Par kāju mazgāšana

Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam. Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot, zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis. Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: “Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?” Jēzus atbildēja viņam: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” Pēteris Viņam saka: “Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” Jēzus atbildēja viņam: “Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.” Sīmanis Pēteris saka Viņam: “Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Jēzus saka viņam: “Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi.” Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: “Ne visi jūs esat tīri.” Kad nu Viņš viņu kājas bija mazgājis, Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās. Tad Viņš sacīja: “Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. (Jņ.13:1-15)


„Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam.” Divas lietas iezīmē šo īpašo brīdi, proti, Jēzus aiziešana no šīs pasaules atpakaļ pie Tēva, no kura Viņš nācis, un mīlestība līdz galam. Abas šīs lietas nav šķiramas, jo šāda mīlestība ir aiziešana, aiziešana ārpus kritušās cilvēcības robežām, kas šķir mūs vienu no otra un padara mūs svešus. Mīlestība līdz galam ved mūs ārā no cilvēciskās iekapsulēšanās sevī, pilnīgā sevis atdošanā citu labā, kas iespējama līdz ar pēdējiem Jēzus vārdiem - „viss piepildīts”, viss paveikts, mīlēts līdz galam. Aiziešana pie Tēva ir kaut kas īpašs, vienreizējs un nedzirdēts reliģiju vēsturē, jo tā nevis cenšas atmest cilvēcību izrauties no tās, bet ņem to līdzi pie Dieva. Ja Jāņa evaņģēlija sākumā mēs lasām, ka Jēzus nāca pie savējiem un tie Viņu neuzņēma, tad tagad mēs dzirdam, ka Viņš mīl savējos līdz galam. Ar savu mīlestību līdz galam un aiziešanu Viņš ir atkal no jauna sapulcinājis savējos – Dieva ģimeni – no svešiniekiem tos pārradot par savējiem.

„Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot, zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis.” Ar šo simbolisko rīcību Jēzus pilnībā atklāj savas kalpošanas raksturu, Viņš pazemojas līdz kalpa stāvoklim, mazgādams kājas pat nodevējam Jūdam Iskariotam. Pretēji Ādamam, kurš mēģināja nolaupīt dievišķumu sev, Jēzus nolaižas no Dieva augstumiem, pieņem kalpa amatu un kļūst paklausīgs līdz pat krusta nāvei. Viņš – Dieva Dēls – Kungs un Ķēniņš noliecas pie cilvēku kājām, mazgā un žāvē mūsu putekļiem klātās kājas, lai mēs varētu sēsties pie galda Dieva kāzu mielastā. Kad Atklāsmes grāmatā lasām, ka Dieva pestītie ir mazgājuši savas drēbes baltas Jēra asinīs, tad tas saprotams kā Jēzus pilnīgās mīlestības, mīlestības līdz galam veikums, šķīstot un mazgājot mūs. Dieva Kalpa Jēzus mīlestība izrauj mūs no cilvēcīgās lepnības gūsta un dara mūs šķīstus - derīgus Dievam. Mazgādams mācekļiem kājas, Jēzus sagatavo tos kaut kam jaunam un īpašam. Pēc Dieva pestīšanas plāna tempļa upurēšanai, kas nes šķīstību jātiek pārceltai uz patieso templi, kas nav rokām taisīts, proti, Jēzus cilvēka miesu. Tā piepildīdams visus Vecās Derības apsolījumus, Jēzus ar savu mīlestību līdz galam, ar savu paklausību līdz krusta nāvei iedibina jaunu derību ar Dievu, kur par derības asinīm kļūst Viņa paša asinis un par vienīgo upuri Viņa paša miesa.

Kad, mazgājot mācekļu kājas, Jēzus nonāk pie Sīmaņa Pētera, vienmēr dedzīgais un neapvaldītais māceklis izsaucas: "Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?" Arī Pēteris šeit kalpo par simbolu, proti, kritušās cilvēces simbolu, kura asakās no Jēzus nāves un tās vietā vēlas likt savu. Pēc Pētera domām nebūtu gudri, ja Jēzus mirtu un nebūtu cienīgi, ja Jēzus mazgātu viņa kājas. Tādēļ uz Jēzus vārdiem - "Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi." – Pēteris atbild ar dedzīgu, nē. "Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!" Pētera „nē” tādējādi ir visas neticīgās cilvēces „nē” Dieva pestīšanas darbam, vēlēšanās to aizvietot ar savu, cilvēka reliģisko darbu. Būtu taču tik pareizi un saprotami, ja mēs cilvēki - vainīgie pienestu upurus Dievam un mazgātu Viņa Dēla kājas, nevis otrādi. Jēzus atbilde Pēterim atgriež mūs skaudrajā realitātē, cilvēks nevar sevi glābt no grēka un kļūt pieņemams Dievam. Cilvēkam ir nevis jāmāca Dievu, bet pazemīgi jāpieņem Dieva darbs - tas, ko Dievs dara; nevis jācenšas sevi paaugstināt dievišķā līmenī, bet pazemīgi jāgaida, līdz to paveiks pats Dievs. "Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis." – saka Jēzus. Pēterim jāmācās atteikties no cilvēciskas lepnības un varonības un dzīvot no Dieva žēlastības. Jēzus šeit uzsver nevis to, ko Pēteris varētu darīt vai nedarīt, bet to, ko dara Viņš - Jēzus. Citiem vārdiem Jēzus saka – ja es tevi nešķīstīšu no grēka, tu mūžam paliksi grēcinieks, atšķirts no Dieva. Vārds mazgāt, šķīstīt šeit norāda uz īpašu vienreizēju darbību - darbu, ko Jēzus paveiks pie krusta. "Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!" – atbild Pēteris. Tagad viņš metas otrā galējībā. Turklāt savā muļķībā Pēteris neievēro, ka Jēzus šeit runā nevis par fizisku, bet garīgu mazgāšanu. Tādēļ Jēzus tūdaļ saliek visas lietas tur, kur tām jābūt: "Kas ir mazgāts, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi." Vārds mazgāts šeit ir pasīvā formā, kas liecina ka nevis mācekļi paši mazgājas, bet tiek kāda cita, proti, Jēzus mazgāti. Tas notiek Svētajā Kristībā. Bet tas vēl nav viss. Jēzus apsola arī turpmāk mazgāt mācekļu kājas, proti, atlaist tiem grēkus, kad vien tie to lūgs.

Un tomēr ne visiem, „jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: "Ne visi jūs esat tīri." Un tā nu mēs esam nonākuši pie vārdiem nodevējs un nodevība, kas tūdaļ izraisa neizpratni un jautājumus no mācekļu puses. Ja jau Jēzus mazgā visus, tad kādēļ kāds vēl paliek netīrs? Vispirms jāsaka, ka evaņģēlijos mēs neatrodam nekādus psiholoģiskus Jūdas nodevības skaidrojumus. Jānis vienkārši saka, ka pēc tam, kad Jūda saņēmis kumosu no Jēzus, sātans iegājis viņā. Šie procesi atrodas ārpus psiholoģisko novērojumu sfēras un tādēļ arī nav izskaidrojami. Atteicies no Jēzus varas pār sevi, Jūda bija nonācis cita spēka, proti, sātana varā. Atsakoties no Dieva, neviens neiegūst brīvību, bet nokļūst citu spēku varā, kas ir daudzkārt augstāki par cilvēku. Pašā pēdējā brīdī Jūda gan nožēloja savu grēku, devās pie augstajiem priesteriem un centās glābt Jēzu, bet būdams velna varā, viņš vairs nespēja ticēt piedošanai. Grēku nožēla viņā pārvērtās izmisumā. Pazaudējis Jēzu un piedošanas gaismu, viņš tagad redzēja tikai sevi un tumsu. Viņa nožēlai trūka cerības uz piedošanu un tādēļ tā kļuva postoša un destruktīva. Evaņģēlists Jānis savu stāstījumu par Jūdu beidz ar patiesi dramatiskiem un simboliskiem vārdiem: „Saņēmis kumosu, Jūda steigšus izgāja ārā; un bija nakts.” Jūda „iziet ārā” visdziļākajā šā vārda nozīmē. Viņš iziet no mācekļu pulka, no Jēzus klātienes, no gaismas un dodas nakts tumsā, kuras baismīgajam gūstam viņš atdod sevi uz mūžīgiem laikiem. Diemžēl Jūdas nodevība nebija pēdējā uzticības laušana, kas Jēzum bija jāpiedzīvo. Šī baismīgi noslēpumainā traģēdija turpinās arī baznīcā, kur arvien atrodas ļaudis, kas ēd Tā Kunga maizi un pēc tam Viņu nodod.

Pēc tam, kad Jēzus bija nomazgājis mācekļu kājas, „Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās.” Darbs ir padarīts un Jēzus var turpināt baudīt ar saviem mācekļiem Pashā mielastu. Taču pirms tam Viņš vēlas atdarīt viņu acis, ļaujot tiem saprast notikušā nozīmi viņu tālākajā dzīvē. "Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis.” Tagad, kad mācekļi ir taisnoti Dieva priekšā, kad viņi saņēmuši Jēzus mīlestību „līdz galam”, ir pienācis laiks tiem mīlēt arī vienam otru. Jēzum nebija pienākuma mazgāt mācekļiem kājas, un tomēr Viņš to darīja. Mācekļiem šāds pienākums ir, bet tie to nespēja pildīt. Tagad Jēzus ir devis viņiem spēku un parādījis piemēru. Tas nav sakraments, tā nav fiziska mazgāšana, kam jāseko bet Jēzus piemērs, kam mums jāseko. Ne jau kāju mazgāšana mums jāatkārto, jo mazgāšana no grēka ir vienīgi un tikai Jēzus darbs. Mūsu pienākums ir mīlēt vienam otru un pazemīgi kalpot citiem. Tagad mēs to spējam darīt, bet tad, ja tomēr tas neizdodas, tad mēs zinām kādu, kas valda pār debesīm un zemi un tomēr ir gatavs jebkuru brīdi mazgāt mūsu kājas Svētajā Absolūcijā. Āmen.