Oculi



Kādu reizi Jēzus izdzina dēmonu, kas bija mēms; dēmons izgāja, un mēmais sāka runāt, un ļaužu pūlis brīnījās. Bet daži no tiem sacīja: “Viņš izdzen dēmonus ar Belcebula, dēmonu valdnieka, palīdzību.” Bet citi, viņu izaicinādami, prasīja viņam kādu zīmi no debesīm. Zinādams viņu domas, viņš tiem sacīja: “Ikviena valsts, kas sevī sašķelta, iet bojā, un nams uz namu krīt. Ja nu sātans sevī sašķeļas, kā tad viņa valstība pastāvēs? Jūs taču sakāt, ka es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību, kā tad jūsu dēli tos izdzen? Tādēļ viņi būs jūsu tiesneši. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Kamēr stiprs vīrs apbruņojies sargā savu namu, viņa manta ir drošībā. Bet, tiklīdz kāds stiprāks par viņu nāk un to uzveic, tas atņem viņa bruņas, uz kurām viņš bija paļāvies, un laupījumu izdala.  Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesavāc, tas izkaisa. Kad nešķīstais gars ir izgājis no cilvēka, tas apstaigā izkaltušas vietas, meklēdams mieru un, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju. Atnācis viņš atrod to izslaucītu un uzpostu. Tad viņš iet un ņem sev līdzi septiņus citus garus, par sevi vēl ļaunākus, un iegājuši tie tur mājo. Un beigās šim cilvēkam kļūst daudz ļaunāk, nekā bija sākumā.” “Laimīgi, kas Dieva vārdu dzird un pilda” Kad viņš tā runāja, kāda sieviete ļaužu pūlī paceltā balsī sacīja viņam: “Laimīgas tās miesas, kas tevi nēsājušas, un krūtis, kas tevi zīdījušas!” Bet viņš teica: “Vēl jo vairāk laimīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un to pilda!” (Lk. 11: 14-28)

Visā savas publiskās darbības laikā Jēzus turpināja izdalīt savu uzvaru pār velnu, izdzenot no cilvēkiem ļaunos garus. Šīs dienas evaņģēlijā lasām par kādu gadījumu, kur miesīgi apsēsts cilvēks bija kļuvis mēms. Tas labi raksturo velna un kritušo eņģeļu darbību – atņemt Dieva radībai Dieva dotās spējas un dāvanas, izkropļot to. Savukārt Jēzus ir nācis, lai izjauktu šo velna darbu un cilvēku atjaunotu. Te jāņem vērā, ka mēs nerunājam par psiholoģiskiem procesiem cilvēka prātā vai kādām alegoriskām reliģiskām idejām, bet gan par konkrētiem, reāliem, vēsturiskiem notikumiem. Redzot Jēzus varu pār ļaunajiem gariem, cilvēki brīnījās: Vai šis varētu būt Dāvida Dēls? Vai tas varētu būt Dieva Kristus, kurš beidzot ieradies mūs glābt? Savukārt citiem, tas ir, farizejiem tūdaļ bija skaidrs, ka Jēzus izdzenot ļaunos garus ar paša velna palīdzību, bet vēl citi pieprasīja kādu jaunu brīnumu, zīmi, kas apstiprinātu, ka Jēzus ir no Dieva. Tātad šeit mēs vērojam to, kas notiek visos laikos – Jēzus atbrīvo no velna varas, daži cilvēki sāk viņam ticēt, daži šaubās un gaida jaunus brīnumus, citi ir pārliecināti zaimotāji, kas tūdaļ zina, ka tas viss ir no velna. Pēdējo viedokli Jēzus noraida ar vienkāršas loģikas palīdzību – vai tad velns postīs pats savu darbu? Savukārt, ja tas, ko es daru ir Dieva darbs, tad jau Dieva sen apsolītā pēdējo laiku valdīšana ir atnākusi. Tieši par to arī liecina mani brīnumdarbi. Jēzus šeit atkal atklājas kā velna uzvarētājs, kā kāds stiprāks par velnu, kas atņem viņa varu pār cilvēkiem, un atjauno Dieva valdīšanu. Bet cīņa ar to vēl nav galā – ļaunie gari mīl atgriezties, mēģinot upuri no jauna iegūt savā varā. Un, ak vai, tam namam, kurš palicis tukšs, un kuru Kristus vairs nesargā! Ļaunie gari atgriežas lielākā skaitā, un situācija kļūst vēl daudz sliktāka, nekā tā bija iepriekš. Aina, kuru šeit vērojam, pilnībā atspoguļo dzīves realitāti visā tās skaudrumā, proti, mēs dzīvojam pasaulē, kur valda daudz lielāki spēki par mums, kur Dievs cīnās ar velnu, un šajā cīņā cilvēks nevar palikt neitrāla vērotāja lomā. Šis garīgais karš ir totāls karš, un katram te jāstājas vienā vai otrā ierakumu pusē. Šis karš notiek četrās lielās frontēs – katrā cilvēkā, ģimenē, valstī un baznīcā, un gribam vai negribam, mums jācīnās visās šajā frontēs. Lai saprastu patieso lietu stāvokli šajā pasaulē, mums jāsāk ar radīšanas stāstu.
br /> Dievs ir pasaules radītājs un Dievam pieder viss, kas ir tajā. Viņš ir radījis pasauli labu, uzticējis to cilvēkam kopšanai, un viņš negrasās nevienam ļaut to samaitāt. Tomēr pavedinot cilvēku, izmantojot cilvēkam doto brīvību, velns pakļāva pasauli samaitāšanai. Tagad Dievs to glābj, bet velns, protams, lolo savus plānus. Lai gan mēs dzīvojam individuālistu sabiedrībā, kur katram šķiet, ka viņš ir autonoma būtne ar lielu pašnoteikšanos, tā nav patiesība. Neviens cilvēks nepieder pats sev. Tas nozīmē, ka kopumā attiecībā uz savu dzīvi mums nevar būt nekādi plāni. Plānotāji ir vienīgi Dievs un velns. Mūsu vienīgais jautājums var būt – kurā no abiem plāniem esam tikuši iesaistīti? Jo ātrāk mēs to sapratīsim, jo labāk mums. Turklāt tas nav statisks stāvoklis, jo situācija šajā cīņā mainās – Dievs aicina mūs iesaistīties savā plānā, bet velns kārdina mūs ar saviem, cenšoties pakļaut un paverdzināt. Velna kalpi –ļaunie gari ir daudz, to ir vesels leģions. Reiz padzīti no cilvēka Svētajā Kristībā, tie nepārtraukti mēģina atgriezties, lai atkal atgūtu varu pār cilvēka dzīvi. Lai tas varētu notikt, velnam ir jānošķir cilvēks no Dieva vārda, jāpārtrauc vai jāmazina Dieva Vārda iedarbība uz cilvēku. To velns dara izmantojot cilvēka vājumu, slinkumu un muļķību. Un kā jau tas notiek no paša sākuma, velna galvenais ierocis ir meli, ar kuru palīdzību viņš savaldzina cilvēku, panākot, ka tas kļūst lepns, augstprātīgs un uzskata, ka pats nosaka savu dzīvi un dzīves piepildījumu rod šajā pasaulē. Tad, kad cilvēks kļūst pilnīgi aizņemts pats ar sevi un dzīvi šajā pasaulē, velna rokas ir atraisītas. Cilvēki ir ļoti vientiesīgi un patiesi dumji un šajos pēdējos laikos kļūst arvien vājāki. Viņu domāšana kļūst sekla un virspusēja, tie aizraujas ar niekiem un pazaudē būtisko savā dzīvē. Velns tos biedina ar badu un citām nelaimēm un dzen kā zvērus slazdā. Tajā pašā laikā pats cilvēks domā, ka viņš dara kaut ko ļoti svarīgu un pareizu. Kad visa cilvēka uzmanība un prāts ir pievērsti viņa problēmām, cilvēks kļūst akls un stulbs un neredz, ka tās nemaz nav svarīgas problēmas. Tā velns iedzen cilvēku bailēs un izmisumā, dzen un trenc, līdz nošķir no Dieva vārda. Tad, kad cilvēks ir nošķirts no Dieva vārda, viņš ir pilnīgā velna varā. Tādēļ velns iedveš cilvēkam savas nešķīstās domas, ka tam nav laika apmeklēt dievkalpojumus, lasīt Bībeli, lūgt Dievu un piedalīties baznīcas dzīvē. Šāds cilvēks kļūst apātisks, remdens un vienaldzīgs Dieva lietās. Viņš neredz, ka ir nomaldījies no šaurā dzīvības ceļa un pa plato pazušanas ceļu jau dodas taisnā ceļā uz elli. Šādā cilvēkā ļaunie gari rod sev tīkamu mājvietu un beigas tam ir sliktākas, nekā sākums. Pats briesmīgākais, ka šāds cilvēks pats to parasti nemana, nesaprot un neuztraucas par to, kas ar viņu notiek, bet ir pilnīgi pārliecināts, ka dzīvo labi un pareizi. Viņš šaubās par Dieva vārda patiesumu, kurn par dzīvi, un vienīgais, par ko viņš nešaubās – ir pats par sevi un to, ko viņš dara. Viņam ir plāns, kas saucas – man jādzīvo labi, jābūt pārtikušam, pietiekoši jāizklaidējas, bet viņš nezina, ka tas ir nevis viņa, bet velna plāns, kurš to parasti cenšas uzdot par Dieva plānu – Dievs taču tevi mīl un vēlas, lai tev klātos labi. Bet tad pēkšņi notiek kāda nelaime, traģēdija vai kāda cita briesmīga lieta. Nu dzīve vairs acīmredzami neiet pēc cilvēka plāna. Un cilvēks bļauj – Dievs, kur tu esi? Kā tu to pieļauj? Jautājums patiesībā ir - kā tu to pieļauj Dievs, ka dzīve neiet pēc mana plāna? Vai tas nav traģikomiski? Te nu Dievs atbild – dzīve nekad nav gājusi pēc tava plāna! Tas ir bijis vai nu mans vai velna plāns, kurā tu esi ticis iesaistīts. Nu paraugieties paši uz savu dzīvi. Tajā ir notikušas gan labas, gan sliktas lietas, tikai viena lieta nekad nav notikusi – nav noticis tas, ko jūs esat plānojuši. Kā tautas gudrība saka: gribat sasmīdināt Dievu, izstāstiet viņam par saviem plāniem. Vēl kāda lieta, es nezinu vai par to jāraud vai jāsmejas, bet arī baznīcās nereti dzirdam – Dievam ir brīnišķīgs plāns priekš tavas dzīves. Tas izklausās garīgi, bet ir pilnīgi ačgārni. Nevis Dievam ir plāns priekš tavas dzīves, bet tava dzīve ir priekš Dieva plāna. Redzi atšķirību! Būtiski ir Dieva mērķi un nodomi, nevis tavi. Dievs neplāno tavu dzīvi, bet viņam ir savs plāns, kas noteikti piepildīsies, un būtiskais jautājums ir – kāda tajā būs tava loma?
br /> Saprotiet to pareizi! Dievs ir radījis šo pasauli un viņš to uztur. Viņš ir radījis to labu un viņš negrasās savu plānu mainīt. Jūs esat daļa no viņa plāna. Bet tas nenozīmē, ka jūs esat viņa vergi vai roboti. Tādēļ nav tā, ka Dievs jums ir sastādījis sevišķu plānu un tas noteikti tiks īstenots. Nē, Dievam ir savs plāns un tajā ietilpstat arī jūs. Dievs par jums gādā un rūpējas un aicina līdzdarboties savā plānā. Tas ir tas, ko nozīmē Dieva aicinājums – būt kristietim, būt tēvam vai mātei, dēlam vai meitai, vīram vai sievai, strādāt kādu darbu utt. Tā visa ir Dieva iedibinātā kārtība, viņa plāns. Par to mēs lūdzam Mūsu Tēvs lūgšanā, lai Dievs mūs atpestī no velna un lai viņa prāts jeb plāns īstenojas. Savukārt velns dara visu iespējamo, lai paverdzinātu cilvēku, iesaistītu savā plānā un ar cilvēka palīdzību pretotos Dieva plānam, cenšoties to samaitāt. Samaitāšana sākas ar pašu cilvēku, ģimeni un turpinās valstī un baznīcā. Tas palīdz mums saprast daudz ko no tā, kas notiek šajā pasaulē un to, kas notiek ar mums pašiem. Īpaši velns uzbrūk baznīcai. Un ko viņš dara? Viņš, protams, mudina baznīcu sastādīt savu plānu – un tā mēs dzirdam visdīvainākos stāstus, ka baznīca, lūk, nolēmusi to un šo. Tā atgriezīs tik un tik cilvēku, izskaudīs pasaulē badu, mazinās sociālo netaisnību, nostiprinās baznīcas hierarhiju un darīs vēl tādas un citādas lietas. Tie visi var būt jauki plāni, bet jautājums ir – vai tas ir Dieva plāns? Vai ir tā, ka baznīca ir daļa no Dieva plāna vai arī tai ir pašai savi plāni? Nu un, redziet, pat baznīcai nevar būt pašai savi plāni. Tā arī var būt tikai daļa no Dieva vai velna plāna. Velns nav dumjš, un viņš nesaka baznīcai – uzcel prieka māju! Tā vietā viņš saka: dariet labas lietas, bet tādas lietas, kas nav Dieva plānā attiecībā uz baznīcu – atgriešanās un grēku piedošanas sludināšana. Viņš zina, ka tiklīdz baznīca pievērsīsies pati saviem plāniem, tā, gribot negribot, neapzināti, bet visā nopietnībā patiesi kļūs par prieka māju – ļauno garu mājokli. Tajā pašā laikā tur ārēji viss izskatīsies skaisti, jauki un glīti, bet kā mēs dzirdējām šīs dienas evaņģēlijā, tieši šādas vietas ļaunajiem gariem patīk. Tie nevēlas mājot tuksnešainās, neauglīgās vietās, bet kā parazīti un vampīri pārtikt no Dieva uzpostiem namiem. Tādēļ Jēzus saka, ka mums jābūt īpaši modriem – uzmanīgi jāklausās Dieva vārds un stingri jāturas pie tā, ja vēlamies būt svētīgi. Citiem vārdiem, mums uzmanīgi jāmācās Raksti un jāklausās, kāds ir Dieva plāns un jāzina, ka tas, kas mums patiesi ir vajadzīgs, ir svētība jeb līdzdaļa Dieva plānā.
br /> Senā baznīca to labi saprata, un mācītāji pamudināja un brīdināja cilvēkus visā nopietnībā sargāties no saviem un pasaules plāniem, bet rūpēties par līdzdaļu Dieva plānā. Par to daudz runā Pāvils un Jēkabs saka: „No kurienes kari un no kurienes cīņas jūsos? Vai ne no tieksmes pēc baudām, kas karo jūsu locekļos? Jūs iekārojat, bet neiegūstat, jūs nogalināt un degat skaudībā, bet nevarat sasniegt, jūs cīnāties un karojat, bet jūs neiegūstat, tādēļ ka jūs nelūdzat, jūs lūdzat, bet nesaņemat, tādēļ ka lūdzat aplami, lai tērētu savām baudām. Laulības pārkāpēji, vai jūs nezināt, ka mīlestība uz pasauli ir Dieva nīšana? Ikviens, kas grib mīlēt pasauli, top par Dieva ienaidnieku.” Īsi sakot, Jēkabs mūs brīdina no piederības velna, pasaules un grēcīgās miesas plāniem. Protams, mums ir zināma brīvība Dieva plāna ietvaros. Piemēram, ja Dievs mani aicinājis kļūt par zemkopi, es varu izvēlēties, ko stādīt - rudzus vai kviešus, auzas vai miežus. Bet arī šajā ziņā mūsu brīvība ir tikai daļēja. Tādēļ turpat, nedaudz tālāk Jēkabs saka: „Tad nu, redzi, jūs, kas sakāt: šodien vai rīt mēs dosimies uz tādu un tādu pilsētu, pavadīsim tur gadu, tirgosimies un gūsim peļņu; to sakāt jūs, kas nezināt, kas notiks rīt, kāda tad būs jūsu dzīve; jūs esat dūmi, kas redzami īsu brīdi un tūlīt pat gaist. Tā vietā, lai jūs sacītu: ja Kungs gribēs, tad dzīvosim un darīsim tā vai citādi, – jūs savā augstprātībā lielāties, bet ikviena tāda lielīšanās ir ļaunums.” Īsi sakot, Jēkabs brīdina mūs no augstprātības, jo pat mums pakļautās laicīgās lietās mēs esam atkarīgi no ļoti daudziem apstākļiem, kurus Dievs var pavērst tā vai citādi. Vienā gadījumā varam piedzīvot necerētu veiksmi, otrā pilnīgu izgāšanos. Par to būtu vēl daudz kas sakāms, un ja Dievs vēlēs, mēs runāsim par to vairāk nākošās svētdienas kristīgās mācības stundā, bet šodien pateiksimies Dievam, kam ir mūžīgs gods un slava, par viņa vārda mācību, un centīsimies to paturēt savās sirdīs un rūpīgi pārdomāt. Tas ir Dieva plāns un tas noteikti nesīs svētību. Visbeidzot, ceļš uz Jauno pasauli ir šaurs un grūts, bet pa šo ceļu mēs neejam vieni. Kopā ar mums šo ceļu veic visa svētā Kristus baznīca un īpaši draudzes kopība, kurā tā parādās redzamā veidā. Tur mēs cieši turamies kopā, arvien gatavi viens otram palīdzēt. Mēs uzmeklējam un aicinām atpakaļ tos, kas nomaldījušies, palīdzam tiem, kas paguruši, iedrošinām noskumušos un izbijušos. Šis ceļš ir pārāk grūts, lai to spētu veikt vienatnē, tādēļ mums jāturas kopā un jāpalīdz vienam otram, ar tiem spēkiem, talantiem un spējām, ko Dievs mums katram devis. Āmen.