16. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem



Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: “Neraudi!” Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, – un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.” Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdeju un pa visu apkārtni. (Lk. 7: 11-17)

Šīs dienas evaņģēlija stāsts nav viegli saprotams, bet tas ir ārkārtīgi nozīmīgs, jo sniedz atbildes uz cilvēka dzīves lielajiem jautājumiem par ciešanām un nāvi. Vispirms, balstoties aculiecinieku atmiņās, Lūka stāsta par kāda, uz miršanu slima romiešu virsnieka kalpa dziedināšanu. Pēc tam viņš atstāsta notikumu pie Naines – atraitnes dēla uzmodināšanu no nāves. Tālāk Lūka raksta, ka ziņas par Jēzus brīnumdarbiem izplatījušās pa visu Jūdeju un tālāku apkārtni. Un tūdaļ Lūka piebilst: „Un Jānim to visu pavēstīja viņa mācekļi.” Šis fakts ir būtiski svarīgs šīs dienas teksta pareizai sapratnei.

No stāstījuma konteksta varam noprast, ka šis notikums nav nejaušs, bet Jēzus, savu mācekļu pavadīts, apzināti devies uz Nainies pilsētu. Viņš zināja, ka dievbijīgais pravietis Jānis atrodas Hēroda cietumā, kur to gaida nāves sods. Viņš zināja arī par atraitni, kura Naines pilsētā lej gaužas asaras, lūgdama Dievu par savu smagi slimo dēlu. Kad Jēzus ar saviem mācekļiem liela ļaužu pūļa pavadībā sasniedz Naini, jauneklis jau bija miris, un liels pulks pilsētnieku kopā ar sērojošo atraitni jau nesa viņu uz kapiem. Pienācis klāt, Jēzus aizskar zārku. Un arī šis žests ir ļoti zīmīgs. Sveša miruša cilvēka aizskaršana saskaņā ar bauslību padarīja nešķīstu. Tas, ka Jēzus šādi aizskar mirušo, uzskatāmi liecina, ka viņam ir vara pār nāvi. Šādi Jēzus rīkojās arī ar lepras slimniekiem. Citi no tiem bēga jau pa gabalu, bet Jēzus tos aizskāra un dziedināja. Tagad viņš tāpat aizskar arī mirušo. Jēzus izturēšanās pret slimībām un nāvi liecina, ka viņam pār tām ir neierobežota vara, - tāda vara, kas piemīt vienīgi Dievam. Visos šajos notikumos ar nāvi sastopas pati Dzīvība un sastopas, lai uzvarētu nāvi. Jēzus vienkārši saka – jaunekli, es tev saku, celies augšā! Būtiska nozīme te atkal ir sīkumiem, mazajiem vārdiņiem. Jēzus mironim saka – es tev saku, celies augšā.

Cilvēkiem šķiet, ka nāvei šajā pasaulē pieder pēdējais vārds, bet Jēzus uzskatāmi parāda, ka tas pieder viņam. Jēzus arī nesaka – Dieva vārdā celies augšā! -, bet es tev saku. Ja mēs brīnāmies lasot evaņģēlijos, ka Jēzus pavēl jūrai un vētrai – klusu, mierā! – un vētra norimst, tad šeit Jēzus saka mirušajam jauneklim – celies augšā, jo es tev to saku. Tā var pavēlēt tikai tas, kurš pats ir dzīvība. Tādēļ raksturojot Jēzu, apustulis Jānis savā evaņģēlijā raksta: Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.” (1: 4) Un citviet Jānis raksta, ka pats Jēzus sacījis: „Es esmu.. dzīvība.” (14: 6) Jēzus vārdiem ir satriecošas sekas – mirušais jauneklis ceļas sēdus, sāk runāt, un Jēzus viņu atdod mātei. Visi apkārtējie izbijušies slavē Dievu. Tas, ka ļaudis nosauc Jēzu par „lielu pravieti” liecina, ka viņi šajā notikumā saskatījuši līdzību ar diženā Israēla pravieša Elijas brīnumdarbu, kurš arī uzmodināja no nāves kādas atraitnes dēļu. Bet ievērojiet, ko darīja Elija? – Viņš sauca uz Dievu: „Kungs, mans Dievs! Vai pat šai atraitnei, pie kuras es mājoju, tu darīsi ļaunu un nonāvēsi tās dēlu?! Tad viņš pārliecās bērnam trīs reiz un sauca uz Kungu: „Kungs, mans Dievs, liec šā bērna dvēseli atgriezties viņā!” (1. Laiku. 17: 20-21) Jēzus nesauc Dievu un nelūdz, viņš pavēl un savu pavēli pamato ar vārdiem – es tev saku, celies augšā. To ļaudis neievēro, tādēļ viņi uzskata, ka Jēzus veicis kaut ko līdzīgu pravieša Elijas brīnumdarbam. Tomēr atšķirība ir būtiska: atšķirībā no Elijas, Jēzus rīkojas pats savā vārdā, kā Dzīvība, kā pats Dievs. Nu re - skeptiķi sacīs - Jēzus mācekļi izdomāja šo stāstu pamatojoties Vecās Derības leģendās! Tomēr šādam apgalvojumam nav vēsturiska pamatojuma un tas nav arī loģisks visu šā notikuma apstākļu skaidrojums. Pat no cilvēciskas vēsturiskās loģikas viedokļa daudz ticamāk ir, ka Jēzus vienkārši rīkojās tā, lai viņa varenie darbi notiktu uz Israēlam saprotams vēstures fona. Un tas mums liek jautāt – ko tad īsti Jēzus vēlējās ar šo brīnumdarbu parādīt tā laika cilvēkiem un kādam šim brīnumam ir nozīme mūsu dzīvēs?

Vispirms Jēzus vēlējās mierināt Jāni Kristītāju. Viņš zināja, ka vēsts par viņa brīnumdarbiem sasniegs Jāni. Hēroda cietumā Jānis atradās nāves briesmās un viņš nesaprata kādēļ Jēzus neiejaucas, neatbrīvo viņu un nesoda ļauno Hērodu. Vienlaicīgi tas ir jautājums, ko uzdevuši arī daudzi citi cilvēki, kas savas ticības dēļ nokļuvuši nāves briesmās, un tas ir arī jautājums, ko uzdod smagi slimi ticīgi cilvēki. Kādēļ Jēzus neiejaucas? Kādēļ viņš nepalīdz man?

Pirmā doma apzināti vai neapzināti ir tāda – es laikam esmu kaut kā apgrēkojies, un tādēļ Dievs man nepalīdz. Un tad nāk vēl šaubas – vai Dievam es vispār interesēju? Vai vispār viņam rūp šādas lietas? Un vai vispār viņš ir, ja jau tik daudz ļaunuma notiek arī ar ticīgiem cilvēkiem? Vai tomēr nav taisnība evolūcijas teorijas piekritējiem, kas uzskata, ka nāve ir dabisks evolūcijas dzenulis un tai šajā pasaulē pieder pēdējais vārds? Jautājumi ir grūti un smagi, īpaši tad, kad tos uzdod cilvēki, kuri paši ir slimi, cieš vai tiek vajāti savas ticības dēļ.

Vispirms ir skaidrs, ka Naines jaunekļa uzmodināšana no nāves nav pēdējā atbilde. Agri vai vēlu šim jauneklim tomēr nāksies mirt. Protams, kurš slimais vai nāves briesmās esošais nevēlētos, lai šoreiz nāve ietu secen, bet ikviens tomēr saprot, ka tas tā nevar turpināties bezgalīgi. Agru vai vēlu nāve sacīs savu vārdu. Tā ir sods par cilvēka atkrišanu un pat tāds svēts un taisns vīrs kā Jānis Kristītājs nevar no tās paglābties. Jēzus rīcība parāda, ka mēs ikviens esam Dievam dārgi un viņu ļoti interesē mūsu liktenis. Daudzus no mums Jēzus un viņa eņģeļi ir ne vienreiz vien paglābuši no drošas nāves, aizsteidzoties tai priekšā. Mēs esam gan brīnumaini dziedināti, gan pasargāti no citām briesmām un sen jau nebūtu vairs šajā pasaulē, ja Jēzus nebūtu mūs glābis vai mums pat neapzinoties novērsis draudošās briesmas. Tomēr agri vai vēlu mums nāksies mirt. Bieži tas notiek pat agru, jo kā gudrie saka: cilvēks nekad nav par jaunu, lai mirtu. Mēs patiesi dzīvojam nāves vidū un tās priekšā esam bezspēcīgi. Nāves izkapts pļauj jaunus un vecus, gudrus un muļķus, bagātus un nabagus – visus bez izņēmuma. Mums atliek tikai kā nabaga atraitnei šīs dienas evaņģēlijā, apzinoties zaudējuma sāpes, gauži, gauži raudāt. Visa cilvēka dzīve ir kā nebeidzams bēru gājiens, kura beigās tieši tāpat kā šo mirušo jaunekli, raudu pavadībā nesīs mūs pašus. Baismīga un nepielūdzama ir nāve, traģiska un īsa ir cilvēka dzīve. Mēs arī nespējam nedomāt par nāvi, jo līdz smeldzīgām sāpēm sakāpināto nāves skaudrumu nav iespējams novērst. Pietiek mums kādās bērēs paskatīties nāvei sejā, lai sirds bailēs pamirtu un izmisumam līdzīgas šausmas pārņemtu mūsu prātu. Cilvēka gudrība te neko nespēj līdzēt. Filozofiskās domas pasaule, jūtu pasaule, zinātnes pasaule ir tikai anestēzijas līdzeklis, kas gan spēj uz mirkli likt aizmirst sāpes, bet jau pēc brīža tās atgriežas ar jaunu spēku.

Jēzus brīnumdarbs ir pilnīgi citāds. Tas liecina, ka velna un nāves varai ir pienākušas beigas. Pat nāvei ir jāatkāpjas Dieva līdzjūtības priekšā! Dievs mīl savu radību un pats nāk to glābt! Ar savu brīnumdarbu Jēzus rāda uz pašu galveno – viņa paša augšāmcelšanos no nāves, kas pasludinās cilvēcei piedošanu un glābiņu. Tādējādi šis notikums vēsta, ka mūsu lielākajai nelaimei – atšķirtībai no Dieva un nāvei, kas tam seko, ir pienācis gals. Šī uzvara ir pilnīga un galīga. Tāpēc Jēzus apsola saviem mācekļiem, ka tie nāves neredzēs un nogājis atpakaļ pie Tēva, viņš tiem sagatavos jaunus mājokļus mūžīgai dzīvei. Pamatojoties Jēzus vārdos, apustulis Pāvils droši sludina miroņu augšāmcelšanos un dziļa prieka pilns izsaucas: Nāve, kur ir tava uzvara! Elle, kur ir tavs dzelonis! - un pateicas Dievam, kas mums uzvaru devis caur savu Dēlu Jēzu Kristu. Kopš Svētās Kristības brīža uzvara pār nāvi jau pieder arī mums. Lai mūs stiprinātu un iedrošinātu, Svētajā Vakarēdienā mums tiek dotas zāles pret nāvi - Jēzus miesa un asinis. Mēs vairs nepiederam nāvei, bet Dzīvībai, mūžīgai dzīvei kopā ar Dievu. Mūsu veco dabu gan māc šaubas un bailes, tādēļ Pāvils mudina kristiešus citam citu iepriecināt ar šiem vārdiem, iedrošināt un stiprināt. Nāk diena, kad tas Kungs mums sacīs tāpat kā mirušajam jauneklim pie Naines – es tev saku, celies augšā! Un mēs celsimies no saviem kapiem, lai nekad vairs nemirtu. Prieks, dzīvība un mūžīga svētlaime būs mūsu ticības alga. Dievs noslaucīs visas asaras no mūsu acīm un nebūs vairs ne nāves, nedz bēdu, nedz vaimanu un sāpju, jo šīs zemes lietas būs pagājušas. Nebūs vairs nekā nolādēta, mēs skatīsim Dieva vaigu. Šīs dzīves nakts būs beigusies un mums uzlēks Kristus saule, tā kā mums nevajadzēs pat saules gaismu, jo mūs apspīdēs tā Kunga godība, un mēs kopā ar viņu valdīsim mūžu mūžos. Tā ir prieka vēsts, kas nesta un pasniegta jums, un ko Dievs kā praviešiem uzticējis jums nest tālāk pasaulē, kurā valda nāve un iznīcība. Tā ir vēsts, kas padzen nāvi, iznīcību un dabiskās bailes no tās, dāvājot nepārejošu, paliekošu, mūžīgu prieku par Dzīvību, kurā līdzdalīgi mēs visi nu esam kopš Svētās Kristības brīža. Tas ir, kopš jaunā cilvēka dzimšanas, pār kuru nāvei vairs nav varas, un kas jau tagad Svētajā Vakarēdienā bauda mūžīgās dzīvības koka augļus. Tā ir vēsts, ar kuru Pāvils mūs mudina iepriecināt un iedrošināt citam citu. Āmen.