III Adventes svētdiena



Kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem un lika Viņam sacīt: “Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?” Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: “Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas.” Kad tie aizgāja, Jēzus iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: “Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt? Vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba. Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos. Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas ir augstāks nekā pravietis. Šis ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs Tev ceļu sataisīt. (Mt. 11: 2-10)

Jāņa Kristītāja jautājums Jēzum - „Vai tu esi tas, kam jānāk, vai mums kāds cits ir jāgaida?” – nebija šaubu vai neticības jautājums. Jūdu vidū pastāvēja izpratne par Kristu arī kā par soģi un tiesnesi, kam arī bija savas pamats Vecās Derības rakstos. Turpretī Jēzus tikai sludināja Dieva žēlastību, izdzina ļaunos garus un dziedināja, izturēdamies pret cilvēkiem ļoti laipni un draudzīgi. Tādēļ Jānis, atrazdamies Hēroda cietumā, acīmredzot sāka domāt, ka varbūt būtu jānāk vēl kādam Kristum, kurš būs bezdievju tiesātājs un sodītājs. Jēzus sūta atbildi Jānim, ka viņam pietiek ar pravieša Jesajas paredzējumu par žēlsirdīgu un laipnu Kristu. Tiesas diena paliek paša Jēzus ziņā. Lai apkārtējiem nerastos šaubas par Jāni Kristītāju, Jēzus viņu cildina un sauc par pašu lielāko no visiem līdz šim laikam dzimušajiem cilvēkiem. Uz Kristītāja personīgajām bažām, Jēzus savukārt atbild ar mirušā jaunekļa uzmodināšanu pie Naines.

Dievbijīgu ļaužu vidū Kristītāja jautājums ir parādījies daudzos un dažādos veidos, bet visi šie jautājumi būtībā ir jautājumi – vai pestīšanai pietiek tikai ar Jēzu Kristu, vai arī vajadzīgs vēl kas cits. Daudzi ir atbildējuši – Kristus, jā, bet ar to vien nepietiek. Musulmaņi uzskatīja, ka vajadzīgs vēl pravietis Muhameds, Romas katoļi savukārt domāja, ka vajadzīga vēl līdzpestītāja Jaunava Marija, svētie, baznīca un tās hierarhija; Jehovas lieciniekiem, mormoņiem un adventistiem savukārt bija savi pravieši, kas sniedza, pēc viņu domām pareizo izpratni par Jēzu un viņa pestīšanas darbu. Kristus baznīcas atbilde uz daudzajiem un dažādajiem uzskatiem ir bijusi skaidra un noteikta – tikai un vienīgi Kristus ir cilvēces Glābējs no grēka velna un nāves. Nevienu citu nav jāgaida, un nevienu citu arī nevajag. Tomēr velna meli kā netīra ūdens straume turpinās nepārtraukti, cenšoties nolaupīt baznīcai tās vienīgo Glābēju – Jēzu Kristu. Velnam nav nekas pretī, ja jums mājās pie sienas ir bilde ar garmatainu un bārdainu vīru baltā naktskreklā. Viņam nebūs iebildumu, ja jūs sauksiet šo puisi par Jēzu un stāstīsiet bērniem, ka šis „Jēzus” viņus mīl. Velna mērķis ir jūs aizvilināt prom no patiesā Bībeles Jēzus un, lai jūs īpaši neuztrauktos, aizstāt to ar citu, izdomātu Jēzu. Velnam ir pilnīgi vienalga vai tas ir garmatains puisis, kurš kopā ar avju baru pastaigājas pa skaistiem pakalniem un lejām, vai arī tā ir kāda intelektuāli sarežģīta ideja, viņam galvenais ir – lai tas nebūtu vienīgais un patiesais Bībeles Jēzus – cilvēces Glābējs no grēka, elles un nāves. Viens no populāriem veidiem, kā velns cenšas viltot Bībeles Jēzu ir misticisms, kura galvenie meli ir – jūs varat atrast Dievu savā sirdī. Luters misticismu sauca par jūsmošanu, kas piemīt Ādamam un viņa bērniem no pasaules sākuma līdz tās galam. Luters arī min misticisma cēloni: „To viņos ir ielicis vecais pūķis velns un iepotējis viņos kā indi; tā ir visu ķecerību – arī pāvestības un Muhameda – iesākums, spēks un vara.”

Viens no misticisma stūrakmeņiem ir uzskats, ka Dievs sevi vienmēr apliecinās un atklāsies dažādos, gluži negaidītos gadījuma rakstura notikumos. Misticisms līdzinās pavedējai, kas, ģērbusies saskaņā ar pēdējo modi un stilu sēž ielas kafejnīcā un vēro garāmgājējus. Lai gan palaistuve reti paceļ savu balsi, tā vienmēr ir labi dzirdama: ja kāds vēlas būt garīgs, tas lai nāk pie manis! Es jums iemācīšu piedzīvot Dievu! Es jums iemācīšu jaunas, īpašas metodes, kā atklāt Dievu ar jūtu palīdzību, kā atrast Dievu savā sirdī!

Mūsdienu kultūra ir cieši nostiprinājusi cilvēkos apbrīnojamu pārliecību, ka cilvēkam ir jājūtas labi. Un lielāko daļu savas dzīves cilvēki pavada nododoties mēģinājumiem justies labi. Vienīgais veids, kā varam justies labi, pēc mūsdienu pasaules uzskatiem ir – patērējot, pērkot preces, dodoties ceļojumos, pērkot pakalpojumus un izklaides. Mēs no sirds ticam, ka visas nepatīkamās sajūtas ir sliktas, un tās ir uzveicams ar patīkamām sajūtām – masāža, ceļojums, dārgas izklaides vai pirkumi palīdzēs justies labi. Protams, visiem ar to nepietiek un tādēļ velns labu sajūtu gūšanai tiem piedāvā arī reliģiju. Dievs taču vēlas, lai jūs būtu laimīgi, justos labi, lai jums būtu iespējami mazāk rūpju un iespējami biežāk - pacilāts noskaņojums! Lai to sasniegtu jums jāmācās sajust Dieva klātbūtnes dāvāto sajūsmu un labpatiku. Tas ir brīnišķīgs produkts, ko piedāvā gan šķietami kristīgas, gan nekristīgas reliģijas. Turklāt tiek sacīts - nevajag pārspīlēt! Jums pietiks ar vienu svētdienas stundu nedēļā, lai atliktu pietiekami daudz laika arī pirkšanai, pārdošanai un dažādām izklaidēm, kas ļaus mums justies vēl labāk. Tā ir ātrās ēdināšanas reliģija, kas patiesībā cilvēkam neko daudz nenozīmē, bet tiek pirkta atkal un atkal, katru nedēļu dodoties uz baznīcu, lai uzlabotu savas sajūtas. Un, kad tās patiesi uzlabojas, no sirds tiek ticēts, ka ir piedzīvota patiesa Dieva klātbūtne. – Cik jauka, gaiša noskaņa bija baznīcā! Cik mācītājs skaisti runāja! Un ērģeles skanēja tik vareni! Sveces smaržoja un es jutos tik labi.

Bet vai tad emocijas ir sliktas un tās nav paša Dieva radītas? Protams, emocijas pašas par sevi nav sliktas, bet Dievs tās neradīja, lai mūs uzrunātu caur tām. Priekš tam viņš ir devis savu vārdu – Bībelē, kas baznīcā tiek lasīts, sludināts un izdalīts sakramentos. Otra problēma ir tā, ka cilvēka emocijas ir pārejošas. Emocijas patiesi var darīt ar jums brīnumainas lietas, likt justies laimīgiem un pat mainīt savu dzīvi, tomēr tās nenovēršami mainās, pāriet un zūd. Izjūtas beidzas, iegūtā pieredze sāk izbalēt, un jūs atkal nejūtaties sevišķi labi. Ko darīt? Te velnam, protams, padoma netrūkst – lipīgākas dziesmas, skaļākas ērģeles, vairāk vīraka, vairāk sveču, greznākus tērpus un ceremonijas, satraucošāku, mistiskāku noskaņu, meditējiet ilgāk, elpojiet dziļāk utt. Tomēr beigu beigās pienāk brīdis, kad jūs esat izsmelts un vairs nejūtat neko. Svētki ir beigušies un neglābjami seko depresija. Bet, ja jūs domājat, ka velna meli te beigsies, jūs maldāties. Tagad viņš nāk ar citu stāstu: viss iepriekšējais bija tikai sagatavošanās, lai paceltu tevi nākamajā līmenī. Tagad viss būs pa īstam, un šoreiz tu patiešām iemācīsies piedzīvot Dievu savā sirdī, un tas būs ilgstoši. Tu jūties slikti, tu jūties patiešām slikti; tagad seko savai sirdij; veic nākošo, izšķirošo soli un tu jutīsies labāk, tu nokļūsi labākā vietā, seko manam padomam un lec, jo tev ir jājūtas labi. Un cilvēki lec un vakara ziņās mēs lasām – viņa palēca zem vilciena; viņš pakārās; viņi kopā iedzēra indi utt. Tiesa tas nenotiek ar visiem, dažiem paveicas un pēc sajūtu vētrām pilnas dzīves tie beigu beigās nonāk veco ļaužu pansionātā, kur dzerot piecpadsmit tabletes dienā, gaida ka kāds varbūt tos apciemos, bet tad pēkšņi kā salauztas dzīves vēstneši nāk šaubas un pēkšņs izmisums. Ja tas notiek ātrāk, šādi cilvēki meklē jaunu reliģiju, kas tiem sola ātru, īstu un augstu Dieva pieredzi un pārdzīvojumu. Tā arī tiek apsolīta, tikai jāapjož krūtis ar spridzekļiem un jāiesoļo kādā labi apmeklētā publiskā vietā. Tādēļ misticisms ir bīstams ne tikai pašiem mistiķiem, bet arī citiem. Ja cilvēks reiz ir noticējis meliem, ka Dievs atrodams sirdī, un par to liecina viņa izjūtas un pārdzīvojumi, tad tāds cilvēks ir spējīgs pamēģināt jebko. Kad cilvēks ir izbridis cauri misticisma purvam, ko viņš ir atradis? Pats sevi, iedomātu garīgumu, iedomātu Jēzu, tikai un vienīgi sevi pašu, sevi, kas ir palicis viens pats ar sevi un savu izmisumu. Tāds ir ieguvums no ātrās ēdināšanas reliģijas, ar kuru ir pilna mūsdienu pasaule. Tā iztukšo cilvēku un beigu beigās pamet to vienu.

Pavisam citāds ir patiesi kristīgs garīgums. Tas māca, ka grēcinieks ir apžēlots un vienots ar Dievu Jēzū Kristū. Jēzus uzņēmās uz sevi visu pasaules grēku un mūsu grēkus, sāpes un bēdas, kas rodas no atšķirtības no Dieva, viņš ir kopā ar mums. Arī mūsu lētticīgās cerības uz viltus reliģiju solījumiem, viņš uznesa pie krusta. Atdodot savu garu Dievam, viņa sirds tika caurdurta, līdz asinis un ūdens tecēja no viņa sāniem, līstot uz mūsu izkaltušās un izslāpušās zemes. Viņš nepalika kapā, bet augšāmcēlās, nesdams mums visiem piedošanu un mieru ar Dievu. Mēs patiesi varam saņemt viņa nopelnus un piedzīvot Dieva klātbūtni viņa vārdā un Noslēpumos. Viss pārējais, kas sola Dievu dot citādi ir velns. Mums nevajag nevienu citu, kā tikai un vienīgi Kristu - Evaņģēlija vārdā, Kristībā, Absolūcijā, Vakarēdienā un brālīgā mierinājumā, ko sniedzam viens otram. Jūs neatradīsiet Dievu savās emocijās, pārdzīvojumos un labsajūtā. Lai gan Jēzus jums dos mieru ar Dievu, jūsu dzīve šajā pasaulē, kurā valda velns un grēks, būs dzīve zem krusta. Jūs nevarat justies labi, ja visapkārt ir netaisnība, bēdas, sāpes un ciešanas. Jūs nevarat labsajūtā baudīt delikateses, ja zināt, ka šajā pašā brīdī pasaulē mirst bērni no bada. Jūs to nevarat, ja vien jūsos ir vēl kaut kripatiņa patiesas cilvēcības. Jūsu dzīvei ir jālīdzinās Jēzus dzīvei, un tas nozīmē, ka arī bēdas un ciešanas nebūs jums svešas. Bet savā lielajā žēlastībā Dievs vārdā un noslēpumos dos jums spēku nest jūsu krustu līdz galam. Tas nebūs viegli, bet tas nekad jūs nenovedīs līdz izmisumam, jo jaunās pasaules un mūžīgās dzīves prieks būs vienmēr ar jums. Jūtas ir labas un tās ir Dieva dāvana, bet cilvēka jūtas un emocijas nav Dievs. Dievu jums ir jāmeklē nevis sevī pašā, tajā ko jūtat, bet gan Jēzū Kristū, tikai un vienīgi viņā, kurš ir mūsu miers, taisnība, dzīves svētums un gudrība. Līdz piepildīsies viņa lielie apsolījumi un jūs skatīsiet viņu vaigu vaigā un dzīvosiet mūžīgi kopā ar viņu jaunā, brīnišķīgā pasaulē. Salīdzinot ar šo prieku, šā laika bēdas un grūtības ir nesalīdzināmi niecīgas. Āmen.