Baltā svētdiena

Šīs nedēļas pirmās dienas vakarā, kad mācekļi, baidīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, atnāca Jēzus un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” To sacījis, viņš rādīja tiem savas rokas un sānus. Mācekļi, ieraudzījuši Kungu, kļuva līksmi. Jēzus viņiem atkal sacīja: “Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!” To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: “Saņemiet Svēto Garu!  Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.” (Jņ. 20: 19-23)

Kas ir kristīgā ticība? Ko Jēzus augšāmcelšanās ļauj sagaidīt no Dieva? Veiksmi, bagātību un vieglu dzīvi? Daži tā maldīgi domā un cer, bet šīs dienas evaņģēlijs atbild – grēku piedošanu un līdz ar to pašu Dievu. Tas ir kaut kas daudz vairāk, nekā kāds varētu vēlēties un cerēt - miers ar Dievu. Visu savu dzīvi grēcinieks cīnās ar Dievu līdz tiek salauzts, un nāve pieliek punktu šai bezcerīgajai cīņai. Tad seko taisnīgs sods un mūžīga bezcerība. To visu nojaušot, cilvēka dzīvi pavada briesmīgas, stindzinošas bailes. Arī pirmie Jēzus mācekļi - apustuļi bija baiļu varā.

Pirmajā Tā Kunga dienā, augšāmcelšanās svētdienā Jēzus stājas savu mācekļu vidū, sveicina ar miera sveicienu un baiļu vietā dāvā tiem Svēto Garu. Tas Kungs arī pašos pamatos mainīja savu mācekļu dzīves izpratni, pasludinot, ka tagad viņi ir līdzdalīgi viņa darbā, Dieva darbā. Visas Jēzus runas laikā mācekļi nepasacīja neviena vārda. Un nebija jau arī ko sacīt. Kad Tas Kungs runā, kalps klausās. Pilnīgi citādi tas ir pie pagāniem, kas pļāpīgi runā, kamēr viņu mēmie dievi klusē. Pagāns tiem stāsta par saviem lielajiem dzīves plāniem, kuros tas cer uz dievu palīdzību. Plānus rada viņš, dieviem ir jāpalīdz tos īstenot. To atzīstot, jāatzīst, ka arī daudzi kristieši diemžēl domā pagāniski. Pilnīgi citāds domāšanas veids ir patiesai kristietībai. Tur runā tikai Dieva Vārds, pasludinot Jēzus krusta nāves saturu, jēgu un nozīmi. Tās nopelns ir miers un grēku piedošana. Tas tagad nosaka gan baznīcas dzīvi, gan tās misiju pasaulē. Stāvot savu mācekļu vidū un rādot tiem savas brūces, Jēzus ar savu miesu pasludina to, ko pravietis Jesaja bija pirms daudziem gadsimtiem pateicis vārdos, ka Cietējs Dieva Kalps atnesīs mums mieru ar savām brūcēm (Jes. 53:5). Tā bija Kristus nāve pie krusta, kas atnesa mums mūžīgu mieru, kas bija apsolīts Vecajā Derībā. Kristus mums ne tikai deva šo mieru, bet viņš pats kļuva par mūsu mieru. Kā vēsta Ziemassvētku vēsts, Jēzus ir Miera ķēniņš (Jes.9:6), kurš ar savu darbu samierina mūs ar Dievu, izbeidzot mūsu atšķirtības laiku, ko radīja grēks. Viņa brūces ir mūsu miera avots, jo viņa brūces dziedina mūsu brūces, grēka radītās brūces. Mūsu kritušais, salauzta cilvēka stāvoklis un nasta tika likti uz viņa pleciem. Viņš ņēma mūsu nastu un ar savu nāvi uzvarot mūsu nāvi pretī deva mums dzīvību.

Tāpat kā Jēzus nebija turējis par laupījumu palikt savā dievišķajā godībā, bet bija pieņēmis cilvēka dabu, kļūdams par kalpu, tāpat viņa baznīca netiek aicināta gozēties Dieva godībā un savā svētumā, bet līdzi dalīties Kristus misijā. Tā ir paša Kristus misija, tādēļ baznīca nekaļ misijas plānus, neizstrādā stratēģijas un neveic plānošanas darbus, jo baznīcas misijas darbs ir paša Dieva darbs. Viņš ir galvenā persona, nevis baznīca. No sākuma līdz beigām tas ir Dieva darbs, bet baznīca ir aicināta tajā līdzi dalīties. Pirms pasaule spēja aptvert savu kritušo stāvokli; pirms tā spēja pazīt savu Radītāju, viņš sūtīja pats sevi šajā pasaulē. Dievs ir pirmais un galvenais, patiesais Misionārs.

Pats fakts, ka Dievs sūtīja, atklāj viņa dabu. Dieva darbība vienmēr atspoguļo viņa būtību – to, kāds Dievs ir – žēlsirdīgs, piedodošs, glābjošs Dievs. Tāpat kā pareizi ir sacīt, ka Dievs valda pār visu un nav atkarīgs ne no viena, ka viņš ir svēts un mīlošs, tāpat pareizi ir arī sacīt, ka Dievs ir misijas Dievs. Viņš nekad vienaldzīgi nenoraugās no malas, negozējas savā svētumā, bet pārliecinoši un noteikti dodas glābšanas darbā. Tādēļ nav grūti saprast, ka līdzi daloties Dieva misijas darbā baznīca līdzi dalās Dieva dzīvē. Nevis svētsvinīga apcere un priecāšanās par savu svētumu, bet gan grēcinieku glābšana raksturo baznīcas kā Dieva tautas dzīvi.

Tāpat kā Dieva svētums aicina baznīcu būt svētai, tāpat Dievs kā misionārs aicina baznīcu būt misijas baznīcai. Tas nenozīmē tikai nest evaņģēliju džungļu ļaudīm, bet vispirms nest grēku piedošanas evaņģēliju tur, kur dzīvojam – savās mājās, pilsētās, darba un skolas vietās. Tā kā Dievs ir misijas Dievs, tad patiesa dievkalpošana arvien ir virzīta uz misijas darbu. Ja kāda baznīca nav misijas baznīca, tas nenozīmē, ka tai ir slikti izstrādāta misijas stratēģija, bet gan slikts dievkalpojums. Tas nenozīmē, ka liturģija un sprediķis ir ar misijas ievirzi. Tieši otrādi – kristiešu dievkalpojums nekad nav misijas dievkalpojums. Tomēr dievkalpojums ir tas, kas sagatavo baznīcu misijas darbam. Ar dievkalpojumu mēs saprotam ne tikai ārējas darbības, bet to, uz ko viss cilvēks ir vērsts. Tādēļ arī baznīcas mūzika, dziesmas, lūgšanas, liturģija, sprediķis un Dieva sakramentu pārvaldīšana viss ir virzīts uz to, lai baznīcas dzīve būtu saistīta ar mūžīgo Trīsvienīgā Dieva dzīvi. Jo vairāk tajā līdzi dalāmies, jo vairāk baznīcas raksturs kļūst par misijas raksturu. Pavisam vienkārši – jo vairāk mēs līdzināmies Dievam Jēzus Kristus personā, kuras galvenais mērķis bija krusts un pašuzupurēšanās, jo vairām mēs rīkosimies līdzīgi viņam un dzīvosim dzīvi, kuru raksturos Jēzus vārdi – kā Tēvs mani sūtījis, es jūs sūtu. Mēs visi esam Jēzus sūtīti Dieva misijā. Dievs nav mūs sūtījis kļūt vareniem, populāriem, bagātiem, veiksmīgiem un ietekmīgiem, bet viņš ir mūs sūtījis nest glābjošo evaņģēlija vēsti kritušajā pasaulē. Citiem vārdiem, baznīcai ir nevis jācenšas iespējami līdzināties pasaules veiksmīgajai daļai, bet gan jādara pasaule par baznīcu, pievienojot tos, kas tic, baznīcai un darot līdzīgus tās galvai Kristum. To nozīmē būt evaņģēliskai, luteriskai, katoliskai, pareizticīgai vai īsi sakot – kristīgai baznīcai. Bet kā gan iespējams mainīt šo kritušo, Dievam naidīgo pasauli? Pat, ja ne mainīt, tad kā izraut kādu no samaitātās pasaules ķetnām?

Atbildi sniedz Jēzus vārdi – ņemiet Svēto Garu. Svētais Gars ir personiska, varena un spēkpilna Dieva klātbūtne šajā pasaulē, kura vareni darbojas ar bauslības un evaņģēlija vārdu. Gan pirmās pasaules radīšanas sākumā (1Moz.1: 2), gan jaunās pasaules radīšanas sākumā (Jņ.20:22) Dievs Gars ir tas, kurš vada Dieva darbu pasaulē. Tas ir Gars, kurš ar savu vārdu un sakramentiem saista baznīcu ar Dievu, ļaujot Dieva tautai līdzi dalīties paša Dieva dzīvē. Evaņģēlijs un sekojoši baznīcas ticības apliecības apraksta Svēto Garu, kā dzīvu darošu, dzīvību nesošu Garu. Dzīvības avots Tēvs caur Garu nes un dāvā dzīvību. Tāpat kā Tēvā ir dzīvība, tāpat Dēlā ir dzīvība un tāpat Svētais Gars dāvā dzīvību. Kad Jēzus dod saviem mācekļiem Garu, viņš tiem dod mūžīgu dzīvību. Kristīgās vēsts saturs ir dzīvība; saņēmuši pašu dzīvību, mūžību savās sirdīs kristieši nes dzīvības vēsti mirstošajā pasaulē.

Šīs dienas evaņģēlijā mums tiek sniegts īss visas kristīgās vēsts kopsavilkums, Dieva radīšanas mērķis, kur pēdējais Ādams jeb Otrais Ādams Jēzus ir dzīvību dodošs Gars jaunās radīšanas sākumā (1Kor.15:45-49). Kas ir šī jaunā radīšana? Tā ir baznīca, jaunā Ādama -Jēzus bērni, viņa pēcteči. Tā ir jaunā Dieva tauta, jaunā cilvēce, jaunais Israēls, kas caur Svēto Garu kļūst par Dieva templi, celtu uz Kristus krusta nāves pamata (20.p.) un ir sūtīta pasludināt salīdzināšanas vēsti, grēku piedošanu un mieru ar Dievu.

Līdzīgi kā pirmajā radīšanā Dievs iedvesa cilvēkā dzīvības garu, tā tagad Jēzus, dvešot Svēto Garu, dara jauno radību par svētu templi, kur Dievs mājo caur savu Garu (Ef. 2:21-22). Diemžēl mūsdienu baznīcās, pazaudējot Dieva vārdu, ir pazaudēts arī Gars. Citviet Svētā Gara izpratne ir izkropļota līdz nepazīšanai, padarot Garu par garīga spēka enerģijas avotu, kaut ko līdzīgu elektrostacijai. Citi savā entuziasmā ir tā aizrāvušies, ka nezina neko vairāk par Dievu, kā tikai to, ka viņš ir Svētais Gars. Kristus pavēle: ”Ņemiet Svēto Garu” ir pavēle saņemt Dievu viņa Trīsvienīgajā pilnībā. Gars nav kāda papildus dāvana no Dieva, bet žēlsirdīga Dēla sevis došana no Tēva. Īsi sakot, Svētais Gars ir pēdējais un augstākais Dieva mīlestības pasludinājums pasaulei (3:16). Un tas ir mūžīgās dzīvības pasludinājums mirstošajam, glābjošas rokas pasniegšana tam, kurš grimst nāves bezdibenī.

No šī drausmīgā, ar prātu neaptveramā un vārdiem neaprakstāmā posta – grēka un tā sekām mūžīgas nāves - glābj Jēzus nāve un augšāmcelšanās dāvājot grēku piedošanu un mieru ar Dievu. Sekojoši Pāvils apraksta baznīcas uzdevumu šādi: “Viss ir no Dieva, kas mūs ar sevi caur Kristu ir samierinājis un ir uzdevis mums šai izlīgšanai kalpot. Tādējādi Dievs Kristū pasauli samierina ar sevi un nepieskaita cilvēkiem viņu pārkāpumus, un mūsos viņš ir ielicis izlīguma vēsti. Kristus dēļ mēs esam sūtņi, it kā Dievs sauktu caur mums: Kristus dēļ mēs lūdzam – saņemiet šo izlīgumu ar Dievu! Viņu, kas grēku nepazina, viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs viņā taptu par Dieva taisnību.” (2Kor.5:18-21)

Pirmajos baznīcas pastāvēšanas gadsimtos pēc apustuļu laika grēku piedošana parasti saistījās ar sagatavošanos Kristībām. Pēc tam tika ilgi diskutēts vai pēc Kristībām grēkus vispār vairs var piedot un ja var, tad cik reizes un cik ilga grēku nožēla nepieciešama, lai saņemtu piedošanu. Luteriskās Reformācijas laikā šīs dienas teksts tika saprasts gan kā uzdevums sludināt glābjošo evaņģēliju, gan kā pamats privātai grēku atlaišanai, tas ir, personiskai un tiešai evaņģēlija saņemšanai, kad vien grēcinieks jūt pēc tā vajadzību. Romas baznīca Tridentas koncilā atbildēja, ka tikai ordinēti priesteri drīkst atlaist grēkus un to piedošana ir atkarīga no grēcinieka nožēlas un gandarīšanas darbiem. Grēcinieks tika salīdzināts nevis ar Dievu, bet ar baznīcu. Grēku piedošana tādējādi kļuva nedroša lieta.

Šīs dienas evaņģēlijs atklāj patiesu grēku piedošanas veidu un raksturu tā, kā tas aprakstīts Lutera katehismā: bikts ietver divas lietas: pirmkārt, ka izsūdzam grēkus un, otrkārt, ka no biktstēva saņemam Absolūciju jeb grēku piedošanu kā no paša Dieva, turklāt nešaubāmies, bet stipri ticam, ka tādējādi mūsu grēki ir piedoti Dieva priekšā.

Trīsvienīgais Dieva darbs ir saistīts ar baznīcu tā, ka baznīca pārstāv Dieva darbu, līdzi dalās tajā, bet Dieva darbs nav atkarīgs no baznīcas. Tāpat kā Jēzus misija ir atšķirīga no baznīcas misijas, tāpat ir atšķirības starp piedošanas kalpošanu. Baznīca ne tikai sludina grēku piedošanu, liecina pasaulei, bet tā arī pati saņem grēku piedošanu, turklāt pat tādā mērā, ka tā burtiski dzīvo no tās. Pati baznīca un tās dzīve atspoguļo piedošanas svētību un tās raksturu. Augšāmceltā Jēzus klātbūtne caur viņa Garu tagad ir ar viņa tautu tādā mērā, ka baznīcas kalpošana ir paša Kristus kalpošana. Bet baznīcai nav varas un noteikšanas pār šo kalpošanu, kas vienmēr notiek caur evaņģēlija vārdu vai nu sludinātu, vai dāvātu personiski Absolūcijā un Vakarēdienā.

Baznīca kā jaunā Dieva tauta šajā pasaulē kalpo kā Dieva glābšanas un mūžīgās dzīvības vēstniecība, tas ir, mēs piederam jau pilnīgi citai pasaulei - jaunajai mūžīgajai dzīvības pasaulei, bet šeit kalpojam kā sūtņi un vēstniecības darbinieki, lai piedāvātu pasaulei grēku piedošanu, no kuras paši dzīvojam - Dieva glābšanu, nokļūšanu patiesajā tēvijā. Nokļūt baznīcā, tēlaini sakot, nozīmē saņemt grēku piedošanu jeb vīzu ieceļošanai jaunajā Dieva pasaulē. Baznīca tātad izsniedz vīzas tiem velna valstības pilsoņiem, kas nožēlo savus grēkus un atgriežas. Tā nenoraida nevienu grēcinieku, bet pieņem katru Jēzus vārdā. Turpretī lepnajiem, augstprātīgajiem un iedomīgajiem vīzas tiek atteiktas. Tiem jāpaliek nāves valstībā un jāgaida Dieva tiesas spriedums un mūžīgs sods. Starp šīm divām valstībām patiesi atrodas dzelzs priekškars, pat kaut kas vairāk nekā dzelzs priekškars – nepārejams bezdibenis. Bez derīgas pases un vīzas nav iespējams tam pārkļūt.

Pašā Dieva vēstniecībā – baznīcā arī dzīvo grēcinieki, bet tie ir apžēloti grēcinieki. Viņiem grēksūdze un grēku atlaišana kalpo, lai tos mierinātu un iedrošinātu viņu sirdsapziņas, un velns nevarētu tās ievest neticībā, izmisumā vai citā briesmīgā grēkā. Dieva žēlastības apņemti tie gaida nolikto laiku, kad varēs atgriezties savā īstajā tēvzemē. Āmen.