2. svētdienā pēc Kristus augšāmcelšanās svētkiem



ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm. Algots gans, kam avis nepieder, redzot vilku nākam, pamet avis un bēg, – un vilks tās sakampj un izklīdina, jo algādzim avis nerūp. ES ESMU labais gans, un es pazīstu savas avis, un avis pazīst mani,  tāpat kā Tēvs mani pazīst un es pazīstu Tēvu un savu dzīvību atdodu par avīm. Man ir vēl citas avis, kuras nav no šīs kūts, arī tās man jāatved, un tās dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāmpulks un viens gans. (Jņ. 10: 11-16)

Tāpat kā vilks apdraud avis, tīkodams tās saplosīt, tā velns apdraud ikvienu cilvēku. Tādēļ mums ikvienam nepieciešams gans, kurš mūs pasargātu no velna nagiem. Līdzīgi kā gans sapulcina avis vienkopus, lai pasargātu tās no vilka, Labais Gans Kristus pulcina savus ļaudis baznīcā, lai pasargātu tos no velna. Avis ir muļķīgs dzīvnieks, un tām līdzīgs ir arī cilvēks. Tāpat kā avs viegli kļūst par vilka upuri, tāpat arī notiek ar cilvēku – bez Kristus tas kļūst par vieglu laupījumu velnam. Mūsu nelaime ir tā, ka mēs īsti neapzināmies draudošās briesmas, pirms jau esam velna nagos. Briesmas vēl lielākas dara viltus mācītāji, kas neved savas avis leknās ganībās pie dzidra ūdens avota, pie Kristus evaņģēlija, bet tikai izmanto un baro tās ar dažādām sēnalām. Kad tuvojas briesmas, tie pamet savus ļaudis ienaidnieka varā un bēg. Arī laicīgās valsts gani ir bijuši īsti algādži – pēdējos gados Latviju katru gadu pametuši aptuveni 15 000 cilvēku. Tātad katru gadu par vienu Latvijas pilsētu mazāk. Algādži pamet avis likteņa varā, jo tiem tās nerūp, un vilks izklīdina avis.

Populāru ideoloģiju iespaidā arī baznīca notiek arvien lielākas pārmaiņas, arvien vairāk un vairāk baznīca tiek uztverta kā cilvēku izklaides vieta. Arvien biežāk tiek sagaidīts, ka baznīcā tiks piedzīvots kaut kas interesants, jauns un neparasts, piemēram, šodien bija interesants sprediķis. Ja lasām Bībeli no vāka līdz vākam, nekur tajā neatradīsim vārdu “interesants”. Vai varam iedomāties, ka baznīcas ļaudis kādreiz būtu sacījuši – pravieša sprediķis bija interesants; Jēzus šodien stāstīja interesantas lietas; apustulis Pēteris ļoti interesanti runāja? Tā vietā redzam, piemēram, muitnieku templī, kurš sit sev pie krūtīm un lūdz Dieva žēlastību. Vai varam iedomāties viņu saucam – ak, Dievs, es gribu piedzīvot kaut ko interesantu! Interesantas lietas viņš jau ir piedzīvojis diezgan, un tagad viņš meklē tieši pretējo – glābiņu no visa tā. Pēc Pētera sprediķa Vasarsvētkos ļaudis nesacīja, ak, tas nu gan bija interesanti, bet tā vietā nožēloja grēkus un lūdza Kristības žēlastību. Diemžēl arī mācītāju vidū netrūkst algādžu, kas mēģina savas avis nodrošināt ar interesantām izklaidēm. Tiem šķiet, ka nomainot ērģeles pret ģitāru viss jau būs paveikts. Nav šaubu, ka ieviest baznīcā dažādas elektroniskas ierīces un pārpludināt to ar troksni ir daudz vieglāk un interesantāk, nekā pamatīgi studēt Bībeli un lūgt Dievu. Garlaicība, remdenums, pieradums un apātiska vienaldzība ir ļoti bīstamas lietas. Ir saprotams, ka cilvēki vēlas izdzirdēt kaut ko jaunu, jo viss jaunais tiem šķiet interesants. Tomēr patiesībā no tā vajadzētu bīties! Kad saslimstam, mēs taču lietojam tādas zāles, kuras ir pārbaudītas, zināmas un kuras darbojas, un tikai izmisuma gadījumā mēģinām lietot kādus jaunus, “interesantus” preparātus. Šādi veselajā saprātā balstīti argumenti agrāk valdīja baznīcā, un pamatoti. Diemžēl, ja salīdzinām mūsdienas ar agrākiem laikiem, tad pārņem izbailes.

Baznīcā ir bijuši grūti brīži: ir bijušas maldu mācības, stūrgalvīgi ķeceri, šķelšanās, vajāšanas, bet tā nekad nav dzīvojusi tik tukšu, seklu un virspusēju garīgo dzīvi, kāda vērojama mūsdienās. Tumsa, kas tagad uzbrūk baznīcai ir patiesi šausminoša. Visi ir tā apmāti un apdullināti ar pasaules tvanu, ka neko neredz, nedzird un nesaprot. Un kas pats sliktākais – arī nevēlas saprast, domāt, lasīt, lūgt. Jūs esat vieni no krietnākajiem kristiešiem, kādus es pazīstu, bet kurš no jums tā pa īstam ir izstudējis kaut Mazo Katehismu? Es domāju – pa īstam, tas ir, vārdu pa vārdam, teikumu pa teikumam, rūpīgi pārdomājot un iedziļinoties. Ja es gribu būt Labā gana kalps un kalpot viņam krietni un godīgi, tad es jums pat nedrīkstu neko jaunu sacīt vai mācīt, pirms neesat apguvuši pamatus, pirms nezināt, kas ir Labais Gans un kas ir vilks un kā un kur no viņa jābēg. Dažiem varbūt šķiet, ka Luters bija pamuļķis, kuram cita nekā nebija ko darīt, kā vismaz stundu katru dienu lūgt Dievu un vismaz vienreiz izlasīt katehismu un pēc tam psalmus un tad ķerties pie pārējās Bībeles. Kādam varbūt šķiet, ka mūsdienās velns nedraud, jo mums ir elektrība, dators, internets un zinātne un šīs lietas pasargās un atpestīs. Kurš gan šodien vairs nedomā, ka nauda un izpriecas tam palīdzēs vairāk, nekā lūgsnas, katehisms un Bībele? Un tādēļ neviens arī neko nesaprot, pirms nav nokļuvis vilka zobos. Es jau varētu to neteikt, bet kādu dienu Kristus man vaicās – kādēļ tu nebrīdināji manas avis un ļāvi, lai pasaule tās apdullina? Kādēļ tu tām neiemācīji vismaz katehismu, kādu psalmu un lūgšanu? Kādēļ nepastāstīji par vilka zobiem? Es pavisam noteikti nevēlos piedzīvot brīdi, kad man būs jāatbild uz šādiem jautājumiem. Mans uzdevums ir dot jums zāles, kuras ir pārbaudītas un palīdz, nevis izklaidēt jūs ar interesantām lietām. Jūsu uzdevums – tās lietot paredzētā veidā.

Redziet, Jēzus saka, ka iepretī velnam jūs esat kā avis iepretī vilkam. Viņam tikt ar jums galā ir tikpat viegli, kā acis pamirkšķināt. Tādēļ mums visiem jāmeklē glābiņu pie Labā Gana, kamēr vēl nav par vēlu, kamēr vēl neesam vilka zobos. Dievs runā uz mums nemitīgi un nepaguris, viņš vēlas mūs brīdināt no vieglprātības un augstprātības. Viņam ir žēl mūs, un viņš vēlas mūs visus izglābt. Ļaunums šajā pasaulē ir baismīga realitāte un mums jābūt ārkārtīgi piesardzīgiem, lai turētos cieši pie sava Labā Gana un sava lepnuma dēļ nenokļūtu velna nagos.

Un vēl es domāju: kādēļ cilvēki bēg no Latvijas? Ne jau tikai labākas un vieglākas dzīves meklējumos. Sirds dziļumos daudzi nojauš, ka turpinoties tam, kas šeit notiek, agri vai vēlu pār mums atkal gāzīsies sarkanās, melnās un brūnās ordas, kas noslaucīs visu savā priekšā. Ja nu esam tik gudri laicīgās lietās, kādēļ netiekam pie gudrības arī garīgās lietās? Kādēļ neklausām tam, ko Raksti saka par velnu, pasauli, grēku un elli? Kādēļ neizmantojam šo atelpas laiku, lai mācītos Dieva vārdu? Kad nāks pārbaudījumu laiks, tad tiks atņemts viss, kas krāts un taupīts, būvēts un celts, jā, pat pliku dzīvību mēģinās atņemt. Paliks tikai tas, ko katrs būs iemācījies no Dieva vārda. Atcerieties, ka pasaule paiet un viņas kārība, bet Dieva vārds paliek mūžīgi. Tad, kādēļ gan tev kā trakam skriet pēc visa tā, ko tev atņems, bet nevis tā vietā krāt to, kas tev vienīgais paliks? Nu protams, ikviens sevi mierina ar domu, ka varbūt tomēr tā nenotiks. Pirms un pēc Otrā pasaules kara arī visi cerēja uz sabiedrotajiem, aizmirstot par vienīgo uzticamo sabiedroto Labo Ganu. Kas no šīm cerībām palika pāri, mēs visi zinām – franči, angļi un amerikāņi aizbēga kā algādži Kristus stāstā, un vēsture mēdz atkārtoties. Kāds varbūt klusībā cer, ka nav ne velna, ne elles, nedz Dieva soda? Nu tad, man jāsaka, ka tāds patiesi ir stulbāks pat par aitu. Mums ir jāizmet no galvas naivo cerību, ka šoreiz būs citādi. Nebūs! Nekad nav bijis un nebūs arī šoreiz! Diemžēl skaidras domāšanas, veselā saprāta vietā pasaulē valda arvien lielāks pajukums, kur neviens nezina savas dzīves jēgu, piederību un vietu.

Mēs piedzimstam šajā pasaulē un agru vai vēlu katram rodas jautājums - kur ir mana vieta? Lietojot Rakstu valodu - kur ir mans ganāmpulks? Kur ir mana piederība? Lietojot svešvārdu, tas ir mokošais jautājums - kāda ir mana identitāte? Mūsdienu apjukušajā pasaulē tas ir ļoti grūti atbildams jautājums. Patiesībā, cilvēkam pašam tas ir neatbildams, jo cilvēks nevar noteikt savas esamības jēgu un savu vietu dzīvē pēc saviem ieskatiem. Tie vienmēr paliek neauglīgi meklējumi, kuri beidzas ar vilšanos, ar cerību sabrukumu. Atbildi uz šo tik būtisko mūsu dzīves jautājumu sniedz Labais Gans, ar savu aicinājumu un Svētās Kristības mazgāšanu piepulcinādams mūs savam pulkam. Šeit, viņa baznīcā ir tava vieta. Šeit tu piederi un šeit tu vari būt drošs, ka lai kas arī ar tevi notiktu, tas notiks ar žēlsirdīgā Gana Kristus ziņu. Viņš mums katram saka - Es esmu tavs Gans un es par tevi parūpēšos vislabākajā veidā. Tavas esamības jēga ir būt manā ganāmpulkā, nevis klejot pa pasauli, līdz nokļūsi vilka zobos.

Tādēļ klausies un mācies vienīgā patiesi Labā Gana Kristus balsi. Viņš ir ne tikai atdevis savu dzīvību par tevi un citām savām avīm, bet viņš ir arī augšāmcēlies no nāves. Viņš ir izpircis tevi no elles ar savām ciešanām, ar saviem sviedriem un asinīm. Lūk, kādu maksu viņam bija jāmaksā! Tu domā - viņš to tāpat darīja, pa jokam? Attopies! Ja nu pašam Dievam cilvēka miesā tā nācās ciest, lai glābtu tevi no Dieva dusmām un elles, tad lietas ir ļoti, ļoti nopietnas. Ja esi saņēmis nepelnīto Dieva dāvanu, turi to un sargi kā savu acuraugu. Tu ne ar ko neesi pelnījis Dieva žēlastību, ka dzirdi skaidru viņa evaņģēliju, saņem piedošanu un tiec izglābts. Ja tu saņemtu pēc nopelniem, tad droši vien sēdētu kopā ar kādu klaunu un studētu viņa seksualitātes pētījumu “Viņš un viņa.” Tur tu varētu mācīties “gudras” un interesantas lietas, bet pateicoties neizskaidrojamai Dieva žēlastībai tu tur neesi. Tā vietā tu esi pie viņa vārda un svētajiem noslēpumiem; tev ir piedoti tavi grēki un sagatavota jauna pasaule mūžīgai dzīvošanai kopā ar Dievu pateicoties tam, ko Labais Gans Jēzus ir darījis tavā labā. Paļaujies uz viņu un ceri uz viņu!

Pasaule un tās algādži tev neko nedos: tie tevi tikai izmantos un pametīs izmisumā un bezcerībā. Vilšanās būs tava alga, jo pasaule neko nezina un nevēlas zināt par Mīlestību, kuras vadīts Labais Gans sargā un glābj tevi. Atceries Pāvila vārdus par mīlestību. Ja tās nav, saka Pāvils, tad pāri paliek tikai tukšs un nejēdzīgs troksnis, skanošs vara zvārgulis. Ar to ir pilna visa pasaule, kur šķiet kāds nenogurstošas apmātības pārņemts vājprātīgais dauza bleķa gabalu. Tas ir troksnis, nevis mīlestības dziesma. Neklausies apdullinošajā pasaules troksnī, bet klausies Labā Gana žēlsirdīgās mīlestības pilnajā balsī. Ļauj, lai viņš sargā un uztur tevi, un uz savām caurdurtajām, bet varenajām rokām aiznes tevi uz jaunajām mājām, jauno pasauli, kur patiesi valdīs prieks, miers un drošība mūžīgi mūžos. Āmen.