Lūgšanu svētdienā

Tajā dienā jūs man vairs nejautāsiet neko. Patiesi, patiesi es jums saku: ko vien jūs Tēvam manā vārdā lūgsiet, viņš jums dos. Līdz šim jūs neko manā vārdā neesat lūguši. Lūdziet, un jūs saņemsiet, tā ka jūsu prieks būs piepildīts. Es jums to esmu runājis līdzībās, bet nāks stunda, kad es vairs nerunāšu līdzībās, bet atklāti jums pasludināšu par Tēvu. Tajā dienā jūs lūgsiet manā vārdā. Es jums nesaku, ka es lūgšu Tēvu par jums, jo Tēvs pats jūs mīl, tādēļ ka esat iemīlējuši mani un ticat, ka es esmu izgājis no Tēva. No Tēva es izgāju un pasaulē esmu nācis, un es pasauli atkal atstāju un eju pie Tēva.” Viņa mācekļi viņam sacīja: “Redzi, tagad tu saki skaidri un vairs nerunā līdzībās." (Jņ. 16: 23-30)

Tā diena, par kuru runā Jēzus, ir laiks, kurā dzīvojam arī mēs. Tas ir laiks, pēc viņa augšāmcelšanās un Svētā Gara nākšanas, - laiks, kuru svētā Dieva tauta pavada ceļā uz jauno pasauli. Šis ceļš ir bīstams, jo apkārtējā vecā pasaule, šī pasaule ir Dieva ļaudīm naidīga. Tādēļ Jēzus īpaši iedrošina mūs, norādīdams, ka, lai gan šajā pasaulē mums būs bēdas, viņš tomēr pasauli ir uzvarējis. Viņa uzvaru pār pasauli īsteno Svētais Gars, pārliecinot pasauli par grēku, taisnību un tiesu, par to mēs runājām pagājušajā svētdienā. Lai šīs pasaules bēdas neaptumšotu mūsu prieku par jauno pasauli, uz kuru ejam, Jēzus mums ir nodrošinājis tiešu pieeju pie Dieva – lūgšanu. Tā pamatojas visā, ko Jēzus mūsu labā ir darījis, iznīcinot ienaidu starp Dievu un cilvēci, darot mūs atkal par Dieva draugiem. Lūgšana tātad ir saruna ar savu labāko Draugu – Debesu Tēvu.

Aizraušanās ar psiholoģiju ir nodarījusi daudz posta baznīcai, pārvēršot lūgšanu no sarunas ar Tēvu, par sarunu pašam ar sevi. Nav šaubu, ka šāda saruna ar sevi sniedz zināmu psiholoģisku mierinājumu, tomēr tās ir tikai sēnalas salīdzinot ar to mieru un prieku, ko dod patiesa lūgšana Jēzus vārdā, kuru Tēvs labprāt uzklausa. Lūgšana pamatojas Dieva apsolījumos to uzklausīt, ticībā, ka Dievs ir, dzird mūsu lūgšanas un palīdz mums.

Tāpat kā daudzās citās lietās arī lūgšanas jautājumā izcils piemērs ir apustuļu laika baznīca. Tā laikā baznīca kopā un draudžu locekļi atsevišķi regulāri, noteiktos laikos lūdza Dievu. Tās bija gan konkrētas lūgšanas, gan vairāk vispārīgas, bet lūdza visi un lūdza ikdienas. Tika lūgts par evaņģēlija sludināšanas darbu, par apustuļiem un baznīcas mācītājiem, par grēcinieku atgriešanos, misijas darbu, dažādu briesmu brīžos, slimību gadījumos, krīzes brīžos, tad kad bija jāieceļ draudzes vadītāji, nožēlojot grēkus, satiekoties un atvadoties. Apustuļu laika baznīca bija lūdzoša baznīca. Tie bija Dieva draugi, kas runāja ar Dievu, un Dievs tiem dažādos veidos atbildēja ar īpašām dāvanām, gādību un žēlsirdību.

Diemžēl mūsu dienās kristiešu izpratne par lūgšanu ir stipri cietusi ne tikai no psiholoģijas un dažādām pasaules reliģijām, bet mēs pārāk daudz esam arī mācījušies visu panākt laicīgu izkārtojumu ceļā, meklējot draugus šajā pasaulē un aizmirstot par to, ka mūsu īstais Draugs ir Dievs. Tā pamatā varētu būt instinktīvā nojauta, ka pasaule mums dos to, ko Dievs nedos. Dievs nekad nedos mums to, kas nāk mums par sliktu, tādēļ savu kārību piepildījumu cilvēki arī meklē pie pasaules. Tas ir iedzimtais grēks mūsos, kas virza un dzen mūs no Dieva pie pasaules vai pašiem pie sevis. Kārdinošais, ko meklējam un atrodam pasaulē, šķiet skaists un tīkams, bet beigās tas atnes mums nāvi. Pievēršoties sev, mēs pievēršamies grēkam, postam un savas samaitātās sirds dziļumos atrodam to pašu, ko pasaulē – naidu pret Dievu un nāvi. Mūsdienās reti kurš vairs grib un māk lūgt. Un tas nav nekas jauns.

Ir satriecoši lasīt stāstus no Pirmā pasaules kara, kur zem lielgabalu šāviņiem kareivji šausmās jautā viens otram – vai te ir kāds, kurš māk lūgt Dievu? Neticība un maldu mācības diemžēl ir ietekmējušas arī kristiešus daudz vairāk, nekā mēs vēlētos atzīt. Sekulārisma, laicīgās domāšanas ietekme ir bijusi tik liela, ka tagad arī kristiešu prātos ir dziļi iesakņojusies doma, ka mūsdienu pasaulē veselību, iztiku, mieru un pārējo svētību vairs nebūt nav jāizlūdzas no Dieva, bet to iespējams iegūt citiem līdzekļiem, kas patiesībā nozīmē - saņemt to visu no velna un viņa eņģeļiem. Baznīca, kuras mērķis ir pasaules draudzība, ir aizmirsusi, kā kārdinājumu laikā izturējās Jēzus: viņš strikti attiecās saņemt padomu, maizi, varu, slavu, popularitāti – jebko no velna rokām. Tā vietā viņš lūdza un gaidīja uz savu Debesu Tēvu un viņa eņģeļiem. Jēzus daudz biežāk un daudz lielākā mērā, nekā jebkurš no mums, bija izsalcis, izslāpis un bez pajumtes. Un tomēr viņš nekad neko neņēma no svešām, tas ir, velna rokām, bet pacietīgi gaidīja uz savu Debesu Tēvu. Un pats, patiess Dievs būdams, viņš katru dienu lūdza Dievu. Ļoti reti viņš kaut ko lūdza par sevi, bet viņa galvenās rūpes bija par tiem, kurus Tēvs bija viņam uzticējis. Pārējā laikā tā bija divu neviltotu draugu saruna, kuras dievišķais šķīstums mums ir svešs un neaizsniedzams.

Mūsdienu cilvēks vairs to nedara. Viņš daudz ko vairs nedara. Viņš neraugās naksnīgajās zvaigžņotajās debesīs, neklausās putnu dziesmās, nezina kā smaržo uzarta zeme pavasarī, kā uzdīgst un aug stādi un puķes, kā šalko vējš un šalc upe un jūra. Tā vietā mūsdienu cilvēks blenž datora vai viedtālruņa ekrānā. Patiesās realitātes vietā viņš dzīvo virtuālajā nerealitātē, kur nav ne Dieva, nedz dzīvības, bet viss ir viņa paša izdomāts. Un, protams, viņš nelūdz arī Dievu, jo viņa Dievs un Bībele ir paša veidotais Google. Mēs nelūdzam pat par sevi un savējiem, kur nu vēl par baznīcu, mācītājiem, labu laiku, ražu, dabas pasauli, dzīvniekiem, laicīgo valdību, mieru un kārtību. Kāpēc? Tāpēc, ka neko negaidām no Dieva, bet ceram to visu panākt citādi. Tā ir ārkārtīgi bīstama doma, kas ir tiešas grēkā krišanas sekas un liecina par smagu un bīstamu stāvokli. Uz pasauli, līdzīgi citiem, arī kristieši tagad pa lielai daļai raugās kā uz kaut ko autonomu un neatkarīgu no Dieva. Senās baznīcas Dieva tauta to uzskatītu par prātā jukušu, garīgi slimu cilvēku murgiem, bet mūsdienās lielākajai daļai cilvēku tas diemžēl ir kļuvis par normu. - Bet man taču ir jāstrādā! Man nav laika pātarus skaitīt – sacīs mūsdienu cilvēks. Un tā ir vēl viena droša viņa vājprāta pazīme. Lūgšana ir darbs – mēdza sacīt Augustīns. Viņš labi zināja, ka tas ir galvenais cilvēka darbs, bez kura pārējiem darbiem nav jēgas. Savukārt, Luters sacīja, ka parasti viņš Dievu lūdzot stundu dienā, izņemot tās dienas, kad ir ļoti daudz darba. Šādās dienās viņš parastās stundas vietā Dievu lūdzot četras stundas. Abi šie lielie baznīcas skolotāji labi zināja, kas ir lūgšana un ko tā dod. Mēs, diemžēl, to vairs nezinām. Mums tas ir jāmācās no jauna.

Vispirms Dieva ļaudīm ir jāapzinās, ka visi mēģinājumi - būt autonomam un neatkarīgam no Dieva - ir velnišķi mēģinājumi nolaupīt Dievam pasauli un dzīvot tajā bez Dieva. Tā ir neprātīga, fanātiska ticība, ka bez Dieva iespējams kas labs. Uz šādas viltus ticības smiltīm ir celtas visas utopijas, visas cilvēku fantāzijas, kas atnesušas tikai postu, karu un nāvi. Tādēļ mūsdienu baznīcas, ikviena kristieša lūgšanai vispirms vajadzētu sākties nevis ar pasaules draudzības meklējumiem, pļāpāšanu par mīlestību, ieskatīšanos sevī, bet tā, kā sāka Augustīns un Luters - ar grēku nožēlu – nožēlu, ka vairs neprotam, nemākam un negribam lūgt. Pēc tam, tāpat kā to reiz darīja Jēzus mācekļi, mums vajadzētu vērsties pie sava Kunga ar vārdiem: „Kungs, māci mums lūgt!” - Dievs, atdari mūsu lūpas, lai mēs nākam Tavā priekšā ar slavu, pateicību un savām vajadzībām, apzinoties, ka katrs labs devums un katra laba dāvana nāk vienīgi no Tevis - no mūsu mīļā Debesu Drauga. Āmen.