Brīdinājums Evaņģēlija noraidītājiem

Un Jēzus sāka atkal uz tiem runāt līdzībās un sacīja: “Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt. Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakait aicinātiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās. Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva. Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat. Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem. Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? - Bet tas palika kā mēms. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.”
(Mt.22:1-14)


Šīs dienas evaņģēlija lasījumā, mēs dzirdējām par cilvēkiem, kuri noraida Evaņģēliju. Tāpat mēs tikām arī brīdināti par sodu, kādu saņem Evaņģēlija noraidīšana.

Jau kopš seniem laikiem cilvēki ir tiekušies pēc laimes. Ir izdomātas pat dievības, tādas kā, piemēram, Laimes māte, kas svarētu palīdzēt laimi atrast. Arī mūsdienās cilvēki ilgojas un tiecas pēc laimes. Bet ko tad īsti cilvēki saprot ar vārdu – laime? Laime ir tas, ko kāro cilvēka sirds! Alkas pēc laimes liek cilvēkiem pūlēties un strādāt, ārī vērpt intrigas un pat izdarīt noziegumus. Cilvēki cer, ka sasniedzot to, ko kāro viņu sirdis, tie iegūs prieku un apmierinājumu un būs laimīgi. Par to, cik tukša un veltīga ir šāda cerība, stāsta 39. psalms: „Cilvēks staigā kā ēna. Un nieka dēļ viņš raizējas. Viņš krāj mantu kaudzēm, bet nezina, kam tā būs.” Tomēr nepastāvīgās un nedrošās laimes dēļ cilvēki ne tikai nopūlas un strādā, bet pat melo, krāpj un zog. Šīs šķietamības pamatā ir iedoma, ka tad, kad kārotais būs iegūts, būs iegūta arī laime, miers un prieks. Pirmajā brīdī tā šķiet, bet tā īsti tas tomēr nenotiek nekad. Tieši otrādi, jo vairāk cilvēks iegūst, jo nedrošāks un neapmierinātāks viņš kļūst. Visām citām rūpēm un raizēm klāt nāk vēl bažas par to, kā iegūto nosargāt un paturēt. Turklāt laimes sajūta ātri zūd, jo dvēselei nepietiek ar laicīgām lietām, tās nespēj dzēst dvēseles slāpes. Tikai maz pamazām cilvēki sāk nojaust un saprast, ka laime varbūt ir tikai malduguns, ka īsti laimīgs nav un nevar būt neviens, kā to secina gudrais Salamans. Turklāt cilvēki piedzīvo paradoksālu patiesību, ka tad, kad tiem klājas grūti un neveicas, tie bieži vien iekšķīgi jūtas labāk, nekā veiksmes brīžos. Vai Kā apustulis Pāvils saka, mēs teicam sevi laimīgus arī ciešanās. Tātad šī pasaule un tas, ko tā piedāvā nevienu nepadara laimīgu, drīzāk tieši otrādi – šīs pasaules drauzdība nes postu un nelaimes. Un tā mēs atklājam, ka patiesu prieku un apmierinājumu var dot vienīgi garīga bagātība un draudzība ar Dievu. Ja Dievs ir mans draugs, tad es patiesi esmu laimīgs un nekā cita man nevajag. Ja Viņš nav mans draugs, tad es esmu visnelaimīgākais un nožēlojamākais no visiem cilvēkiem. Par svētīgo draudzību, kas dāvā paliekošu sirds mieru šīs dienas evaņģēlijā stāsta Kristus līdzībā par ķēniņu, kas taisīja savam dēlam kāzas.

Dēla līgava jeb baznīca bija kļuvusi neuzticīga savam Līgavainim. Tā bija novērsušies no Svētā un kļuvusi par vienu miesu ar grēku un velnu, salaulājusies ar nāvi un elli. Tomēr Līgavainis nepameta savu neuzticīgo līgavu likteņa varā. Viņš ieradās šajā pasaulē un ar savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos paveica visu, lai atbrīvotu savu līgavu no šīm briesmīgajām važām un saitēm. Debesu Tēvs atzina šo veikumu, sava Dēla dēļ piedeva līgavai tās neuzticību, un tgad vēlējās rīkot savam Dēlam kāzas ar reiz kritušo, bet izpirkto līgavu.

Ar aicinājumu uz kāzām Viņš aizsūta savus kalpus vispirms pie jūdu tautas. Taču grēks tai ir kļuvis tik mīļš, ka tā sūtņus apsmej, sit un pat nonāvē. Tikai pavisam nedaudzi uzklausa un pieņem Tēva aicinājumu. Tad Dievs viņu zemi izposta un sūta savus vēstnešus pa visu pasauli. Šādā veidā aicinājums nonāca arī pie mums, un nu mēs katrs dzirdam divus aicinājumus.

Viens aicinātājs ir pavedinātājs velns. Viņš mūs vilina un kārdina caur mūsu miesu, un kā īsta netikle sola mums dažādas baudas un priekus. Otra balss pieder Līgavainim Kristum, tā ar piedošanas vēsti mūs aicina atpakaļ uz Debesu Tēva valstību, uz mūžīgu kopdzīvi ar Dievu un Viņa Dēlu. Pirmā, kārdinātāja balss, kā īstam pavedējam ir samtaini liega un vilinoša, tā viltīgi glaimo un sola visu, ko vēlamies. Un mēs nespējam šai balsij pretoties, jo sevī nesam noslieci uz grēku, ko esam mantojuši no Ādama un Ievas. Tomēr arī Debesu Tēva aicinājums nerimst. Skaudri, bet patiesi tas mudina mūs nožēlot savu atkrišanu un atgriezties atpakaļ pie sava īstā Līgavaiņa, īstajās mājās. Arī laicīgajā dzīvē bieži redzam, ka kāds no laulātajiem gaida mājās savu otro pusi, bet ir arī citi vai citas, kas viņu vilina un aicina. Tāpat notiek arī garīgajā dzīvē. Uz vienu pusi mūs aicina Dievs, bet uz otru vilina un kārdina velns. Ja kāds nicina sava laulātā drauga balsi, viņš zina, ka beigu beigās atradīsies aiz durvīm un atpakaļ ceļa vairs nebūs. Otra puse būs kļuvusi sveša. Laulības pārkāpēja netiklības tērps kopdzīvei vairs nebūs piemērots. Sekos dusmas, tiesa un sods! Tā tas noticis arī garīgā nozīmē ar daudziem cilvēkiem, un tā tas ir noticis ar veselām tautām un baznīcām. Aizmirsuši savus reiz dotos solījumus, aizmirsuši sava Dieva aicinošo balsi, aizmirsuši visu labo, ko Dievs viņiem darījis, tērpušies netikļa drēbēs, tie kļuvuši par upuri šīs pasaules vilinājumiem. Kristus šos ļaudis iedala četrās lielās grupās:

Pirmo grupu Viņš raksturo ar vārdiem: „tie negribēja nākt”. Viņš nesaka kādi ir bijuši iemesli, tik vien, ka tie negribēja nākt. Tas liecina, ka cilvēka griba garīgās lietās ir nebrīva. Turklāt izskatās, ka šie ļautiņi paši nemaz īsti nav zinājuši, kādēļ īsti tie negrib nākt. Tāpat kā daudzi bērni īsti nespēj pateikt, kādēļ tie nevēlas nākt mājās, vai netiklības ceļos noklīdis laulenis nespēj paskaidrot, kas viņu īsti saista pie staigules, tā arī šie cilvēki īsti nespēj paskaidrot, kādēļ tie nevēlas nākt pie Dieva. - Es negribu, un viss! Šie cilvēki ir garīgi miruši. Tie ir nedzīvi kā akmens un nav piemēroti Dieva Valstībai. Ja negribi, tad negribi! Paliec, kur esi! – saka Dievs. Velns, lai ir tavs brūtgāns un viņa vecmāte tava draudzene!

Kāds tu pats, tādi tavi draugi! Paliec, kur esi piederīgs!

Par otro grupu Kristus saka: viņi to nicināja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. Šie cilvēki ir drusku citādi. Tiem nav viss vienalga, bet tie ir ļauni Evaņģēlija ienaidnieki un pretinieki, kas nicina Evaņģēlija aicinājumu. Kā viņi par tādiem kļuvuši? Pēc savas dabas visi cilvēki ir tādi! Evaņģēlijs tiem nešķiet nekas, bet šī pasaule ar tās kārībām un godību - šķiet viss. Tātad tie ir cilvēki, kurus ir uzvarējušas šīs pasaules kārības, darbi un rūpes, tie tiem ir šķituši nozīmīgāki un svarīgāki par Dievu. Kad nu tie jūt, ka Evaņģēlija dēļ viņi varētu kaut ko no šīs pasaules godības vai darbošanās zaudēt, tad tie kļūst par visniknākajiem Evaņģēlija pretiniekiem. Tie ienīst, vajā un lād to, kas apdraud viņu jaunā dieva pielūgšanu. Ja viņiem kāds ko saka vai aizrāda, tad viņi tūdaļ zina atbildēt: liec man mieru ar savu baznīcu! Es pats zinu kā dzīvot, man neviens mācītājs nav vajadzīgs un es nekāds grēcinieks neesmu! Ar dusmām un ļaunumu sirdī tie nicina Dieva aicinājumu un zaimojoši kritizē visu, kas saistās ar Dievu un baznīcu.

Par trešo grupu Kristus saka: citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva. Šādi ļaudis ir aplēpti miera laikos, bet kļūst atklāti redzami tad, kad bezdievība sabiedrībā vairojas un gūst pārspēku, kā tas bija, piemēram, padomju laikos. Tad koķetēšana ar baznīcu beidzas, viss apslēptais naids pēkšņi izlaužas uz āru un kļūst atklāti redzama velna aste, nagi un ragi.

Ceturtā grupa ir tie, kas aicinājumu gan ārēji uzklausījuši, bet ieradušies uz kāzām nepiemērotās drēbēs. Šie cilvēki ir patiesi nožēlojami. Viņi nav nicinājuši Dieva aicinājumu, nav varmācīgi izturējušies pret Dieva kalpiem, tie ir nākuši uz baznīcu, bet tiesas dienā paliks kā mēmi un tiks izmesti galējā tumsībā. Tas ir nožēlojami, ka šie cilvēki gan būs dzirdējuši par cilvēka samaitātību, grēku un tā varu, gan arī par Kristus nopelnīto un dāvāto taisnību, tomēr tiem būs šķitis, ka viņu pašu taisnība un darbi ir labi diezgan, lai ar tiem stātos Dieva priekšā. Tie ir cilvēki, kas gan nākuši baznīcā, bet atgriezušies no grēkiem nebūs un nebūs arī ticējuši piedošanai. Viņi nekad nebūs raudājuši par sevi un savu samaitātību, nekad nebūs bēdājušies par grēka radīto postu un nekad nebūs patiesi savu cerību likuši uz Dieva žēlastību Kristū. Un nu tie tiks iemesti ellē kopā ar Dieva zaimotājiem, bezdievjiem un citiem ļaundariem. Tie tur jutīsies sliktāk par cietumā nokļuvušu policistu vai prokuroru.

Tā nu mēs esam dzirdējuši stāstu par lielo Dieva mīlestības aicinājumu un četrām ļaužu grupām, kas to noraida. Patiesībā mēs esam dzirdējuši stāstu arī paši par sevi, jo pēc savas dabas arī mēs Dieva aicinājumu ne par ko neturam, Viņu nicinām un, ja mūs spiestu atteikties no savām kārībām, sāktu Dieva ļaudis izsmiet, vajāt un mocīt. Tāpat mēs visi esam muļķīgi paštaisni un nevēlamies dzīvot no Kristus taisnības. Tomēr mūsu Debesu Tēvs mūs mīļi aicina pie sevis. Svētajā Absolūcijā Kristus nomazgāja mūs tīrus jo tīrus un Svētajā Vakarēdienā Viņš vēlas mūs ietērpt jaunās, īpaši skaistās taisnības drēbēs. Viņš mīl mūs vairāk nekā kāds līgavainis jelkad ir mīlējis savu līgavu, un Viņš ir atdevis savu dzīvību mūsu labā. Mums ir labs un žēlsirdīgs Dievs, kas mūs aicina pie sevis uz dzīvi jaunā, brīnišķīgā pasaulē. Nenicināsim Viņa balsi, bet ar bailēm un drebēšanu iesim pie Lielā noslēpuma – Kristus miesas un asinīm, lai tās šķīstītu mūs no visiem grēkiem un ietērptu jaunā taisnībā. Nemīlēsim, mīļie, pasauli, nedz to, kas ir pasaulē, bet mīlēsim savu Kungu un savus ticības brāļus. Piedosim viens otram un darīsim viens otram labu, tā kā mūsu Kungs ir piedevis mums, un pieņēmis par saviem mīļiem bērniem. Āmen.