ir – darīt to pateicībā Dievam par Viņa žēlastību, tā izrādot žēlastību pret savu tuvāko.

Līdztekus vispārējai parādu atlaišanai šai septītajā jeb sabata gadā atpūtās arī Israēla zeme, kas, protams, ir gudri arī no lauksaimniecības viedokļa pretstatā intensīvās lauksaimniecības trakumam, tomēr būtiska ir shmitah morāle. Proti, atlaižu gadu Tas Kungs pats caur Mozu Leviticus grāmatā sauc par gaviļu gadu. Tā ir patiesā vērtība materiālo labumu nestās peļņas pusvērtībai – tava tuvākā gaviles un tas, ka daba uzelpo. Tā ir iztrūkstošā, morālā puse katrai materiālajai pusvērtībai – tava tuvākā gaviles. Un tai brīdī, tai gadā, tai krampjaino pirkstu un drudžaini kalkulējošā prāta shmitah jeb atlaišanā Debesis smaida.

Ne nauda, ne vara, ne demokrātija, ne nācijas suverenitāte, ne zinātnes, filozofijas un mākslas atziņas un pienesumi nav pilna vērtība. Tas nav mērķis, bet tikai līdzeklis, kas ir dots tavās – varenā, valdošā, vadošā, gudrā vai prasmīgā rokās, lai tu radītu, vadītu un vairotu. Un lai pareizajā brīdī tu ar visu to radīto, vadīto un vairoto ļautu kādam uzgavilēt un atviegloti nopūsties. Un Debesīm pasmaidīt.

Tas smaids gan nav no vieglajiem, jo mūsu krampjaino pirkstu un drudžaini kalkulējošā prāta shmitah jeb atlaišana ir tikai līdzība. Ar to Dievs tikai līdzībā norāda un ļauj mūsu krampjainumā un stresā par pusvērtību izdabūšanu un noturēšanu nojaust to cenu, to vērtību, kā mūsu patiesais iztrūkums tiek kompensēts. Evaņģēlijs noglāsta tavus krampjainos pirkstus: atlaid, jo es tev gribu atlaist. Kamēr tu neesi atlaidis sava tuvākā rīkli, tev nav brīvu roku apskaut savu Debesu Tēvu.

Nav patiesas vērtības tajā, kur tu esi krampjaini ieķēries. Ja reiz esi ieķēries krampjaini, tad nav. Varbūt tur vēl ir kaut kāda vērtība, bet to tu uzzināsi, vien to atlaižot – vai kāds uzgavilēs un uzelpos.

Tava tuvākā uzgavilēšana un uzelpošana ir garīgs likums, kā tavai rosībai tiek atjaunota vērtība. Tas notiek ar Dieva žēlastību. Kā saka šodienas introits, “Kungs māci man savus likumus, lai mums nāk Tava žēlastība”. Debesu centrālais baņķieris šai nīcības tirgū iepludina patieso vērtību – burtiski iepludina ar Jēzus Kristus izlietajām asinīm. Un tā mums nāk žēlastība – jebkuras materiālās esamības vērtības otra – garīgā – puse.

Turklāt šīs vērtības apsolījums nav kaut kas virtuāls. Tā nav tikai labiem nodomiem un daudzmaz ticamiem solījumiem piesaistīta fiat nauda, kuras vērtība balstās aversā iegravētajā muļķa mierinājumā – “Gan jau būs labi”, kamēr reversā ir lasāms: #vissirslikti. Šāda vērtība ir atkarīga no tā, uz kuras puses nokritīs monēta. Tāds ir netaisnais mamons, tāda ir kaprīzā Fortūna; tāds nav Dievs.

Svētajā Kristībā kopā ar dievbērnību tev ir dota patiesa, absolūta vērtība jebkam, kas ir tavs un kas esi tu pats. Pie šā dārguma un vērtības tu paļāvīgi atgriezies un paliec, pārmetot krustu lūgšanā, saņemot Absolūciju pēc grēksūdzes un saņemot vistiešāk un vispersonīgāk, cik nu vien iespējams, to Svētajā Vakarēdienā.

Šim laikam atbilstīgi un bez drūzmas pēc kādas stundas nāciet dievnamā saņemt šo patieso dārgumu, patieso vērtību.

Bet tagad dziedāsim kanceles pantu, pirms turpinām lūgt, slavēt un pateikties par vērtības pilnību visam, kas mums ir un kas mēs esam. Šo patieso, nezūdošo vērtību mīļais Tēvs mums Jēzū Kristū ir nodrošinājis.

Āmen.