Trīsvienība Rakstos



Jūs pētāt Rakstus, jo jūs domājat tur gūt mūžīgo dzīvību, un tie ir, kas liecina par mani! (Jņ. 5:39)

Viss, kas sakāms par Svēto Trīsvienību sākas ar Vecās Derības patiesību – Dievs ir tikai viens vienīgs, un cita Dieva nav! Tā ir patiesība, ar kuru Vecās Derības Dieva tauta sāka un beidza katru savu dienu: “Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs.” (5. Moz. 6:4) Burtiski ebreju valodā teksts skan: “Jahve.. mūsu Dievs… Jahve… viens.” Būtiskais, kas šeit par Dievu tiek pasacīts ir nevis tas, ka Jahve ir viens, bet gan tas, ka viņš vienīgais ir Dievs. Piemēram, Caharijas grāmatā 14:9 lasām, ka Tas Kungs valdīs pār visu zemi un tad viņa vārds būs Vienīgais. Tā ir vīzija par pēdējo laiku mesiānisko valstību, kad visa cilvēce pārstās pielūgt elkus un godinās vienīgi patieso Dievu un piesauks tikai viņa vārdu. Tas, ka Dievs ir vienīgais Kungs, neizslēdz dažādību viņā.

ELOHIM ir pirmais Dieva vārds, kas atrodams Bībelē un tas tiek lietots viscaur Vecajai Derībai vairāk nekā 2300 reizes. Ebreju valodas sakne, no kuras nāk vārds ELOHIM nozīmē “spēks” jeb “stiprums” un neparastā šā vārda iezīme ir tā, ka tam ir daudzskaitļa forma. Pašā pirmajā Bībeles teikumā lasām, ka “Iesākumā ELOHIM radīja debesis un zemi.” Vārds “iesākumā”šeit saprotams pamata nozīmē jeb Dieva Dēlā, bet turpat tālāk šajā teikumā lasām, ka Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Tātad jau pašā iesākumā Dieva vārds Bībelē tiek lietots daudzskaitlī, lai aprakstītu vienu Dievu, un pašā pirmajā Bībeles teikumā skaidri iezīmējas noteikta daudzveidība Dievā. Tā ir mistērija jeb noslēpums, kas vēlāk arvien pilnīgāk un noteiktāk tiek atklāts Bībelē, bet jau pašā pirmajā Bībeles teikumā atklājas trīs dažādības vienīgajā Dievā. Nedaudz tālāk, turpat Bībeles sākumā rakstīts, ka radīšanas laikā Dievs sacījis: “Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla, pēc mūsu līdzības (1. Moz. 1:26). Pēc grēkā krišanas, gatavodamies izraidīt cilvēku no Paradīzes, Dievs teica: “Redzi, cilvēks ir kļuvis kā viens no mums, zina, kas labs un kas ļauns!” 1. Moz. 3:22) Abos gadījumos attiecībā uz Dievu ir lietota daudzskaitļa forma.

Daudz biežāk par citiem vārdiem, apmēram 7000 reizes, Bībelē atrodama svētā tetragramma – četri burti JHVH, kas parasti tiek tulkoti ar vārdu Kungs. JHVH nāk no ebreju darbības vārda – būt. Tas ir īpašs Dieva vārds, kuru Dievs atklāja Mozum pie degošā krūma tuksnesī, pirms Israēla izvešanas no verdzības gūsta Ēģiptes zemē. “Un Dievs teica Mozum: “ES ESMU, KAS ES ESMU!” Viņš teica: “Tā saki Israēla dēliem: ESOŠAIS mani pie jums ir sūtījis!” Un vēl Dievs Mozum teica: “Tā saki Israēla dēliem: Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs, mani ir sūtījis pie jums! – Tas ir mans vārds uz mūžiem, un tā mani ir jāpiesauc paaudžu paaudzēs!”(2. Moz. 3:14-15) Daži šo Dieva vārdu izrunā kā Jehova, daži Jahve, bet pareizā šā vārda izruna mums nav pilnīgi droši zināma, jo jūdi pārtrauca to izrunāt bailēs no 2. baušļa pārkāpšanas, tas ir, nepareizas Dieva vārda lietošanas. Mūsdienās parasti jūdu rabīni JHVH vietā lieto vārdu Adonai – Tas Kungs, kā parasti svētā tetragramma tiek tulkota arī mūsu un daudzu citu valodu Bībelēs. Daži piemēri, kā JHVH tiek lietots Bībelē: JHVH Elohim – Kungs Dievs (1. Moz. 2:4); JHVH M’kadesh – Tas Kungs, kurš dara svētu (Ecēc. 37:28) JHVH Jireh – Tas Kungs, kurš uzlūko jeb gādā (1. Moz. 22:14) JHVH Nissi – Tas Kungs mans karogs (2. Moz. 17:15); JHVH Šalom – Kungs ir miers (Soģu 6:24) JHVH Tzidkajnu – Tas Kungs mūsu taisnība (Jer. 33:16); JHVH O’sajnu – Tas Kungs mūsu Radītājs (Ps. 95:6)

Tas Kungs, kurš Vecajā Derībā atklājās Mozum un Vecās Derības Dieva tautai kā JHVH, Jaunajā Derībā atklājas kā Ješua jeb mūsu izrunā Jēzus. Jēzum ir tās pašas īpašības kā JHVH un viņš pats apgalvo, ka viņš ir JHVH, proti, Jāņa evaņģēlijā Jēzus bieži attiecina uz sevi vārdu ES ESMU. Kad daži no jūdiem apšauba, ka viņš varētu būt redzējis Abarhāmu, kurš dzīvoja 2000 gadus agrāk, Jēzus atbildēja svinīga zvēresta veidā: “Patiesi, patiesi, Es saku jums: pirms Ābarahāms bija dzimis, ES ESMU”. Jūdu reliģiskā vadība saprata, ka Jēzus sauc sevi par JHVH. Tas noprotams no tā, ka viņi mēģināja Jēzu nomētāt ar akmeņiem par Dieva zaimošanu.

Tālāk Pāvils vēstulē Romiešiem raksta: “ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts.” (10:9) Tūdaļ pēc tam, pāris pantus tālāk (10:13) Pāvils pamato savu apgalvojumu, citējot Veco Derību: “ikviens, kas piesauc Tā Kunga (JHVH) vārdu, tiks izglābts.” (Joel. 2:32) Piesaukt Jēzu kā Kungu ir tas pats, kas saukt viņu par JHVH, jo Jēzus ir JHVH (Tas Kungs) jeb Mesija, kura nākšana tika sludināta viscaur Vecajā Derībā. Tātad Jaunajā Derībā un agrīnajā kristiešu baznīcā vārdā Tas Kungs tika saukts Jēzus Kristus. Agrīnie kristieši bija pārliecināti, ka Dievs bija pieņēmis cilvēka dabu Jēzū Kristū. Tieši šajā sakarībā daudziem jūdiem bija vislielākie iebildumi. Tas, ka vienā Dievā varētu būt dažādība, tiem nebija nekas svešs. Skandaloza un nepieņemama tiem šķita doma, ka Dievs ir pieņēmis cilvēka dabu. Par dažādību Dievā tie neuztraucās un tas ir saprotams, viņi to zināja, bet vēlāk noliedza, lai vērstos pret kristiešu mācību par Trīsvienīgo Dievu.

Pareiza Dieva izpratne, Trīsvienīgā Dieva izpratne māca arī pareizi saprast šo pasauli, tā māca dažādībā ieraudzīt kopīgo, vienotību. Tā nemāca individuālismu un savstarpēju sacensību, kas vērojama pagānisko dievību starpā un tagad valda arī mūsu kultūrā. Tā nemāca sacensību kur dažiem veicas, bet lielākā daļa ir zaudētāji, bet drīzāk tā redz cilvēkus kā airētājus vienā laivā – vai nu visi sasniegsim mērķi, vai arī visi noslīksim. Un šajā cīņa, ko sauc par dzīvi, tie zina, ka nav pamesti viļņu, vētras un gadījumā varā, bet vienmēr ar tiem kopā ir mūžīgais un gādīgais Dievs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars.

Dievs nav vienīgais Dievs tādēļ, ka viņš ir varenāks vai stiprāks par citiem, drīzāk viņš ir visa vienotājs. Viņš bija jau pirms viss cits sākās, tas ir, radās un būs tad, kas viss sasniegs pilnību – viņa līdzību. Tas ir visas esamības vienotības pamats: ESOŠAIS, VIENĪGAIS DIEVS. Tā Jēzus runā par savu vienību ar Tēvu, sakot: “ES un Tēvs, mēs esam viens.” (Jņ. 10:30) Viņš saka, ka Tēvs ir viņā un viņš Tēvā (Jņ. 14: 10), bet visi ticīgie savukārt ir Jēzū un Jēzus viņos (Jņ. 14:20), un visiem ticīgiem ir jābūt vienam, jo Jēzus un Tēvs ir viens (17: 21-22). Ņemot to vērā, nav pārsteigums, ka pagājušajā gadsimtā fiziķi nonāca pie domas, ka mums zināmie trīs dabas spēki – elektromagnētisms, stiprā un vājā mijiedarbība patiesībā ir vienoti vienā lielā grandiozā spēkā, katrs nezaudējot savu saturu un savas atšķirības. Tomēr zinātnieki nespēja to savienot ar gravitāciju, radot vienu visaptverošu teoriju, kas izskaidrotu visus universa fiziskos spēkus un norises. Atrisināt šo problēmu viņiem nav izdevies, un tas ir arī saprotams, jo šajā kritušajā pasaulē valda grēks, nepilnība un nāve, tādēļ vienotais princips nav sasniedzams ar zinātnes palīdzību. Glābjošais un visu vienojošais ir Dieva Vārds, viņa bezgalīgā mīlestība - Dieva Dēls Jēzus Kristus, kurā Dievs uzveiks visus ienaidniekus. Pāvils par to raksta: “Un gals būs tad, kad Valstību viņš nodos Dievam un Tēvam, kad viņš atcels visas valdības un visas varas, un visus spēkus. Jo viņam ir jāvalda tik ilgi, līdz viņš noliks visus ienaidniekus zem savām kājām. Pēdējais ienaidnieks, kas tiks iznīcināts, būs nāve. Jo Dievs ir pakļāvis visu zem viņa kājām. Un, ja Dievs ir teicis, ka viss ir pakļauts, tad skaidrs – izņemot pašu pakļāvēju. Un, kad Dēlam viss būs pakļauts, tad arī viņš pats tiks pakļauts Dievam, kas visu nolika viņa pakļautībā, lai Dievs būtu viss visā.” (1. Kor. 15: 24-29)

Šis teksts nav viegli saprotams un baznīcas tēvi ir dažādi centušies izskaidrot domu par Kristus pakļaušanos Tēvam. Vēstule Filipiešiem sniedz risinājumu, sakot ka Jēzus mūsu glābšanas labad ir pazemojies, atteicies no Dieva godības un pieņēmis kalpa veidu (2:6). Tomēr viņš vienmēr bija un palika sava mīļā Tēva Dēls un cilvēka pestīšanas darbs nebija viņa vēlme iegūt valstību priekš sevis, bet gan priekš sava Tēva. Tādējādi panākot, ka nekārtība un sajukums, kas pēc grēkā krišanas valda universā tiktu uzveikts un tā vietā stātos kārtības, miera un mīlestības valstība, kas nāk no Tēva kā visu lietu avota un aizsniedz pat pašu zemāko radību, kam Tēvs devis mūžīgo dzīvību. Tāds saturs bija Jēzus augšāmcelšanai no krusta, proti, Dieva valstības atjaunošana, jauna radīšana atjaunojot cilvēku garīgi un morāli, dāvājot tam piedošanu un glābiņu no nāves.

Beigu beigās, kad viss būs pakļauts Tēvam, tad atjaunotajam cilvēkam būs tiešas un nepastarpinātas attiecības ne tikai ar Pestītāju - Cilvēku Jēzu Kristu, bet ar visu Svēto Trīsvienību – Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Citviet Pāvils par to runā šādi: “Kā Dieva izredzētie, svētie un Dieva mīlētie, apvelciet dziļu līdzjūtību, labestību, pazemību, lēnprātību, iecietību citam pret citu,  esiet pacietīgi un piedodiet cits citam, ja kādam ir pret kādu kas pārmetams, – kā Kungs jūs ir apžēlojis, tāpat dariet arī jūs. Bet pāri visam lai ir mīlestība, kas visu sasien kopā pilnībā. Jūsu sirdīs lai valda Kristus miers. Tam jūs esat aicināti, lai jūs kļūtu kā viena miesa; un esiet pateicīgi!” (Kol. 3: 11-15)

To visu īsi varētu pasacīt šādi – Dievs ir Mīlestība un mēs būsim viņam līdzīgi vai kā Pāvils saka: “Mēs tagad redzam neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā, bet tad – vaigu vaigā; tagad es atzīstu daļēji, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1. Kor. 13: 12-13) Šeit, tāpat kā daudzviet citur Pāvila vārdos izskan Trīsvienības princips, kuru varam identificēt ar Mīlestību. Pēc tā ir radīta pasaule un pēc šā paša principa pasaule tiek atjaunota, lai Dievs tiktu pagodināts visā. Bez Dieva pazīšanas nav iespējams jēgpilni saprast pasauli, pašam sevi; bez tās nav cerības un nav nākotnes. Nākošajā svētdienā, ja Dievs vēlēs, runāsim par to, ko nozīmē pazīt Svēto Trīsvienību – Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, kam ir mūžīgs gods, slava un pateicība. Āmen.