XIII svētdienā pēc Svētās Trīsvienības dienas

Un, vērsies pie mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgas tās acis, kas redz, ko jūs redzat. Es jums saku: daudzi pravieši un ķēniņi ir vēlējušies redzēt, ko jūs redzat, bet tie neredzēja, tie ilgojās dzirdēt, ko jūs dzirdat, bet tie nedzirdēja.” Un, redzi, kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt, sacīdams: “Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” Viņš tam sacīja: “Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?”  Tas atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis. Dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, Jēzum jautāja: “Un kurš ir mans tuvākais?” Jēzus atbildēja, stāstīdams: “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku, un viņš krita laupītāju rokās. Tie, viņu aplaupījuši un sasituši, atstāja pusmirušu guļam un aizgāja. Gadījās, kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Tāpat arī kāds levīts, tajā vietā atnācis, viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja. Otrā rītā, izvilcis divus denārijus, viņš iedeva tos viesnīcniekam un sacīja: aprūpē viņu, un, ja tu vairāk iztērēsi, atnācis es tev atdošu. Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas krita laupītāju rokās?” Viņš sacīja: “Tas, kas parādīja viņam žēlsirdību.” Un Jēzus viņam sacīja: “Ej un dari arī tāpat!” (Lk. 10: 23–37)

Stāsts par Žēlsirdīgo samarieti ne reti tiek skaidrots kā iecietības piemērs. Un patiesi, stāsta vēsturiskais fons liecina, Jēzus aicina būt žēlsirdīgiem pret citiem un savaldīt savas dusmas, jo visi mēs esam vienādi – grēcinieki. Bet vai ir pareizi no kristiešiem sagaidīt, ka viņi būs iecietīgi?

Kāds mācītājs stāsta, ka reiz esot ticis uzaicināts uz diskusiju laicīgā koledžā, lai runātu par „drošu seksu”. Diskusijas vadītāja apgalvojusi, ka tur būs iecietība pret visiem viedokļiem. Es izdarīju kļūdu. Es viņai uzticējos. – raksta mācītājs. Viņš tālāk stāsta, ka diskusijas laikā uzmanīgi mēģinājis ieskicēt jautājuma morālo kontekstu: „Es ticu, ka seksualitāte ir brīnišķīga Dieva dāvana un tai ir mērķi, kurus neviens no jums vēl nav minējis ...” Tad sekoja visniknākais vārdiskais uzbrukums, kādu jebkad esmu piedzīvojis kā kristietis, kas atnācis runāt iecietības vārdā. Jā, iecietība ir jauks vārds, bet iecietības sludinātāji nereti kļūst gaužām neiecietīgi pret tiem, kas neatbalsta viņu “iecietības” programmu. Turklāt tad, kad tiek skarti morāles jautājumi, kas attiecas uz cilvēka dzīvību, ģimeni un seksualitāti, tad runām par iecietību zūd jēga. Jūs teiksiet, kas gan es tāds esmu, lai spriestu tiesu. Taču ieklausieties savā sirdī tad, kad esat kļuvis kāda cita cilvēka neuzticības upuris. Morālā nenoteiktība šādos brīžos izkūp kā dūmi gaisā, un jūs sevi nododat – jums sāp, jūs esat dusmīgs, jūs pat ilgojaties pēc atriebības. Reālajā dzīvē jūs ne reti piedzīvojat morālu sašutumu, pamatotu riebumu pret visatļautību. Nav nemaz tik viegli izmest no mūsu leksikas tādus vārdus kā „nevajadzētu”, “nedrīkst” un „netaisnība”.

Pagaidiet! Bet vai tad Jēzus nav par piedošanu un iecietību?

Par piedošanu, jā. Par iecietību, nē. Šīs abas ir ļoti atšķirīgas lietas. Ja jūs domājat par Jēzu kā par sirsnīgu, mierinošu bilžu tēlu uz flaneļa tāfeles, jūs maldāties. Protams, viņa labsirdīgā izturēšanās pret grēciniekiem ir leģendāra. Taču palasiet evaņģēlijus, un jūs sastapsiet vīru, kura bardzība pret grēciniekiem padarīs jūs mēmus. Viņš ir tīra Dieva rakstura izpausme. Viņā mājoja gan mīlestība, gan svētums, un abi viņa dzīvē tika izrādīti visā pilnībā, no visa spēka. Viņš nevarētu būt Jēzus, ja teiktu, ka mēs viņam nerūpam vai viņam nerūp tas, ko mēs darām.

Uzstāt uz iecietību pret jebkāda veida uzvedību, nozīmē pārprast gan Dieva mīlestību, gan viņa svētumu. Kad jūs aptverat, ka Dievs ir bezgalīgi svētāks nekā domājāt, jūs arī aptverat, ka viņš ir daudz mīlošāks, nekā domājāt. Viņš ir radis iespēju reizē būt gan visbargākais soģis, gan visžēlsirdīgākais Pestītājs, turklāt abos gadījumos neaprakstāmā mērā.

Pirmkārt, Dievs ir pilnīgas taisnības degoša liesma. Mēs skatāmies cilvēka samaitātības pēdējos piemērus vakara ziņās ar diezgan lielu vienaldzību, mēs esam pieraduši. Bet dažreiz mēs tomēr iedegamies dusmās. Mēs, cilvēki, esam darināti no viena auduma. Tas, kas kaiš viņiem, kaiš arī mums. Mēs esam aizvien klūpošais un krītošais dzimums, kurš parasti ir vienaldzīgs, bet dažreiz dusmojas par citu klupšanu vai krišanu. To redzēt nozīmē saprast, kāpēc labā Dieva svētums tā kliedza caur senajiem praviešiem. Dievs bija iecerējis sapulcināt visu cilvēci vienā briesmīgā vietā, lai to nosodītu un iznīcinātu. Bet kurš gan būtu varējis iedomāties, ka šī briesmīgā vieta būs viņa vienpiedzimušā Dēla miesa un dvēsele? Dieva Dēla Jēzus Kristus krustā sišana ietvēra neiedomājamu apmaiņu. „To, kurš grēka nepazina, [Dievs] mūsu labā ir darījis par grēku.” Kristus krusts ir tā vieta, kur cilvēce tika gan notiesāta, gan atpestīta, nonāvēta un darīta dzīva, pilnībā nosodīta un vēl jo lielākā mērā mīlēta un glābta. Dieva pienākums atbildēt uz cilvēka samaitātību ar soda pilnu sašutumu un viņa dziļākā vēlme piedot un glābt mūs satikās viņa vienpiedzimušā Dēla krustā sišanā.

Kurš gan var izprast to, ka tad, kad grēcīgā cilvēce un tās svētais Dievs satikās, svētais Dievs tika nokauts un nomira? Taču pirms tas notika, cauri sāpēm atskanēja viņa kliedziens: „Viss piepildīts!” Tā nav vārgā iecietības balss – kas saka – kas man daļas par to, ko jūs darāt vai kas jūs esat –,tā ir elpu aizraujoša pilnīgas un nepelnītas mīlestības, grēku piedošanas vēsts visai pasaulei.

Kad kristieši, runājot par tādiem jautājumiem kā laulības šķiršana, aborti, ārlaulības sekss, aktīva homoseksualitāte – sauc tos par ļauniem, daudzi atbild: „Vai tad Dievs nav piedodošs Dievs?” Bet vai šāds jautājums ir nopietns? Vai tā patiesi ir vēlēšanās saņemt piedošanu? Vai šīs lietas tiek atzītas par grēkiem? Vai tās ir alkas pēc Dieva žēlastības un viņa palīdzības, lai uzvarētu grēku? Ir liekulīgi piesaukt žēlīgu Dievu, neatzīstot, ka žēlastība ir nepieciešama. Dievs ir arī svēts. „Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā!” Ar šo Dieva īpašību kādu dienu būs jāsaskaras ikvienam grēciniekam, kurš nenožēlo savu grēku.

Vai man ir prieks sacīt šādus vārdus? Nav! Bet man nav arī ne mazākā prieka redzēt, kā pasaule turpina iet savus ceļus, par kuriem gribas raudāt. Tie ir sabiedrības noziegumi un tiem ir upuri. Neatļauta seksa rezultātā rodas bērni, kuri nekad nepazīs savus tēvus. Pieaugušie labprātīgās attiecībās turpina izplatīt savas nāvējošās slimības. Mātes turpina izvēlēties nāvi saviem vēl nedzimušajiem bērniem, kamēr citu tukšie klēpji un rokas alkst pēc tiem. Veciem cilvēkiem uz mūžības sliekšņa tiek piedāvātās nāves zāles, nevis zāles pret nāvi – mūžīgi dzīvais Jēzus, pati dzīvība. Tādas traģiskas ainas paveras uz šī bīstamā ceļa, kas lepni tiek sauks par iecietību. Šā ceļa galā ir pavisam īsta un traģiska vieta - elle. Un nevainojiet pie tā Dievu, ja kāds pats ir izvēlējies šo ceļu.

Taču ir arī labāks ceļš. „Sekojiet Man,” saka Kristus. Kristieši ir aicināti ne tikai sekot Kristum, bet arī runāt viņa vārdā, un protams, saskaņā ar viņa vārdiem. Mums nav jābūt tādiem kristiešiem, kādi būtu pieņemami pasaulei, pasaulei - tīkamiem gļēvuļiem, kuri nekad neuzdrošinās iztraucēt pasauli tās neprātīgajā ceļā pretī briesmīgai nelaimei.

Ieklausieties visās Rakstu vietas, kā tās patiesi ir domātas – uzklausiet bauslību! Apdomājiet Dieva svētumu bez vīzdegunīgā: „Jā, bet viņš jau piedod”. Redziet, Jēzum nebija pienākuma nākt un glābt, viņš nevienam neko nebija parādā. Pat bērni to zina! „Ikvienam, kas grēku dara, jāmirst,” saka Tas Kungs. Šī patiesība ir jūsu acu priekšā. Kad jūs to atzīstat, tad jums tiek dots Evaņģēlijs, it kā nebūtu bauslības, jo bauslība patiesi tika pienaglota pie krusta. Tad jums tiek pasniegta žēlastība bez nosacījumiem. Tad jums tiek sludināts Jēzus. Bet zāles tiek dotas tikai slimajiem, veselajiem ārsta nevajag. Lai saņemtu evaņģēlija saldās zāles, ir vispirms jābauda bauslības rūgtā patiesība, jādzird diagnoze – pazudis, uz nāvi slims grēcinieks. Un labāk nekad nespēlējieties ar vārdu “iecietība”.

Kāda jauna meitene reiz teica: „Maniem vecākiem nerūp tas, ko es daru.” Šķiet, ka viņu pašu tas apmierināja. „Viņiem nerūp, kur es eju. Viņiem nerūp, kad es nāku mājās.” Taču viņas balsī bija dzirdamas skumjas, kas liecināja, ka viņa noprot patiesību - „maniem vecākiem patiešām es nerūpu.” Dievs nav tāds. Pat ne mazliet. Viņam rūp tas, ko jūs darāt, kas jūs esat un kas jūs būsiet. Jūs viņam rūpat, pat vairāk nekā varat iedomāties.

Pēc Kristus lomas atveides aktieris Brūss Markjāno rakstīja par to, kā bija iejusties savā lomā. Filmēšanas grupa bija izvietota ļaužu pilnā tirgus laukumā. Tā būtu varējusi būt jebkura piejūras pilsētiņa senajā Galilejā, kur Kristus rokas reiz veica brīnumus. Markjāno nekustīgi stāvēja kustīgā masu skatu aktieru jūrā, kurā bija simtiem citu aktieru, kas bija tērpušies kā – Betsaidas, Horacinas, Kapernaumas – anonīmie ļaudis. Iejusties „tēlā” nozīmēja papūlēties saredzēt, ko Jēzus redzēja šādā pūlī – nepavisam arī ne pūli. Nebija nekādu masu skatu. Jēzus redzēja ikvienu cilvēku, katru. Filmas scenārijā, kas burtiski ņemts no Mateja evaņģēlija, bija arī kāda daļa ar nosaukumu „Vai neatgriezīgām pilsētām”. Kristus vārdi skanēja Markjāno prātā, kamēr tika sagatavotas kameras. „Un tu, Kapernauma, vai tu nebiji līdz debesīm paaugstināta? Tu līdz ellei tiksi nogāzta. .. Sodomas zemei būs vieglāk tiesas dienā nekā tev.” Vienā mirklī, atklājoties šo vārdu jēgai, visa aktiera nosvērtība sabruka. Jūra, kurā viņš bija iebridis, bija šausmīga, skumjas milzīgas kā Dievs, sāpes skaudras kā Kristum. - Vai jūs pazīstat Kristus raksturu? Vai esat ieklausījušies viņa vārdos? Kad neskaitāmi ļaudis redzēja viņa brīnumus – redzēja viņu – un izlikās neredzam, no viņa izlauzās caururbjošs pravieša sauciens: „Ak, vai jums!” Tā nu vairs gluži nav tolerance, vai ne? Iecietīgs Jēzus būtu pateicis kaut ko jauku un gājis prom. Pielaidīgs Jēzus nebūtu uzdevis sāpīgus jautājumus, kā šis darīja. Iecietīgs Kungs būtu pie sevis padomājis: „Dariet, ko gribat. Kas man gar to daļas?” Un ja padomājam – tad galu galā kas gan cits parasti ir tolerance, ja ne pavirši slēpta vienaldzība? Mani draugi, Jēzus tāds nav un tas ir iemesls, kādēļ viņš glābj mūs un vienlaicīgi tas ir iemesls tam, ka būs gan debesis, gan elle.

Bet varbūt nemaz nav nedz debesu, nedz elles, ir tikai dzīve šajā pasaulē un pēc tam “lielais nekas”? Pie šādām domām mūsdienu cilvēki nonākuši tādēļ, ka daudzi uzskata, ka ticēt var tikai tam, ko ir iespējams pierādīt zinātniski, ar zinātniskās metodes palīdzību. Tā kā ne debesis, nedz elli šādi pierādīt nevar, tad tiek pieņemts, ka ne debesu, nedz elles nemaz nav. Aizmirsts šajā gadījumā tiek tas, ka tīri zinātniski nav iespējams arī pierādīt „lielo neko”, proti, ka pēc nāves nekas neseko, ka cilvēkam nav dvēseles un ka viņš netiks celts augšā Pastarā dienā. Ja gribam būt godīgi, tad jāatzīst, ka zinātniskā metode nav un nekad nav arī bijusi piemērota šādu jautājumu risināšanai.

Turpretī, ja kāds jautātu mums – kādēļ mēs ticam, ka ir debesis un elle - mēs atbildētu pavisam vienkārši: „Tādēļ, ka tas, kurš ir radījis elli bezdievjiem un debesis dievbijīgajiem, mums to pats ir pateicis.” Kādēļ, lai mēs viņam neticētu? Tādēļ, ka zinātne nav pierādījusi debesu un elles esamību? Beigu beigās, zinātne nav pierādījusi vispār nekādu esamību! Tā vienkārši pieņem, ka esamība pastāv. Bet vai tā patiešām pastāv un nav tikai sapnis, to pierādīt zinātne nespēj. Tā daudz ko spēj, bet daudz ko arī nespēj un nekad nespēs, pēdējais diemžēl bieži tiek aizmirsts. Godīgi sakot, nav pat iespējams pierādīt, ka pastāv pati zinātne vai, ka vispār kaut kas ir. Tas gan šķiet saprātīgi, bet to nav iespējams pierādīt. Lai to pierādītu ir jāatrodas ārpus sistēmas, tādēļ šīs pasaules esamības pierādījums var būt tikai tas, kurš ir ārpus šīs pasaules - Dievs, nevis otrādi – esamība pierādīs pati sevi un tad izdarīs arī spriedumus par Dievu. Ne velti Dieva vārds ir JHVH - ESOŠAIS. Viņš vienīgais ir tas, kurš ir, tas, kas viņš ir pats par sevi, un viņš ESOŠAIS nosaka visu pārējo esamību, mani un tevi, visu šo pasauli, zinātni ieskaitot. Tas pats sakāms par morāli – ja Dieva nav, tad arī morālei nav īsta pamata. Tad arī apelācijai pie iecietības nav nekāda pamata. Ja vēlaties, lai iecietībai ir pamats, jums jāatzīst Dievs, bet ja jūs atzīstat Dievu tādu, kāds viņš ir, tad ar runām par iecietību ir cauri – tad paliek – tev būs un tev nebūs. Tad ir gan debesis, gan elle, un mēs saprotam, ka Kristus mūs glābj ne tikai no Dieva dusmām un elles, bet arī no drausmīgās vienaldzības, kas valda šajā pasaulē un tiek izpušķota ar vārdu iecietība. Dievs nav iecietīgs! Dievs ir mīlestība, bet mīlestība zaudē savu jēgu bez patiesības un taisnīguma. Tādēļ mums ir divas alternatīvas – vai nu melīga iecietība, vai patiesa mīlestība, taisnīguma izpratne, žēlsirdība un piedošana. Mīļie draugi, es esmu par īstu mīlestību, par patiesi Žēlsirdīgo samarieti – Jēzu Kristu un ceru, jūs arī. Āmen.