Kuram es esmu tuvākais?

Un, pie mācekļiem sevišķi griezdamies, Viņš sacīja: “Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat. Jo Es jums saku: daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.” Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: “Kurš tad ir mans tuvākais?” Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” Tas atbildēja: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Nu tad ej un dari tu arī tāpat.” (Lk.10:23-37)

Jēzus stāsts par Žēlsirdīgo samarieti ir savāds, cilvēka prātam svešs, un tas māca cilvēka dabai svešu mācību – žēlsirdību, atteikšanos no sevis, upuri citu, pat savu ienaidnieku labā. Šādu mācību nepazīst pasaules reliģijas. Piemēram, Korānā vairākās vietās tiek kategoriski pasludināts, ka nevienam nav jānes cita nastas, ka pat vistuvākie cilvēki nevar palīdzēt otram, jo katram cilvēkam ir jāsaņem alga par saviem darbiem. Līdzīgās domās ir arī hinduisti, kas uzskata, ka palīdzot citam cilvēkam var tikai sabojāt viņa karmu. Arī nežēlīgā antīkā grieķu-romiešu pasaule nepazina līdzcietību. Tādēļ pašsaprotami, ka viens no labākajiem šīs kultūras pazinējiem un apbrīnotājiem vācu filozofs Fridrihs Nīče uzskatīja kristietību par pagrimumu, kas nostājas visa vājā un nīkulīgā pusē, glābjot to, kas gatavs iznīcībai un tādējādi darbojoties pret evolūcijas likumu. Šādu vai līdzīgu uzskatu dēļ cilvēki noraida kristiešu mācību par Kristus vietniecisko upuri, ka nevainīgais ir miris vainīgo vietā, samaksājot par viņu grēkiem un izpērkot tos no pelnītās Dieva atriebības. Tomēr lielākā daļa cilvēku mūsdienās ir vienkārši pārliecināti, ka viņi nebūt nav sliktāki par citiem, un ja kaut kādas debesis reiz būs, tad viņi tās noteikti iemantos. Par kādu līdzīgi domājošu cilvēku stāsta šīs dienas evaņģēlijs. Šis cilvēks bija rakstu mācītājs. Viņš pazina Bībeli un bija visnotaļ reliģisks cilvēks. Viņš arī bija pārliecināts, ka nav slikts cilvēks un tādēļ iemantos debesis. Diezgan izsmējīgi viņš Jēzum vaicā – nu kas tad man trūkst? Kas tad man būtu jādara, lai iemantotu debesis? Savā atbildē Jēzus saista jautājumu par pestīšanu ar jautājumu par žēlsirdību pret savu tuvāko. Un te atklājas, ka rakstu mācītāja jautājums nav bijis pareizs. Tā vietā Jēzus māca savus klausītājus uzdot pareizo jautājumu, proti, jautājumu, kuru uzdod tie, kas tiek glābti. Nepareizo jautājumu uzdod visi, kas cenšas iegūt mūžīgo dzīvošanu nepareizā veidā, proti, ar saviem darbiem. Viņi jautā – kurš ir mans tuvākais? Tā viņi cenšas ierobežot to cilvēku loku, kas viņiem jāmīl. Pareizais jautājums ir jautājums: Kuram es esmu tuvākais? Tie, kas uzdod šo pareizo jautājumu, zina, ka pestīšanu viņi ir ieguvuši nevis ar saviem darbiem, bet saņēmuši kā dāvanu no Dieva, Jēzus dēļ. Tie ir cilvēki, kuru acis un ausis ir svētītas. Tie ir cilvēki, kam ir ticība, kas redz un dzird evaņģēlija apsolījumu piepildīšanos Jēzū. Savukārt ticība maina sirdi. Mīlestība, kuru saņemam no Dieva, iededzina mūsu sirdīs mīlestību pret savu tuvāko. Tā aizdzen laupītāja nežēlīgumu, bezjūtīga priestera un levīta egoismu, rakstu mācītāja virspusējo izvairīgumu. Tā vietā stājas patiesa mīlestība Kristus dēļ, kurš nevainīgs būdams mira vainīgo dēļ, mīlēdams pat savus slepkavas. Šāda mīlestība priecājas par katru iespēju kļūt par tuvāko ikvienam, kam vajadzīga palīdzība. Par šādu mīlestību Jēzus stāsta savā stāstā par samarieti, kurš sniedz palīdzību laupītāju piekautam cilvēkam. Tā ir mīlestība, kas aizdzen katru partejiskumu un ienaidu. Samarieša piemērs, tāpat kā tas piemērs, kuru mēs redzam Jēzus dzīvē, ir pilnīgs. Tas nozīmē, ka arī mūsu žēlsirdībai ir jābūt pilnīgai. Nav iedomājams, ka Kristus varētu sniegt kādu nepilnīgas, daļējas, partejiskas mīlestības modeli. Paša Kristus pilnība iedvesmo kristiešus uz līdzīgiem mīlestības darbiem. Tā kā viņi nespēj mīlēt tik pilnīgi, kā mīlējis viņu Kungs, tie katru dienu dzīvo no piedošanas, tomēr pieaug žēlastībā un viņu mīlestība top pilnīgāka dienu no dienas. Apskatīsim tagad šīs dienas evaņģēlijā sastaptās personas nedaudz tuvāk.

Laupītāji: Viņos mēs redzam mīlestības pretmetu – noziedzību, nežēlīgumu, zagšanu, laupīšanu. Jēzus stāstītais notikums notiek uz ceļa, kas ved no Jeruzālemes uz Jēriku. Tas ir ceļš, kas vijas pa klinšainu, tuksnesīgu vietu. Uz šā ceļa bieži notika bandītiski uzbrukumi ceļotājiem. Arī mūsu dienās notiek šādas lietas. Avīzes un ziņu izlaidumi ir pilni ar stāstiem par piekautajiem, aplaupītajiem, izvarotajiem un citādi pazemotajiem. Visos laikos ir bijuši cilvēki, kas nostājušies nevis uz mīlestības, bet naida un cietsirdības ceļa, un pasaule ir pilna ar viņu upuriem. Brutāls spēks, nežēlīgs naids un varmācība ir vērojami visapkārt mūsdienu pasaulē. Mums kristiešiem šī pasaule un tās metodes nav piemērs, kam sekot. Mēs esam aicināti nekļūt līdzīgi cietsirdīgajai pasaulei, bet gan kļūt līdzīgi savam žēlsirdīgajam Kungam Kristum.

Levīts un priesteris Jēzus stāstā vienaldzīgi pagāja garām zemē guļošajam, sasistajam tautietim. Bažīgi raudzīdamies apkārt, vai laupītāji nav vēl kaut kur tepat tuvumā, viņi steigšus pārgāja ceļa otrā pusē. Tā kā viņi labi zināja bauslības prasību palīdzēt cietušajam cilvēkam, varbūt viņi lūkojās apkārt – vai kāds neredz viņu cietsirdību un vienaldzību. Varam būt pavisam droši, ka Dievs to redzēja. Vienaldzība, kas nāk no to cilvēku puses, kuri labi zina Dieva gribu, arvien ir divkārt pretīga gan Dieva, gan cilvēku acīs. Tādēļ nekad nepaliec vienaldzīgs, ja vari kādam palīdzēt! Nekad nemēģini rasta kādus attaisnojumus šādai bezjūtīgai un cietsirdīgai vienaldzībai. Šīsdienas evaņģēlijā mēs sastopam šādu cilvēku. Tas ir rakstu mācītājs, kurš cenšas attaisnot savu mīlestības trūkumu.

Rakstu mācītāja izturēšanās un viņa vārdi ir dažādu jautājumu, maldīgu viedokļu un augstprātības pilni, taču tajos nav patiesas mīlestības. Jā, te ir reliģiska runāšana par mīlestību, aizmirstot, ka par mīlestību nevajag runāt, bet tā vietā vajag mīlēt. Nekad nav trūcis tādu, kas skaisti runā par mīlestību. Vispretīgākā ir tieši reliģiska runāšana par mīlestību, kas cenšas iestāstīt, ka mīlestība ved uz debesīm. Šādiem cilvēkiem mīlestība arvien paliek sveša, tā ir tikai ideoloģija, ar kuras palīdzību viņi cenšas iegūt sev labumu. Arvien atceries, ka mīlestība ir Dieva spēks, kas parādās nevis vārdos, bet darbos. Mīlestība ir lēnprātīga un laipna tā nekad nelielās, tā nav uzpūtīga, tā nemeklē savu labumu, neskaistas un nepiemin ļaunu. Tā nekad nepriecājas par netaisnību, bet tikai un vienīgi par patiesību. Mīlestība arvien ir konkrēta un tieša, tā izpaužas pašaizliedzīgā sevi upurējošā darbā, nevis tukšos vārdos un prātošanā, aiz kā slēpjas nekas cits kā vienaldzība un nicinājums.

Patiesas mīlestības piemēru mēs redzam Jēzū Kristū. Uz rakstu mācītāja jautājumu – saki man, kurš ir mans tuvākais, lai varu viņu mīlēt? – Jēzus atbild – Tu nevarēsi to izdarīt, jo tev pašam ir vajadzīgs kāds, kas tevi mīlētu, žēlotu, dziedinātu, samaksātu par tavu uzturu, dotu tev naktsmājas un atjaunotu tavus spēkus; tu nicini mani, bet es esmu tas, kas piepilda bauslību, iemieso to savā dzīvē un dāvā cilvēkiem Dieva žēlastību; tu esi mans tuvākais un es sniegšu tev žēlastību, dziedināšanu un dzīvību; tā tu kļūsi par zaru pie dzīvības pilna koka un nesīsi daudz augļu, smeldams dzīvību un spēku no manis. Šādi Jēzus rūpējas par katru no mums. Viņš uzmeklē mūs, kas līdz nāvei sasisti guļam šīs pasaules lielceļu malās, dažādu laupītāju piekauti. Ar savām žēlsirdīgajām rokām viņš pārsien mūsu brūces un tīra tās ar vislabākajām zālkurš ir mans tuvākaisēm. Viņš aizved mūs uz savu baznīcu, lai mēs tiktu šeit dziedināti, atveseļotos un varētu sākt jaunu dzīvi. Ko tad dara šāds cilvēks pēc tam, kad viņš ir atveseļojies un atkal var sākt staigāt un dzīvot? Varbūt viņš paskatās apkārt un ierauga, ka te vēl apkārt daudzi guļ sasisti un smagi slimi, un šis skats viņam nepatīk, un viņš dodas prom, lai meklētu labāku sabiedrību? Diemžēl ar dažiem tā notiek - šie te taču nevar būt mani tuvākie! Tie jāmeklē kaut kur citur! Tomēr ir arī tādi, kas pateicībā savam Kungam par Viņa žēlsirdību negudro un neprāto, bet paši sāk rūpēties par laupītāja velna sasistajiem. Šiem žēlsirdīgajiem samariešiem mūsu Kungs šodien saka – labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Nāc, ieej manā priekā! Nāc baudi manu miesu un asinis, kas izlietas par tevi un dzīvo mūžīgi! Āmen.