Vecā gada vakarā

Un, kad pienāca astotā diena, kurā bērniņu vajadzēja apgraizīt, viņam deva vārdu Jēzus, kā viņu eņģelis bija nosaucis, pirms viņš vēl bija ieņemts mātes miesās. Kad viņu šķīstīšanās dienas pēc Mozus bauslības bija pagājušas, tie viņu aizveda uz Jeruzālemi, lai nestu Kunga priekšā,  kā Kunga bauslībā ir rakstīts: katrs puisēns, kas pirmais paver mātes klēpi, lai tiek svētīts Kungam, –  un lai pienestu upuri, kā ir noteikts Kunga bauslībā: vienu pāri dūju vai divus jaunus baložus. Un, redzi, Jeruzālemē bija kāds vīrs, vārdā Simeons, un šis vīrs bija krietns un dievbijīgs, viņš ilgojās pēc iepriecinājuma Israēlam, un Svētais Gars bija pār viņu. Viņam Svētais Gars bija atklājis, ka viņš nāvi neredzēs, pirms nebūs redzējis Kunga Svaidīto. Gara vadīts, viņš nāca templī, un, kad vecāki ienesa bērniņu Jēzu, lai izpildītu pie viņa bauslības paražu, tad viņš ņēma to savās rokās un, slavēdams Dievu, sacīja: “Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā tu esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu, ko tu esi sataisījis visu tautu priekšā,  gaismu, kas atklāsies pagāniem, un godību Israēlam, tavai tautai.” Bērna tēvs un māte brīnījās par to, kas tika sacīts par viņu.” (Lk. 2: 22-34)

Notikumi, kas seko pēc Jēzus ieņemšanas un dzimšanas atkal liek Jāzepam un Marijai brīnīties. Atslēga šā teksta sapratnei ir Simeona pārliecība, ka Jēzus bērniņā viņš redz Dieva klātbūtnes godību Israēlā un pestīšanas gaismu pagāniem. Iepriekš mēs dzirdējām, ka Dieva godības klātiene apēnoja Mariju ieņemšanas brīdī, un tagad, saka Simeons, tā mājo viņas bērnā Jēzū.

Dieva godības klātbūtne Israēla tautai bija ārkārtīgi svarīga. Tā vadīja Isarēlu laukā no verdzības zemes Ēģiptē, iedama tautai pa priekšu dienā mākoņu stabā un naktī uguns stabā (2. Moz. 13: 21-22). Kad Isarēls vēlāk bija uzbūvējis Saiešanas telti, to piepildīja Dieva godība, kas tiem rādīja ceļu, “lai tie ietu kurp iedami.” (2. Moz. 40: 34-38) Kad Salamana vadībā Israēls uzbūvēja Templi Jeruzālemē un priesteri ienesa tajā Derības šķirstu, Dieva godība piepildīja templi. (1. Ķēn. 8: 11) Neilgi pirms tempļa nopostīšanas pravietis Ecehiēls redzēja Dieva godību atstājam templi, un tā atkal no jauna parādījās viņam Bābelē – kur Dieva tauta tika aizvesta trimdā. Kad Isarēls atgriezās no trimdas, tika uzbūvēts jauns templis, bet tam trūka pirmā tempļa godības (Ezr. 6: 13-18). Tomēr Dievs caur Isarēla praviešiem apsolīja to reiz piepildīt ar vēl lielāku godību, nekā tā bija bijusi pirmajā templī (Hag. 2: 1-9; Zah. 8: 9). Pravieši arī sludināja, ka tas notiks tad, kad pats Dievs ieradīsies savā templī (Mal. 3: 1). Tā ir Dieva godība, kuru tagad Simeons redz Jēzus bērnā, un dzirdot viņa sacīto, Jāzeps un Marija brīnās. Un ir par ko brīnīties, jo ne vairs templis, bet Jēzus cilvēka miesa tagad kļūst par Dieva godības klātbūtnes vietu. Tas tagad ir Dieva ceļš pie mums cilvēkiem. Mozus pirmā grāmata stāsta par traģisko situāciju, kas bija radusies pēc grēkā krišanas – cilvēks bēga un slēpās no Dieva klātbūtnes, un Dievs izraidīja cilvēku no Paradīzes. No tā brīža cilvēkam ceļš atpakaļ pie Dieva vairs nebija iespējams. Savas žēlsirdības mudināts pats Dievs tagad soli pa solim nāca pie cilvēka, lai īstenotu radīšanas mērķi – iespējami pilnīgu tuvību ar cilvēku. Saiešanas telts, Jeruzalemes templis un visbeidzot Jēzus persona ir Dieva klātbūtnes ceļš, kas savu kulmināciju sasniedz Kristus mistiskajā miesā baznīcā - Kristību, Grēku atlaišanas un īpaši Vakarēdiena veidā panākot to, ka mēs esam Dievā un Dievs mūsos. Bet kas īsti ir klātbūtne? Ko mēs saprotam ar vārdu klātbūtne un kas ir Dieva klātbūtne?

Protams, Dievs ir klātesošs visā radībā, to uzturēdams un pārvaldīdams, un apdāvinādams ar dzīvību. Šajā ziņā viņš nav tālu nevienam no mums, jo viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, ko saprata pat pagānu domātāji (Ap. d. 17: 26-28). Tomēr tā ir vienpusēja klātbūtne, kur Dievs kā garīga būtne ārpus laika un telpas paliek cilvēkam neaizsniedzams. Viņu var meklēt un censties atrast, bet šāda meklēšana arvien paliks kaut kas līdzīgs tam, kāda ir akla cilvēka taustīšanās (Ap. d. 17: 27). Pat šajā klātbūtnes veidā Dieva žēlsirdīgā mīlestība mēdz pārsniegt viņa parastās darbības robežas. Mēs to apzināmies tad, kad mums atrodoties briesmās, lietas pēkšņi neiet vairs savu ierasto gaitu, bet kaut kas mums netverams liek tām mainīties, mums par labu. Un tad mēs domīgi sakām – Dievs stāvēja man klāt. Tomēr ir vēl kāda īpaša, daudz ciešāka un tuvāka Dieva klātbūtne, kas mūsu Grāmatā tiek aprakstīta, kā “staigāšana ar Dievu”. Ādams un Ieva Paradīzes dārzā staigāja un sarunājās ar Dievu, un vēlāk par ticīgajiem tiek sacīts, ka tie ir ļaudis, kas staigā ar Dievu. Pirmais no tiem Hanohs staigāja ar Dievu garus gadus, līdz kādu dienu viņa vairs nebija šajā pasaulē, “jo Dievs viņu paņēma” (1. Moz. 5:24). Tas nozīmē, ka Dievam tik ļoti patika staigāt ar Hanohu, ka viņš brīnumainā veidā paņēma viņu pie sevis. Nākošais, par kuru Bībele saka, ka viņš staigājis ar Dievu, bija Noa (1. Moz. 6: 9), un viņam sekoja Ābrahāms (1. Moz. 24: 40). Tie ir Vecās Derības piemēri, kas norāda uz Jēzu, kurš bruģēja cilvēcei jaunu ceļu, staigāšanai ar Dievu. Tas vairs nebija Dievs kaut kur tālu, Dievs savā neizdibināmajā garīgajā būtībā, bet Dievs tuvu mums, Dievs priekš mums, laikā un telpā, miesā un asinīs. Tas bija Dievs ar kuru vārda tiešā nozīmē cilvēks varēja atkal staigāt, runāt, būt kopā. Jēzū personīgā veidā Dieva valstība ienāca šajā pasaulē, bet tā nenāk redzamā veidā. Tā ir ticīgo ļaužu vidū, kas kā jaunā Dieva tauta top tērpta un pušķota kā Kristus līgava. Protams, tas ir vairāk tēlains nekā tehnisks raksturojums, bet tas nav grūti saprotams. Savukārt “klātbūtne” ir jautājums, kas nav ticis daudz pētīts un analizēts, tādēļ to nav viegli saprast. Filozofisku apsvērumu dēļ cilvēkiem šķiet, ka Dievs ir kaut kur tālu, ka viņš reiz ir radījis universu, iedibinājis tajā savu likums un tagad universs darbojas neatkarīgi no Dieva. Tas tā nav! Jau tika norādīts uz Dieva vispārīgo klātbūtni. Dievs nemitīgi uztur šo pasauli, un ja viņš pārtrauktu to darīt, pasaule sabruktu. Bez šīs vispārējās Dieva klātbūtnes ir īpaša personiska Dieva klātbūtne Kristū. Tas ir Dievs priekš mums, - žēlastība un glābšana, ko pauž Jēzus vārds. Par to pats Kristus savai baznīcai saka – es esmu ar jums ikdienas līdz pasaules galam. (Mk. 16) Te mēs redzam, ka klātbūtne ir īpaša laipnība, kas tiek parādīta un tā nozīmē personiskas attiecības.

Viena lieta, kas raksturo klātbūtni ir tā, ka klātbūtne nereti dārgi maksā. Piemēram, mūs no kāda cilvēka var šķirt liels attālums. Lai to pārvarētu, tā vietā lai samierinātos ar telefona zvanu vai e-pastu, mēs varam doties ceļā, lai nokļūtu pie šā cilvēka personiski, un tas maksās mums laiku un naudu. Ir cilvēki, kurus no mums psiholoģiski šķir kāds pārpratums vai kaut kas vēl sliktāks, un centieni atjaunot personiskās attiecības, tiekšanās pēc šādu cilvēku klātbūtnes, lai mainītu attiecības, var prasīt īstu pašuzupurēšanos. Pasaulē, kurā vēl joprojām ir tik daudz bezjēdzīgas un postošas varmācības, mēģinājumi nokļūt pie kāda, sniegt savu klātbūtni kādam, kam nepieciešama palīdzība, var maksāt ļoti dārgi. Pieņemdams cilvēka dabu Jēzū, Dievs dāvāja savu klātbūtni tiem, kas bija sociāli atstumti, cieta no slimībām un cita veida ļaunuma. Šī žēlsirdības pilnā klātbūtne Jēzum maksāja viņa paša dzīvību, bet par savas dzīvības cenu, viņš ieguva jaunu, daudz ciešāku tuvības, klātbūtnes veidu starp Dievu un cilvēci. Tas notiek tieši pirms viņa ciešanām un krusta nāves, kad viņš iedibina Svēto Vakarēdienu, kas kļūst par savienošanos ar viņa miesu un asinīm (1. Kor. 10: 16). Uzskatāmā veidā attēlotu to var redzēt triptihā uz mūsu baznīcas kanceles – Ādama un Ievas izraidīšana no Paradīzes, Jēzus kā Cietējs Kalps un Ķēniņš ar ērkšķu kroni galvā un jauna klātbūtne, jauna satikšanās ar diviem mācekļiem uz ceļa pie Emmausas ciema pēc Jēzus augšāmcelšanās.

Mēs lasām, ka šie divi mācekļi gāja pa ceļu, un Jēzus “pienāca un gāja kopā ar viņiem”, bet viņi viņu nepazina. Tomēr tad, kad viņš ar tiem runāja, skaidrodams Rakstus, viņu sirdis dega, un kad viņš vēlējās doties prom, tie viņu lūdza – paliec pie mums. Un viņš, iegājis kādā mājvietā, palika kopā ar tiem, apsēdās, ņēma maizi, svētīja un pārlauzis deva to tiem, un “viņu acis atvērās un tie viņu pazina; bet viņš tiem kļuva neredzams.” (Lk. 24: 13-35) Tā ir jauna īpaša klātbūtne, ko savai baznīcai dāvā Dievs, atkal staigājot kopā ar cilvēkiem, ļaujot sevi redzēt, ēst un dzert savā klātbūtnē. Pirmās Derības slēgšanas laikā Israēla vecajie “skatīja Dievu, ēda un dzēra.” (1. Moz. 24:11). Tagad visai Dieva tautai tiek dota Jauna Derība, jauns un īpašs Dieva klātbūtnes apsolījums, “šīs ir manas jaunās derības asinis, kas tiek izlietas par daudziem”.. “grēku piedošanai.. “dzeriet visi no tā” (Mk. 14: 24; Mt. 26: 27-28).

Augšāmcēlies no nāves, Jēzus ir klātesošs savai baznīcai kā mūžīgās dzīvības avots. Tagad viņa klātbūtne ir ne tikai ar mums un priekš mums, bet arī mūsos. Viņš mūsos un mēs viņā. Tā ir glābjoša klātbūtne, ko senā baznīca pamatoti sauca par zālēm pret nāvi. Šīs klātbūtnes redzamais apliecinājums ir dzīvībai svarīgas lietas – maize un vīns, un tajās mums tiek dota pati Dzīvība, tās ir Dzīvība, Dzīvība priekš mums, jo Kristus miesā tika izciesta mūžīgā nāve mūsu vietā, viņa asinis tika izlietas mūsu grēku piedošanai. Šī klātbūtnes dāvana veido jaunu organismu – Kristus baznīcu, kur viņš vienmēr ir personīgi klātesošs, kad evaņģēlijs tiek sludināts, kāds tiek kristīts, kādam tiek atlaisti grēki un kopīgi tiek svinēts Vakarēdiens. Viņš, kurš Dievu sauca visintīmākajā vārdā Abba – Tētiņš, tagad arī mums dāvā savu Garu, sūta to mūsu sirdīs, ļaujot arī mums šādi uzrunāt Dievu. Tagad Dievs ir arī mūsu Tēvs un mēs viņa bērni (Gal. 4: 6-7), mēs kas reiz bijām tāli, tagad esam kļuvuši tuvi, tuvinieki, Dieva draugi, Dieva ģimene.

Raudzīdamies uz Jeruzalemi ar asarām acīs dažas dienas pirms savas krusta nāves, Jēzus bija sacījis: “Cik bieži es esmu gribējis sapulcināt tavus bērnus, kā putns pulcina mazuļus zem saviem spārniem, bet jūs negribējāt.” (Lk. 13: 34) Un tad Jēzus piebilst: “Jūs vairs neredzēsiet mani, līdz nāks laiks, kad jūs teiksiet: svētīts, kas nāk Tā Kunga vārdā.” (13:35). Tas tiek sacīts katru reizi, pirms mēs saņemam Svēto Vakarēdienu. Tad pats Kungs atver aklo acis, tie ēd un dzer, un skata Dievu. Tā ir pilnīgas Dieva mīlestības un žēlsirdības klātbūtne, par kuru mums tiek sacīts: “Nedz nāve, nedz, nedz eņģeļi, nedz varas, nedz tagadne, nedz nākotne, nedz spēki, nedz augstumi, nedz dziļumi, nedz kāda cita radīta lieta mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū mūsu Kungā.” (Rom. 8: 38-39) Un mēs ar šajā mīlestībā degošām sirdīm kopā ar mācekļiem uz Emmausas ceļa lūdzam – Kungs, paliec pie mums arī nākošajā savas žēlastības gadā, jo mēs dzīvojam pasaulē, kur joprojām ir tik daudz varmācības, agresijas, naida un nodevības, slimību, sāpju un ciešanu. Mēs nevaram izmainīt šo pasauli, bet Dieva žēlsirdīgā klātbūtne izmaina mūs. Un mēs sākam saprast, ka tā ir galvenais, kas mums vajadzīgs. Un tās svētīti, mēs nesam žēlsirdības un mīlestības klātbūtni citiem cilvēkiem, esot ar tiem kopā viņu bēdās, ciešanās un sāpēs. Tas ir galvenais, kas cilvēkam ir vajadzīgs – dzīvot un nomirt mīlētam, mīlestības apņemtam un satvertam. Mīlestības klātbūtne pārvērš visu, jo tās aptverts cilvēks saprot, ka viss beidzas, viss pāriet, viss ir tikai niecība, tikai mīlestība nebeidzas nekad. Tā iesniedzas mūžībā, kur sastopas ar tās sākotnējo avotu Dievu, lai nekad no viņa vairs nešķirtos, lai atkal staigātu kopā ar Dievu. Un tā mēs šajā pasaulē mācamies saprast, ka Dieva klātesamības trūkums ir nāve un elle, bet Dieva klātbūtne ir Dzīvība, Dzīvības pārpilnība, ko mēs saucam par mīlestību, kuru personiskā veidā sastopam Jēzū Kristū. Tā ir tik dziļi personiska, ka viņš tajā dāvina mums pats sevi – ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa; ņemiet un dzeriet, tās ir manas asinis, grēku piedošanai, mūžīgai dzīvošanai. Āmen.