Septuagesima

Jo debesu valstība ir līdzīga namatēvam, kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīnadārzā. Un, saderējis strādniekus par vienu denāriju kā dienas algu, viņš nosūtīja tos savā vīnadārzā. Un viņš izgāja ap trešo stundu un redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam un sacīja tiem: noeita arī jūs vīnadārzā, es jums došu, kas nākas. Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl kādus stāvam un saka tiem: ko jūs visu dienu šeit stāvat bez darba? Tie viņam saka: neviens mūs nav derējis. – Viņš saka tiem: eita jūs arīdzan vīnadārzā, un, kas nākas, to jūs dabūsit. Bet, kad vakars metās, vīnadārza kungs saka savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā tiem algu, iesāc ar pēdējiem un beidz ar pirmajiem. Tad atnāca tie, kas bija derēti ap vienpadsmito stundu, un katrs dabūja pa denārijam. Un, kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk; bet arī viņi dabūja katrs pa denārijam. To saņēmuši, viņi kurnēja pret namatēvu un sacīja: šie pēdējie strādāja vienu vien stundu, un tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši. Bet viņš atbildēja un sacīja vienam no tiem: draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju? Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev. Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. (Mt. 20: 1-16)

Baznīcas gada svētdienās starp Epifānijas un Kristus ciešanu laiku mums jāmācās trīs diženas patiesības – pestīšana nav no darbiem, tā balstīta tikai Dieva vārdā, un tās īstenotājs ir vienīgi Jēzus Kristus.

Reiz, pienācis pie Jēzus, kāds jauneklis vaicāja: ”Ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” Tā kā, runājot par darbiem, mūžīgu dzīvību var iegūt pilnībā izpildot visas bauslības prasības, Jēzus atbild īsi – turi baušļus! Savukārt jauneklis atbildēja, ka viņš to jau darot un vaicāja - kā vēl man trūkst? „Ja gribi būt pilnīgs” – atbild Jēzus – „tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā man pakaļ.” Izdzirdot šos vārdus, jauneklis noskuma un aizgāja, jo viņam bija daudz mantas. Šķiet, ka agrīnās baznīcas laikā bagātajam jauneklim adresētie Jēzus vārdi tika saprasti tieši un izpildīti burtiski. Apustuļu darbu grāmata ziņo, ka kristieši pārdevuši savu mantu un īpašumus un izdalījuši visiem, kā kuram vajadzēja (Ap. d. 2:45; 4: 34-35). Tomēr tā nebija obligāta prasība, bet brīvprātīga rīcība (Ap. d. 5: 4), kas liecina, cik ļoti agrīnās baznīcas kristieši vēlējās sekot Jēzus vārdiem, un cik ļoti tie mīlēja viens otru.

Lai gan Jēzus bija žēlsirdīgs un rūpējās par visiem, tomēr rūpes par nabagiem nebija viņa darbības centrā (Jņ. 12: 8). Uzrunājot bagāto jaunekli, Jēzus satriec viņu ar bauslību, atklājot, ka viņa dzīvē Dievs ne tuvu nav pirmajā vietā. Cilvēka attieksme pret naudu un mantu ir viens no labākajiem pārbaudes veidiem, lai noskaidrotu vai kādam ir Dievs, vai arī tas ir elks. Nu un kas notiktu, ja Jēzus šos vārdus sacītu mums? Un ja mēs domājam, ka esam visnotaļ krietni un labi ļaudis, kas centīgi pilda Dieva baušļus, tad viņš tieši to arī dara. Tad viņš saka: malacis! Tikai vienas lietas vēl tev trūkst – aizej un pārod visu, kas tev ir, izdali nabagiem un tad nāc un seko man. Cilvēks sirds ir viltīga, un cilvēka lūpas spēj runāt augstus un skaistus vārdus par Dievu, tā kā pats runātājs un visi citi domā – tas nu gan ir viens dievbijīgs cilvēks. Bet tad, kad jautājums apstājas pie naudas un mantas, elku vairs nevar noslēpt. Katrs pats to viegli var pārbaudīt. Tiesa, „ir cilvēki, kas sev patiku nemeklē ne ēšanā, ne dzeršanā, arī ne bagātībā, ne labās dienās, bet gan savas zinātkāres apmierināšanā.” (Valters) Tomēr tādu nav daudz un nauda un manta ir pats lielākais un izplatītākais elks, un Jēzus atklāj bagātajam jauneklim šā elka briesmīgo varu. Tas sagrābj cilvēka sirdi un neļauj tam sekot Jēzum.

Atšķirībā no bagātā jaunekļa Pēteris kopā ar pārējiem mācekļiem patiešām bija atstājis visu – savu darbu, savus tīklus un laivas, un viņi bija arī sekojuši Jēzum. Un tagad Pēterim šķiet, ka pienācis piemērots brīdis vaicāt - kas mums par to būs? Ko Tu mums dosi? Redzi, mēs neesam tādi, kā šis bagātais jauneklis! Jēzus atbilde liecina, ka viņš nekādā gadījumā nepaliks parādnieks. Daudzkārtīgi tiks atlīdzināts jau šajā dzīvē un beigās dāvāta arī mūžīgā dzīvošana. „Bet!” – tūdaļ brīdinoši piebilst Kristus – „daudzi, kas bija pirmie būs pēdējie, un, kas bija pēdējie būs pirmie.” Ar šiem vārdiem Jēzus brīdina savus mācekļus, un ar tiem viņš brīdina arī mūs tagad no maldīgām iedomām par tirgošanos ar Dievu – es tev, tu man. Dieva priekšā visi ir tikai ubagi. Paskaidrodams savu brīdinājumu, Jēzus tūdaļ stāsta saviem mācekļiem līdzību par strādniekiem vīna kalnā un tā galvenā tēma ir:

Mūžīgā dzīvošana nav nopelnāma ar darbiem jeb lietojot paša Jēzus vārdus – pēdējie te būs pirmie, bet pirmie pēdējie. Bet kā tad iegūstama mūžīgā dzīvošana? Kāds, kurš uzskata sevi par krietnu luterāni, līdzīgi Pēterim varētu nekavēties ar atbildi un tūdaļ izsaukties: „Protams, skaidrs, mēs tiekam glābti nevis ar darbiem, bet ar ticību!”

Diemžēl pats vārds ticība nebūt nav tik vienkāršs, kā pirmajā brīdī šķiet. Cilvēki mēdz runāt par aklu ticību, par savu izšķiršanos kā ticības lēcienu neziņas tumsā, vai kā Marks Tvens zobgalīgi saka: „Ticība ir ticēšana tam, par ko tu zini, ka tas tā nav.” Citi sauc ticību par neprātīgu, par izlikšanos, ka tu zini lietas, kuras tu patiesībā nezini, tiek runāts par ticību bez pamatojuma un prāta pakļaušanu ticībai par spīti tam, ka pierādījumi ir pretēji. Lai gan Bībele daudz stāsta par ticību, tā nekur nelieto tādus izteikumus kā „akla ticība”, „ticība par spīti faktiem” utt. Lūk daži piemēri, kā Bībelē ir lietots vārds ticība:

„Israēliešu vīri, klausieties šos vārdus: Jēzu, Nācarieti, vīru, ko Dievs, kā jūs paši to zināt, apstiprinājis ar vareniem darbiem, brīnumiem un zīmēm, ko Dievs darīja caur viņu jūsu vidū… Pēc savām ciešanām viņš nostājās dzīvs viņu priekšā, un četrdesmit dienās viņš to daudzas reizes pierādīja, tiem parādīdamies un runādams par Dieva valstību (Ap. d. 2: 22 1: 3). „Bet, ja es daru un jūs neticat man, tad ticiet darbiem, lai jūs atzītu un ticētu, ka manī ir Tēvs un es – Tēvā.” (Jņ. 10: 38) „Vēl daudzas citas zīmes Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, par kurām šajā grāmatā nav rakstīts. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kas ticat, būtu dzīvība viņa vārdā.” (Jņ. 20: 30-31) Līdzīga veida apgalvojumus atrodam viscaur Rakstos, un tā nav apelācija pie iracionalitātes, ticības bez pierādījumiem, prāta pakļaušana, vai ticība tam, ko jūs zināt, ka tas tā nav. Varbūt daži tā saprot ticību, bet tas nav tas, ko par to māca Bībele. Pierādījumi, zināšana un rūpīga lietu apsvēršana ir tas, par ko runā Bībele, kā mēs dzirdējām iepriekšējos citātos.

Runājot par ticību, ir jāizšķir divas lietas – ticība faktiem un pati ticība, ar ko ticam. Tas nav viens un tas pats. Cita starpā par pirmo ticību – ticību faktiem - Bībele praktiski nerunā. Tā runā par glābjošo ticību, kas ir uzticēšanās un paļāvība. Mēs varam ticēt, ka kaut kas ir patiess, bet nekad uz to nepaļauties savā dzīvē. „Vienkārša doma ‘es ticu’ vēl nav nekāda ticība, visai manai sirdij jābūt ticības pārņemtai, tai jārod miers Evaņģēlijā.” (Valters) Tas, ko Bībele saprot ar ticību, ir uzticības pilna paļāvība. Baznīcas tēvi to sauca par fiducia un viņuprāt patiesa ticība nekad nebija bez zināšanām, nedz arī vienkārši piekrišana kādai patiesībai. Drīzāk ticība bija zināšanas darbībā – aktīva paļaušanās, uzticība tam, ko tie uzskatīja par patiesu. Visā savā dzīvē mēs ikdienas ticam tam, ko zinām, bet ar to nepietiek – ticība prasa īstenošanos dzīvē uzticoties. Es zinu, ka pavasarī iesējot sēklas izaug stādi. Es ticu, ka tas tā būs arī šogad, bet lai tiktu pie stādiem nepietiek tikai ar zināšanām vai ticību, ir jāsagatavo augsne un jāiesēj sēkla. Ticība ir jāliek lietā.

Problēma ir tā, ka katru svētdienu baznīcas pildās ar ticīgajiem, kuri diemžēl nav kristieši. Viņi šo to zina par Jēzu, viņi piekrīt tam, ka tas tā ir, bet viņi nekad nav Jēzum uzticējušies. Tā ir ticība, kas netiek likta lietā, jo neuzticas. Piemērs, kas nāk tūdaļ prātā ir gan iepriekš minētais bagātais jauneklis, gan Jūda Iskariots, un šādu cilvēku ir daudz. Viņiem ir zināšanas par Jēzu, viņi tic, ka tās ir patiesas, bet viņi neliek tās lietā, uzticoties Jēzum savā dzīvē. Viņiem ir pašiem savi plāni un ieceres attiecībā uz dzīvi, viņiem ir pašu izvirzītas prioritātes, un Jēzum tajā visā ir ierādīta gadījuma rakstura izpildītāja vai palīga loma. Mīļie draugi, arī velnam un ļaunajiem gariem ir šāda ticība.

Bet tas vēl nav viss, jo lai cik savādi tas varētu šķist, ar uzticēšanos arī nepietiek. Ja jūs no sirds ticat, ka lidmašīna ir veids, kā jūs varētu ātri nokļūt Francijā, ja jūs liekat lietā savu ticību un kāpjat lidmašīnā, tas vēl nenozīmē, ka jūs nokļūsiet tur, kur vēlaties. Vēl ir nepieciešams, lai lidmašīna tam būtu piemērota, lai tai pietiktu degvielas, un pilots būtu pietiekoši sagatavots. Lūk, tieši šā iemesla dēļ Bībele daudz runā par argumentiem, pierādījumiem un pārdomātu vērtējumu.

Atgriezīsimies tagad pie sākotnējā jautājuma: mēs dzirdējām, ka Jēzus mācīja, ka darbi neglābj un dzirdējām arī it kā krietna luterāņa atbildi – nu, re, ticība glābj! Bet vai tiešām ticība glābj?

Pieņemsim, ka jūs esat diabētiķis un atrodaties tuvu komas stāvoklim. Un tad es jums piedāvāju mazu pudelīti, kurā pēc manām domām ir insulīns. Jūs zināt, ka tas palīdzēs. Vai jūs uzticēsiet man veikt injekciju, lai glābtu savu dzīvību? Jūs jau ticat, ka insulīns spēs jums palīdzēt, bet tas jums nepalīdzēs, ja jūs neuzticēsiet sevi mani aprūpei, ja nepiekritīsiet, lai es veicu injekciju. Es domāju, jūs pieņemsiet manu piedāvājumu, un… jūs nomirsiet! Kāpēc? Tāpēc, ka visa jūsu patiesā un bērnišķīgas uzticības pilnā ticība nemainīs bēdīgo faktu, ka lasot uzrakstu uz pudelītes es nebiju ievērojis, ka tur ir rakstīts inulīns, nevis insulīns. Vārdi bija ļoti līdzīgi, bet patiesībā insulīna pudelītē nebija. Jums bija zināšanas, ticība un uzticība, jūs likāt to lietā, bet neraugoties uz to, jūs būtu beigti. Nu un sakiet man tagad – vai ticība glābj? Atbilde, protams, būs, nē! Musulmaņu spridzinātāji ir dedzīgas ticības un pārliecības pilni, ko tie ar lielu apņēmību liek lietā, bet vai tas viņiem palīdz? Nē, jo uzticība var tikt ļaunprātīgi izmantota un bieži tas tā arī notiek. Ja jūs ticat maldiem, ir pilnīgi vienalga, cik stipra ir jūsu ticība. Tā jums nepalīdzēs!

Kad īsā veidā tiek sacīts, ka pretēji darbiem ticība glābj, tas bieži tiek pārprasts. Nevis ticība glābj, bet glābējs ir Jēzus, kurš glābj caur ticību. Viņš ir Glābējs, bet ticība vienkārši ir Dieva dota spēja tverties pie viņa. Tādēļ saprātam un pierādījumiem ir noteikta vieta Bībelē. Mums ir būtiski nepieciešams noskaidrot faktus par Jēzu, un saprast tos pareizi. Vienkārši sakot, prāts izvērtē, ticība uzticas. Prāts palīdz mums zināt, kas ir patiess, bet ticība ir uzticības solis, kas ļauj mums paļauties uz to, kam mums ir visnotaļ pamatoti iemesli uzticēties. Ticība ir līdzeklis vai instruments, ar kura palīdzību uztveram, saņemam, un gūstam Dieva žēlastību un Kristus nopelnus, kas piedāvāti Evaņģēlija apsolījumos. Savā ziņā mēs varam pat sacīta, ka kristietība nav balstīta ticībā vispār, jo visi kas tic, ka ticība pati par sevi ir labs darbs vai labo darbu avots, vai kaut ko dod, ir atkrituši no kristīgās ticības. Drīzāk ticība ir uzticība konkrētai personai – Jēzum Kristum, no kura saņemam visu. Un tas nozīmē, ka daudzām lietām, kuras par Jēzu lasām Bībelē ir jābūt patiesām. Tā, piemēram, Pāvils saka, ka ja Kristus nav augšāmcēlies no mirušiem, tad ticība ir veltīga. Tā nevis glābtu, bet padarītu ticīgos par nožēlojamākajiem no visiem cilvēkiem. Iespējams tādēļ, ka saistība starp ticību un faktu ir tik svarīga, Jēzus daudz runā par patiesību. Viņš saka, ka īstam dievkalpojumam jābūt balstītam patiesībā. Staigāšana patiesībā savukārt ir tā, kas dāvā patiesu brīvību grēka paverdzinātam cilvēkam. Viņš vēlējās, lai viņa sekotāji tiktu svētīti patiesībā caur Dieva vārdu, kas kā viņš pats sacīja – ir patiess. Jēzus apsolīja, ka ikviens, kurš augstu vērtēs patiesību, dzirdēs viņa balsi un beigu beigās viņš pats sevi sauca par Patiesību.

Agrīnā baznīca un Reformācijas baznīca saprata, cik nozīmīga loma ir patiesībai. Viņi zināja, ka pastāv atšķirība starp patiesību un iedomātu ticību. Un tādēļ viņi ne tikai visā nopietnībā cīnījās par ticības patiesumu, bet bija gatavi par to arī mirt, un daudzi arī atdeva savas dzīvības par to, ko Dieva vārds tiem bija atklājis par Jēzu Kristu. Viņi zināja, ka tikai tad, ja noteiktas lietas stāstā par Jēzu ir patiesas un tām aktīvi tiek ticēts, tikai tad caur šo ticību Jēzus būs Glābējs. Diemžēl mūsdienu mācītāji reti kad vairs atgādina baznīcas tēvus, bet drīzāk gan lietotu auto tirgotājus, kuru devīze ir – brauc, bet neskaties, kas slēpjas zem motora vāka. Uzticies savām jūtām, ieskaties sevī, esi atvērts visam, uzticies šim un uzticies tam, nepārbaudi neko. Tā ir lietotu auto tirgotāju valoda. Pieredze ir laba, jūtas ir labas, bet rūpīga pārdomāšana padara dzīvi daudz, daudz drošāku.

Visbeidzot, ticība, uzticība Jēzum pilnīgi maina jūsu attieksmi, jūsu sirdi un prātu. Tā ir varena lieta, ka ļauj sekot uzticīgi un paļāvīgi, un šī pārmaiņa sākas ar atgriešanos no grēkiem. Tā ir atgriešanās no egoistiskas dzīves, kas visu jēgu un piepildījumu meklē tikai šajā pasaulē. Tā nozīmē virziena maiņu cilvēka dzīvē, kur par dzīves centru, mērķi un jēgu jūsu pašu vietā stājas Kristus un viņā pats Dievs. Tas nozīmē, ka jūsu dzīve mainīsies, jo uzticība viņam nozīmē arī darīt visu, ko viņš saka, citādi tā nebūtu nekāda uzticība. Bet te jāievēro, ka nevis mēs mainām savas dzīves, lai nostātos uz Jēzus ceļa, bet nostāšanās uz Jēzus ceļa vienkārši mainīs to, kā mēs dzīvojam. Kā sakāmvārds saka: Kristus papriekš noķer savu zivi un tikai pēc tam to tīra. Ja mēs runājam par ticību kā jaunu dzīvi, tad tā ir nekas vairāk un nekas mazāk, kā paša Dieva dzīvība mūsos. Un tas, kam mēs uzticamies ir, ka Jēzus uzņēmās visus mūsu grēkus uz sevi un dāvāja mums visu savu taisnību. Un tā kā Jēzus saņēma Dieva sodu manā un tavā vietā, tad Dievs vairs nedusmo uz mums. Viņa dusmas ir rimušas, viņš ir samierināts, un tagad ņemdams mājvietu mūsos, viņš virzīs mūsu dzīves pa to ceļu, pa kuru pēc Dieva nodoma mums ir jāiet. To īsumā nozīmē tas, ka Jēzus mūs glābj bez darbiem, caur ticību viņam.

Skaidrības labad šeit nepieciešami vēl daži paskaidrojumi: zināšanas un piekrišana tam, kas par Jēzu sacīts evaņģēlijā nav daļa no glābjošās ticības, tomēr tas ir obligāts priekšnoteikums, jo Svētais Gars rada glābjošo ticību vienīgi tajās sirdīs, kuras zina un saprot Kristus Evaņģēliju. Neviens nevar ticēt tam, ko viņš nezina. Daudzos gadījumos Raksti zināšanas, piekrišanu evaņģēlijam un pārliecību par tā patiesumu lieto kā sinonīmus glābjošajai ticībai. „Ticība ir dzīva, bezbailīga uzticēšanās Dieva žēlastībai, tik nesatricināma, ka cilvēks būtu gatavs tūkstoš reižu mirt tās dēļ.” (Luters). Ticēt nozīmē – ilgoties pēc žēlastības, meklēt Kristu, izstiept roku pretī Kristum, uzņemt Kristu, nākt pie Kristus, tuvoties Kristum, steigties pie Kristus, būt uzticīgam un turēties pie Kristus. Tādējādi ticība nav pasīva, tās nav vienīgi iedomas, bet tā ir aktīva, darbīga uzticēšanās Kristum, un tā nekad nekļūdās, jo Kristus, kam ticība tic, ir žēlastība un Patiesība.

Lai gan ticību izraisa Svētais Gars, un tā pēc savas būtības ir pārdabiska, tā arvien ir arī paša ticīgā veikta darbība, tāpat kā dzīvība nav no mums, bet tie, kas dzīvo, esam mēs paši. Ticība ir aktīva, kā dzirdējām iepriekš, bet tā vienmēr ir arī pasīva, tādā nozīmē, ka tā glābj nevis pateicoties savai vērtībai, bet gan Dieva žēlastībai Kristū. Ticība ir tā, kas to saņem. Mēs vienmēr savu ticību neapzināmies: tad kad guļam, vai esam aizņemti darbā, vai bezsamaņas stāvoklī ticība mums ir, kaut arī to nepazināmies vai par to nedomājam. Ticība ir arī maziem bērniem. Tomēr šo atziņu nedrīkst ļaunprātīgi izmantot, jo Dievs vēlas, lai visi ticīgie būtu pārliecināti par savu ticības un žēlastības stāvokli. Tas iespējams vienīgi uzticīgi klausoties evaņģēlija sludināšanu, rūpīgi to pārdomājot un īstenojot savā dzīvē. Āmen.