Grēku piedošanas vēsts

Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jņ.20:19-29)



Satraukumu pilnā svētdiena tuvojās izskaņai, un beidzot gandrīz visi mācekļi, izņemot Tomu, bija sapulcējušies vienkopus. Tagad Marija Magdalēna un pārējās sievas varēja izstāstīt redzēto un piedzīvoto. Savs sakāmais bija arī Pēterim un Jānim, kuri bija devušies apraudzīt Jēzus kapu, un arī atraduši to tukšu. Sievu stāstījumu mācekļi uztvēra dziļi skeptiski: Ak, šīs histēriskās sievas, atkal viņas neliekas mierā ar savām pasakām! Būtu labāk klusējušas! Un Marija Magdalēna, ko viņa te runā, vai tik atkal nebūs tapusi velnu apsēsta un redzējusi kādas parādības? Pats saprātīgākais šiem vīriem tagad šķita - dzīviem tikt prom no Jeruzalemes. Tad negaidīti, vakaram tuvojoties, ieradās vēl divi mācekļi, kas jau bija mēģinājuši atstāt pilsētu. Viņi apgalvoja, ka ceļā satikuši Jēzu un tādēļ atgriezušies pie pārējiem. Klausītāji neticīgi grozīja galvas, nezinādami, ko īsti domāt. Vai šodien visi ir traki palikuši?

Miers ar jums! – pēkšņi mācekļu vidū atskanēja tik ierastais jūdu sveiciens, ar kuru viņus tik bieži bija sveicis Jēzus. Negaidītais viesis, kas kaut kādā nesaprotamā veidā bija iekļuvis istabā caur slēgtajām durvīm. Tūdaļ Viņš izstiepj savas rokas un rāda savus sānus. Nebīstieties draugi, Es tas esmu! Viss, ko jūs esat dzirdējuši, ir patiesība. Es esmu augšāmcēlies! Būtu neiespējami aprakstīt to prieku un sajūsmu, kas pārņēma Jēzus mācekļus. Es domāju, ka šajās pirmajās Lieldienās viņi gavilēja tā, ka nevienam vēl nebūs izdevies viņus pārspēt visus šos 2000 gadus.

Tad Jēzus vēlreiz saka: „Miers ar jums! Kā Tēvs mani sūtījis tā Es jūs sūtu.” Un to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.”

Mācekļi atkal samulst. Kādi dīvaini vārdi! Kādas gan te vēl runas! Vai tagad mums visiem kopā nevajadzētu doties pie priesteriem un Poncija Pilāta un beidzot parādīt, kurš ir īstais Kungs Jeruzalemē? Tas nebūtu grūti. Ja Jēzus dzīvs tagad parādītos Jeruzalemes ielās, Viņa mācekļiem nekavējoties pievienotos tūkstošiem cilvēku. Tad ne tikai farizejiem un priesteriem, bet arī romiešiem būtu ko trūkties. Taču Jēzus to nevēlas. Viņam ir kas nopietnāks, ko sacīt saviem mācekļiem. Starp jums un Dievu tagad ir iestājies miers. Manu ciešanu un nāves dēļ Dievs ir kļuvis jūsu Draugs. Kā zīmi tam, jūs redzat Mani augšāmceltu no miroņiem. Tēvs Mani sūtīja pasaulē, lai Es samierinātu Viņu ar jums. Lai iznīcinātu velna radīto ienaidu starp Dievu un cilvēku un dāvātu jums patiesu mieru. Tagad Es esmu piepildījis Tēva doto uzdevumu un sūtu jūs pasaulē ar līdzīgu mērķi – piedot cilvēkiem grēkus.

Tā kā šo uzdevumu neviens nespētu veikt pats saviem spēkiem, tad Jēzus saka – ņemiet Svēto Garu! Ik reizi, kad jūs kādam stāstīsiet par manām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos, līdz ar jūsu vārdiem nāks Svētais Gars, kas pārliecinās cilvēkus par grēku piedošanu. Lūk, šajā vārdā – grēku piedošana tad arī slēpjas baznīcas īstais spēks un patiesais uzdevums. Jēzus mūs nav sūtījis pasaulē, lai mēs to pārsteigtu ar savu spēku un gudrību. Viņš nav licis mums iedibināt kādu jaunu kultūru ar augstiem ētikas un morāles principiem, nedz arī uzdevis mums garīgot šo pasauli vai piepildīt ar reliģisku misticismu. Visu savu darbu un visu baznīcas uzdevumu un pastāvēšanas jēgu Viņš ietver šajos vārdos – grēku piedošana – kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti. Kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks. Tātad baznīcai ir vara un uzdevums piedot vai paturēt grēkus.

Tieši šī vara un uzdevums baznīcu atšķir no visām pārējām šīs pasaules varām un institūcijām. Nevienai citai cilvēku kopībai, vienalga vai tā būtu politiska, reliģiska vai kāda cita, nav varas cilvēkiem piedot grēkus. Tāda ir tikai Kristus baznīcai. Grēku piedošanā atklājas baznīcas unikālais raksturs.

Ja tas būtu ticis pareizi saprasts, tad mums nekad nevajadzētu dzirdēt savādās runas, ka, lūk, baptisti pārspējot luterāņus sirsnīgā sadraudzībā, Romas katoļi reliģiskās dzīves organizācijā, bet austrumu pareizticīgie garīgās dzīves dziļumā. Ja mēs paturētu prātā baznīcas sūtību - piedot grēkus, tad taču skaidrs kļūtu tas, ka nekas cits to nevar aizstāt! Baznīca taču nedzīvo ne no cilvēku savstarpējā draudzīguma, ne reliģiskās dzīves organizācijas un ceremonijām, nedz arī no cilvēka iekšējās dzīves pētniecības, bet gan vienīgi un tikai no grēku piedošanas!

Tieši te slēpjas baznīcas diženums, tās vara un loma cilvēku dzīvē. Nemēģināsim nekad to aizstāt ar kaut ko citu ne paši savās dzīvēs, nedz arī sarunās ar citiem cilvēkiem. Jā, mēs laiku pa laikam varam izmantot apoloģētiskas metodes, lai norādītu uz baznīcas pozitīvo ietekmi gan uz atsevišķiem cilvēkiem, gan sabiedrību kopumā, taču tas nevienu nespēj glābt no velna, elles un nāves. Te ir vajadzīgas citas zāles – svētais Evaņģēlijs – grēku piedošanas vēsts, kas vienīgais var kalpot kā zāles pret nāvi.

Tādējādi Lieldienu vēsts arvien ir grēku piedošanas vēsts. Ar šo vēsti augšāmceltais Kungs ierodas savu mācekļu vidū, un šo vēsti Viņš ir licis arī mūsu mutēs. Tādēļ arī mēs esam šodien nākuši kopā, lai atkal dzirdētu, ka Dievs ir pieņēmis Jēzus upuri par mūsu grēkiem; ka Viņš ir augšāmcēlis Jēzu, pasludinot piedošanu visai pasaulei. Tomēr šī piedošana saņemama vienīgi baznīcā, tas ir, no kristiešu mutēm. To uzskatāmi rāda tālākais evaņģēlija stāstījums par apustuli Tomu.

Pat apustulis būdams, Viņš zaudē ticību un klīst apkārt izmisuma un bezcerības mākts! Viņa prātu pārņem traka neticība un viņš izvirza dīvainas, absurdas prasības. Vienīgi Jēzus žēlsirdīgā parādīšanas spēj viņu atkal vest pie ticības un prāta. Tā ir vienīgā iespēja arī mūsdienu neticīgajai pasaulei, nevis, ka viņa redz baznīcas diženumu, gudrību un spēku un arī grib to iegūt, kā burvis Sīmanis Apustuļu darbos, bet ka cilvēki dzird skaidru un saprotamu baznīcas vēsti par augšāmcelto Kungu Jēzu Kristu un grēku piedošanu, kas saņemama Viņa vārdā. Tā ir vienīgā cerība arī mums – atkal un atkal dzirdēt šo priekpilno vēsti, kas dzirdama vienīgi Kristus baznīcā, proti, Kristus ir miris par taviem grēkiem; tev tavi grēki ir piedoti; Dieva miers ir ar tevi. Āmen.