Atkl.21:6
-
Es iztvīkušam došu no dzīvības ūdens avota bez maksas.
Pēdējā Kristus Atspīdēšanas laika svētdienā
Autors
Ilārs Plūme
2016. gada 7. februāris
Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Viņu. Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam.” Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt.” Kad mācekļi to dzirdēja, tie krita uz sava vaiga un ļoti izbijās. Bet Jēzus pienāca pie tiem, aizskāra tos un sacīja: “Celieties un nebīstieties!” Bet, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien. Un, no kalna nokāpjot, Jēzus tiem pavēlēja un sacīja: “Par šo parādību nestāstiet nevienam, tiekāms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies.” (Mt. 17: 1-9)
Kristīgā baznīca ir celta uz klints pamata, tā ir diženā Pētera ticības apliecība: „Tu esi Kristus, Dzīvā Dieva Dēls”. Te atklājas ne tikai ticības apliecības jeb konfesijas fundamentālais raksturs, bet arī tas, ka tā ir paša Dieva Tēva atklāta patiesība par viņa cilvēka miesu pieņēmušo Dēlu Jēzu. Pēc šīs Pētera apliecības, kur viņš, protams, teica visu apustuļu, visas baznīcas vārdā, Jēzus sāka saviem mācekļiem atklāti mācīt par savām gaidāmajām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Jēzus sacītais izraisīja dziļu neizpratni Pēterī un viņa ticības apliecību nomainīja šaubas: „Lai Dievs pasargā, tevi Kungs! Tas nekad tev nenotiks!” (Mt. 16:22) Jēzus svētības vārdus tūdaļ nomaina nosodījums par cilvēka prāta radītu maldu mācību, kas nāk nevis no Dieva, bet velna: „Atkāpies no manis, sātan, tu man esi par apgrēcību.” (Mt. 16: 23) Pēc visa notikušā, atrodoties savu ciešanu un nāves priekšvakarā, Jēzus nolemj sniegt saviem mācekļiem vēl vienu, īpašu stiprinājumu – iespējami pilnīgā veidā atklājot savu dievišķo godību. Un tā nedēļu pēc Pētera ticības apliecības Jēzus ņem sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jēkaba brāli Jāni un aizved tos savrup uz kāda augsta kalna. Tur mācekļu acu priekšā Jēzus tapa pārveidots – „viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa drēbes tapa baltas kā gaisma.” (Mt. 17: 2) Pēc tam parādās Mozus un Ēlija, kuri sarunājas ar Jēzu un pēkšņi no padebeša atskan balss: „Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet viņu!” (17: 7) Vēlāk par šo notikumu Pēteris rakstīs baznīcas kristiešiem, ka viņi seko nevis sagudrotiem stāstiem, bet paši ir bijuši Jēzus dievišķās varenības aculiecinieki (2.Pēt. 1: 16-18). Arī apustulis Jānis līdzīgā veidā raksturo apustuļu liecību: „Ko esam redzējuši un dzirdējuši to pasludinām arī jums.” (1. Jāņa 1: 3) Apustuļu, aculiecinieku liecība ir evaņģēliju vēsts, kas pašos evaņģēlijos vairakkārt tiek īpaši apliecināta kā „patiesa liecība” (Jņ. 19: 35; 21: 24). Un tas mudina mūs vairāk iedziļināties šīs liecības raksturā, kas ir tas, kas mums garantē tās patiesumu?
Vispirms jāsaka, ka kļūda būtu mēģinājums ar vēsturiskām metodēm aizrakties aiz evaņģēliju vēsts, lai konstruētu pilnīgi vēsturisku Jēzu. Diemžēl tas ir tas, ar ko mūsdienās nodarbojas daudzi pētnieki un nav pārsteigums, ka tam nav praktiski nekādu ticībai nozīmīgu sasniegumu. Līdzīgi lielākajai daļai vēstures faktu tas, ko lasām evaņģēlijos ir liecība. Tieši šāda veida personisku liecību senie vēsturnieki vērtēja visaugstāk, jo tā bija liecība, kuru sniedza tie cilvēki, kas paši to bija piedzīvojuši un labāk par jebkuru citu spēja izskaidrot notikušā jēgu un saturu. Tas varbūt izklausās neparasti, bet bezkaislīgi vērotāji no malas nav tie paši labākie avoti attiecībā uz lielāko daļu vēstures notikumu. Īpaši tas ir tā tad, kad runa ir par unikāliem, ļoti nozīmīgiem vēsturi veidojošiem notikumiem. Tādēļ tur, kur rupji vispārinājumi nav derīgi, mums nepieciešama liecība no iekšienes, aculiecinieku, notikumos personiski iesaistītu cilvēku liecības. Ja vēlamies kādu modernu piemēru, tad padomju un nacistu nāves nometnes ir viens no tādiem. Bez nometnēs izdzīvojušo liecības mums nebūtu kaut cik reālas izpratnes par to, kas tur īsti notika.
Ja vēlamies kaut ko patiesi nozīmīgu zināt par Jēzu, tad mums jātic aculiecinieku liecībām, kas mums sniegtas evaņģēlijos. Ticība liecībai ir normāla, pilnīgi saprātīga lieta. Mēs to lietojam katru dienu savā ikdienā, ticot cilvēkiem, kuru amats vai pieredzētais ir apstiprinājums tam, ka viņi zina, ko mums stāsta. Mēs ticam viņiem, kamēr nav pamatota iemesla šaubām. Ikvienam ir iespēja pārbaudīt liecinieka liecības uzticamību. Mums nav tai jātic nekritiski vai akli, bet tad, kad tā pārbaudīta, tā atzīstama par uzticamu. Šādos gadījumos mēs gan paši nevaram neatkarīgi pārbaudīt visu, kas mums tiek sacīts. Tā arī ir liecības būtība – tā sniedz mums zināšanas, kuras nevar iegūt citādi. Runājot par evaņģēlijiem jāsaka, ka tajos apvienojas vēsture un teoloģija. Tāds ir evaņģēliju raksturs, tie neprasa, lai mēs pilnīgi nošķirtu vēsturi un ticību, bet aicina mūs pārliecināties, ka ticība un vēsture evaņģēlijos saskan viena ar otru.
Evaņģēlijos aprakstīto notikumu aculiecinieki ir unikāli Jēzus liecinieki, viņiem nav citu līdzīgu. Bez viņu liecības neviens nevarētu būt Jēzus sekotājs. Apustuļu sludināšana rada sadraudzību ar viņiem un caur viņiem arī ar Jēzu Kristu un viņa Tēvu (1. Jņ. 1: 3). Šā iemesla dēļ uzticama liecība par Jēzu ir saistīta tikai ar viņa pirmajiem mācekļiem, ar viņu liecību, „jo jūs esat kopā ar mani no iesākuma” (Jņ. 15: 27). Nekas tamlīdzīgs nevar tikt sacīts ne par vienu citu, kā tikai par sākotnējiem Jēzus mācekļiem. Bet te mēs varam jautāt – kādēļ šāds ierobežojums? Tādēļ, ka tas, par ko viņi liecina nav kāda vispārīga garīga patiesība, morāles principi vai labas idejas, bet tie ir notikumi, kas notika vēsturē. Tie ir Dieva darbi caur Jēzu - viņa kalpošana, nāve un augšāmcelšanās, ko, Jāņa vārdiem runājot, „apliecina tas, kas to ir redzējis” (Jņ. 19: 35). Arī mēs esam Jēzus liecinieki, viņa baznīca ir Jēzus liecinieki visā tās pastāvēšanas laikā, bet mēs atšķirībā no apustuļiem neesam aculiecinieki, tādēļ mūsu liecība ir balstīta viņu - aculiecinieku liecībā.
Kristiešu liecība ir patiesības apliecinājums, bet tā ir patiesība, kas nekad netiek uzspiesta piespiedu kārtā. Ja tas tā notiek, tad tā pārstāj būt patiesa un kristīga. Patiesībai pašai par sevi piemīt pārliecināšanas spēks. Piemēram zinātnes patiesībai pašai par sevi ir savi apgalvojuma veidi un metodes, kā tos pārbaudīt. Tie ir piemēroti zinātnei, bet tas, ka zinātne tos sekmīgi lieto, nenozīmē, ka tie ir derīgi arī visiem citiem patiesības veidiem. Iespējams labākais veids, kā saprast kristīgās patiesības apgalvojumus ir tieši liecinieka tēls. Liecinieks nevienu nepiespiež. Viņa liecība var būt pārliecinoša, bet ne tāda, kas piespiež ar varu tai ticēt. Citiem vārdiem liecības spēks slēpjas pašā patiesībā, par kuru tiek liecināts, nevis paša liecinieka spēkā. Ļoti bieži tieši liecinieku nespēks ir līdzeklis, kuru patiesības spēks izmanto, lai pārliecinātu. Tā tas notiek, piemēram, pie krusta un mocekļu jeb asins liecinieku gadījumos.
Kristīgā liecība par Dieva patiesību Jēzū Kristū ir visaptveroša. Tā ir patiesība ar kuru tiek dzīvots, tā iesaista visu dzīvi un pat nāvi. Apustuļu dzīve bija labs apliecinājums viņu sludinātās vēsts patiesumam, bet tas, ka gandrīz visi no viņiem apstiprināja savu liecību ar savām asinīm un nāvi, bija īpaši nozīmīgi. Un tas arī ir apstiprinājums tam, ka viņi patiešām ir bijuši aculiecinieki, jo cilvēki reti ir gatavi mirt paši par savām idejām vai iedomām. Kā pretarguments tam tiek norādīts uz mūsdienu reliģiskajiem pašnāvniekiem – teroristiem. Tādēļ tiek uzskatīts, ka tieši fanātisms, nevis patiesības apliecinājums ir tas, kas mudina ticīgus cilvēkus par savu pārliecību samaksāt ar savu dzīvību, vienalga vai pārliecība ir patiesa vai nav, tādēļ tiek uzskatīts, ka mērena ticība ir nekaitīga, bet pilnīga pārliecība ir kaitīga. Tam nevar piekrist. Problēma ar teroristiem pašnāvniekiem nav tā, ka viņi patiesi tic tam, ka viņu lieta ir tā vērta, lai par to mirtu. Jautājums ir – vai tā patiešām ir tāda? Vai spridzinātāja nāve ir ceļš uz debesīm? Vai tas ir adekvāts patiesības apliecinājums? Mūsu atbilde būs, nē, jo tas ir varmācīgs mēģinājums, mēģinājums piespiest ticēt.
Tomēr uzreiz jāpiebilst, ka ticība Dievam nekad nevar būt zelta vidusceļš, mērenība, jo ticība Dievam prasa mīlēt Dievu no visas sirds, dvēseles, spēka un prāta. Tā prasa visu cilvēku, kā to skaidri apliecināja arī pats Jēzus. Ņemsim, piemēram, Māti Terēzi vai luterāņu mācītāju Dītrihu Bonhēferu, vai jebkuru no tiem cilvēkiem, kurus kristīgā baznīca ir atzinusi par svētajiem. Māte Terēza patiešām bija reliģiska ekstrēmiste, ekstrēmiste savā mīlestībā pret Dievu un savā pašaizliedzīgajā kalpošanā nabagajiem, pilnīgi veltot sevi citiem. Svētums arvien ir ekstrēms! Tādēļ ir labi ievērot, ka lai gan laicīgi uzskati – sekulārisms spēj radīt izcilus cilvēkus, tikai reliģija spēj radīt svētos. Tādēļ mums nevajadzētu pievilties ar sekulāristu centiem turēt reliģiju mērenuma saitēs, kaut arī dažas varmācīgas reliģiska ekstrēmisma formas šķiet padara to vēlamu. Problēma nav pilnīga veltīšanās patiesībai, bet gan tas, kas tā ir par patiesību, kas likta uz spēles. Dieva patiesība Jēzū Kristū pieprasa pilnīgu veltīšanos, bet tā ir patiesība, kuru nevar veicināt ar varmācību vai piespiešanu. Patiesība var būt kaitinoša sekulārai sabiedrībai, un tā bieži ir, jo tā izaicina sabiedrības apgalvojumus un vēlmi netraucēti iet pašiem savu ceļu. Bet patiesības spēks, kas iztraucē sekulāras sabiedrības vai sekulāra cilvēka mieru, ir neatņemama daļa no tās iekšējā pārliecinošā spēka.
Apustuļu vēsts radīja daudz nemiera un uztraukumu apkārtējos, kas beigu beigās prasīja pašu apustuļu dzīvības. Bet tā bija aculiecinieku vēsts, kas vēstīja par to, kas redzēts un dzirdēts. Par liecības spēku vēl joprojām varam pārliecināties arī laicīgajā dzīvē, kur tiesas zālē aculiecinieka liecība izšķir aizdomās turētā likteni. Aculiecinieku liecība savā ziņā izšķir arī mūsu likteni mūžīgās Dieva tiesas priekšā. Tādēļ Jēzus trim saviem mācekļiem saskaņā ar likuma priekšstatiem, ka divu vai trīs liecinieku saskanīga liecība ir uzskatāma par patiesu, atklāja savu dievišķo godību, lai sagatavotu tos savai krusta nāvei. Šo aculiecinieku liecība sagatavo arī mūs Kristus ciešanu laikam ar tā kulmināciju Lielajā Piektdienā, lai mēs zinātu, ka par mums cieš un mirst nevis nevarīgs ideālists, bet gan visvarenais Dievs. Viņš necieš piespiedu kārtā, bet cieš labprātīgi, nesavtīgas mīlestības motivēts, ar savām ciešanām izciešot sodu par mūsu grēkiem, patiesībā viņš cieš pilnīgi nepelnīti, mūsu vietā. Tas apustuļu liecību par viņa ciešanām padara mums ne tikai īpaši vērtīgu, bet arī dziļi personisku. Mēs nevaram vairs domāt par Jēzus ciešanām kaut kā vispārīgi un abstrakti un tādējādi vairāk vai mazāk neitrāli. Jēzus ciešanas ir ciešanas manā vietā, ciešanas par maniem grēkiem un tādēļ, ka viņš ir patiess Dievs, tās ir ciešanas, kas manas sāpes un asaras spēj pārvērst nebeidzamā smaidā. Ne tikai tādēļ, ka Dievs solidarizējas ar mani manās ciešanās, bet tādēļ, ka galējā nozīmē viņš ir vienīgais, kurš ar savām ciešanām spēj pielikt punktu visām ciešanām, vispirms padarot tās jēgpilnas un panesamas šajā pasaulē, un beidzot tās pilnīgi iznīcinot nākošajā pasaulē. Tādējādi šis dienas evaņģēlijs mums liecina, ka tas, kurš mirs Golgātā par mūsu grēkiem ir ne tikai patiess cilvēks, bet arī patiess Dievs. To apstiprina ne tikai viņa paša un mācekļu liecība, bet arī paša Dieva Tēva liecība.
Šīs liecības svarīgumu un nozīmību ir grūti pārvērtēt, jo pēc jūdu uzskatiem tāds Kristus, kurš ciestu un mirtu nevarētu būt Kristus. Līdzīgas domas joprojām lolo daudzi cilvēki. Tiem šķiet, ka Dieva glābšanai jānotiek ar varu un spēku. Tā ir domāšana, kas redzama arī musulmaņu ticībā. Tādēļ pat tad, ja tā nav daudziem pieņemama, tā ir visnotaļ saprotama. Bet Dieva glābšana ir citāda, tā notiek nevis nogalinot savus pretiniekus, bet pašam atdodot savu dzīvību par viņiem, izpērkot pat savu slepkavu grēkus. Āmen.