8. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Uzmanieties no viltus praviešiem, tie nāk pie jums avju drēbēs, taču no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. Jūs viņus pazīsiet pēc augļiem; vai tad kāds lasa vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelāgs koks nes sliktus augļus. Labs koks nevar nest sliktus augļus, nedz nelāgs koks – labus. Ikvienu koku, kas nenes labus augļus, nocērt un iemet ugunī. Tātad pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet. Ne ikviens, kas man saka: Kungs, Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara mana debesu Tēva gribu. Daudzi tajā dienā man sacīs: Kungs, Kungs! Vai mēs tavā vārdā nepravietojām? Vai mēs tavā vārdā neizdzinām dēmonus? Vai tavā vārdā daudzus brīnumainus darbus nedarījām? Un tad es tiem apliecināšu: es jūs nekad neesmu pazinis, nost no manis, jūs ļauna darītāji! (Mt. 7: 15-23)

Jēzus brīdinājums no viltus praviešiem mūsdienās ir vēl aktuālāks, nekā tas bija Jēzus dzīves laikā, jo Jēzus citviet saka, ka tuvojoties pasaules galam, maldu mācības vairosies agrāk nepieredzētos apmēros un daudzi tiks pievilti (Mk. 13; Mt. 24; Lk 21). Ar vārdu “uzmanieties” Jēzus saka, ka viņa sekotājiem vienmēr jābūt modriem un jāsargā savs prāts no maldiem. Jēzus arī saka – tie nāk pie jums, tas ir, viltus pravieši nāks pie kristiešiem, viņu darbība notiks baznīcā un tās mērķis būs pievilt Dieva izredzētos. Citiem vārdiem – tie nenāks Dieva sūtīti, pēc Dieva aicinājuma, bet paši būdami velna savaņģoti, viltus pravieši nāks sava samaitātā prāta mudināti. Jēzus arī neatstāj mūs neziņā par to, kur slēpjas lielā bīstamība tikt pieviltiem – viltus pravieši nāk tērpušies avju drēbēs. Tas nozīmē, ka viņi nāk ar Dieva vārdu uz lūpām, izlikdamies par Dieva kalpiem un ārēji izliekas jauki un patīkami ļaudis. Šeit daži iebilst, ka šādi ļaudis varbūt arī maldās, bet tomēr tie maldās neapzināti un patiesi tic tam, ko tie saka. Tā ir bīstama doma, jo vai tad kādam būtu jādzer inde, ja kāds cits to dod zāļu vietā, patiesi ticēdams, ka dara labu? Lai cik patiesi kāds kaut kam ticētu un sirsnīgi sniegtu padomus, mēs nesasniegsim mērķi, ja uzklausot nepareizu padomu, iesim pa nepareizu ceļu. Mūsdienās problēma ir samilzusi vēl cita iemesla dēļ, proti, daudzi paši uzskata un māca citus, ka īstas patiesības neesot vispār, katram esot sava patiesība, jebkuras zināšanas esot tikai aptuvenas un nepilnīgas, Bībele neesot skaidra un saprotama, vienas pareizas un patiesas mācības nemaz neesot, galvenais, ka cilvēks kaut kam ticot un esot savā ticībā neviltots. Tomēr ir skaidri redzams, ka tieši šāda domāšana ir liekulības paraugs, jo, ja kāds kādam sirsnīgi ticēdams, ka dod labu padomu, sacītu – nes naudu uz Aizkraukles banku un ieguldi to tur, neviens šādam padomam neklausītu. Naudas lietās visi ir gudri un piesardzīgi, bet ticības lietās lētticīgi. Naudas lietām cilvēki pievēršas ar fanātisku nopietnību, ticības lietas uzskata par nesvarīgām. Te kārtējo reizi atklājas gan cilvēku divkosība, gan muļķība – laicīgās lietās cilvēki ir piesardzīgi un velta tām daudz laika, garīgās lietās - pavirši un vieglprātīgi. Gudrs cilvēks domātu tā: ja jau es redzu, ka visa pasaule ir blēžu pilna, kur laicīgās lietās neskaitāmos veidos tiek krāpts un blēdīts, tad mūžības lietās man jābūt daudzreiz piesardzīgākam. Bet ko mēs redzam?

Mums tagad latviešu valodā ir pieejami luterāņu ticības dokumenti - Vienprātības grāmata, daudzi Lutera darbi un citas labas grāmatas, bet tās tiek atstātas novārtā un netiek lasītas. Tajā pašā laikā valsts grasās tērēt turpat miljons eiro nodokļu maksātāju naudas, lai ar lielu pompu uzņemtu Latvijā lielo viltus pravieti. Tas ir Dieva sods par mūsu slinkumu un lētticību ticības lietās. Ir arī tā, ka ja esam muļķi ticības lietās, mēs tādi neglābjami kļūsim arī laicīgās lietās. Savulaik luterāņu mācītājs, izcilais domātājs, rakstnieks un politiķis Andrievs Niedra par tā saucamo sabiedroto manipulācijām ar Latviju, iesaistot latviešus nevajadzīgās kaujās ar vācu karaspēku, rakstīja: “Šī cīņa izmaksāja Latvijai ne tikai dārgās dzīvības, kas brāļu kapos snauž, un tos gaudeņus, kas vēl klibo pa neatjaunoto Latviju; tā aizkavēja arī Latvijas saimnieciskās dzīves atjaunošanos, pārvērta Latvijas rubli par kapeiku, apēda Latvijas mežus, sapūdēja viņas linus un iemācīja Latviju taisīt parādus uz desmit procentiem… Tā tas notika, ka bagātais vīrs nabago piedabūja ne tikai uz to, lai tas nokauj savu jēriņu priekš bagātā viesiem, bet lai viņš arī paliek bagātajam par savu jēriņu parādā divi miljardi un astoņi simti septiņdesmit pieci miljoni rubļu. Jo tas nabagais tiešām bija tukšs - kā no naudas, tā arī no prāta.” Kad Niedra mēģināja kārtot lietas citādi – Latvijas interesēs, viņu nosauca par tautas nodevēju, notiesāja un izsūtīja trimdā. Kopš tā laika nekas nav mainījies, mēs joprojām esam tukši kā no naudas, tā arī no prāta. Kādā no mūsu interneta portāliem ir garš raksts par to, kā dažādi sektanti izspiež no cilvēkiem naudu un nekustamos īpašumus. Tiek minēts, ka saskaņā ar neoficiālu statistiku 15% Latvijas iedzīvotāju ir dažādu sektu sekotāji. Tas ir bēdīgi, bet tagad valstī oficiāli tiks izsludināta brīvdiena, un vairāk nekā miljons eiro nodokļu maksātāju naudas tiks tērēts, lai uzņemtu tā amata pārstāvi, kurš luterāņu ticības apliecībās ir nosaukts par visu sektantu priekšnieku. Pašos Romas katoļu avotos par viņu sacīts:

“No pirmās savas kalpošanas dienas viņš aicina pasauli pievērsties nabagiem un visvājākajiem, nebaidās runāt atklātu valodu par netaisnībām sabiedrībā, kā arī pats savā valstī izstrādā caurspīdīgu finanšu sistēmu, nebaidoties zaudēt līdzekļus. Viņš runā par vides jautājumiem un aicina būt vērīgiem pret zemes neatjaunojamo resursu izmantošanu. Viņam rūp ģimeņu cieņa un labklājība, kā arī ticīgo cilvēku iekšējā atjaunotne.”

No sacītā var secināt, ka šā amata pārstāvis, kura uzturēšanai un vizītēm katru gadu tiek tērēta milzīga nauda, nevis pats pievēršas nabagiem un vājajiem, bet aicina to darīt pasauli. Pats savā valstī viņš izstrādājot caurspīdīgu finanšu sistēmu, kuras tur, acīmredzot, visu laiku nav bijis un joprojām vēl nav. Viņam rūp ģimeņu cieņa, bet viņa baznīcā mācītāji nedrīkst dibināt ģimeni. Viņam rūp ticīgo cilvēku iekšējā atjaunotne, bet Kristus evaņģēlijs pat netiek pieminēts viņa rūpju sarakstā. Tā vietā tiek sacīts, ka “Svētā tēva centrālā vēsts visu viņa pontifikāta laiku ir - cieņa pret ikvienu cilvēku ir pamats, uz kura var celt mierpilnu un pārtikušu sabiedrību.” Protams, visi cilvēki ir jāciena un mierpilna un pārtikusi sabiedrība nav slikta lieta, bet kopš kura laika Romas bīskapa centrālā vēsts varētu būt pārtikušas sabiedrības celšana? Vai Jēzus un apustulis Pēteris kaut ko tādu sludināja? Vai Bībelē ir sacīts, ka kaut kas tāds vispār kādam mācītājam ir jāsludina?

Kristus šīsdienas evaņģēlijā saka, ka pravieši tiks pazīti pēc viņu augļiem. Kas tad ir pravieši un kas viņu augļi? Mūsdienās baznīcā vairs nav īpaša pravieša amata, jo pēc Kristus nākšanas pravieša amats ir liecība par Kristu. Tagad ir mācītāja amats, kam ar savu darbu kalpo baznīcas doktori un citi nepieciešamie palīgi. Savukārt pravieša augļi ir patiesa Bībeles mācība, skaidri sludināts Kristus evaņģēlijs un pareizi pārvaldīti Dieva noslēpumi. Tas ir tik vienkārši un skaidri saprotams, ka to noraida tikai tie, kuri vēlas mācīt kaut ko paši no savas cilvēciskās gudrības, kaut ko, kas ir pretrunā Rakstiem.

Tridentas koncilā 16. gs. Romas baznīca pirmoreiz baznīcas vēsturē pasludināja Svēto Rakstu dogmu. Tās mērķis bija viens – mazināt Bībeles autoritāti, pie kuras apelēja Reformācijas piekritēji un stiprināt baznīcas hierarhijas varu. Bībeles grāmatu vidū tika iekļautas arī tādas grāmatas, kas līdz tam nebija bijušas Svēto rakstu kanonā; par baznīcas Bībeli tika atzīta Vulgāta, kas bija Bībeles tulkojums latīņu valodā. Tajā bija nopietnas tulkojuma kļūdas, bet gadsimtu gājumā tā bija pieskaņota Romas baznīcas tradīcijai. Blakus Vulgātai par autoritatīvu tika atzīta baznīcas mutvārdu tradīcija. Tiesības skaidrot Svētos Rakstus tika piešķirtas tikai garīdzniecībai. Ikviens, kurš nepieņēma šos Romas uzskatus, tika nosodīts un novēlēts elles liesmām. Jezuīti izsmēja luterāņu mācību par to, ka Bībelei vien pieder vara iedibināt baznīcas mācību un noteikt tās dzīvi. Viņi ņirgājās par Bībeli un pārvērta seno grieķu skeptiķu idejas par kara mašīnu cīņai ar Reformāciju. Tādējādi visa Rietumu pasaule tika pakļauta skepticisma draudiem, kas tagad jau pilnībā valda visā sabiedrībā. Otrajā Vatikāna koncilā, kas notika pagājušā gadsimta vidū, daži dievbijīgi Romas baznīcas vīri mēģināja labot radušos situāciju, bet bija spiesti kapitulēt Bībeles kritiķu priekšā. Koncils pasludināja mācību, kas tagad iekļauta arī Romas baznīcas katehismā:

“Rakstu grāmatas droši, uzticīgi un nemaldīgi māca patiesību, kuru Dievs mūsu pestīšanas dēļ ir gribējis iekļaut Svētajos Rakstos." Praktiski tas nozīmēja, ka Bībele satur arī nepatiesas un maldīgas lietas, kā to apgalvoja kardināls Konigs 1964. gada 2. oktobrī iesniedzot koncila tēviem sarakstu ar vēsturiskām un zinātniskām kļūdām, kas esot atrodamas Bībelē. Tālāk koncils kārtējo reizi apstiprināja, ka augstākā autoritāte Rakstu skaidrošanā pieder baznīcai, ar ko, protams, jāsaprot Romas bīskaps un īpaša institūcija, kura atbild par Romas baznīcas mācību. Turpat sacīts, ka “Svētie Raksti jālasa arī saskaņā ar "visas Baznīcas dzīvo Tradīciju". Pēc Baznīcas tēvu izteikuma - Svētie Raksti ir dziļāk ierakstīti Baznīcas sirdī, nekā materiālajā grāmatā.  Baznīca patiešām saglabā savā Tradīcijā Dieva Vārda dzīvo piemiņu, un Svētais Gars dāvā tai Rakstu garīgo interpretāciju, ("...saskaņā ar garīgo nozīmi, kuru Baznīcai dāvā Gars").

Tādējādi pašas Bībeles mācība, ka Bībelei vienīgajai pieder vara iedibināt baznīcas dogmas, tika pilnībā noraidīta, bet par autoritatīvu mācības avotu tika pasludināta baznīcas tradīcija un augstākās garīdzniecības lēmumi; Dievs Gara darbs tika nošķirts no Dieva Vārda, kas ir visu sektantisko entuziastu un jūsmotāju uzskatu pamatā. Tiem šķiet, ka visa Dieva gudrība atrodama viņu pašu sirdīs, nevis Bībelē. Bībeli tie sauc par mirušu burtu un neskaidru, kļūdainu grāmatu.

Nav viegli saprast, kādas tam visam īsti ir sekas praktiskajā baznīcas dzīvē, un tā kā Romas baznīcas mācītāji reizēm saka ļoti cildinošus vārdus par Bībeli, tad dažiem var rasties iespaids, ka Bībele joprojām Romas baznīcā ir patiesa autoritāte. Tā tas nav. Kad es reiz kādam Romas baznīcas teologam ieminējos par Veco Derību, viņš to nosauca par žīdu propagandu un ieteica Vecās Derības vietā ticēt Mātei baznīcai. Jau Reformācijas laikā atklājās, ka Romas baznīcas teologi bailēs no vienkāršajiem cilvēkiem nesacīja, ko tie patiesi domā par Bībeli, bet tās ir domas, kuras ir baismi pat atkārtot. Slēptā veidā tās tomēr ir atrodamas augstāk minētajā Romas baznīcas mācībā, ka īstie Svētie Raksti ir ierakstīti baznīcas sirdī, nevis grāmatā. Sekojoši Romas baznīcā tiek noliegts, ka sludināts Dieva vārds dāvātu piedošanu un pestīšanu, un cilvēki tiek paturēti nemitīgās šaubās par grēku piedošanu un savu glābšanu. Skepticisms un šaubas ir galvenā Romas baznīcas doktrīna, kas baismīgā veidā turpina postīt visu Rietumu sabiedrību un ir viens no galvenajiem garīgā pagrimuma iemesliem. Sargāsimies no maldu mācītājiem un viņu radītā posta! Augstu vērtēsim Bībeli kā patiesu un nemaldīgu Dieva vārdu, kurā mums atklāta patiesība par Dievu un par pasauli; par grēku un cilvēka samaitātību, kā arī par lielo Dieva žēlastību Jēzū Kristū. Neviena organizācija un neviens amats nevar dāvāt ticību, grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu. To spēj un dara tikai Dieva Vārds – lasīts, sludināts un saņemts sakramentos. Tādēļ sargāsim to un vērtēsim augstāk par visu, jo Dieva vārdā pie mums nāk pats Dievs, dāvādams mums savu žēlastību, laipnību, piedošanu, gaismu un dzīvību. Āmen.