Pazudušie tiek atrasti

Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī - kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, ko biju pazaudējusi. Gluži tāpat, es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” (Lk.15:1-10)


Centrālā tēma, kas caurvij evaņģēlija tekstus baznīcas gada otrajā pusē ir glābtie. Šis temats iesākas ar vairākiem tekstiem, kuri stāsta - kā glābšana tiek saņemta. Lai kāds varētu tikt glābts, glābējam viņu vispirms ir jāatrod. Par to stāsta teksts no Lūkas evaņģēlija 15. nodaļas, 1.- 10. pantam, kuru baznīcas tēvi izvēlējušies 3. Svētdienai pēc Trīsvienības svētkiem. Tajā divās aizkustinošās līdzībās par pazudušo avi un grasi Jēzus stāsta – kurš ir tas, kurš mūs meklē un atrod.¹ Nav šaubu, ka tas ir pats Kristus: „Viņš, kas bija neizsakāmi bagāts, mūsu dēļ ir atteicies no savas bagātības un kļuvis nabags, kalpodams mums ar visiem saviem dārgumiem, lai mēs Viņa nabadzībā kļūtu bagāti; Viņš kļuvis par grēku, lai mēs iemantotu taisnību.”²

Ievadot mūs šajā tematikā, evaņģēlists Lūka stāsta, ka „visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Jēzu, lai klausītos Viņu” (Lk.15: 1). Tāpat kā kādreiz līdzīgi ļaudis bija pulcējušies ap Dāvidu, kad tas bēga no ķēniņa Saula, tā tagad tie pulcējās ap apsolīto Dāvida pēcteci Jēzu (1. Sam: 22:2).³ Šie „muitnieki un grēcinieki” ir tie nabagie, aklie, kroplie un tizlie, par kuriem mums tika stāstīts pagājušās svētdienas tekstā. Kad lūgtie viesi dažādi aizbildinājās un Dieva aicinājumu noraidīja, tad Dievs aicināja šos dīvainos ļaudis. Maigi izsakoties, tie patiešām nebija nekādi izcilie cilvēki. Bez pārspīlējuma varētu sacīt, ka tie bija visiem zināmi, nocietinājušies grēcinieki. No sava laika reliģiskajām autoritātēm viņi vairījās un baidījās, jo tie viņus uzskatīja par Dieva nolādētiem neliešiem. Turpretī Jēzus izturējās citādi – Viņš ne tikai labprāt runāja ar viņiem, bet pat bija gatavs ar tiem ieturēt kopīgu maltīti. Jēzus draudzīgā izturēšanās un neparastā vēsts, ka Dievs mīl arī viņus, ar magnētisku spēku pievilka šos citu nicinātos vīrus. Tas, ka Jēzus ar viņiem ne tikai runāja, bet labprāt arī ieturēja kopīgu mielastu, šiem atstumtajiem bija kaut kas īpašs – viņi nekad nebija cerējuši, ka varēs atrasties šādā intīmā tuvībā ar kādu no Israēla mācītājiem. Šajās kopīgajās pusdienās muitniekiem un grēciniekiem šķita, ka pie tiem ir nolaidusies pati debess, un viņi nekļūdījās.

Protams, farizejiem un rakstu mācītājiem tas ļoti nepatika. Tie kurnēja un sacīja: „Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem”. (Lk. 15: 2). Acīmredzot Rakstu mācītāji, kā farizeju grupas vadītāji, bija sākuši formulēt Jēzum apsūdzības rakstu. Un viens no pārmetumiem bija - galda kopība ar grēciniekiem.⁴ Tik cieša tuvība ar grēciniekiem farizejiem bija nepieņemama. Paštaisnus cilvēkus arvien uztrauc un kaitina tie, par kuriem tie jūtas labāki. Paštaisnie šādus cilvēkus izsmej, izturas pret tiem ar nicinājumu un cenšas no tiem norobežoties. Tādēļ paštaisna augstprātība arvien ir sabiedrību šķeļoša un postoša parādība. Ir smieklīgi un vienlīdz nedaudz skumji vērot, kā mūsdienu sabiedrībā veidojas šādas it kā elitāras grupas: vieni lepojas ar materiālām vērtībām, citi ar savu intelektuālo pārākumu, bet vēl citi ar to, ka viņiem nav ne viens, nedz otrs. Vieni labi pelna, brauc ar labām automašīnām, valkā dārgu apģērbu un uzskata, ka ir pārāki par citiem; otri daudz lasa, iet uz teātri un operu, interesējas par mākslu un ar nicinājumu raugās uz pirmajiem, kā uz materiālistiem un mietpilsoņiem; trešajiem naudas nav, grāmatas tie nelasa un uz teātri arī neiet – pirmos tie uzskata par zagļiem un blēžiem, bet otros par muļķa inteliģentiem. Paši sevi katrs uzskata par labāko no labākajiem, pat ja skaļi to nesaka, tad klusībā tā domā gan. Tomēr šīs laicīgās izpausmes vēl nav nekas, ja tās salīdzinām ar to, kas notiek reliģisko ļaužu vidū. Te klāt vēl nāk garīga augstprātība, kas ir pretīgāka par visu citu. Nav nekā atbaidošāka par svētulīgu, augstprātīgu reliģisku liekuli, kas tīksminās pats par sevi un nosoda citus. Saldiem vārdiem runādami par mīlestību, tie paši kalpo par mīlestības pretmetu. Jēzus nepiederēja nevienai no šīm ļaužu kategorijām. Viņš labprāt satikās un runāja ar visiem cilvēkiem, lai stāstītu tiem par žēlsirdīgo Dievu, kas grib glābt ikvienu. Liekulīgos, nacionālā un reliģiskā lepnuma pārņemtos farizejus un rakstu mācītājus Jēzus izturēšanās ļoti kaitināja. Nīzdami Viņa popularitāti tautā, tie pārmeta Jēzum, ka Viņš biedrojoties ar grēciniekiem tādēļ, ka esot tiem līdzīgs. Ievērodami apkārtējo grēkus, farizeji tajā paša laikā neievēroja savu augstprātību un garīgo lepnību. Turpretī muitnieki un vienkāršie ļaudis labi apzinājās, ka ir grēcinieki. Lielā skaitā tie devās pie Jāņa Kristītāja, lai saņemtu viņa Kristību, bet farizeji un rakstu mācītāji Jāņa Kristību uz grēku nožēlu un atgriešanos nicināja, jo viņi sevi par grēciniekiem neuzskatīja. Jēzus uzrunā abas šīs ļaužu grupas, stāstīdams savas līdzības par pazudušo avi un grasi.

Šajās pavisam vienkāršajās, no ikdienas dzīves ņemtajās līdzībās Jēzus atklāj Dieva mīlestību pret kritušo cilvēci. Kā gans meklē pazudušo avi, kā sieva meklē pazudušo grasi, tāpat Dievs meklē savu nomaldījušos radību. Kā to norādījis kāds jūdu zinātnieks, te atklājas kas jauns, proti, nevis cilvēki meklē Dievu, bet Dievs aktīvi meklē viņus, iniciatīva pieder Dievam.⁵ Dieva dusmas pret grēku ir briesmīgas, bet Viņa mīlestība pret grēcinieku ir bezgalīga. Tās vadīts, Dievs ir uzmeklējis katru no mums un iededzis mūsu sirdīs ticības liesmu, un tagad vada mūs pie sevis uz Debesīm, lai mēs būtu kopā ar Viņu mūžīgi. Meklēdams un glābdams savu radību, Dievs ir nogājis pašos elles dziļumos, lai izrautu tevi no velna nagiem un darītu par savu bērnu, piepulcinot svēto pulkam. Gan lepnajiem un ārēji svētajiem farizejiem, gan muitniekiem un grēciniekiem no Jēzus līdzībām vajadzēja saprast, ka viņi visi ir grēcinieki, kam vajadzīga Dieva piedošana, kuru paši tie iegūt nespēj. Jēzus tiem stāsta, ka pats Dievs nāk un meklē viņus, līdz atrod un prieka pilns ved tos atpakaļ pie sevis. Savukārt eņģeļu vidū Dieva panākumi rada prieku par katru no šiem atgrieztajiem grēciniekiem. Te nu ir jāuzdod jautājums - kas tad ir īsti grēcinieks, un kas ir atgriešanās? Vai es esmu grēcinieks? Vai man vajadzīga atgriešanās no grēka?

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir vispirms jānoskaidro – kas ir grēks un grēcinieks. Farizeji uzskatīja, ka grēcinieki ir jūdu nacionālo interešu nodevēji muitnieki, un visi tie, kas rūpīgi neievēro jūdu reliģiskās ceremonijas un priekšrakstus. Paši par sevi tie bija pārliecināti, ka cītīgi pildīdami bauslības prasības, tie var no grēka izvairīties un kļūt pilnīgi svēti. Pēc viņu domām – cilvēku par grēcinieku darīja netaisni darbi, savukārt labi darbi ļāva kļūt svētam. Kādus darbus cilvēks dara, tāds viņš ir – tā domāja un mācīja farizeji. Taču Jēzus mācīja kaut ko pavisam citu. Dažādos veidos Viņš centās pārliecināt cilvēkus, ka nevis tādēļ viņi ir grēcinieki, ka dara sliktus darbus, bet sliktus darbus tie dara tādēļ, ka ir grēcinieki. Viņš nebeidz un nebeidz norādīt, ka paši sevi cilvēki no šī pazušanas stāvokļa glābt nespēs, vienīgais viņu glābiņš var būt tikai Dieva sūtītais Kristus, kas visiem cilvēkiem dāvās grēku piedošanu. Tas, kas padara kādu par grēcinieku, ir nevis kļūdas vai ļauni darbi, bet gan iedzimtais grēks jeb cilvēka dabas samaitātība, kas noved viņu velna verdzībā. Šī garīgā verdzība nav saprotama un atzīstama ar prātu, bet to jāmācās ieraudzīt un atzīt no Svētajiem Rakstiem.⁶ No tiem mēs uzzinām, ka ne tikai muitnieki un grēcinieki, cilvēki, kas dara rupjus grēkus, ir grēcinieki, bet tādi ir arī ārēji ļoti tikumiskie, reliģiskie un gudrie farizeji un rakstu mācītāji. Prāts to negrib un nespēj atzīt, jo farizejus un rakstu mācītājus tas apbrīno un ciena, nespēdams izprast un pazīt cilvēka sirds patiesos motīvus. Prāts nekad nespēs saprast to, ka cilvēks, kurš visu savu mantu izdala nabagiem un upurē pats savu dzīvību, varētu arī nebūt nekāds svētais, bet gan paštaisns un augstprātīgs grēcinieks (1. Kor. 13: 3) Ja grēks jeb cilvēka dabas samaitātais stāvoklis netiek pareizi atzīts, atklāts un nožēlots, lai tiktu piedots, tas kā velnišķa vara aizmiglo prātu un sirdsapziņu un spiež cilvēku meklēt neskaitāmus ceļus, kā aizstāvēties un attaisnoties Dieva un cilvēku priekšā. Svētie Raksti šo stāvokli sauc par paštaisnību – vārds, kas tāpat kā daudzi citi nāk no kristīgās ticības, bet kurš mūsdienās pilnībā ir zaudējis savu saturu. Mēs par paštaisniem parasti uzskatām cilvēkus, kas nepakļaujas vairākuma, tas ir, citu cilvēku spriedumam, turpretī Jaunā Derība par paštaisnu sauc cilvēku, kas nevēlas pieņemt svešo, Kristus taisnību un tiecas pēc sava, ārēja, citu cilvēku apstiprināta un apbrīnota taisnīguma. Šādā nozīmē paštaisni bija rakstu mācītāji un farizeji un tādi ir tie mūsdienu „svētie”, kas lepojas ar savām spējām un darbiem.

Cilvēka kritusī daba ir tik divkosīga un viltīga, ka velns to viegli iedzen visdziļākajā grēka tumsā, mācot tai darīt labus darbus. Pie patiesas grēkatziņas cilvēks spēj nākt tikai tad, kad ir kļuvis ticīgs un iemācījies savu dabu pazīt un izprast no Rakstiem. Neticīgi cilvēki nekad nespēj nāvi uztvert kā Dieva sodu. Tādēļ viņi meklē arvien jaunus un jaunus izskaidrojumus, kas palīdzētu ticēt, ka nāve ir dabiska parādība, nevis Dieva sods par grēku. Tikai tad, kad Kristus nāvē ieraugām, kā Dievs soda cilvēces grēku un piedod to, augšāmceļot savu Dēlu, mēs īsti spējam atzīt, cik baismīgs ir grēks un cik briesmīgu sodu tas pelna. Tikai tad, kad mēs ticam, ka „Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū mūsu Kungā”, mēs ticam arī tam, ka „grēka alga ir nāve” (Rom. 6: 23). Tikai Dieva žēlastības gaismā mēs spējam atzīt, ka Ādama grēka dēļ visu cilvēku dzīvēs ir ienācis grēks un līdz ar to nāve, jo visi ir grēkojuši un nav neviena taisna, it neviena (Rom. 3: 10). Pareizi atzīt, ieraudzīt un nožēlot grēku spēj tikai tas, kurš tapis par jaunu radījumu Kristū. Pirms tam ar grēka palīdzību velns vai nu iedzen cilvēku izmisumā, vai arī padara par liekuli. „Tagad, kad jūs esat atsvabināti no grēka un esat kļuvuši par Dieva kalpiem, jūsu ieguvums ir svēttapšana un tās gals – mūžīga dzīvība”, raksta Pāvils (Rom. 6: 22). Kādā citā vietā viņš saka: „Jo Kristus mīlestība mūs vada, kad tā spriežam: tā kā viens ir miris par visiem, tad visi ir miruši. Un Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem... tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis ir pagājis, redzi viss ir tapis jauns.” (2. Kor. 14, 15, 17)

Pareiza grēkatziņa, kas ved pie piedošanas un prieka debesīs, nekad nerodas cilvēkā no sevis analīzes, saprātā balstītas ieskatīšanās sevī. Pirms Pāvils kļuva par kristieti, viņš sevi uzskatīja par nevainīgu un svētu vīru. Tikai tad, kad viņš nāca pie ticības Kristum, viņš spēja atzīt – manī, manā cilvēka dabā nav nekā laba. Pirms tam viņš bija paštaisns farizejs, kāds ir ikviens dabiski reliģiozs cilvēks. Grēknožēla, kas savu vainu redz tikai atsevišķos ārējos darbos vai cilvēka nepilnīgumā un cenšas to labot ar savām pūlēm un darbiem, ir pagānisms. Diemžēl tā ir gandrīz vai vienīgā mūsdienu reliģija, kas ļoti bieži greznojas arī ar Kristus vārdu. Piemēram, kādēļ vairākas kristiešu grupas nekrista bērnus? - Tādēļ, ka viņi nav pareizi izpratuši iedzimto grēku un Kristus nopelnu, nespēdami saprast, ka jākrista nevis bērnus vai pieaugušos, bet gan grēciniekus, vienalga cik veci tie ir. Tik dziļš ir šā pagānisma iespaids, ka pasaulē dzirdam tikai to, kā labo cilvēku, kas apstākļu sagadīšanās vai kādas nelaimīgas sakritības dēļ izdarījis ko sliktu, pareizi audzināt, izlabot, uzlabot un pilnveidot. Jā, kas gan ir mūsdienu psihologi un psihoterapeiti, ja ne liels laicīgu farizeju pūlis, kas grēcīgajam cilvēkam mēģina iedvest un nostiprināt viņā paštaisnumu, mācot tiem vai nu pārvarēt, vai aizbildināt savu grēku? Cik baismīgi maldās tās baznīcas, kas bauslības un Evaņģēlija vēsti ir aizstājušas ar šādu psiholoģisku cilvēka analizēšanu, audzināšanu un pamudināšanu. Tās ir pazaudējušas atziņu par grēka varu, aizmirstot, ka bez Dieva Dēla nāves par pasaules grēku, neviens nevar īsti saprast un atzīt grēku un tā algu – nāvi. Līdz ar to pazūd arī izpratne, ka ļaunums, ciešanas un nāve šajā pasaulē nav viss kāda sveša vara, nedz arī akls liktenis, bet cilvēku nepaklausības sekas. Tikmēr, kamēr vārds grēks cilvēkiem saistīsies vai nu tikai ar sociālu netaisnību, vai arī ar izteikti ļauniem ārējiem nodarījumiem, kurus vienkārši jācenšas novērst un nepieļaut, grēka tumsa tikai pieaugs. Tā kā Svēto Rakstu mācību par cilvēka dabas samaitātību pasaule un pasaulīgas baznīcas uzskata par šausmīgu, atbaidošu un nepieņemamu mācību, tad rītausma varbūt nemaz nav tik tuvu, kā dažam labam gribētos cerēt.

Ar savām līdzībām par pazudušo avi un grasi Jēzus rāda mums patiesu Dieva un cilvēka tēlu. Līdzīgi pazudušam grasim un noklīdušai avij cilvēks ir bezpalīdzīgi nošķirts no sava Radītāja. Avs pati vairs nespēja atrast ganāmpulku, un grasis pats nokļūt atpakaļ makā. Gan avs, gan grasis ir pazuduši, un šis vārds ir sinonīms vārdam grēks. Grēks ir cilvēka nepareizās attiecības ar Dievu. Tā dēļ cilvēks ir nošķirts no Dieva un pazudis, viņš ir ienaidā ar Dievu un izlabot šīs attiecības nespēj. Tādēļ Dievs pats meklē savu pazudušo avi un grasi, proti, Dieva Dēls kļūst par kalpu. Viņš pieņem kritušā cilvēka dabu, nāk šajā pasaulē, sēž kopā ar grēciniekiem, stāsta tiem par Dieva žēlastību un beigu beigās mirst par Viņu grēkiem. Tik pat pazemīgi Viņš turpina nākt pie mums savā mierinājuma pilnajā Evaņģēlija vārdā un Sakramentos, lai atgūtu savu pazudušo avi un atrastu savu grasi. Šī avs un grasis esi tu. Tevis dēļ Dieva Dēls ir nācis no debesīm un cilvēks tapis. Tevis dēļ Viņš turpina nākt šajā pasaulē kopā ar maizi un vīnu, lai piedotu tev grēkus un dāvātu debesu svētību. Kad ar noskumušu sirdi par saviem grēkiem tu nāksi pie altāra, lai saņemtu tā Kunga miesu un asinis, tad ne tikai tava sirds, bet visas debesis pildīsies ar piedošanas prieku – to īpašo prieku, ko var dot tikai Kristus nāve un augšāmcelšanās. Tas ir tas pats prieks, ar kuru pildījās mācekļu sirdis pirmajās Lieldienās; tas ir prieks, ar kuru tu droši varēsi skatīties nāves skarbajā vaigā, līdz ar apustuli Pāvilu uzvaras pilnās gavilēs saucot: „Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? – Nāves dzelonis ir grēks, bet grēka spēks ir bauslība. Bet paldies Dievam, kas mums uzvaru devis Jēzū Kristū, Mūsu Kungā.” (1. Kor. 15: 55 – 57) Āmen.

---

¹ - R. Lenski, 632. Lpp.

² - Luters, 2008, 1257. Lpp.

³ - J. Gerhard, 1871, 32. – 33. Lpp.

⁴ - A. Džasts, 2003, 621. Lpp.

⁵ - L. Morris, 261. Lpp.

⁶ - VG, 304. Lpp.