26. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku. Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis? Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši. Tad Viņš arī sacīs tiem, kas pa kreiso roku: eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Jo Es biju izsalcis un jūs neesat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs neesat Mani dzirdinājuši. Es biju svešinieks un jūs neesat Mani uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs neesat Mani apģērbuši; Es biju slims un cietumā un jūs neesat Mani apmeklējuši. Tad tie arīdzan Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai pliku, vai slimu, vai cietumā un neesam Tev kalpojuši? Tad Viņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši. Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā.” (Mt. 25:31-46)

Cilvēka dzīvi šajā pasaulē raksturo ticība un cerība. Reti kurš jūtas drošs un apmierināts ar tagadni, un gandrīz visi ar ilgām raugās nākotnē. Cilvēks pavisam vienkārši nespēj dzīvot bez ticības un cerības, kaut arī tās bieži nepiepildās. Īsi sakot, cilvēka dzīves pamatā ir doma, ka nākotne būs labāka nekā tagadne. Tomēr nopietnāki domātāji ir ievērojuši, ka šīs ilgas un cerības, ticība progresam un laimīgai nākotnei nav īsti pamatotas. Dzīve liecina tieši par pretējo - finanšu resursi nav bezgalīgi, vēl vairāk tas tā ir attiecībā uz dabas resursiem, cilvēce noveco, daba tiek piesārņota, cilvēki slimo ar grūti ārstējamām kaitēm, un tad vēl piedzīvojam dabas katastrofas, karus un dažādas citādas nelaimes. Tādēļ lielākajai daļai no cerētā nekad nebūs lemts piepildīties. Tomēr cilvēki cer, gaida, ilgojas, tic, jo tas pieder pie viņu dzīves šajā pasaulē, kurā bez cerībām uz labāku nākotni būtu ļoti grūti vai pat neiespējami dzīvot. Diemžēl, tā kā cerības neīstenojas, cilvēki piedzīvo vilšanos, un dažreiz tā ir ļoti smaga. Piemēram, neņemot vērā grēkā krišanas sekas, cilvēki tic, ka būs iespējams harmoniski sadzīvot ar dabas pasauli, tā nebūs mums vairs naidīga. Tomēr realitāte liek vilties. Eshatoloģiskā Bībeles aina, kur mazs zēns spēlēsies ar čūsku un lauva ganīsies kopā ar aitām, diemžēl neattiecas uz šo pašreizējo kritušo pasauli. Un pat pie vislabākajiem centieniem un lielākajām pūlēm, sekas ir neparedzams. Tādēļ jau pasaulē ir tik daudz katastrofu un nelaimes gadījumu – pat visdrošākajās atomelektrostacijās notiek avārijas, cilvēki slīkst, pat būdami izcili peldētāji, labi finansisti pazaudē visus savus līdzekļus, zāles, kas dziedina vienu slimību rada postošas blakusparādības, mājdzīvnieki pēkšņi uzbrūk saviem saimniekiem utt. Iemesli šīm parādībām ir dažādi, bet gandrīz vienmēr izrādās, ka cilvēki nespēj adekvāti novērtēt grēkā krišanas sekas un riskus, kas tādējādi rodas. Mūsu spēkos vienkārši nav kontrolēt procesus, kas iesākās pēc cilvēces krišanas.

Arī kristieši, tāpat kā citi cilvēki tic, ilgojas un cer. Tomēr kristieša cerības nesaistās ar šo pasauli. Kristietis nav utopisks fanātiķis, kas cer uz šīs pasaules progresu, jo viņš zina, ka šī pasaule un tās kārtība ir lemta pagrimumam un bojāejai. Kristietis zina, ka nav iespējams aprēķināt visus riskus un nelaime nekad nenāk tad, kad to gaida. Tādēļ viņš vienmēr ir modrs un piesardzīgs. Pēkšņi un negaidīti, kā zaglis, nāks arī Tā Kunga tiesas diena, „tanī debesis ar lielu troksni zudīs, un pasaules pamati degdami izjuks un zeme un viss, kas uz tās radīts.” Pēc kā tad ilgojas un uz ko cer kristietis? Apustulis Pēteris, runādams mūsu visu vārdā, kristieša cerību apraksta šādi: „Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.” Kristieši netic šīs pasaules progresam, netic, ka pasaule būtu pārveidojama nedz pakāpenisku uzlabojumu, nedz vēl jo mazāk, revolucionāru pārmaiņu ceļā. Kristieši cer, ka Dieva apsolījums piepildīsies un pēc šīs zemes bēdām Dievs tiem dos jaunu dzīvi un jaunu pasauli. Bet vai tas nav fanātisms? Kur mums ir garantija, ka tas patiešām tā notiks?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums vispirms ir jāizprot atšķirīgos pamatus, kuros balstās pasaules cilvēka un kristieša cerība.

Kur balstās cilvēku ticība šīs pasaules progresam? Kur balstās cerība, ka rītdiena būs labāka par šodienu? Parasti tas ir pieņēmums, kas saistīts ar zinātniski tehnisko progresu. Mēs iemācamies ražot arvien sarežģītākas iekārtas, radīt jaunas tehnoloģijas, izgudrot jaunas zāles, un tas rada ilūziju, ka pasaulē vērojams progress jeb attīstība, kas dāvās visiem vairāk vai mazāk laimīgu nākotni. Vēl joprojām dažviet naivi tiek uzskatīts, ka ticība progresam ir zinātniska atziņa, kas radusies zinātnisku novērojumu rezultātā, ka šī atziņa ir pareiza, ka tā ir viens no zinātnes postulātiem, bez kuriem nav iespējama mūsdienu zinātne. Bet vai tas patiešām tā ir? Šo jautājumu uzdot liek ne tikai kristīga pārliecība, bet arī vēstures un mūsdienu novērojumi, kā arī viens no zinātniskās metodoloģijas principiem, kas prasa visas teorijas izvērtēt un pārbaudīt kritiski. Tātad no kurienes ir radusies ticība progresam? Progresa ideja nebūt nav jauna zinātnes atziņa, bet tā ir patapināta no kristiešu cerībām uz jaunu pasauli, bet piemērota un attiecināta uz šo pasauli. Tā ir sociāla ideja, kas ignorē grēku un uzskata, ka cilvēks pēc savas dabas ir labs, viņu vajag tikai pienācīgi izglītot. 18. un 19. gs. tā saucamajā Apgaismības laikā, kuru raksturo naiva ticība cilvēka prātam un viņa spējām, radās pārliecība ne tikai par progresa iespējamību, bet arī par tā nenovēršamību. Tomēr 20. gs. ar saviem kariem, visa veida revolūcijām, krīzēm, terorismu un morālo pagrimumu, ir stipri iedragājis ticību progresam. 20. gs. beigās jau dzirdam tādus skeptiskus izteikumus, kā: „Zinātne, kuras attīstībai Eiropa iztērēja daudzus gadsimtus, nespēja norobežot cilvēku no kolektīvā neprāta.” Vai arī: „Tas, ko mēs saucam par progresu, ir vienu nepatikšanu aizstāšana ar citām.” Tā mēs atkal, gribot negribot, esam nonākuši pie reālistiskāka skatījuma uz dzīvi, kas tautas valodā runājot – nav rožu lauks. Tādēļ mūsdienu cilvēki ir atmetuši gan tā saucamo zinātnisko pasaules uzskatu, gan progresa ideju, kā neizdevušos mītu un neveiksmīgu pārspīlējumu. Tomēr bez kristīgas cerības cilvēki kļūst dziļi pesimistiski, vairojas psihiskas saslimšanas, agresija un nodošanās uzdzīvei.

Atšķirībā no zinātniskajām un sociālajām utopijām kristietība savas ilgas un cerības nesaista ar dabas spēkiem, piedēvējot tiem noslēpumainas spējas virzīt progresu, kas ved uz nevienam nezināmu mērķi, bet tiek voluntāri pasludināts par labu. Savas cerības un ilgas pēc jaunas pasaules, kur taisnība mājos, kristieši saista ar Dieva apsolījumiem. Atšķirībā no šīs nedrošās pasaules, Dieva apsolījumi ir droši un uzticami un tie nekad nepievils. Debess un zeme zudīs! Uz tām ir nepamatoti likt savu cerību. Bet Dieva vārdi nezudīs nekad. Tie paliek mūžīgi. Ar tiem ir radīta pirmā pasaule, un ar tiem tiek radīta arī jaunā, nezūdošā pasaule. Kad mūsdienās mēs redzam visapkārt grūstam pamatus – zinātnes, kultūras, morāles, ekonomikas un citās jomās, mēs varam kārtējo reizi pārliecināties, ka nams, kas celts uz smiltīm, nevar ilgstoši pastāvēt. Namu ir jāceļ uz klints pamata, proti, Kristus un viņa apsolījumiem. Tā nu gaidīsim Kristus apsolījumu piepildīšanos ar mieru sirdī, neaptraipīti un nevainojami, kā mūs mudina apustulis Pēteris.

Īsi apkopojot atbildi uz iepriekš uzdoto jautājumu, jāsaka, ka ticība progresam ir fanātiska ticība, kam trūkst reāla pamata, tā ir mītiska ticība. Tādēļ arī visi tie, kas solījuši jaunu pasauli zinātnes vai sociālā taisnīguma vārdā nekad to nav sasnieguši, vien izlējuši nevainīgu asiņu jūru. Savukārt kristiešu ticība jaunai, taisnīgai pasaulei nav izdomāta, bet Dieva apsolīta. Tādēļ tā pavisam noteikti piepildīsies.

Bet vai šāda attieksme tomēr nav pasīva bēgšana no dzīves realitātes, izvairīšanās no laicīgu problēmu risināšanas viņpasaules vārdā?

Apgaismības laikā radās doma, ka Dievs gan ir vajadzīgs, bet par to nav daudz jādomā un jāstrīdas, bet jācenšas uzlabot dzīvi šeit pat uz zemes. Šī ideja iekaro arvien lielāku popularitāti arī baznīcās, kur dominē sociālie jautājumi un cilvēka prāta pieņēmumi. Mēs esam aizmirsuši rūgto vēstures mācību. Sekojot Apgaismības laika domātāju idejām, beigu beigās tika pļauta briesmīga raža – revolūcijas, pasaules kari un morāls pagrimums – tieši pretējais tam, pēc kā cilvēki tiecās un ilgojās. Mēs esam to aizmirsuši un mūsdienās kāpjam atkal uz tā paša grābekļa, naivi cerot, ka šoreiz būs citādi.

Kad kristieši sāk aizstāt atklāsmi ar prātu, tie kļūst par ļautiņiem, kam vienkārši nav pieticis laika kļūt par ateistiem. Tas ir, par savas reliģijas galveno jēgu tie uzskata augstu morālisku dzīvi un sociālās rūpes. Jo morāliskāki tie kļūst un jo lielāka kļūst sociālā labklājība, jo labāk tie šķietami var iztikt bez Dieva! Tomēr beigu beigās mēģinājumi ticību aizstāt ar prātu un dzīvo Dievu ar Dieva ideju, noved pie pilnīgi pretējiem rezultātiem, nekā tiek cerēts. Nebija ilgi jāgaida līdz franču apgaismotāji, kas cīnījās par brīvību, morāli un iecietību, bija spiesti plūkt revolūcijas asiņainos augļus. Tā saucamais, apgaismotais prāts solīja brīvību un labklājību zemes virsū, bet deva Hitleru un Staļinu, holokaustu un Gulagu, visbaismīgāko apspiestību un postu, kādu vien iespējams iedomāties. Hitlera laika Vācija bija iespējams tolaik pati izglītotākā nācija pasaulē. Tajā netrūka izcilu zinātnieku, mākslas un kultūras darbinieku, filozofu, bet tas nepasargāja no nacistu zvērībām.

Saprast dzīvi pareizi ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs nekristu velna valgos un pirmā lieta, kas mums jāsaprot ir grēkā krišana un tās sekas. Atkrītot no Dieva, cilvēks par savas dzīves mērķi izvēlējās šo pasauli. Velna apstulbinātais prāts cerēja, ka cilvēkam pašam izdosies izvērtēt, kas labs un ļauns, derīgs un nederīgs, kā pareizi dzīvot, kā atrast cilvēka dzīvei jēgu un piepildījumu. Visai cilvēka dzīvei bija jātiek virzītai pretī šim mērķim. Cilvēces vēsture mums rāda šos izmisīgos un parasti varmācīgos centienus pretī labākai nākotnei, labklājībai un jēgpilnai dzīvei. Visos šajos centienos mērķis nav vis Dievs, bet pats cilvēks un šī pasaule. Šo pasaulīgo orientāciju, orientāciju pašam uz sevi nosaka iedzimtais grēks cilvēkā. Lai kā arī mēs censtos, lai cik nesavtīgi mēģinātu dzīvotu, mēs nevaram šo virzību mainīt. Apustulis Pāvils norāda uz paradoksālo patiesību - pat tad, ja mēs visu savu mantu izdalītu nabagiem, pat tad, ja ļautu sevi sadedzināt, pat tad mēs kalpotu paši sev nevis Dievam. Cilvēkam ir jākļūst citādam, viņam ir jāpiedzimst no augšienes, lai viņa dzīve un darbi būtu atkal virzīti uz Dievu. To mēs saucam par atgriešanos, un tas nozīmē katru dienu no jauna mirt sava miesas prāta un pasaules centieniem. Raksti un mūsu katehisms to precīzi raksturo kā miršanu. Un tā patiesi arī ir miršana, savas miesas un miesas prāta krustā sišana, ar visu pēc kā miesas prāts tiecas. Mums nav labāka vārda kā aprakstīt to briesmīgo konfliktu mūsu sirdīs un prātos kā miršana šai pasaulei, miršana pašam priekš sevis, nedzīvošana priekš sevis, bet dzīve, kuras mērķis ir Dievs. Tas ir tas, ko Dievs domāja sacīdams cilvēkam – ja tu pamēģināsi šo ceļu, tev nāksies mirt. Tu izvēlēsies par savu mērķi pats sevi un pasauli, tad atskārtīsi, ka tas ir posts, nāve un iznīcība, bet lai tiktu atpakaļ pie manis, tev nāksies mirt ikdienas tam, ko esi izvēlējies par savas dzīves ceļu. Tev nāksies to rūgti nožēlot. Tev būs jānoliedz pašam sava daba, paši augstākie un labākie centieni, lai tiktu atpakaļ pie manis – vienīgā patiesā un jēgpilnā dzīves mērķa, kam tu esi radīts. Tādēļ arī kristietība daudziem šķiet tik pretdabiska un pat briesmīga. Dzirdot to, cilvēki kļūst nikni un agresīvi. Tomēr ticība ir nevis sociāla revolūcija, bet sirds revolūcija, kas maina visu cilvēka dzīves virzienu. Ja mēs saprotam to, ja mēs saprotam evaņģēliju, tad mēs saprotam arī to, kas ir briesmīgākais kristīgās ticības pretinieks – antikrists. Antikrista darbs ir novērst cilvēku no Dieva, izmantojot par savu ieroci baznīcu! Antikrists mudina cilvēku nākt baznīcā, nevis lai viņa dzīve tiktu virzīta uz Dievu, bet gan, lai cilvēkam nebūtu jābauda savas samaitātības augļi un labāk klātos šajā pasaulē. Citiem vārdiem – lai varētu grēkot, bet par to nenāktos ciest sodu. Reiz ievirzījis cilvēku šajās sliedēs, antikrists apsola ar baznīcas palīdzību dot cilvēkam to, ko viņš pats nevar sasniegt - labklājību, veselību, mieru un laimi šajā pasaulē. Tas ir briesmīgākais, kas ar cilvēku un baznīcu var notikt, jo antikrista valdīšana pavērš baznīcu pretējā virzienā no Dieva atpakaļ uz cilvēku un pasauli, padarot Dievu nevis par mērķi, bet līdzekli cilvēka mērķu sasniegšanai.

Bet kā tad īsti paliek ar kristiešu attieksmi pret šīs pasaules dzīvi un tās problēmām?

Atbilde uz šo jautājumu rodama šīs dienas evaņģēlijā. Tajā īsi, skaidri un vienkārši Jēzus apraksta savu otro atnākšanu, lai tiesātu šo pasauli. Līdzīgi kā gans šķir avis no āžiem, tiesas dienā Kristus atšķirs taisnos no netaisnajiem. Tālāk viņš sniedz šīs tiesas aprakstu. Dieva svētītie jeb ticīgie tiek aicināti debesu valstībā, jo tie paēdinājuši Kristu, kad viņš bijis izsalcis, padzirdījuši, kad viņš bijis izslāpis, uzņēmuši savās mājās, kad viņš bijis svešumā, apģērbuši, kad viņam trūcis apģērba, apmeklējuši, kad viņš bijis slims vai atradies cietumā. Paši ticīgie to pat neapzinās un ar izbrīnu jautā Jēzum: “Kad mēs tev esam darījuši visus šos labos darbus?” - „Ko jūs esat darījuši vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat darījuši man.”, skan Jēzus atbilde. Kristus šeit runā par ticību, kas motivējusi, bijusi pamatā ticīgo darbiem. Labos darbus viņi nav darījuši sevis dēļ - ne tādēļ, lai ar tiem ko iegūtu vai lai varētu lepoties ar tiem Dieva vai cilvēku priekšā. Viņi nedarīja šos darbus pasaules dēļ, progresa vārdā un arī ne sevis dēļ, bet klusi un nemanāmi viņi darīja labos darbus Kristus dēļ, Dievam par godu. Pats Dievs un viņa mīlestība Kristū motivēja visus šos darbus. Un pēdējās tiesas dienā Kristus atzīst, ka šie darbi ir mūžības vērti, jo ticībā, darīti viņam pašam, kaut arī tie ir bijuši paši niecīgākie, paši mazākie darbi, ko pasaulē neviens nav pat ievērojis. Arī pats kristietis pat nepamana, ka viņš tos dara. Tie viņam ir tas pats, kas elpot, gulēt un ēst. Visu, ko viņš dara, viņš dara tam Kungam, jo dzīvojot vai mirstot viņš pieder tam Kungam un nedzīvo vairs pats sev, bet Dievam, viņa mērķis ir Dievs un mūžīga dzīve kopā ar Dievu.

Neticīgs cilvēks neko tādu nespēj. Pat tad, kad viņš iedomājas kalpojam Dievam, viņš patiesībā kalpo tikai pats sev. Viņa dievs ir vēders, viņš kalpo savam godam, savai lepnībai, savam pašlabumam, savām iekārēm. Šādi ir neticīgo āžu darbi. Tie smird no savtīguma. Tie ir ļaudis, kas aizvien noraida Jēzū Kristū sniegto Dieva žēlastību un tāpēc nekad nespēj darīt patiesi labus darbus, un tādēļ arī kļūst nolādēti. Viņi ir lepni, augstprātīgi, iedomīgi un paštaisni, un visi viņu labie darbi beigu beigās pavēršas pret viņiem pašiem. Kristus saka, ka pretēji svētītajiem, kas būs Dieva godībā, viņam pie labās rokas, šie cilvēki būs pa kreisi, tas nozīmē - negodā. Pretēji svētītajiem, kas saņem debesu valstības mantojumu, viņi saņems elles sodu, kas tika sataisīts velnam un viņa eņģeļiem. Elle nav kāda izdomāta, mītiska vieta, bet tā ir mūžīga, nebeidzama ciešanu un moku realitāte, pilnīga nošķiršana no Dieva. Sākotnēji elle nebija domāta cilvēkiem. Tā tika rādīta velnam un viņa eņģeļiem, tomēr diemžēl tur nokļūs arī cilvēki, un nokļūs tur paši pēc savas izvēles, turklāt daudz un smagi pūlēdamies un bieži vien paveikdami pat grandiozus darbus. Tie būs cilvēki, kas Kristus vietā būs godājuši sevi, pasauli un tādējādi velnu un paklausījuši viņam. Kopā ar savu tumsas kungu tie ieies mūžīgā sodībā. Tādējādi visi rēķini tiks nokārtoti, un taisnība triumfēs. Nolādētie saņems pēc saviem neticības darbiem, bet svētītie pēc savas ticības darbiem. Paradoksāli, bet neticīgo darbi būs daudz un lieli, bet ticīgo darbi - salīdzinoši neievērojami, un elle būs pilna ar tiem, kurus mēs šajā dzīvē saucam par labiem cilvēkiem, diemžēl. Tā Mūžīgais Gans nošķirs ticīgās avis no neticīgajiem āžiem.

Jēzus stāsts precīzi apraksta ticīgo darbus un motivāciju. Kristieša labie darbi arvien ir ticības motivēti. Šajos darbos kristietis aizliedz un upurē sevi. Viņš dara to, kas ir pret un pāri prātam. Prāts nekad nevienu nemudinās atdot savu mēteli otram, riskējot, ka pats varētu nosalt. Drīzāk prāts mudinās atņemt mēteli citam, lai varētu izdzīvot pats. Pat tad, kad prāta mudināts, cilvēks dara ko labu, viņš dara to negribīgi un piespiesti – bailēs no soda vai cerībā uz atlīdzību. Turpretī ticība savus darbus dara nepiespiesti un nesavtīgi. Tā tic un dara, jo ticība nekad nav pasīva viņpasaules cerība, bet tā ir droša un aktīva visur, arī šajā pasaulē. Ticība zina, ka savu tiesu tā vienmēr saņems no Dieva, vienalga šajā vai nākošajā pasaulē. Tādēļ ticība nevis cenšas atņemt kreklu tam, kam divi, lai dotu tam, kam nav, bet tā novelk pati savu kreklu un dāvā to savam tuvākajam, darot to labprātīgi un ar prieku. Ticība ir nevis sociāla, bet sirds revolūcija. Sociāla revolūcija rada nemieru un asinsizliešanu, ticība rada svētību un mieru. Tā novelk pēdējo kreklu, lai dotu to brālim, tā iemet ziedojuma traukā pēdējo grasi, tā ir droša un brīva no bailēm, šaubām un savtīguma, jo zina, ka debesu Tēvs par to gādā un rūpējas. Tādēļ ticība ir darbīga, dzīva un varena. Tā māca mums dzīvot nevis priekš sevis, bet dzīvot Dievam un šādu dzīvi sauc par mīlestību. Kā dāvanu tā saņem pretī nevis šo pasauli vai tās labumus, bet to, kas visu to radījis, pašu Dievu. Dzīves noslēpums jeb sakraments ir tāds, ka visu, ko Dievs radījis, visu, kas mēs esam un kas mums ir, mēs pienesam kā pateicības upuri Dievam, pretī saņemot viņu pašu. Kas ir sapratis to, tas ir pareizi sapratis Svēto Vakarēdienu, kas šeit uz zemes jau ievada mūs debesu dzīves realitātēs. Āmen.