Reliģiskā brīvība pasaulē

Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: "Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja. Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle? Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis. - Tad kalpi tam sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt? Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekš nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī." (Mt.13:24-30)


Pēc Jēzus kalna sprediķa Viņam sekoja daudz ļaužu, jo tie bija pārsteigti par Jēzus mācību tādēļ, ka Viņš tos mācīja „kā tāds, kam (Dieva) vara” (Mt.7:29). Iepriekšējās Atspīdēšanas laika svētdienās mēs dzirdējām, kā Jēzus savu mācību apstiprina ar neparastām, brīnumainām zīmēm, apliecinot savu dievišķo varu arī darbos. Šajā Atspīdēšanas laika pēdējā svētdienā evaņģēlijs mums atkal stāsta par Jēzus dievišķo gudrību, kas atklājas Viņa mācībā. Šoreiz tā ir līdzība par labību un nezāli. Tās saturs ir šāds:

Kāds cilvēks savā tīrumā iesēj labu sēklu. Naktī atnāk viņa ienaidnieks un kviešu starpā iesēj nezāli. Pēc neilga laika labība uzdīgst, bet tad ļaudīm par pārsteigumu parādās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi piedāvājas iet un nezāli izravēt. Tomēr nama tēvs to neļauj, lai ravējot nezāles, netiktu izravēta arī labība. Viņš pavēl saviem kalpiem gaidīt līdz pļaujas laikam un tad izravēt nezāli un sadedzināt, bet labību sakrāt šķūnī. Dažreiz šī līdzība tiek saprasta tā, it kā tā attiektos uz baznīcu, proti, baznīcā neesot jāvēršas pret „nezālēm”, bet jāļauj tām augt kopā ar labību līdz tiesas dienai. Tomēr šī līdzība nerunā par baznīcu, bet pats Kristus turpat nedaudz tālāk paskaidro, ka tīrums, kur tiek sēta sēkla ir pasaule. Citviet Raksti to apstiprina sakot, ka kristiešiem nav jātiesā pasaule, jo tā tiks Dieva sodīta, bet tā vietā tiem jātiesā pašiem sevi un jāizmet ļauno no sava vidus (1. Kor. 5:12). Tādējādi Raksti māca būt iecietīgiem un nevis agresīviem pret pasauli, turpretī neiecietīgiem kristiešiem jābūt pret visu slikto, kas notiek baznīcā. Nedaudz vēlāk, paskaidrojot līdzību par labību un nezāli saviem mācekļiem, Jēzus saka, ka tīrums ir pasaule, labā sēkla – kristieši, bet nezāle – ļaunā bērni. Velna bērnus rada Dieva ienaidnieks velns. Pļaujamais laiks, kas jāgaida, ir pastarā diena, kad nāks Kristus sūtīti pļāvēji – eņģeļi. Tie sodīs visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību, iemetot tos ellē, kur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Savukārt taisnie spīdēs kā pats Kristus sava Tēva valstībā. Tādējādi šajā līdzībā Jēzus pasludina reliģisku brīvību pasaulē, tomēr Viņa baznīcā nekāda uzskatu daudzveidība pieļauta netiek, un arī laicīgā vara netiek atbrīvota no pienākuma cīnīties pret morālu ļaunumu. Tagad apskatīsim šos jautājumus nedaudz tuvāk.

Patiesi, tu vari ticēt kam vien tu vēlies, tici kaut vai, kā japāņi mēdz sacīt, siļķes galvai. Tomēr zini, ka Jēzus šajā pasaulē ir iesējis labo sēklu – savus patiesi ticīgos bērnus. Savukārt velns šajā pasaules tīrumā ir sasējis savu sēklu – ļaunā bērnus jeb visa veida maldus un neticību. Tomēr uz jautājumu – vai kristiešiem būtu jācenšas šie dēsti iznīcināt ar varu – Jēzus atbild, nē. Viņš saka, lai mēs ļaujam šīm nezālēm augt, pat tad ja tās apspiež mūs un vajā. Tādējādi cilvēki var noraidīt Evaņģēliju, tie var būt Dieva zaimotāji, nicinātāji, zobgaļi, neuzticīgie, visu veidu ķeceri vai nožēlojami pasaulīgi cilvēki, kas netic nekam, izņemot sevi. Jēzus šādu brīvību pieļauj. Viņš nevienu nevēlas piespiest sev ticēt ar varu.

Protams, visiem cilvēkiem pēc Dieva gribas vajadzētu būt Viņa valstības bērniem, kas tic Viņam un Dieva vārdam Svētajos Rakstos visā to pilnībā. Nevienam nevajadzētu būt velna sētajai sēklai – ļaunā bērnam. Ikvienam vajadzētu apzināties arī to, ka viņa reliģiskā brīvība nav īstenojama patiesajā Kristus baznīcā. Pasaulē katrs var ticēt, kam grib, bet ja gribi piederēt baznīcai, tev jātic tā, kā to no Dieva vārda baznīca māca. Neviens nav spiests te atrasties. Ja tici savādāk, ej kurp gribi!

Patiesi, Dievs vēlas, lai Viņa vārdam tu tici labprātīgi, nevis piespiedu kārtā. Dažreiz cilvēki ir mēģinājuši piespiest citus ticēt ar uguni un zobenu, izcīnot tā sauktos reliģiskos karus. Tomēr tas nekad nav bijis Dieva prāts un nodoms. Šos karus ir iedvesmojis velns. Tur, kur Kristus ceļ savu baznīcu, velns vienmēr blakus mēģina ierīkot arī savu kapelu. Dažreiz cilvēki ir uzskatījuši, ka šī velna celtne jāiznīcina vai jāpielaiž tai uguns. Šādi rīkodamies, viņi kā likums ir izpostījuši daudz vairāk patiesi ticīgo, nekā neticīgo.

Tas tomēr nenozīmē, ka tādēļ, ka Tev ir piešķirta reliģiska brīvība, tev vajadzētu būt neticīgam, neticēt Dieva vārda patiesībai un savam Radītājam. Ja tu esi tāds, tad Dieva acīs tu nepelni neko vairāk, kā tikt izrauts ar visām saknēm un iemests ugunī, kā nezāle. Mūsu Kungs Kristus nepieļauj reliģisku piespiešanu nevis neticīgo, bet gan ticīgo dēļ, lai viņi neciestu no šādas nezāļu ravēšanas. Tādēļ pasaulei un neticīgajiem nevajadzētu lepoties, bet drīzāk kaunēties, ka savu brīvību tie izmantojuši ļauni un nepateicīgi. Savukārt nedz ķeceri, nedz neticīgie patiesu ticības brīvību neatzīst, bet bieži cenšas piespiest visus ticēt saviem maldiem ar varu. Tas bieži vērojams pasaulē un viltus baznīcās, kur cilvēkiem, tiek uzspiesti maldi, kas jāpieņem, ja tie nevēlas zaudēt savu amatu. Reiz kāds norvēģu mācītājs man atzinās, ka viņa uzskati neatšķiroties no mūsējiem, bet ja viņš tos paustu atklāti, tad viņam nāktos pazaudēt savu darbu, ko slimās sievas un citu apstākļu dēļ, viņš nevarot atļauties. Kāds bijušais Zviedrijas baznīcas mācītājs bija spiests atstāt savu amatu un kļūt par skolotāju, jo viņš nespēja pārkāpt savai sirdsapziņai un kalpot kopā ar maldu mācītājiem. Daži, atsakoties kalpot kopā ar sievietēm mācītājām un homoseksuāļiem, mūsdienu it kā demokrātiskajā sabiedrībā ne tikai ir riskējuši ar savu amatu, bet pat ar brīvību. Tādējādi mēs redzam, ka maldu mācītāji un pasaule nekādu patiesu brīvību neatzīst, bet itin bieži cenšas citus piespiest ticēt saviem maldiem. Ar ko gan viņi ir labāki par padomju laika varmākām? Pavisam citādi rīkojas Jēzus un Viņa baznīca, kas nevienu necenšas piespiest ticēt ar varu. Tomēr Jēzus saka, ka katrai rīcībai beigu beigās būs noteiktas sekas. Tās sekos nenovēršami, proti, tu nevari sekot velnam un cerēt, ka Jēzus tevi tomēr pieņems savā valstībā. Nav iespējams, ka tu ignorētu Kristu, nicinātu vai sagrozītu Viņa vārdus, un tomēr tiesas dienā eņģeļi tevi ievestu Dieva valstībā un tev tiktu piešķirta mūžīga godība. Tas nekad nenotiks! Pēdējā tiesas dienā Dieva sūtītie eņģeļi ieradīsies šajā pasaulē ar nepārvaramu spēku un godību, lai īstenotu Dieva gribu. Neviens, pat pats velns tiem nespēs pretoties. Tiesas diena nāks pilnīgi negaidīti un ļaunā bērni to būs spiesti sagaidīt baismīgās bailēs, bet paslēpties un izvairīties no Dieva tiesas nebūs iespējams. Turpretī patiesi ticīgie, kas jau tagad liturģijā dzied, aicina un sagaida sava Kunga nākšanu varēs priekā pacelt galvas. Pats godības Kungs tos aicinās ienākt savā valstībā, sakot – nāc, mans uzticīgais kalps! Lai gan šajā pasaulē pēc Dieva žēlsirdīgā nodoma labība aug kopā ar nezālēm, tomēr beigas būs atšķirīgas. Labībai un nezālēm tās būs katrai citādas; labība un nezāles nebeigs vienādi un vienā vietā. Lai tu zinātu, kas sagaida tevi, pats godības Kungs tev šodien atkal klās savu galdu un ļaus tev baudīt debesu godību un svētlaimi, sniedzot savu miesu un asinis. Tā būs ķīla, ka reiz tu sēdēsi pie Viņa galda arī debesīs un baudīsi visus Viņa godības labumus un svētumus. Lai Kungam Kristum kopā ar Tēvu un Svēto Garu par to mūžīga pateicība un gods. Āmen.