Pūpolsvētdienā



Kad tie tuvojās Jeruzālemei un nonāca Bētfagē pie Olīvkalna, Jēzus sūtīja divus mācekļus un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur jūs tūlīt atradīsiet ēzeļmāti piesietu un ēzelīti līdz ar viņu, atraisiet tos un vediet pie manis. Ja kāds jums ko teiks, tad sakiet: Tam Kungam to vajag, un viņš tūdaļ tos atdos.” Bet tas notika, lai piepildītos, ko Tas Kungs caur pravieti ir sacījis:  sakiet Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa, uz jūga ēzeļmātes kumeļa. – Mācekļi aizgāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. Tie atveda ēzeļmāti un ēzelīti, uzklāja tiem savas drēbes, un Jēzus uzsēdās virsū. Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi cirta kokiem zarus un klāja tos uz ceļa.  Bet ļaužu pūlis, kas gāja viņam gan pa priekšu, gan nopakaļ, sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Tā Kunga vārdā! Ozianna augstībā!” (Mt.21:1-9)

Iepriekšējās divās svētdienās mēs mācījāmies no Dieva vārda, ka šajā pasaulē iespējamas tikai divas varas – vai nu tirāniska un egoistiska cilvēku vara, vai arī Dieva mīlestības vara. Pirmajā gadījumā tā ir iluzora fantāzija par cilvēka “es esmu”, otrajā gadījumā tas ir dievišķais Jēzus ES ESMU. Abi šie pasaules uzskati saduras nesamierināmā cīņā, kas ir Dieva cīņa ar velnu, realitātes cīņa ar ilūziju, patiesības cīņa ar melu varu. Šosvētdien evaņģēlijs mums stāsta par patieso Ķēniņu, kāds viņš ir un ar ko viņš atšķiras no tirāniskās šīs pasaules varas.

Tātad mesiānisko ilgu pārņemtais pūlis pulcējās ap Jēzu, cildinot viņu kā Isarēla ķēniņu. Piepildot praviešu rakstus, Jēzus pieņem pūļa suminājumus, ķēnišķos cildinājumus un pirms Pashas svētkiem iejāj Jeruzālemē uz nastu nesējas ēzeļmātes kumeļa. Viņš patiesi ir Ķēniņš, bet kāds Ķēniņš? Evaņģēlista stāstījums ļauj noprast, ka lai gan Jēzus neiebilst sajūsmas pilnajiem pūļa saucieniem, tomēr patiesībā viņš ir pilnīgi citāds Ķēniņš, nekā ļaužu pūlis sagaida un cer. Lai gan viņš patiesi ir Ķēniņš, tomēr Jēzus nelīdzinās nevienam no agrākajiem ķēniņiem, un viņš nāk, lai iedibinātu pilnīgi citādu ķēniņvalsti, nekā cilvēki līdz šim to pazinuši. Jēzus ir ķēniņu Ķēniņš, viņš valdīs pavisam citādi, un viņam pienākas pavisam citāda lojalitāte, nekā šīs pasaules ķēniņiem. Jēzus tātad nav viens no daudzajiem ķēniņiem, bet vienīgais, īstais un patiesais Ķēniņš. Kas ir šis Ķēniņš? Evaņģēlijs atbild – šīs Ķēniņš ir pats Dievs, kurš nāk, lai valdītu pār savu tautu, iemiesojot sevī patieso un augstāko ķēniņa varu. Pēc dažām dienām Jēzus kāps savā ķēniņa tronī un uzsāks valdīšanu, bet tā būtiski un dramatiski atšķirsies no jebkuras agrākās ķēniņu kronēšanas un valdīšanas. Šis Ķēniņš – Cilvēka Dēls Jēzus – nāks lai pats kalpotu, nevis lai viņam kalpotu (Mk. 10:45). Šo Ķēniņu neievēlēs un necels tronī cilvēki, bet pats Dievs, kurš drīz paaugstinās Jēzu pāri visam un dos viņam vārdu pāri visiem vārdiem – Jēzus Kristus ir Tas Kungs. Tas nozīmē, ka Jēzus cilvēka dabai tiks piešķirta dievišķa godība, liekot viņa priekšā locīties visiem ceļiem gan debesīs, gan uz zemes, gan pazemē (Fil. 2:9 - 11).

Šajā tronī Jēzus kāps nevis ar politisku intrigu, viltības vai vēlētāju muļķošanas palīdzību, bet uzņemoties krusta kaunu (Ebr. 12:2). Ķēniņa Jēzus godība atklāsies viņa nāvē un augšāmcelšanā no mirušajiem. Tas ir ceļš uz troni, kuru nepazīst neviens ķēniņš, un kam nelīdzinās neviena priekšvēlēšanu kampaņa. Šā Ķēniņa valdīšana viņa ķēnišķīgajā godībā ir tiešā veidā saistīta ar viņa pazemīgo kalpošanu. Tajā dienā, iejādams Jeruzalemē, Jēzus gara acīm raudzījās uz savu troni, bet tas nebija zelta krēsls, bet koka krusts, un kāpšana tronī nozīmēja cilvēku nicinājuma, kauna, nevis goda saņemšanu. Ķēniņš Jēzus nebija ieradies, lai valdītu pār Romas vasaļu valstiņu – Jūdeju, vai vadītu Isarēla tautas politisko un militāro darbību, bet gan lai valdītu pār visu pasauli, un nevis ārēji ar varu un piespiešanu, bet iekšēji – ar pielūgsmes pilnu mīlestību sirdī.

Šis Ķēniņš nāca, lai glābtu cilvēci no pašiem lielākajiem ienaidniekiem, kādus cilvēce pazina – grēka, nāves un elles varas. Jēzus pieveica šos pretiniekus nevis ar zobenu, ar varenas, labi bruņotas militāras armijas palīdzību, izlejot svešas asinis, bet gan paveica to pats savā miesā, izlejot pats savas asinis un atdodot savu dzīvību (Jņ. 19:30). Līdzcietības vadīts, Jēzus pazemojās līdz pat kaunpilnai krusta nāvei, nevis sagrābdams un palielinādams savu varu, bet gan to atdodot, upurējot sevi mūsu visu labā. Tādēļ Jēzus, kuru mēs pielūdzam Jāņa atklāsmes grāmatā ir raksturots šādi: “Un es ieraudzīju troņa vidū un četru dzīvo būtņu un vecajo vidū stāvam Jēru, itin kā nokautu.” (5:6) Kristieši uzgavilē savam Ķēniņam Jēzum kā nokautam Jēram, krustā sistam Dievam; Ķēniņam, kurš nolieca savu galvu un atdeva savu garu savu pavalstnieku labā. Bet kristieši arī zina, ka tas, kas ļaužu acīm šķita nespēks, patiesībā bija Dieva spēks. Tas nebija zaudējums, bet tā bija uzvara. Tāda ir mūsu Ķēniņa - Jēzus godība, krusta godība. Un šā iemesla dēļ “Dievs viņu paaugstināja un dāvāja viņam vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā visi mestos ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes – un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs ir Jēzus Kristus Dievam Tēvam par slavu.” (Fil. 2:9-11) Šis ir mūsu Ķēniņš, kurš mūsu uzticību ir ieguvis pats ar savām ciešanām un asinīm, kas izlietas, lai mēs dzīvotu. Bet šis Ķēniņš nav tikai kaujā kritis varonis, kuru turam dārgā piemiņā, bet viņš ir augšāmcēlies Uzvarētājs, kurš valda pār universu, ir žēlsirdīgi klātesošs savai baznīcai, kura savukārt viņam pienes savu pielūgsmi, kalpošanu un slavas dziesmas – Lai dzīvo un valda Ķēniņš Jēzus mūžīgi mūžos! Āmen.