Grēcīgums un Dieva svētums

Kādu reizi ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera.Tad Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas. Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: “Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.” Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: “Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest.” Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima. Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par lomu, ko tie bija vilkuši, tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: “Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Un, savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja Viņam līdzi. (Lk.5:1–11)


Lūkas aprakstītais notikums nav pirmā reize, kad Jēzus satika Sīmani Pēteri, viņa brāli Andreju, kā arī viņu zvejas biedrus Cebedaja dēlus Jēkabu un Jāni. Viens no viņiem, apustulis Jānis, savā evaņģēlijā mums stāsta, kā Jānis Kristītājs norādīja saviem mācekļiem uz Jēzu kā Dieva Jēru, kas uzņēmies uz Sevi visu pasaules grēku. Jau toreiz Jēzus nosauca Sīmani par Kēfu jeb Pēteri, kas tulkojumā nozīmē ‘klints’. Un Pēteris un Andrejs, Jēkabs un Jānis sekoja Jēzum kā Viņa pirmie mācekļi. Taču tad kādā brīdī viņi atgriezās savās Kapernaumas mājās, bet Jēzus viens pats turpināja sludināšanu citviet Galilejā.

Pēc kāda laika Jēzus izvēlējās Kapernaumu arī par Savu mājvietu. Tagad Lūka apraksta kādu notikumu, kas sekoja Jēzus sludināšanai pie Ģenecaretes ezera. Tur bija sapulcējies liels ļaužu pulks, klausīdamies Jēzus sludināto Dieva vārdu. Vēlēdamies labāk saskatīt un sadzirdēt Jēzu, ļaudis spiedās Viņam virsū. Lai varētu turpināt sludināšanu, Jēzum vajadzēja kādu vietu, kur cilvēki Viņam netraucētu. Viņš pamanīja divas krastā izvilktas laivas un pie tām zvejniekus mazgājam savus tīklus. Pazīdams Pēteri, Jēzus lūdza, lai tas nedaudz aizceļ Viņu no krasta. „Un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas,” raksta evaņģēlists Lūka.

Kā parasti Jēzus sludināšana piesaistīja lielus ļaužu pulkus, un Tā Kunga sludinātais Dieva vārds nesa augļus. Proti, tas satvēra un sasaistīja cilvēku sirdis. Jēzus aicinājums atgriezties no grēkiem un labās vēsts jeb grēku piedošanas pasludinājums pārņēma cilvēkus savā varā, jo tā bija kā lietus veldze sausai zemei, pretēja farizeju un Rakstu mācītāju sausajiem tuksneša vējiem, kas tikai uzstādīja ļaudīm neizpildāmas prasības.

Pabeidzis sludināšanu, Jēzus sacīja Pēterim: „Dodies dziļumā un izmet savus tīklus.” Lūka uzreiz sniedz mums arī Sīmaņa atbildi: „Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši, bet uz Tavu vārdu es tīklu izmetīšu.” Jebkura cita cilvēka pamudinājums gaišā dienas laikā doties zvejot tur, kur pēc gadu gaitā iekrātās pieredzes nekas nebija noķerams, Pēterī un citos pieredzējušos Galilejas zvejniekos būtu izraisījis smīnu vai pat sašutumu. Būdami profesionāli, ļoti labi sava aroda pratēji, viņi bija visu nakti zvejojuši vispiemērotākajā vietā, bet nebija neko noķēruši. Bet tagad kāds cilvēks, kas pats bija namdaris, tātad nepieredzējis zvejas lietās, sāks viņiem mācīt, kā pareizi ķert zivis? Tā domātu Pēteris, ja doties zvejot ezera dziļumā viņam būtu ieteicis kāds cits, nevis Jēzus.

Taču Jēzus teiktajam Pēteris labprāt vēlējās paklausīt. Jēzus sludināšana bija atstājusi iespaidu uz vienkāršo Kapernaumas zvejnieku. Viņš bija Kristus mācības savaldzināts un pilnīgā tās varā. Viss, ko Jēzus bija teicis, bija patiess un īsts. Tas gan dedzināja viņa grēcīgo sirdi, gan veldzēja un mierināja to ar iepriekš nedzirdētā skaidrībā izteiktu piedošanas apsolījumu. Tāpēc, ja nu kādam šajā pasaulē varēja pilnībā uzticēties jebkurā jautājumā, tad tas noteikti bija Jēzus.

„Un to darījuši,” raksta Lūka par Pēteri un viņa biedriem laivā, „tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa.” Tīkls bija nospriegots līdz pat pēdējam diedziņam, taču joprojām cieši saturēja lielo lomu. Pēteris un viņa biedri deva zīmi zvejniekiem otrā laivā, lai tie steigšus nāktu palīgā. „Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās slīka.” Tīklā noķerto zivju loms izrādījās tik liels, ka abas laivas tika piepildītas līdz malām, tā ka ūdens sāka tām smelties iekšā un bija jāsteidzas uz krastu. Kaut ko tādu Galilejas zvejnieki savu mūžu nebija pieredzējuši. Tas nenoliedzami bija brīnums, paša Dieva iejaukšanās šo vienkāršo cilvēku dzīvē. Jēzus vārda spēkā zivis vienkārši bija sanākušas tīklā, turklāt tik lielā skaitā, kā nekad iepriekš un pretēji visai viņu pieredzei.

Notikušais izbiedēja gan Pēteri, gan viņa darba biedrus, Jēkabu un Jāni, Cebdedeja dēlus. Sīmanis Pēteris, apjauzdams notikušo, rīkojās atbilstoši savai straujajai un spontānajai dabai, bez nopietnas lietu pārdomāšanas teikdams Jēzum: „Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Pēteris un viņu biedri, būdami jūdi, kas jau no mazām dienām bija uzklausījuši Vecās Derības Rakstus, skaidri apjauta, ka viņiem nav darīšana ar vienkāršu cilvēku, tādu pašu grēcinieku kā viņi. Jo tikai Tas Kungs, Israēla Dievs bija tas, kurš varēja likt zivīm sanākt zvejnieku tīklos. Taču grēcīgais Pēteris un viņa biedri arī apzinājās, ka viņu grēcīgums un Dieva svētums ir pilnīgi nesavienojamas lietas, ka grēkam Dieva klātienē jātiek iznīcinātam un jāiet bojā.

Un tomēr – Jēzus nebija nācis dvēseles pazudināt, bet gan atpestīt, atdot Savu dzīvību par atpirkšanas maksu – kā izpirkumu par cilvēku grēkiem, arī par grēcīgo Sīmani un viņa biedriem. Vēl jo vairāk, Tam Kungam vajadzēja sagatavot Sev mācekļus, kas sekos Viņa pēdās un pildīs sludināšanas amatu tad, kad Viņš pats būs izcīnījis uzvaru pār grēku, velnu, nāvi un elli un būs uzkāpis pie Dieva labās rokas, lai no Debesu godības valdītu pār visu, kas ir Debesīs un virs zemes.

Tādēļ Jēzus saka Sīmanim: „Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Žēlsirdīgais Kungs mierina nabaga izbiedēto Galilejas zvejnieku un viņa biedrus. „Nebīstieties, Sīmani, Andrej, Jēkab un Jāni! Es neesmu ieradies sodīt jūs jūsu grēku dēļ, Es esmu nācis pasaulē, lai sagādātu jums jūsu grēku piedošanu, pienesot vienīgo Dievam pieņemamo upuri par grēku – Savu dzīvību. Turiet drošu prātu un sekojiet Man. Man ir jāsagatavo jūs par tik pat prasmīgiem cilvēku zvejniekiem, kādi jūs esat zivju ķērāji.”

Un tā šajā notikumā viss ir dziļi simbolisks. Dr. Luters norāda (BP V, 1353): „Šī Sv. Pētera izvilktā lielā loma nozīmi pats Kristus mums parādījis, sacīdams: „No šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Tajā attēlota Kristus baznīcas garīgā pārvalde, ko īsteno sludināšanas amats. Jo ūdens jeb jūra ir pasaule, savukārt zivis ir cilvēki, bet tīkli, ar ko zivis tiek izvilktas no ūdens, ir sludināšanas amats. Jo, gluži kā tīkls tiek iegremdēts ūdenī, tā pasludinājums iziet pasaulē un atskan ļaužu vidū.” (BP V, 1354): „Šis loms ir tik bagātīgs, ka nepietiek tikai ar vienu laivu – kas līdz šim bijusi jūdu tautas baznīca –, .. ir jāsauc palīgā arī zvejnieki, kuri sēž otrā laivā, tas ir, no pagānu vidus nākušo ticīgo sapulcē un baznīcā, kas tāpat ir uzcelta un izplatīta ar apustuļu sludināšanas palīdzību. Tā abas laivas tiek piepildītas ar vienu lomu, tas ir, ar vienu un to pašu pasludinājumu, tādu pašu ticību un ticības apliecinājumu.”

„Un, savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja Viņam līdzi,” savu stāstījumu beidz Lūka. Evaņģēlisti Matejs (4:19) un Marks (1:17) norāda, ka Pēteris, Andrejs, Jēkabs un Jānis sekoja Jēzum tūlīt pēc tam, kad Tas Kungs tiem bija teicis: „Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Kopš šā brīža viņi neatstāja Jēzu līdz pat Viņa arestam. Un tad pēc Savas augšāmcelšanās Jēzus atjaunoja mācekļu ticību, pasludinādams tiem Absolūciju, un, mierinājis un iedrošinājis, kā arī vēlāk sūtījis Svēto Garu, darīja apustuļus un viņu pēctečus par cilvēku zvejniekiem ne tikai Jeruzālemē un Jūdejā, bet visā pasaulē. (Ap. d. 1:8)

Arī mēs esam paša Kristus nozvejoti Evaņģēlija tīklā ar Dieva vārda kalpu, mācītāju, vai citu kristiešu starpniecību. Mēs ikviens esam kristīti un Kristībā izvilkti no velna valstības tumšajiem dziļumiem un pārcelti drošībā Dieva valstībā – Kristus baznīcā. Un mums visiem ir daudz ko mācīties no pirmā Jēzus loma – Galilejas zvejniekiem Pētera un viņa biedriem.
Vispirms mums jāmācās apzināties savu grēcīgumu, kas nav vis kāda abstrakta, netverama lieta, bet kā lasām Katehismā (VG, 434): „Kaut arī mums ir Dieva vārds un mēs tam ticam, darām un pakļaujamies Viņa gribai un pārtiekam no Dieva dāvanām un svētības, tomēr neesam bez grēka. Mēs klūpam ik dienas un neievērojam mēru ... Miesa, kurā ik dienas dzīvojam, ir tāda, ka tā neuzticas un netic Dievam, bet pastāvīgi nododas ļaunām iekārēm un viltībām, un mēs ikdienas grēkojam vārdos un darbos, darīdami to, kas aizliegts un nedarīdami to, kas pavēlēts.” Tādēļ līdzīgi Pēterim un viņa biedriem arī mūsu sirdsapziņa „kļūst nemierīga, tā baidās no Dieva dusmām un zaudē mieru un paļāvību, kas nāk no Evaņģēlija.”

Mūsdienās tas vairāk izpaužas kā cilvēku nomāktība un depresija, izmisums un bezcerība, ko rada dažādi pārbaudījumi – ekonomiskas un finansiālas krīzes, naudas, mantas, veselības, spēka vai padoma, kā rīkoties, trūkums. Šādos gadījumos mēs mēdzam meklēt palīdzību un mierinājumu savā prātā vai pie citiem cilvēkiem, kuri stāsta mums to, ko mēs gribam dzirdēt, mēs akli ticam pēkšņam un nekur nepamatotam pasaulīgam uzplaukumam un mūsu problēmu noslēpumainam atrisinājumam, bet, arvienu no jauna pieviļamies un kļūstam aizvien vairāk nomākti. Dieva klātieni mūsu grēcīgā daba, līdzīgi Pēterim, īsti nevēlas. Mēs apjaušam, ka neesam bez grēka, ka neesam pilnīgi, un, ka tādēļ esam pelnījuši kādu sodu.

Tādēļ mums, kristiešiem, uzsver Luters Katehismā, „bez mitas jāmeklē mierinājums Evaņģēlijā, lai no jauna iedrošinātu sirdsapziņu”. Vienīgi Kristus, mūsu žēlīgais Kungs, mums teiks: „Nebīsties!” Visi citi uzkraus mums nepanesamas nastas, proti, dos it kā gudrus padomus, kas mūsu situāciju patiesībā tikai vēl pasliktinās.

Vēl no Pētera un viņa biedriem mēs varam mācīties sekot Jēzum bez vārda runas, nerēķinot un neskaitot, ko iegūsim vai zaudēsim. Mūsu grēcīgā daba gan aizvien vaino Dievu visās mūsu un visas pasaules nepatikšanās un nelaimēs, trūkumā un slimībās. Mēs esam slikti apguvuši Katehismu (VG, 365), ja neticam, ka visu labo, kā vien mums trūkst, mums būtu jāgaida un jāmeklē no Dieva, un pat trūkumā un nelaimē jāturas vienīgi pie Viņa. Mēs mēdzam apšaubīt to, ka Dievs mums dos tik, cik vajadzīgs, un palīdzēs visās grūtībās. (VG, 366:) Mēs ļaujam savai sirdij pieķerties un meklēt mieru pie visa kā cita, tikai ne pie Dieva.

Taču Jēzus, būdams arī patiess Dievs, vēlas, lai mēs novēršamies no visa cita un nākam pie Viņa, jo Viņš ir vienīgais mūžīgais labums; lai mēs uzdrošinātos atstāt Viņa dēļ visu, kas vien pasaulē ir. (VG, 367:) Diemžēl aklā un muļķīgā elkdievība, kas mīt mūsu grēcīgajā dabā, meklēdama mierinājumu un palīgu, raugās kur citur un „nepieņem Dievu, negaida no Viņa pat tik daudz laba kā Viņa vēlēšanos palīdzēt un arī netic, ka viss labais, kas notiek, patiesi nāk tikai no Dieva”. Turpretim jaunais cilvēks mūsos ticībā seko savam Kungam, paļaujoties, ka gan jau Viņš zinās, kā gādāt par mūsu vēderu, ja jau Viņš ir spējis sagādāt mums mūžīgu atpestīšanu no grēka, nāves, velna un elles varas. Tādēļ ticība steidzas tur, kur ir tās Kungs.

Un kā jau dzirdējām, Kristus ir laivā jeb ir klātesošs Savā baznīcā caur Saviem žēlastības līdzekļiem. Tur jeb drīzāk – te, kur tiek sludināts Viņa vārds, kur mēs esam sapulcējušies Viņa Vārdā, Viņš ir mūsu vidū. Jēzus kalpo mums, piedodams visus mūsu grēkus Absolūcijā un mierinādams un iepriecinādams mūs sprediķī. Turklāt tagad Jēzus mums klās bagātīgu galdu – liks uz altāra Savu miesu un Savas asinis mūsu grēku piedošanai. Tās dāvās mums mūžīgu dzīvību un svētlaimi un dos atspirdzinājumu un stiprinājumu mūsu ticībai, lai mēs nepagurtu, bet nedēļas gaitā spētu atstāt visu, kas ir pret Dieva prātu un gribu, un sekot mūsu žēlīgajam Pestītājam – Kungam Jēzum Kristum. Āmen.