Ceturtā svētdiena pēc Epifānijas



Jēzus iekāpa laivā, un viņa mācekļi tam sekoja. Un, redzi, jūrā izcēlās liela vētra, tā ka viļņi vēlās pāri laivai; bet Jēzus gulēja. Tie piegājuši viņu modināja, saukdami: “Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!” Jēzus tiem sacīja: “Kādēļ esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Tad piecēlies viņš apsauca vējus un jūru, un iestājās liels klusums. Bet cilvēki izbrīnā jautāja: “Kas viņš ir, ka vēji un jūra viņam paklausa?” (Mt. 8: 23-27)

Sastopoties ar nopietnām dzīves problēmām un bīstamām situācijām, cilvēkus parasti pārņem bailes. Tā tas nereti notika arī ar Jēzus mācekļiem. Vienīgi Jēzus pats vienmēr bija nosvērts, mierīgs un drošs. Briesmu brīžos viņš varēja mierīgi gulēt it kā tas uz viņu neattiektos. Vienīgā reize, kad evaņģēlijos lasām, ka Jēzu “pārņēma šausmas un izbailes” ir neilgi pirms viņa krusta nāves, Ģetzemenes dārzā (Mk. 14: 33). Interesanti, ka toreiz, kamēr Jēzus baiļojās, gulēja viņa mācekļi. Tas, protams, ir cits temats, jo Ģetzemenes dārzā Jēzus gatavojās savai krusta nāvei, uz kuru viņš virzījās apzināti, mērķtiecīgi un noteikti. Un viņa baiļu iemesls bija cits – pie Golgatas krusta viņam bija nevis vienkārši jāmirst, bet jāizcieš elles mokas visu cilvēku vietā. Šajā gadījumā, atbildot uz mācekļu bailēm no satrakotas dabas stihijas, Jēzus norāda uz šo baiļu cēloni – mazticību. Galvenais jautājums, uz kuru atbild šīs dienas evaņģēlijs ir – kas īsti ir Jēzus? Apkārtējo ļaužu formulēts šis jautājums skan – kas viņš ir, ka vēji un jūra viņam paklausa?

Atrast atbildi uz šo jautājumu Bībelē nav grūti. Vecā Derība stāsta, ka Dievs ir ne tikai radījis jūru, bet arī valda pār to (Ps.65) un valda arī vētras laikā (Ps.89). Satriecošs ir stāsts par Israēla glābšanu, Dieva tautai bēgot no verdzības Ēģiptes zemē. Dievs lika Sarkanās jūras ūdeņiem sašķelties, tā kā Israēla bērni varēja šķērsot jūru pa sauszemi, bet mēģinot viņiem sekot, faraona karaspēks noslīka. Ļoti interesants šīs dienas evaņģēlijā sakarībā ir 107. psalms: „Tie, kas ar kuģiem brauca pa jūru un veica lielos ūdeņos savus darījumus, tie redzēja Tā Kunga darbus un Viņa brīnumus jūras virsū un dziļumos. Pēc Viņa pavēles sacēlās vētra, kas sabangoja jūras viļņus, tie pacēlās augšup pret debesīm un nogrima atkal dzelmē, tā ka viņu dvēsele trīcēja izmisumā un bailēs. Tie viņus mētāja un svaidīja kā dzēruma pilnus, visa viņu gudrība bija galā. Tad viņi piesauca To Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu bailēm. Viņš apklusināja vētru, ka norima viļņi. Viņi priecājās, ka iestājās klusums, un Viņš ieveda viņus iecerētajā ostā.” Apklusinot vētru uz Ģenecaretes ezera, Jēzus darīja to pašu, ko pirms savas miesā nākšanas viņš bija darījis Vecās Derības laikā. Apklusinot vēju un jūru, Jēzus atklāj, ka viņš ir patiess Dievs, kurš dara Dieva darbus, tas ir, darbus, ko spēj darīt vienīgi Dievs. Un tā mums ir skaidra atbilde uz jautājumu – „Kas viņš tāds ir, ka vēji un jūra tam paklausa?” Tādējādi ir sniegta arī skaidra atbilde uz jautājumu - kas viņš tāds ir, kuru “pārņēma šausmas un izbailes” Ģetzemenes dārzā? Viņš ir patiess Dievs, kurš cilvēka miesā gatavojas izciest sodu par visu cilvēku grēkiem. Tātad baidīties no šīs pasaules stihijām ir mazticība, bet pat Jēzus dreb šausmās un bailēs no elles. Un tā mēs redzam savu traģisko situāciju, kurā atrodamies šajā pasaulē visā skaidrībā - savā mazticībā mēs bīstamies tad, kad Jēzus mierīgi guļ, bet tad, kad viņš asins sviedrus svīzdams šausmās baiļojas, mēs guļam. Samaitātā cilvēka daba baidās no tā, no kā nav jābaidās, bet izturas vienaldzīgi vai pat pārgalvīgi tad, kad bailēm patiešām ir pamats.

Nedaudz vēlāk Jēzus atgādinās saviem mācekļiem šīs lietas, sacīdams: “Nebīstieties no tiem, kas miesu nonāvē, bet dvēseli nespēj nonāvēt, bīstieties vairāk no tā, kas dvēseli un miesu var pazudināt ellē.” (Mt.10:28) Šos vārdus viņš saka iedrošinot mācekļus nebīties no evaņģēlija pretiniekiem – nebīstieties no velna un viņa kalpiem, bet bīstieties no Dieva un elles, kurā viņš var iemest. Jēzus pamato sacīto šādi: “Vai divus zvirbuļus nepārdod par nieka grasi? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva ziņas. Bet jums pat visi mati uz galvas ir saskaitīti. Tādēļ nebīstieties, jūs esat vērtīgāki nekā daudzi zvirbuļi. Tad nu ikvienu, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, arī es apliecināšu sava debesu Tēva priekšā.  Bet, kas mani noliegs cilvēku priekšā, to arī es noliegšu sava debesu Tēva priekšā.” (29-30)

Mūsdienās ticības apliecināšana nedraud ne ar cietumu, nedz psihiatrisko slimnīcu, kā tas bija vēl nesen, padomju laikos. Ja arī tagad ir bailes runāt par ticību, tad tās lielākoties ir bailes tikt nesaprastam un izsmietam. Senajā pasaulē cilvēki ticēja daudziem dieviem, un vairāk vai mazāk, bet zināja, ka tas nav nopietni ņemams. Kad kristieši ar tiem runāja par vienīgo Dievu, turklāt tādu, kurš ir krustā sists, tas bija skandāls. Tad sacēlās vētra. Visu varēja sacīt, bet kaut ko tādu nedrīkstēja. Mūsdienu cilvēks tic daudzām muļķībām, daudz ko tas ir gatavs pieciest, bet runas par patiesu Dievu, debesīm un ellei un glābšanu Kristus vārda spēkā, tas paciest nevēlas. Savukārt kristiešu mazticība rada bailes par to runāt. Nu kā es kādam varētu stāstīt kaut ko tādu, ka Jēzus ar diviem vārdiem – klusu, mierā! – apklusināja vētru? Protams, saprotamu iemeslu dēļ šādas lietas netiek stāstītas un tādēļ arī jautājums – kas viņš ir, ka vēji un jūra tam paklausa – netiek uzdots, un arī atbilde – patiess Dievs - izpaliek. Mazticības un baiļu pamatā nav tas, ka mūsu stāsts varētu izklausīties pārāk nezinātnisks. Beigu beigās cilvēki stāsta daudz ko, kam īsti nav nekādas daļas ar zinātni, vismaz ar nopietnu zinātni, ne. Baiļu pamatā ir atskārsme, ka ja tas patiešām izrādītos patiesība, tad mums būtu nopietni jāmaina savas dzīves, tas kā dzīvojam, ko domājam un ko darām. Tajā paša laikā cilvēki klusībā apzinās, ka galvenajās lietās mainīt neko nav iespējams. Pat ja mēs gribētu, pat ja visa cilvēce nobalsotu par to, ka tas virziens, ko esam uzņēmuši sākot ar Apgaismības laiku un lepni saucam par progresu, ir aplams, mainīt kaut ko būtu praktiski neiespējami, tikpat grūti kā kādam, kurš ripo lejup no kalna būtu apstāties un doties atpakaļ uz kalna virsotni. Un, jo tālāk ripojam, jo grūtāks uzdevums kļūst. Šķiet neatliek nekas cits, kā sasniegt bedres dibenu, vienalga vai tas būtu jauns globāls karš, nemieri, totāla ekoloģiska vai ekonomiska krīze, globāla mēroga epidēmija, vienalga kas, bet kaut kas tāds, kas izdzēstu visas agrākās ilūzijas un liktu nopietni izvērtēt to, kas mēs esam un kā mums jādzīvo. Bet kamēr vēl ripošana lejup turpinās, bailes un mazticība neļauj neko mainīt, un par spīti ripošanai lejup, cilvēki stūrgalvīgi iedrošina sevi - varbūt, ka lejup patiesībā ir augšup, kas to lai zina? Patiesībā ir tikai viens, kurš var apklusināt šo vētru, - viens bezbailīgais, kurš nopietni un atbildīgi dodas uz Golgatas krustu, lai glābtu grēka jūrā grimstošo cilvēci – patiess Dievs un patiess Cilvēks, Jēzus Kristus.

Tā ir Evaņģēlija atbilde, paša Dieva atbilde, un to nav nepieciešams apstiprināt ar šīs pasaules novērojumiem vai cilvēka prāta spriedumiem. Gan cilvēka prāts, gan novērojumi ir nepilnīgi, trausli un bieži vien kļūdaini, bet Dieva vārds ir pilnīgi patiess, tas nekļūdās nekad. Nevis cilvēks ir radījis Dievu, bet Dievs ir radījis, uztur un glābj cilvēku. Tādēļ Dievu un viņa vārdu nav jāapstiprina ar cilvēka prātu un pieredzi, jo Dieva vārds pats par sevi ir pilnīgi drošs, uzticams un patiess. Mums nav nepieciešams arī vēlreiz redzēt līdzīgus brīnumus, jo Svētais Gars ne tikai ļauj mums kļūt par šā notikuma aculieciniekiem, bet arī apstiprina un izskaidro redzēto, kas bez viņa liecības būtu tikai cilvēka dzīves pieredze, nekas vairāk. Tā būtu ne tikai nedrošāka, bet nevarētu arī kalpot par stiprinājumu mūsu ticībai Jēzus dievišķumam un mums apsolītajai mūžīgajai dzīvošanai. Tādēļ mums jāpaliek pie Dieva vārda kā vienīgā pilnīgi drošā un uzticamā avota, kas dāvā mums ticību, grēku piedošanu, ved pie glābiņa no visām briesmām un nelaimēm, pie mūsu mīļā Kunga Jēzus Kristus, kuram ir mūžīgs gods un pateicība par viņa lielo žēlsirdību, laipnību un gādību par mums nabaga grēciniekiem. Āmen.