Svētās Trīsvienības svētku diena

“Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi! Kas gan ir izpratis Dieva prātu, kas ir bijis Viņa padoma devējs? Jeb kas Viņam ko iepriekš devis, par ko nāktos atmaksa? No Viņa, caur Viņu, uz Viņu visas lietas. Viņam lai gods mūžīgi! Āmen.” (Rom. 11: 33-36)

Vairāku gadsimtu garumā senās baznīcas teologi ar ārkārtīgu nopietnību un iedziļināšanos studēja Svēto Rakstu mācību par Dievu. Kristīgo ticību viņi saprata kā pareizu, tīru un neizkropļotu Dieva pielūgsmi, kur viens Dievs tiek pielūgts Trīsvienībā un Trīsvienība vienībā, nesajaucot Trīsvienības personas un nesadalot būtību. Katra trīsvienības persona tika atzīta par Dievu visā pilnībā, vienlaicīgi aizliedzot runāt par trim Dieviem vai Kungiem.

Daudzi Modernisma laika teologi, un sekojot viņiem arī daudzi mūsdienu teologi, novērsās no pareizticīgo baznīcas skolotāju mācības. Pārmaiņa bija dramatiska. Tā bija jauna mācība, kas patiesībā nozīmēja atkrišanu no kristīgās ticības. Modernā laika teologi pievērsās Rakstiem, bet atšķirībā no senās baznīcas, kas klausījās Svēto Rakstu vēstī kopumā, viņi pievērsās tikai Jaunajai Derībai. Mēģinot saprast Dieva klātieni radītajā pasaulē, modernie teologi atmeta senās baznīcas izcilo skolotāju priekšstatus par Dieva klātesamību, priekšroku dodot maldu mācītāju viedoklim, ka Dieva Dēls ir veids, kā Tēvs ir klātesošs radībai. Mēģinot izprast Dieva vienotību, modernie teologi novērsās no pareizticīgajiem skolotājiem, kuri mācīja, ka Dieva būtība nav izzināma, un patapināja savus uzskatus no maldu mācītājiem, kuri bija pārliecināti, ka cilvēks spēj jēgpilni spriest par Dieva būtību. Modernie teologi noraidīja arī senās baznīcas skolotāju centrālo domu mācībai par Trīsvienību, ka Dieva būtība ir pilnīgi vienkārša, nevis sastāvoša no atsevišķām daļām. Visbeidzot modernā teoloģija, sekojot vairākiem baznīcas nosodītiem herētiķu uzskatiem, uzsvēra katras Trīsvienības personiskumu modernā vārda „persona” izpratnē, zaudējot vienu Dievišķu būtni, kuras personas atšķiras tikai ar savstarpējām attiecībām mūžībā – Tēvs nav ne radīts, ne dzimis, nedz iziet; Dēls nav radīts, bet ir dzimis no Tēva, un Gars nav ne radīts, nedz dzimis, bet iziet no Tēva un Dēla. Visā citādā ziņā Dievā valda pilnīga vienība. Sekojoši katra Trīsvienības persona netika saprasta kā apveltīta ar atsevišķu prātu, gribu vai zināšanām, kā tas būtu mūsdienīgā personas izpratnē. Saturiski noraidot senās baznīcas Trīsvienības mācību, mūsdienu teoloģijā parādījās neskaitāmas jaunas problēmas. Senās baznīcas pareizticīgie skolotāji to būtu pamanījuši nekavējoties un bez liekām runām un vilcināšanās lielum lielā mūsdienu kristietības daļa tiktu nekavējoties izslēgta no baznīcas par postošu maldu mācību sludināšanu. Tas, ka mūsdienu kristieši nespēj pat īsti saprast šos jautājumus, liecina tikai par to, cik dziļš intelektuāls un ticības pagrimums valda kristietībā. Skaidri paredzama, protams, ir arī mūsdienu teologu un baznīcu vadītāju reakcija, kas to visu tūdaļ nosauktu par mīlestības trūkumu un nevajadzīgu matu skaldīšanu. Senās baznīcas uzticīgie teologi, kuru balss skaidri dzirdama Nīkajas un Atanasija ticības apliecībā, Kristīgo ticību saprata kā pareizu, tīru un neizkropļotu Dieva pielūgsmi, kur Dievu citādi nevar pielūgt kā tikai Trīsvienībā jeb kā austrumos mēdza sacīt - Trejādībā. Abi šie formulējumi bija leģitīmi senajā baznīcā, bet neviens cits uzskats netiktu paciests. Senā baznīca pārāk labi apzinājās, ka citādi tiktu pazaudēta pestīšana, līdz nepazīšanai izkropļota kristīgā mācība būtiskos jautājumos, uz neatgriešanos pazaudēta bībliskā tādu vārdu kā mīlestība, žēlastība, ticība, patiesība, svēts, mūžīgs izpratne, kā tas diemžēl lielā mērā ir noticis mūsdienu pasaulē. Tādēļ senās baznīcas brīdinošā balss ir nevis mīlestības trūkums vai matu skaldīšana, bet patiesa, sargājoša mīlestība un dziļi dievbijīga izpratne, kā Dievs pareizi pielūdzams, nepasakot par maz vai par daudz.

Mūsdienu kristietībā tiek daudz runāts par ekumenismu, centieniem panākt baznīcas vienību. Lielākoties tie balstīti mūsdienu socioloģijas priekšstatos, idejās par kurām baznīcas tēvi neko nevēlētos dzirdēt, jo uzskatītu tos par neprātīgiem, neizglītotu cilvēku maldiem. Ja mūsdienu kristietība patiesi vēlas patiesu ekumenismu, patiesi būt vienota, Dievu pielūdzoša baznīca, tad pirmā lieta, kas tai jādara - ir no jauna jāapgūst senās baznīcas atstātais mantojums, mācība par Svēto Trīsvienību. Jo kā gan citādi kāds varētu būt vienots ar visu laiku vienu, svētu, apustulisku un katolisku baznīcu, ja senās baznīcas izpratnē tas pielūdz pavisam citu dievu, kurš patiesajam Dievam līdzinās vienīgi vārda pēc? Augstākais vērtējums, ko senās baznīcas pareizticīgie teologi sacītu par lielum lielās mūsdienu kristības daļas uzskatiem būtu – ķeceris. Un ticiet man, tikai retais izpelnītos šādu „godu”, jo pārējie vienkārši tiktu atzīti par vāji izglītotiem pagāniem, kas savas muļķības dēļ pielūdz svešus, pašu izdomātus dievus. Dzirdot, mūsdienu teologus runājam par Dievu, kā kurpnieks runā par savām ādām; mācītājus, kuriem nekas vairs nav ko sacīt par Dievu, un kas tādēļ Dieva vareno darbu sludināšanas vietā nodarbojas ar socioloģisku, psiholoģisku un ekoloģisku problēmu risināšanu; remdenos draudžu locekļus, kuri tā vietā, lai bijībā un pielūgsmē staigātu Dieva priekšā, apbrīnojot viņa varenos darbus, laiski tērzē par politiku, dzīves labklājības celšanu un sociālām problēmām; redzot to visu, senās baznīcas svētie vīri ar šausmām novērstos, kā no kādas pagāniskas sektas, kura nez kādēļ sevi dēvē par kristiešiem.

Šodien, augsti godājamās un bijājamās Svētās Trīsvienības dienā mēs apskatīsim pāris piemērus, kā senās baznīcas Tēvi saprata un skaidroja Svētos Rakstus. Vispirms tas ir kāda psalma teksts: „Pie Tevis ir dzīvības avots, un Tavā gaismā mēs redzam gaismu.” (Ps. 36: 10)

Pareizticīgie senās baznīcas tēvi šajā tekstā redzēja dievišķās dzīves daudzveidības aprakstu. „Dzīvības avots” tika saprasts kā Kristus, un tas tūdaļ tika saistīts ar pravieša Jeremijas vārdiem, kur Dievs tiek saukts par „dzīvā ūdens avotu” (Jer. 2: 13). Šādi tika rasts apstiprinājums Tēva un Dēla vienotībai vienā dievišķā Būtnē. Baznīcas tēvi nereti lietoja avota tēlu, lai aprakstītu Tēva un Dēla tāpatību jeb vienotību. Vārdi „tavā gaismā mēs redzam gaismu” bija ļoti nozīmīgi 4. gs. Trīsvienības mācības skaidrojumos. Šie vārdi tika saprasti tā, ka Dieva vārdā un gudrībā, kas ir Dieva Dēls, mēs redzam Tēvu. Šī izpratne atspoguļojas Nīkajas ticības apliecībā, kur Dieva Dēls tiek saukts par Dievu no Dieva, Gaismu no Gaismas, patiesu Dievu no patiesa Dieva. Viens no galvenajiem austrumu baznīcas tēviem, kas devis lielu ieguldījumu Trīsvienības mācības nostiprināšanā Gregorijs no Nazianzes lieto šos psalma vārdus, lai raksturotu Austrumu baznīcas nostāju: „Mēs saņemam Dēla gaismu kā Tēva gaismu Svētā Gara gaismā.” Pirmais Baznīcas vēsturnieks Teodorets citē diženo ortodoksijas cīnītāju par Trīsvienības mācību Aleksandrijas bīskapu Atanāsiju, kurš saka, ka iepriekšminētais teksts bijis izšķirīgs Nīkajas ticības apliecības pieņemšanā. Psalma vārdi „tavā gaismā mēs redzam gaismu” tika atzīti par svarīgu Rakstu apstiprinājumu tam, ka Dēlam ir viena dievišķa būtība ar Tēvu. Ievērojiet, ka šis ir Vecās Derības teksts, kur senie teologi smeļ mācību par Dieva Trīsvienību. Kopā ar Jāņa evaņģēlija vārdiem: „Es un Tēvs, mēs esam viens” (10: 3) tas tika atzīts par izšķirošu pierādījumu tam, ka Dieva Dēls ir patiess Dievs un viņam ir viena būtība ar Tēvu. Vēl viens Vecās Derības teksts ir Jesajas 53: 8. Latviešu agrākajā tulkojumā tas skan šādi: „No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem viņš gan dzīvē bija atsvabināts. Bet kas gan no viņa laikabiedriem izprata viņa dzīves gaitu un padomāja par to, ka viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules..” Savukārt jaunais tulkojums skan šādi: „Spaidi un tiesa paņēma viņu – un kurš no viņa paaudzes vēl to atceras…” Burtiskāka ebreju teksta jēga būtu: „Ar varmācīgu spriedumu viņš tika paņemts prom; kurš gan var runāt par viņa izcelšanos.” Šī izpratne tika paturēta senajā Vecās Derības grieķu tulkojumā Septuagintā, kuru lietoja lielākā daļa no senās baznīcas tēviem. No tā, ka par Dieva Cietēja Kalpa izcelšanos nav iespējams runāt, baznīcas tēvi izdarīja spriedumu, ka Dēla mūžīgā dzimšana no Tēva nav ar prātu saprotama un vārdiem aprakstāma. Daži teologi šos vārdus attiecināja arī uz Jēzus nevainīgo ieņemšanu un piedzimšanu no Jaunavas. Nedaudz vēlāk senās baznīcas teologi, balstoties šajā tekstā, uzsvēra abas lietas – Jēzus nevainīgo ieņemšanu un dzimšanu no Jaunavas, kā arī viņa mūžīgās dzimšanas no Tēva neizzināmību un līdz ar to arī Dieva būtības neizzināmību. Dieva būtība viņiem bija dziļš noslēpums, par ko tie bijīgi attiecās spekulēt. Tā rīkojās pat apustuļi. Piemēram, Pāvils šīs dienas vēstulē raksta: „Kāds Dieva bagātības un gudrības, un atziņas dziļums! Cik neizprotamas ir viņa tiesas un neizdibināmi ir viņa ceļi! Kas gan ir izzinājis Kunga prātu, kas viņam ir bijis padomdevējs? (Rom. 11: 33-34) Tā vietā, lai nodotos nevajadzīgām un kaitīgām spekulācijām, baznīcas tēvi redzēja Dievu atklājamies mūsu pestīšanas sakarībā. Tādējādi mācība par Dieva Trīsvienību ir Evaņģēlijs. Tā ir mācība par glābjošo Dievu – Tēvu Dēlu un Svēto Garu. Bez Evaņģēlija mēs zaudējam izpratni par Dievu un bez Trīsvienības zaudējam izpratni par Evaņģēliju.

Mūsdienu Kristietībā tas viss lielā mērā patiesi ir pazaudēts. Cilvēkiem tagad ir grūti vai pat neiespējami uztvert un saprast to, no kā un ar ko baznīca dzīvoja gadu simteņiem. Domas par Dievu šķiet nogurdinošas, atrautas no ikdienas un mūsdienu dzīves realitātes, pārāk teorētiskas, abstraktas, saistītas ar svešiem vārdiem un jēdzieniem utt. Bet, mīļie draugi, tā ir Kristīgā ticība, kas svētajiem reiz uzticēta, kas jāsargā līdz galam, jāmācās un jāzina, neraugoties uz grūtajiem pēdējiem laikiem, kad mīlestība daudzos izdziest un ticība zūd.

Lai pasargātu mūs glābjošajā ticībā, senās baznīcas brīdinošā balss joprojām skan skaidri un noteikti: „Šī ir kristīgā ticība. Kas pie tās neturas uzticīgi un stipri netic, nevar tikt pestīts.” Tās saturs tātad īsumā ir tāds, ka Trīsvienība vienmēr jāpielūdz vienībā un vienība Trīsvienībā; ka mūsu pestīšanas labad Dieva Dēls ir cilvēks tapis un mūsu Kungs Jēzus Kristus ir patiess cilvēks un patiess Dievs. Augsti godājams, cildināms, slavējams un pielūdzams ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars, viens patiess Dievs, kas dzīvo un valda mūžīgi mūžos. Āmen.