V Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un notika, kad ļaužu pūlis pie viņa spiedās, lai dzirdētu Dieva vārdu, tad viņš, stāvēdams Gennēsaretes ezera krastā, ieraudzīja divas laivas ezera malā; un zvejnieki, no tām izkāpuši, mazgāja tīklus. Iekāpis laivā, kas piederēja Sīmanim, viņš lūdza tam atirt laivu mazliet no krasta; apsēdies viņš no laivas mācīja ļaudis. Beidzis runāt, viņš teica Sīmanim: “Airē uz dziļumu un izmet tīklus zvejai.”  Sīmanis atbildēja: “Mācītāj, mēs visu nakti esam pūlējušies un nekā neesam noķēruši. Bet es izmetīšu tīklus tavā vārdā.”  Tā izdarījuši, viņi noķēra milzum daudz zivju, tā ka viņu tīkli saplīsa. Un tie māja saviem biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāktu viņiem palīgā. Tie atnāca, un viņi piepildīja abas laivas tik pilnas, ka tās gandrīz grima. To redzēdams, Sīmanis Pēteris nokrita Jēzus priekšā uz ceļiem un sacīja: “Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Sīmani un visus, kas bija ar viņu, bija pārņēmušas bailes lielā zivju loma dēļ; arī Jēkabu un Jāni, Zebedeja dēlus, kas bija Sīmaņa darbabiedri. Jēzus sacīja Sīmanim: “Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks.” Izvilkuši laivas krastā, tie pameta visu un sekoja viņam. (Lk. 5: 1-11)

Šīs dienas teksts ir ļoti nozīmīgs tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri sirdī jūt aicinājumu kļūt par mācītājiem. Bet tikpat nozīmīgs tas ir arī draudzes cilvēkiem, jo mācītāji jau no debesīm nekrīt. Lai kļūtu par mācītāju ir jāstudē vismaz 6-7 gadi un šajā laikā no kaut kā ir arī jāpārtiek, kaut kur jādzīvo, jāpērk grāmatas, jāiet pie ārsta, jāgriež mati, jālabo zobi un jāpērk arī drēbes un kurpes. Kur atrast cilvēku, kurš vēlēsies uzņemties garus studiju gadus un pats par to visu samaksāt?

Es jau kļūstu vecs ar savām vainām un kaitēm, mans Dieva atvēlētais kalpošanas laiks iet uz beigām un drīzāk agri nekā vēlu jums par šo jautājumu būs jādomā. Es domāju – jums jau tagad ir jādomā. Kad kardināls Juzefs Vojtila tika ievēlēts par pāvestu Jāni – Pāvilu II, viņš tūdaļ palūdza sev ierīkot sporta zāli ar peldbaseinu. Kad kāds iebilda, ka tas izmaksās pārāk dārgi, viņš atbildēja – es vienkārši gribu ietaupīt jūsu naudu, jo jauna pāvesta vēlēšanas jums izmaksās daudz dārgāk. Ar vai bez peldbaseina un sporta zāles, mācītāja kalpošanas laiks ir ierobežots un agru vai vēlu draudzei jādomā par jaunu mācītāju.

Bet ko mūsu laikos domā paši jaunie cilvēki? Viņi domā tā – ak, garas un grūtas studijas, un kas vēl sagaida pēc tam? - Bagāts nekļūšu, drīzāk otrādi un mācītājs turklāt nevar nākt uz baznīcu raudādams un vaidēdams, noskrandušos šortos, drūms un nikns. Visi vēlas, lai mācītājs vienmēr ir priecīgs un laipns, uzklausa visu bēdas un nelaimes, iedrošina, mierina un palīdz, - lai viņš smaržo kā roze un dzied kā lakstīgala. Un kas palīdzēs man un mierinās mani? Ka tikai mani beigu beigās negaida nabaga Lācara liktenis! Tādēļ labāk par mācītāju nekļūšu.

Un vispār jau pareizi domā. Es reiz garāmbraukdams apciemoju kādu Vidzemes lauku mācītāju – viņam bija pieci bērni un mājās nebija ne gabala maizes. Neviens par viņu neraudāja un neviens viņu nemierināja. Iztiec, kā gribi! Ko dara šāds mācītājs? Viņš sirsnīgi lūdz Dievu, lai kāds viņa tuvākajā apkārtnē drīzāk nomirtu, tad viņu aicinātu uz bērēm, iedotu paēst un kaut ko samaksātu. Bet tas viss vēl ir nieka lieta.

Pirmā būtiskā lieta, ko ievērojam šīs dienas tekstā ir tā, ka Jēzus sludināja Dieva vārdu. To viņš lika darīt saviem apustuļiem un tas ir jādara visiem mācītājiem. Tātad no mācītāja Jēzus sagaida, ka viņš norās grēku, brīdinās no tā un tiem, kas nožēlo, atlaidīs grēkus. Jēzus zina, ka Dieva vārds ir tas, no kā cilvēks dzīvo. Viņš zina, ka Dieva vārdam piemīt milzīgs radošs spēks, kas spēj atgriezt cilvēkus no grēka, likt tiem piedzimt no jauna un iemanot mūžīgo dzīvošanu. Tādēļ viņš pats sludina Dieva vārdu un liek to darīt mācītājiem.

Bet ko domā nabaga mācītājs? Viņš domā tā – pēc tam, kad esmu beidzis lūgt, lai kāds ātrāk nomirst, man jādomā, ko svētdien darīt ar dzīvajiem. Viņi jau tā reti nāk uz baznīcu un ja es tagad kaut ko sacīšu par grēku, viņi vispār vairs nenāks, patiesi, neredzēšu viņus ātrāk kā bērēs. Vēl trakāk būs, ja es runāšu par Kristus krustu, nevainīgi izlietajām Dieva Jēra asinīm, vajāšanām un tam līdzīgām lietām. Cilvēkiem patīk sirsnīga daiļrunība, cilvēciska gudrība un viņu uzmanību man izdosies piesaistīt tikai ar psiholoģiskiem trikiem. Tā spriež daudzi mācītāji un tādēļ mūsdienu baznīcās sludināšana ir cilvēciskas gudrības pārpilna. Mācītāji sludina, lai celtu savu prestižu, iemantotu popularitāti un izpatiktu saviem klausītājiem. Grēks, velns un elle kā arī Kristus krusts un krusta glābjošais spēks, kas pasaulei šķiet skandaloza vēsts, šādā sludināšanā izpaliek. Dieva draudi, viņa sods un elle šķiet pārāk aizskaroši lepnajam cilvēkam un tādēļ tos pieminēt vairās. Atmetot Dieva likumu, arī evaņģēlijs vairs nav vajadzīgs. Tādēļ baznīcas pārvēršas par cilvēcisku interešu klubiem: cilvēki nāk uz tām, lai dzirdētu kaut ko cilvēciski gudru, interesantu, sev glaimojoši patīkamu, gūtu psiholoģisku mierinājumu vai vienkārši izklaidētos. Tas, kurš darbojas šādā baznīcā ir ne vairs Dievs ar sava vārda spēku, bet pats cilvēks ar savu gudrību. Protams, glābjošu ticību šādi iemantot nevar, un patiesībā neviens to tur arī nemeklē. Baznīca drīzāk tiek saprasta kā sociāla institūcija, kas palīdz cilvēkiem risināt viņu laicīgās problēmas, bet mācītājs ir ceremonijmeistars vai kluba vadītājs. Ko šāda baznīca var sasniegt? Patiesībā, tīri cilvēciski spriežot, daudz - cilvēki tur var gūt psiholoģisku mierinājumu, iedrošinājumu, kopīgi atrisināt kādu sasāpējušu problēmu, tikt galā ar savu vientulību, kādu slimību, ekonomiska rakstura problēmām, atrast draugus un domubiedrus. Jā, to visu var, bet par kādu cenu? Cena, kas tiks samaksāta par laicīgu veiksmi, būs glābiņš no grēka, elles un nāves. Īsi sakot, cena būs cilvēka pestīšana. To vairs iegūt nevarēs. Bet kam gan mūsdienās vajadzīga glābšana no elles un mūžīga dzīvošana kopā ar Dievu? Kurš tam vairs tic? Labākajā gadījumā cilvēki aprobežojas ar domu – kaut kas jau tur ir, kaut kāds spēks vai mūžīgs princips, bet ne jau nu tas, kas par to rakstīts Bībelē. Ir zudusi ticība ne tikai Dieva vārda spēkam, bet tam, ka Bībele burtiski ir Dieva vārds. Tādēļ līdzīgi Ēsavam, mūsdienu cilvēks ir gatavs par pasaules lēcu virumu pārdot savu ticību, un ne tikai: pārdos visu, kas vien pārdodams, jo tāpat kā Ēsavs neticēja savas pirmdzimtības nozīmīgumam, tā mūsdienu cilvēks vairs netic nekam: ne Dievam, nedz velnam, ne dvēseli, nedz mūžīgai dzīvošanai. Viņš tic tikai tam, kas acīm redzams un rokām aptaustāms, vislabāk, ja tas ir kaut kas tāds, ko var iebāzt mutē un apēst. Un tas viss tiek slavēts un cildināts kā gudrība, tālredzība un saprātīgums, bet patiesībā tā ir visseklākā pliekanība un galējs neprāts, velna un savu kārību apmātu cilvēku māžošanās. Tā nu mācītājs nepārtraukti atrodas starp diviem dzirnakmeņiem – no vienas puses ir tas, ko no viņa sagaida Dievs, no otras puses tas, ko no viņa sagaida cilvēki.

Mācītājs zina, ka ticība nekad nevar būt viņa paša vai viņa klausītāju sasniegums, bet tā arvien ir Dieva dāvana, kas tiek dota ar viņa vārdu. Vienīgi Dieva vārdam piemīt glābjošs spēks. Bet viņš domā tā - kur tad paliks gods, cieņa un respekts pret garīdzniecību? Ja es sacīšu, ka esmu tāds pats grēcinieks kā visi pārējie, dzīvoju tikai no Dieva žēlastības un neesmu ne ar ko labāks par citiem, kurš tad mani vairs cienīs un godās? Tādu jau pat uz bērēm vairs neaicinās! Mūsdienu cilvēks ir pagāns un pagāniem patīk pagānu izdarības - tādēļ mācītāji rosās diženo katedrāļu noslēpumainajā atmosfērā: tur ir vīraka smarža, krāšņi tērpi un sarežģītas liturģiskas izdarības, kuras neviens nesaprot, bet uzskata par kaut ko īpašu.

Bet ko darīja Jēzus? Viņš ne tikai sludināja Dieva vārdu, bet darīja to ezera krastā. Ezera karsts ir pavisam ikdienišķa vieta, kur pulcējas cilvēki. Ezera krastā nav nekā no tā, kas mūsdienu cilvēkiem saistās ar baznīcu. Ērtības labad Jēzus vienīgi lūdz atļauju izmantot zvejnieku laivu, jo apkārtējie cilvēki spiežas viņam virsū un tas apgrūtina sludināšanu. Jēzus kancele ir vienkārša zvejnieku laiva, kura nekādi nepiesaista klausītāju uzmanību un nesniedz viņiem nedz estētisku baudījumu, nedz arī kā citādi saviļņo, nedz tiek uzskatīta par mistisku vietu. Evaņģēlija teksts norāda uz vēl kādu būtisku niansi: Jēzus nesludina cilvēku domas un viedokļus par Dieva vārdu, bet pašu Dieva vārdu, proti, viņa sprediķī pats Dievs runā uz Svētā Gara sapulcētajiem ļaudīm. Mūsdienās līdzīgi domā varbūt tikai kāds traks sektants, un parasti diemžēl viņš arī ir traks. Normāls mācītājs domā – ja es tā sludināšu, mani arī uzskatīs par traku, un neviens uz baznīcu vairs nenāks. Tādēļ mūsdienu mācītāji sludina gudrāk. Viņi ir gudrāki par pašu Dievu, kur nu vēl par viņa Dēlu Jēzu Kristu. Nu un, protams, kāds pops, tāda draudze. Mūsdienās visi ir gudri.

Bet toreiz klausītāju vidū bija kāds zvejnieks vārdā Sīmanis, kam piederēja laiva un kopā ar viņu bija viņa darba biedri Jēkabs un Jānis. Viņi nebija sevišķi gudri un viņi, protams, tādi arī nevarēja būt, jo viņiem nebija interneta. Sīmanim un viņa biedriem nebija veicies viņu darbā. Cauru nakti tie bija grūti strādājuši, bet tīkli palikuši tukši. Tā tas dažreiz notiek arī mūsu dienās ar gudrajiem. Viena vai otra iemesla dēļ darba ir daudz, bet tīkli tukši. Ko šādā gadījumā gudrie mēdz darīt? Parasti tie mēģina strādāt vēl vairāk, būdami pilnīgi pārliecināti, ka baznīca un Dieva vārda klausīšanās šādā situācijā ir pavisam lieka greznība. Pa galvu un kalu tie metas šurp un turp kā apsviluši, it kā cilvēks dzīvotu tikai no maizes vien. Sīmanis – vēlākais apustulis Pēteris - rīkojas citādi! Viņš, protams, nav tik gudrs kā mūsdienu cilvēks, atcerieties, viņam nebija interneta, un tādēļ viņš ne tikai uzmanīgi klausās Dieva vārdu, bet viņam ir arī laba acs un dzirdīgas ausis. Savu darba rīku - laivu viņš nekavējas nodot Jēzus rīcībā un palīdz viņam arī atirties no krasta, lai sludināšana varētu netraucēti turpināties. Sīmanim arī bija ģimene un bērni, rūpes un raizes par dienišķo maizi. Vai viņa sirds nebija sāpju un rūgtuma pilna par neveiksmīgo nakts zveju? Protams, bija! Vai Sīmanis nevarēja sacīt – liec man mieru ar savu baznīcu, man tagad jādomā, kur maizi dabūt! Vai viņš nevarēja sacīt – es taču visu nakti esmu strādājis, esmu piekusis, liec man mieru, ļauj atpūsties? Varēja! Daudzi tā būtu darījuši un tieši tā arī dara, tie kas ir gudri, bet ko dara Sīmanis - Pēteris? Laiva un tīkli patiesībā bija gandrīz viss, kas viņam piederēja. Un viņš ne tikai atdod savu laivu, bet arī palīdz Jēzum, cik vien spēdams. Viņš saprot, ka Dieva vārds ir svarīgāks par visu pārējo. Starp citu, Pēterim bija arī māja un nav pārsteigums, ka tā kļuva par Jēzus un viņa mācekļu apmešanās vietu.

Ja Pēteris būtu gudrs, viņš atmestu visam ar roku, nolamātu zvejnieka darbu, Jeruzālemes valdību, vietējo sinagogu, romiešu okupāciju, kurnētu pret Dievu, dotos uz Damasku kaut ko tirgot, ubagot vai dotos vēl tālāk, kaut uz pašu Romu. Nu un ja viņam būtu internets, tad viņš par to visu arī neskaitāmos „postos” paziņotu visai pasaulei. Bet, paldies Dievam, Pēterim nebija interneta, viņš nebija gudrs un diez vai pat prata rakstīt. Lai gan pēc rakstura viņš bija ļoti straujš un nepacietīgs, Dieva vārds bija saistījis viņa sirdi. Pēteris domāja tā: kur es skriešu, ko es meklēšu un ko es atradīšu? Te ir Dieva vārds un te es palikšu! Lai gan esmu noguris un tukšām rokām, bet man tagad ir brīvs laiks un to es veltīšu Dieva vārda klausīšanai un palīdzībai tā sludināšanā. Mans galvenais darba rīks – laiva stāv dīkā, un ar to es labprāt palīdzēšu sludināšanas darbā. Šādā veidā gan Pētera laiks, gan darbs, gan īpašums iegūst pavisam citu, daudz augstāku nozīmi. Tas ir piemērs, kuru mums vajadzētu pārdomāt, jo iespējams, ka Dievs mūsu laiku, spēku un talantu arī grib izmantot kādiem īpašiem mērķiem – daudz augstākiem un vajadzīgākiem, nekā tie agrāk tika lietoti. Bet gudrais tūdaļ jautās - kur tad mēs ņemsim maizi? Kā uzturēsim ģimeni un samaksāsim rēķinus? Kur gūt iztiku laicīgai dzīvei? Tā vienmēr kliedz un bļauj neticība, it kā tā ar savu bļaušanu un zūdīšanos varētu ko iegūt. Neticība vienmēr ir gudra un ar skaļu rīkli. Žēlsirdīgais Kungs Jēzus šīs dienas evaņģēlijā sniedz atbildi arī uz šo jautājumu.

Beidzis runāt, Jēzus sacīja uz Sīmani: “Airē uz dziļumu un izmet tīklus zvejai.” Daudziem šāds padoms šķistu neprātīgs un tā vietā, lai cerētu uz Jēzu, tie liktu lietā paši savus spēkus, kas nozīmē – meklētu internetā. Arī Sīmanim kā pieredzējušam zvejniekam Jēzus padoms šķita dīvains. Jēzus lika Pēterim pēc ilgstošas un neveiksmīgas nakts zvejas doties atpakaļ jūrā un mest tīklus vēlreiz, dienas laikā, turklāt vietā, kur zivis šādā laikā parasti nav atrodamas. Pēteris bija pieredzējis zvejnieks un zināja, ka izmest tīklus dienā atklātā jūrā ir bezcerīgs pasākums. Taču Jēzus vārdi liek viņam darīt to, kas cilvēciski domājot, šķiet nolemts neveiksmei. Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: “Mācītāj, mēs visu nakti esam pūlējušies un nekā neesam noķēruši. Bet es izmetīšu tīklus tavā vārdā.” Par ko liecina šie Pētera vārdi?

Tie liecina, ka Pēteris vairs neuzticas sev, savai pieredzei un cilvēka gudrībai un visā savā dzīvē grib paļauties tikai uz Jēzus vārdu. Lai gan zināmas šaubas viņam ir, Pēteris paklausa. Cits viņa vietā būtu nekavējoties skaļi un atklāti paudis savu protestu - Jēzu, tu biji galdnieks, tagad tu esi kļuvis par sludinātāju, bet ko gan tu zini par zvejas lietām? Zvejošana jau nav ne galdu, nedz krēslu taisīšana, nedz teoloģija. Turpretī Pēteris neprāto, apslāpē savas šaubas un paļaujas uz Jēzus vārdu. Viņš ņem tīklus un dodas jūrā, lai gan klusībā viņš droši vien domāja – nu gan es kļūšu visiem par izsmieklu. Bet lai notiek, kas notikdams, es paļaušos uz Jēzus vārdu. Tā izdarījuši, viņi noķēra milzum daudz zivju, tā ka viņu tīkli saplīsa. Un tie māja saviem biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāktu viņiem palīgā. Tie atnāca, un viņi piepildīja abas laivas tik pilnas, ka tās gandrīz grima. Nu, dzīvē tā nenotiek! – gudrais sacīs. – Tās ir pasakas vai labākajā gadījumā kāda reliģiska metafora. Nē, tieši tā tas notiek! Dievs grib, lai viņa vārds un tā sludināšana būtu pirmajā vietā. Un kad tas ir tā, tad viņš dod padomu un izdošanos arī laicīgā darbā. Turklāt nevis kaut kādu, bet pārpilnu. Tik daudz, kā nekad agrāk nav redzēts un nekad nav cerēts. Ar milzīgu kaudzi pa virsu.

Pētera reakcija ir pārsteidzoša: Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Cits būtu sacījis: Šis nu gan bija varens gājiens! Tas tev, Jēzu, labi izdevās. Rīt atkal pasaki mums kur un kad mest tīklus, lai mums nekad vairs netrūktu zivju, - bet kā jau teicu Pēteris bija muļķis. Redzot notikušo, viņš palaiž garām lielo dzīves izdevību – ātri izķert visas zivis jūrā. Tā vietā Pēteris krīt pie zemes un lūdz Jēzu, lai tas dodas prom. Kādēļ tā? Jo Pēteris skaudri apzinās savu grēcīgumu. Te man atkal jāatgādina, ka Pēteris bija dumjš. Gudrais nekad tā nedarītu, bet Pēteris rīkojas līdzīgi, kā to darīja kāds cits muļķis - pravietis Jesaja atklājis, ka atrodas svētā Dieva priekšā. Viņš - grēcīgs cilvēks tagad atrodas vienā laivā ar pašu Dieva Dēlu! Un viņš nav pieradis izmantot izdevības. Viņš nav tālredzīgs un praktisks un tā nu viņš palaiž garām arī šo lielo izdevību – tikt pie zivīm katru dienu.

Pēteris pazina Jēzu un bija jau iepriekš redzējis viņa varenos darbus. Jēzus pirms tam pat bija dziedinājis Pētera sievasmāti no drudža. Tad kādēļ šoreiz Pēteris tā izbīstas? Jēzus varenais dievišķums tik pilnīgā veidā atklājas Pētera acīm, ka salīdzinot to ar savu grēcīgumu Pēteris vienkārši sabrūk. Beidz baidīties! – saka Jēzus. Šie vārdi ir grēku atlaišana, kuru Pēterim vēlāk nāksies saņemt ne reizi vien. Jēzus žēlsirdīgi piedod Pētera grēkus, un tiklīdz grēki ir piedoti, bailēm vairs nav iemesla. Bet ar to viss vēl nebeidzas. Tagad Jēzus pēkšņi un pilnīgi negaidīti aicina Pēteri citā darbā, citā amatā.

Zvejnieka darbs gan ir labs darbs, bet tikpat lielā mērā, cik cilvēks ir lielāks par zivi, Evaņģēlija sludināšana ir lielāka par zvejnieka darbu. Ir labi, ja vari kādu paēdināt, izgatavot kādu noderīgu lietu, izārstēt kādu slimību. Katram šādam darbam ir kaut kāda atbilstoša cena, - produkts, ko darbs rada. No laicīgiem darbiem visaugstākā vērtība ir ārsta darbam, jo tas glābj dzīvību. Ļoti liela vērtība ir arī skolotāja darbam, jo tas dod cilvēkam zināšanas. Bet ja vari palīdzēt kādam izglābties no elles un iemantot mūžīgo dzīvošanu kopā ar Dievu, tas ir kaut kas īpašs, un tam vairs nav cenas, jo par to vienkārši nav iespējams samaksāt. Tas ir darbs, kuram Jēzus tagad aicina Pēteri un viņa darba biedrus. Un ja tu jūti aicinājumu kļūt par mācītāju vai arī vēlies atbalstīt kādu, lai tas varētu kļūt par mācītāju, tad zini, ka Tu dari kaut ko, kā vērtība ir mērāma ar mūžības mērauklu. Tā ir vērtība, kuras priekšā miljardieris ir nabagāks par nabagu. Bet kādēļ Jēzus aicina tieši Pēteri un viņa darbabiedrus? Protams, tādēļ, ka viņi ir muļķi un šo darbu spēj darīt tikai muļķi. Gudrs cilvēks pie tā neķertos.

Viss notikušais ir tik iespaidīgs, ka ne mirkli nevilcinādamies, izvilkuši laivu krastā, tie pameta visu un sekoja Jēzum. Pēteris, Jēkabs un Jānis nav gudrā Lata sieva, kas raugās atpakaļ. Viņi ne brīdi nedomādami pamet visu, lai sekotu Jēzum. „Pamet visu” nozīmē to, ko šie vārdi saka. Viņi atstāja laivas, tīklus, noķertās zivis, savu agrāko darbu, - pilnīgi visu. -Kā jau es teicu, viņi bija muļķi. Evaņģēlijos lasām, ka Jēzus aicināja vēl daudzus citus, bet tie bija gudri, tie atteicās – aizbildinādamies ar dažādām savām darīšanām. Pēteris, Jānis un Jēkabs nevilcinādamies piekrīt. Viņu dzīves jaunais un lielais uzdevums tagad ir sagatavoties pavisam citādai zvejai - cilvēku zvejošanai. Šiem vārdiem grieķu oriģinālā ir īpaša jēga, kas raksturo šā darba vērtību. Tie nozīmē - ķert dzīvus.

Zivju ķeršana zivis nogalināja, bet cilvēku ķeršana darīs tos dzīvus. Tāds nu ir Pētera, Jēkaba un Jāņa jaunais aicinājums, un ar viņu vēlāko liecību un sludināšanu arī mēs tikām darīti dzīvi. Viņi varēja atteikties, bet viņi neattiecās. Dieva vārdi bija viņus pašus noķēruši dzīvus, darījuši ticīgus, mūžīgi dzīvus. Viņi ir piemērs, kas liecina par Dieva vārda spēku un viņu noķertās dzīvības tagad vairs nav pat saskaitāmas. Viņi ir paraugs un pamats tai pašaizliedzībai un nesavtībai, sevis upurēšanai, kas veidoja visas vēlākās Rietumu sabiedrības pamatu, kas nu diemžēl pa lielai daļai ir jau sen aizmirsts un nicināts, un tiek uzskatīts par muļķību, palikusi vien pagāniskā mantkārība, egoisms un savtīgums, kas turpretī tiek uzskatīts par īstu gudrību. Tajā pašā laikā Dieva vārda spēks, kas radīja viņus - apustuļus nav zudis. Tas ir spēks, kas var mainīt cilvēku, viņa sirdi, viņa prioritātes, spēks pārvērst nāvi dzīvībā. Mums latviešu tautā ļoti trūkst šā vienojošā spēka, spiešanās pie Dieva vārda un pašaizliedzīga pūlēšanās ar savu aicinājumu kalpot citu cilvēku labā. Mūsdienu cilvēks vispār domā tā – jāskatās, kas man no tā tiks, kur mazāk jāstrādā un vairāk maksā! Mācītāja darbs, protams, tāds nav, un reti kurš saskata tā vērtību un nozīmi, bet lai žēlsirdīgais Dievs dod mums vairāk muļķu, ka viņa vārda varenais spēks tiek ar vientiesīgu un krietnu sirdi sludināts un atnes mums visiem svētīgas pārmaiņas. Āmen.