20. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un Jēzus sāka atkal uz tiem runāt līdzībās un sacīja: “Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt. Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakait aicinātiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās. Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva. Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat. Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem. Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? – Bet tas palika kā mēms. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” (Mt. 22: 1-14)

Satriecošais Jēzus līdzībā, par kuru mums jārunā šodien, nav Dieva žēlsirdības bagātība, bet tas, ka šāda pilnīgi nepelnīta Dieva laipnība tiek noraidīta. Patiesībā tas ir kaut kas ar prātu neaptverams! Dievs ir sagatavojis cilvēkiem glābšanu, kuru Jēzus pielīdzina brīnišķīgam kāzu mielsatam, bet cilvēki to atstāj bez ievērības, pievēršoties savām darīšanām, īpašumiem un darbiem. Es esmu mēģinājis to saprast un pārdomāt, bet man jāatzīst, ka tas nav ar prātu saprotams. Tomēr dzīve liecina, ka tieši tā notiek. Vēl pavisam nesen, pirms gadiem 25, bija laiks, kad veikali bija tukši, bet baznīcas pilnas. Turpretī tagad viss ir tieši otrādi – veikali ir pilni, bet baznīcas tukšas. Līdzīgi Ēsavam cilvēki steidzas apmainīt savas garīgās bagātības pret lēcu virumu – fizisku apmierinātību. Atliek tikai brīnīties – kur palicis izsalkums pēc Dieva valstības un viņa taisnības? Vai lielie jautājumi par Dievu, par patiesību, par pašu dzīvi, par dzīvību un nāvi, par mūžības cerībām un to piepildījumu nav vairs būtiski? Šķiet, ka, nē, un tas redzams pat cilvēku sejās.

Cilvēki tagad smaida vairāk nekā agrāk, bet parasti tas ir nekas vairāk kā iemācīts dežūrsmaids. Šādā smaidā nav dzīvības, nav tā labvēlīgā un priekpilnā starojuma, kas var nākt tikai no tuvības ar pašu Dzīvības Kungu. Arī runas tagad ir gandrīz tikai par ekonomiku un politiku. Nav šaubu, ka tā ir mūsdienu cilvēka reliģija. Protams, ja tas garantēs labu karjeru un veiksmi darījumos, var arī aiziet uz baznīcu, jo beigu beigās kaut kā jau jātiek pie dvēseles miera, nevar jau visu laiku pats sevi attaisnot. Un ja nu Dievs patiešām ir, tad būtu prātīgi, ja viņš būtu mūsu sabiedrotais - nebeidzamajā cīņā pēc vairāk maizes un labākas vietas zem saules. Bet, protams, ja baznīca tam traucē, tad ikviens zina, ka maize ir svarīgāka par Dieva vārdu. Atziņa, ka pasaule, mēs visi varētu pastāvēt priekš Dieva, bet nevis Dievs priekš mums, ir aizliegta doma. To nedrīkst pieļaut pat klusībā, jo klusībā taču katrs pats ir sev dievs. Tomēr Dieva nasta ir arī smaga nasta. - Mēs varbūt laicīgi esam kļuvuši gudrāki, bet pavisam noteikti esam pazaudējuši bezrūpīgo Dieva bērna smaidu, sirsnīgo un draudzīgo laipnību, patiesu prieku par saviem līdzcilvēkiem. Autonomija un individuālisms ir kļuvuši par mūsu dzīves atslēgvārdiem, bet tiem līdzi nāk arī biedinoša vientulība – mūsdienu cilvēks ir svešinieks, svešs Dievam un svešs saviem līdzcilvēkiem, tērpies necaursitamās paštaisnības bruņās.



Šajā sakarībā Jēzus mums stāsta par kādu cilvēku, kurš bija ieradies uz ķēniņa rīkotajām kāzām, bet nebija ģērbies kāzu drēbēs. Varbūt viņam mugurā bija hokejista forma, varbūt viņš bija tērpies smokingā vai frakā, varbūt tas bija tautastērps, lai kā arī būtu, šis cilvēks uzskatīja, ka viņa apģērbs priekš Dieva valstības ir labs diezgan. Un kā lai nebūtu, ja šajā pasaulē viņu tā dēļ visi bija godājuši un pat apskauduši. „Draugs”, negaidīti tam vaicā Dievs, „kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm?” Jēzus saka, ka šis cilvēks ir palicis kā mēms, tas ir, viņš bija pilnīgi apstulbis, kad izrādījās, ka tās drēbes, kas tam pasaulē bija nesušas slavu un godu, šeit izrādījās nepiemērots apģērbs.



Varam būt droši, ka šis cilvēks savu apģērbu uzskatīja par pašu labāko, tādēļ Dieva jautājums padarīja to mēmu. Jēzus tālāk stāsta, ka Dievs licis eņģeļiem šo cilvēku iemest ellē, kur būs mūžīga „raudāšana un zobu trīcēšana.” Jēzus īsā piebilde – daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu – paskaidro kādēļ tad, kad veikali ir pilni, baznīcas kļūst tukšas. Savukārt tad, kad veikali kļūst tukšāki, kā tas notika nesenās finanšu krīzes laikā, baznīcas tūdaļ sāk kļūt pilnākas. Daži varbūt pēkšņi saprata, ka cilvēks patiešām nedzīvo tikai no maizes vien, ka ir citas - augstākas, patiesākas un diženākas vērtības, kas piešķir dzīvei patiesu jēgu un piepildījumu, un ļauj plati smaidīt un priecāties arī tad, kad visa bagātība ir tikai kukulis maizes. Daži savukārt cerēja, ka baznīcas apmeklējums varētu palīdzēt atkal no jauna pavērt ceļu uz pilnajiem veikaliem. Tikai retais apzinās un saprot, ka aiz tā visa slēpjas ne tikai cilvēciskas kārības, bet arī slikta teoloģija.



Kad cilvēks staigā pa veikalu, pērk dārgas, bet sev pilnīgi nevajadzīgas lietas, nez kāpēc dodas tūkstošiem kilometru tālu, lai apskatītu to, ko viņam nav nekādas vajadzības redzēt, viņš jūt attaisnojumu pats sev, savai eksistencei. Viņš jūtas nozīmīgs pats savās acīs, tāpat kā tas, kuram mugurā ir smokings, arvien jutīsies svarīgāks un nozīmīgāks par to, kuram mugurā ir vienkāršas drēbes, vai tas, kurš brauc ar lielu un dārgu auto, arvien jutīsies pārāks par to, kurš brauc ar mazu un lētu mašīnu. Savus panākumus darbā, sabiedrisko stāvokli, spēju tērēt naudu cilvēki uzskata par kaut ko svarīgu. Tas sniedz gandarījumu un attaisno, tādēļ cilvēki meklē citu atzinību un arī apstiprinājumu savai rīcībai. Es domāju tāpat, kā domā daudzi, es esmu labāks par daudziem, es varu vairāk nekā citi un ja ne vairāk, tad vismaz tikpat – un ja tā, tad es varu uzskatīt, ka mana dzīve ir kaut kādā ziņā nozīmīga, svarīga un to ir vērts dzīvot. Cilvēki ir visnotaļ pārliecināti, ka arī Dievam ir jādomā līdzīgi, un tērpušies šādās drānās, mēs būsim piemēroti tērpti arī debesu valstībai. Dievs taču ir priekš manis, bet ne jau es priekš Dieva! Tādēļ ekonomiskie jautājumi cilvēkiem šķiet tik svarīgi un lielveikala apmeklējums vai viss, kas varētu veicināt iespēju to apmeklēt, šķiet daudz svarīgāks par baznīcu, jo tas ceļ manu pašapziņu daudz vairāk nekā baznīcas apmeklējums. Protams, tāpat kā citās lietās, reti kurš tajā atzīsies, pat sev neatzīsies, pat ja spīdzinās, neatzīsies. Pat Dieva tiesas priekšā šāds cilvēks spītīgi klusēs, paliks kā mēms.

Protams, cilvēka dvēselei nav viegli to panest, tādēļ tā meklē kaut kādu garīgumu un parasti to atrod mūsu pašu pagānismā: Viena no šādām lietām ir dzenbudistu priestera projektētais „Likteņdārzs”, kur labticīgā latviešu tauta ir paredzējusi patvēruma vietu koku zaros un plaukstošajās puķēs sešsimt tūkstošiem dvēseļu. Šī dārza centrā būs nolikts upura akmens kā altāris, uz kura varēs likt sveces, puķes un ziedojumus (T. Tālbergs). Vēl viena lieta ir Dziesmusvētki. Sākotnēji tie bija kristīgi svētki, bet tagad tie ir pārtapuši par pesteļu svētkiem. Kristīgā radio vadītājs saka:

Daudzi sacīs, bet mūs neviens par to nebrīdināja! Tā ir patiesība, jo tie, kam to vajadzētu darīt, iespējams, gatavojas Ekumēniskam dievkalpojumam, kas notiks 30. jūnijā plkst. 11:00 Evaņģēliski Luteriskajā Doma baznīcā... Tas nozīmē, ka nāciju aptverošais rituāls, kas iecerēts, lai nostiprinātu latviskās kultūras jaunradīšanu kā mūsu patības pamatu - sāksies baznīcā! Par to domājot, pārņem baiļu trīsas. Vai tiešām kā svētku rota dievnamā tiks ienesta Dziesmu svētku simbolika, kas šogad ir veidota no pagāniskās kultūras dievību zīmēm? Vai tiešām zem šī karoga sapulcēsies visu konfesiju arhibīskapi, bīskapi, priesteri, mācītāji... lai ar svētību vārdiem atlaistu tautu uz septiņdienu dancošanu zem pagānu dievu simboliem?

Minot vēl vairākas citas lietas, autors secina:

Manis minētie piemēri var notikt tikai tādēļ, ka kristīgā baznīca ir pazaudējusi savu stingro mugurkaulu, un nestāv uz klints, kas ir Dieva Vārds. Gribēdama būt moderna, tā zaudējusi zemes sāls un Patiesības gaismas nesējas būtību. Kārdinājums sēdēt kopā ar visiem pie viena galda liek būt liberāliem, un līdz ar to Dieva Vārds, kā abpusēji griezīgs zobens, būs jānoliek kā eksponāts, kuru tauta varēs apskatīt muzeju un nu jau arī baznīcu naktīs.

Kristīgā baznīca nav pamanījusi, ka tajā ir sākusies apostāze. Par to savā laikā tika brīdināta Laodiķejas draudze: “Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails.” (Atkl. 3:15 - 17)



Nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails un šīs diena evaņģēlijs piebilst – arī mēms. Kādēļ tas viss tā notiek?

Patiesa Bībeles mācība mums ir psiholoģiski nepatīkama. Tā saka, ka pirmie būs pēdējie, ka nabagi ir svētīgāki nekā bagātie, ka cilvēka gudrība ir muļķība Dieva priekšā, ka grēcinieki tiek taisnoti no Dieva žēlastības un bez darbiem, ka mazs bērns ir lielāks par pāvestu un tamlīdzīgas lietas. Citiem vārdiem sakot, Dievs apgriež kājām gaisā visu, ko cilvēks pasaulē vērtē par augstu un nozīmīgu, tas neceļ mūsu pašapziņu un neremdināmo lepnību.

Kristīgajai mācībai par grēcinieka taisnošanu „tikai no ticības” ir kāda cilvēkam ļoti nepatīkama daļa, proti, mēs tiekam taisnoti no Dieva žēlastības tikai caur ticību, un tas nozīmē – arī bez mūsu pašu pieredzes. Mūsu glābšana ir noenkurota Dieva vārda apsolījumos, nevis tajā, ko varam piedzīvot savā dzīvē. Mūsu garīgo pieredzi šajā dzīvē raksturo grēka samaitātība, ko piedzīvojam gan ārpus sevis, gan paši sevī. Ārēji mēs piedzīvojam pārbaudījumus un piemeklējumus, bet Dievs ar savu bauslības āmuri darbojas arī mūsu iekšienē. Taisnošana tikai no ticības dod mums līdzdaļu pie Dieva glābjošajām dāvanām, viņa apsolītās jaunās pasaules, tā dara mūs par Dieva bērniem, bet tas viss notiek laicīgajā pasaulē un visā tajā, ko šī kritusī pasaule mums var nest. Un tieši tas, kas notiek šajā velna rotaļlaukumā ir tas, ko piedzīvojam fiziski un ar savām maņām, bet tas, ko mums nes dievbērnība paliek satverams tikai ticībā. Mēs to nevaram satvert savā pieredzē. Turpretī to gandarījumu, ko dod bagātība, laba dzīve, izklaides, sabiedriskais stāvoklis un nauda, uz darbiem orientēta reliģija vai pagāniskas izdarības, to visu mēs varam izjust ar katru sava ķermeņa šūnu, mēs varam to izbaudīt, un kaut arī tas nedod patiesu apmierinājumu un pēc šādas baudas arvien paliek tikai sājas mieles, mēs atkal un atkal mēģinām to visu no jauna. Pretēji taisnošanai ticībā tas ir kaut kas tāds, ko varam piedzīvot savā dzīves pieredzē, ko varam izbaudīt un tādēļ mums tas šķiet kaut kas īsts un reāls, tas ceļ mūsu pašapaziņu, bet taisnošana ticībā, nē. Tādēļ tad, kad mēs tiekam konfrontēti ar Dieva patiesību, mēs paliekam kā mēmi, un vai nu spītīgi paliekam pie saviem tīrumiem, šīs pasaules darīšanām un pagāniskām izdarībām, vai, līdzīgi kā citi Jēzus līdzībā minētie ļaudis, sagrābjam, apsmejam un nokaujam Dieva vārda kalpus, gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Ja kāds iebilst pret tādām tautai svētām lietām kā „Likteņdārzs” un „Dziesmusvētki”, tam nav vietas mūsu vidū! Diemžēl sekliem un virspusējiem cilvēkiem šķiet, ka tas ir patiess nacionālisms, bet patiesībā pagānisma atdzimšana latviešu vidū bija saistīta ar krievu centieniem virzīt latviešus pret vācu ietekmi, arī pret vācu mācītājiem un baznīcu. Šī apmātība turpinās joprojām un tā nozīmē arī kristīgo Dziesmusvētku pārvēršanu par pagānisku orģiju. Latviskā tautastērpā, ar Lielvārdes jostu apjozies antiņš varbūt cer, ka viņš ir piemēroti tērpies Debesu kāzu mielastam, bet viņam būs jāzaudē valoda un jāpaliek mēmam, kad viņam parādīs durvis.

Diemžēl baznīcas klusē, jo tās instinktīvi jūt, ka Dievs, kurš mirst pie krusta un mūsu taisnošana ar viņa augšāmcelšanos, bez mūsu darbiem ir pati skandalozākā lieta, kādu vien cilvēks ir dzirdējis. Ar šādu vēsti neviens nevar kļūt populārs, tādēļ tiek svētīts pagānisms, nesaprotot vai negribot saprast, ka šādi Dziesmusvētki ir bēru dziesma tautai, dziesma, kuru braši skandējot likteņdārzā gulda to, kas vēl palicis pāri no mūsu nabaga tautas.

Mūsu dzīve kritušajā pasaulē ir sarežģīta, bet to ir jācenšas saprast. Šajā pasaulē mēs atrodamies nemitīgas spriedzes stāvoklī. Tā ir spriedze starp to, ko fiziski un mentāli piedzīvojam pasaulē, ar tās nestajām ciešanām un pārbaudījumiem, un tām glābjošajām dāvanām, ko piedzīvojam ticībā. Mūsu stāvoklis nav kaut kas solīds un nekustīgs, bet mēs nemitīgi tiekam svaidīti šurpu turpu starp to, ko piedzīvojam pasaulē un to, ko saņemam baznīcā. Mēs atrodamies nepārtrauktas cīņas stāvoklī. Tādēļ vienmēr ir svarīgi atcerēties, ka laicīgi panākumi un laicīgas bēdas nedz atceļ, nedz apstiprina Dieva žēlastību. Ja tev ir daudz naudas, laba dzīve un tu esi visu cienīts, tas nenozīmē, ka tev ir Dievs. Savukārt, ja tu esi slims, nabags un visu nicināts tas nenozīmē, ka esi bez Dieva. Kad mēs pieaugam ticībā, spriedze starp to, ko pieredzam pasaulē un ko saņemam ticībā, parasti kļūst arvien lielāka, un tā nebeigsies ātrāk, pirms nebūs atnākusi lielā Dieva godības diena, pirms mēs nesēdēsim pie Dieva galda viņa valstībā. Daži tad paliks mēmi no brīnumiem, jo viss tas, ko viņi līdz šim savā dzīves pieredzē bija uzskatījuši par svētību, bez kuras nav iespējams iztikt, būs zudis, turpretī tas, kam līdz tam varēja tikai ticēt, būs pēkšņi kļuvis par realitāti arī mūsu cilvēka miesai un prātam. Un tas liks kļūt mēmam. Daudzi tad gribēs nokļūt Kristus baznīcā un nevienu vairs neinteresēs veikali un pagāniskas izdarības, bet piemērota apģērba nebūs. Mēs nevaram visu šo dzīvi mainīt savu pirmdzimtību pret šīs pasaules lēcu virumu, lai tad pēdējā brīdī to atgūtu atpakaļ. Vēstule ebrejiem mūs informē par Ēsava likteni: „Vēlāk, kad viņš gribēja iemantot svētību, viņš tika atmests, un, kaut ar asarām acīs viņš to meklēja, tomēr vairs nevarēja mainīt sava tēva prātu.” (12: 17) Tādēļ mums jāmācās ik dienas dzīvot no taisnošanas ticībā bez darbiem, tas ir, pilnīgi bez jebkādas pieredzes šajā dzīvē, paļaujoties tikai uz to, ko dzirdam sprediķī, saņemam Kristībā, Grēku atlaišanā un Vakarēdienā. Mums jātic tam, ka nākamā godība, ko pašreiz skatām tikai ticības acīm pastāv un ir daudz reālāka un paliekošāka, par visu, ko redzam šajā pasaulē. Tā mēs būsim gatavi, piemēroti tērpti tai lielajai dienai, kad Debesu Līgavainis Kristus ieradīsies pēc savas Līgavas baznīcas, lai vestu to uz jaunajām, savām debesu mājām. Lai Dievs savā lielajā žēlsirdībā dod, ka tajā dienā mēs nekļūstam mēmi, bet ar prieku un pateicību viņu slavējam un cildinām, redzot, ka pasaule un viņas kārības ir pazudušas nebūtībā, bet piepildījies viss, uz ko esam cerējuši un kam ticējuši. Āmen.