Bet farizeji, dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās, un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja: "Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?" Bet Jēzus tam sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši." Kad farizeji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja un sacīja: "Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?" Tie Viņam saka: "Dāvida." Viņš tiem sacīja: "Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. - Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?" Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņam ko jautāt (Mt.22:34-46).
Šis evaņģēlija teksts, kuru baznīcas tēvi ir izvēlējušies 18. svētdienai pēc Svētās Trīsvienības dienas, ir viens no tiem Bībeles tekstiem, kur īpaši skaidri atklājas kristīgās mācības pamati, proti, bauslība, Evaņģēlijs un ticības apliecināšana.
Baznīcas ticības apliecība arvien ir kopīga draudzes atbilde uz Dieva vārdu. Dziļi simboliski tas atklājas mūsu liturģijā, kur tūdaļ pēc Dieva vārda lasījumiem seko ticības apliecība. Tā kā Dieva vārda galvenā vēsts ir miesā nākušais Dieva Dēls Jēzu Kristus, tad arī ticības apliecības saturs kā atbalss Dieva vārdam ir nekas cits kā mācība par Jēzu Kristu. Savos svētdienas dievkalpojumos mēs apliecinām kopīgo baznīcas ticību ar Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecības vārdiem. Šī ticības apliecība tapa 4. gadsimtā, kā Kristus dievišķības apliecinājums, noraidotAleksandrijas prezbitera Ārija maldus, kurš uzskatīja Jēzu par kaut ko līdzīgu pusdievam. Baznīcas tēvi šo ķecerību stingri nosodīja un atbildēja ar ļoti rūpīgi formulētu liecību - Jēzus Kristus ir "Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva". Šajos vārdos mēs saklausām pirmās ticības apliecības atbalsi, kuru visas baznīcas vārdā apliecināja apustulis Pēteris: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." (Mt.16:16) Atklāsmes grāmatā mēs lasām kā uzvarējušās baznīcas debespulki apliecina šo pašu diženo ticības patiesību: "Tam, kas sēd goda krēslā, un tam Jēram, lai ir pateicība, gods, slava un vara mūžu mūžos." (Atkl.7:13) Šīs dienas evaņģēlijā mēs dzirdējām, ka farizeji nespēja šādi apliecināt ticību, jo tie "nevarēja Jēzum atbildēt neviena vārda." Apustulis Pāvils mums paskaidro kāpēc: "Neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, - kā vien Svētajā Garā." (1.Kor. 12: 3) Šo patiesību Pāvils bija mācījies no Jēzus paskaidrojuma, kas sekoja Pētera ticības apliecībai: "Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas ir debesīs." (Mt.16:17) Tagad pievērsīsimies šīs dienas evaņģēlija tekstam, lai uzzinātu, kā Jēzus mācīja farizejus apliecināt ticību.
Notikumi, kas aprakstīti šīs dienas evaņģēlijā, risinājās Jeruzālemes templī Klusās nedēļas otrdienā - trīs dienas pirms Jēzus krusta nāves. Pirms šā notikuma pie Jēzus bija pienākuši saduķeji - jūdu augstākā garīdzniecība, lai pierādītu, ka saskaņā ar cilvēka prātu augšāmcelšanās nav iespējama. Kā pierādījumu tam viņi izvirzīja viņuprāt neapgāžamu argumentu par septiņiem brāļiem, kas visi bija apņēmuši vienu sievu un pēc tam nomiruši. Pēc viņu domām augšāmcelšanās nevarot būt - jo kuram tad no brāļiem šī sieva piederēs debesīs?
Dažos vārdos Jēzus atspēko viņu argumentu, norādīdams, ka tie alojas, nesaprazdami nedz Rakstus, nedz Dieva spēku. "Jo augšāmcelšanās cēlienā ne precējas, nedz tiek precēti, bet visi ir kā eņģeļi debesīs. Vai tad jūs neesat lasījuši par mirušo augšāmcelšanos, ko Dievs jums teicis: Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs." (Mt.22:29-33) Farizejiem šī atbilde bija ārkārtīgi patikusi. Jau sen viņu teoloģiskie pretinieki augstprātīgie saduķeji bija farizejus izsmējuši, izmantodami savu "septiņu brāļu" argumentu.
Farizejiem nebija izdevi es tam rast atspēkojumu. Tagad Jēzus to bija paveicis īsi, ātri, vienkārši, ar pāris teikumiem. To dzirdēdami, farizeji sapulcējās. Tad viens no viņiem nolēma uzdot Jēzum vēl vienu teoloģiski sarežģītu jautājumu, par kuru jūdu starpā notika strīdi, proti, “kurš ir augstākais bauslis bauslībā?”
Jūdu rakstu mācītāji bija sadalījuši bauslību neskaitāmos sīkos likumos. Tā viņi bija ieguvuši 248 pavēles, kas jāpilda un 365 aizliegumus. Brīžiem šie likumi nonāca pretrunā viens ar otru, un tad farizeji strīdējās, kurš no tiem svarīgāks. Situācija bija kļuvusi farizejiem vēl nepatīkamāka tādēļ, ka saduķeji vispār noraidīja šo farizeju izstrādāto smalko likumu iedalījumu. Tā nu izdzirdējuši, ka Jēzus atspēkojis saduķeju iebildumus pret augšāmcelšanos, farizeji cerēja, ka Jēzus tiem varētu palīdzēt arī šā jautājuma risināšanā. Izskatījās, ka farizeji kaut kādā ziņā ir atmaiguši pret Jēzu un ieraudzījuši Viņā pat savu sabiedroto. Tomēr tā tas bija tikai daļēji. Tajā pašā laikā viņi cerēja, ka Jēzus varētu uz viņu sarežģīto jautājumu atbildēt nepareizi. Tad viņi varētu lepoties ne tikai ar to, ka pieķēruši šo nicināmo sludinātāju no Galilejas, bet pārspējuši arī saduķejus, kuri ar savu jautājumu izgāzās. Savukārt Jēzus ignorē farizeju nolūkus un atbild tiem vienkārši, atklāti, draudzīgi un laipni: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā bauslība un pravieši.”
Šo formulējumu ir jāsaprot pareizi. Vārdus “Dievu, savu Kungu mīlēt” Israēls nesaprata kā likuma pavēli, bet gan kā žēlastības pilnas derības vārdus. Tie prasīja ticību Dieva žēlastībai un mīlestību pret žēlsirdīgo Dievu, kurā tad arī sakņotos bauslības piepildījums. Bez šīs ticības žēlsirdīgajam derības Dievam, nekādiem darbiem nebūtu nozīmes. Tā Jēzus norāda uz galveno bauslībā, kas sniedzas līdz pašiem debesu augstumiem pie žēlsirdīgā Dieva un nolaižas līdz cilvēka iekšējās būtības dziļumiem – sirdij, dvēselei un prātam. Otra līdzīga daļa bauslībā ir mīlestība pret savu tuvāko. Arī tās būtību Jēzus ļauj ieraudzīt bez neskaitāmiem papildus likumiem, proti, mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Viss ģeniālais ir vienkāršs. Te nav vairs vajadzīgs juristu smalkais darbs, jo pavēle mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu – atklāj bauslības būtību attiecībās ar citiem cilvēkiem. Protams, arī jautājumā par tuvākā mīlestību bez Dieva un Viņa dotās derības, bez ticības Dieva žēlastībai nedz Mozum, nedz praviešiem, nedz priesteru likumiem nebūtu nekādas jēgas un nozīmes. Viss balstās ticībā, kas izpaužas mīlestībā pret Dievu un savu tuvāko. Tā Jēzus īsi, vienkārši un skaidri atklāj bauslības saturu un uzdevumu, vienlaicīgi pārvelkot svītru visam, ar ko nodarbojās farizeji. Jau kuro reizi viņi ar savu jautājumu bija izrakuši bedri paši sev.
Farizeji bija iegrimuši reliģiskos maldos un domāja, ka Mesija, kad tas nāks, dos tiem tikai jaunus norādījumus un paskaidrojumus, kā labāk izpildīt bauslības prasības. Tie bija pārliecināti, ka viņi to spēj. Arī mūsdienās daudzi reliģiski cilvēki rīkojas līdzīgi kā farizeji un saduķeji Jēzus laikā. Vieni, līdzīgi saduķejiem grib mazināt bauslības prasības, lai tās būtu vieglāk piepildāmas, otri, kā farizeji, liekulīgi tic, ka pieliekot visas pūles, tie tomēr spēs bauslību piepildīt. Jēzus noraida abus. Saduķejiem Viņš norādīja, ka tie alojas, ne Rakstus ne Dieva spēku nesaprazdami, domādami, ka ar Dieva Vārdu var izrīkoties pēc savas patikas. Brīdinot savus mācekļus no saduķeju uzskatiem, Jēzus sacīja: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekāms zeme un debess zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek.” (Mt.5: 17–19) Savukārt farizejiem viņš mācīja, ka tie alojas, domādami, ka spēj bez Dieva piedošanas Kristū piepildīt bauslības prasības un mīlēt Dievu vairāk par visu un savu tuvāko kā sevi pašu. Citiem vārdiem, Viņš mācīja farizejiem, ka arī viņi ir grēcinieki, un, ka arī viņiem ir vajadzīgs nevis skolotājs, bet gan Pestītājs, kas tos atbrīvos no grēka varas.
Tādēļ, atbildējis uz farizeju jautājumu, Jēzus neatstāj šos cilvēkus pusceļā, bet pats uzdod tiem jautājumu, lai vestu pie pilnas patiesības atziņas. Viņš rāda, ka bauslības piepildījums un gals ir Kristus. Ja kāds grib saprast bauslību, tam jāpazīst arī Kristu, jo bauslību nav iespējams saprast bez Kristus. Citādi tā no žēlastības pilnas derības kļūtu par likumu kodeksu, bet bauslība tāda nav. Tā ir dota ne tikai kā likums, kas jāpilda, bet galvenokārt, lai cilvēkiem atklātu nepieciešamību pēc Kristus, jo mīlēt Dievu un tuvāko var tikai tur, kur ir grēku piedošana. Savukārt grēku piedošana ir tikai Kristū. Tādēļ Jēzus jautā: “Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” “Dāvida” – atbild farizeji. Atbilde ir pareiza, bet tikai daļēji. Dāvidam bija daudz dēlu. Kurš gan no viņiem varētu būt Kristus? Ja Dievs par Kristu nebūtu sacījis neko vairāk, kā tikai to, ka viņš būs Dāvida dēls, tad cilvēki būtu atstāti lielā neziņā. Izcelsme no Dāvida cilts bija tikai viena Kristus pazīme, bet bija vēl otra, kam Viņu jānostāda augstāk par Salamanu un pārējiem Dāvida dēliem. Lai farizeji spētu labāk izprast šo jautājumu, Jēzus tiem jautā: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekams Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. – Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?”
Jēzus šo jautājumu uzdod ļoti saudzīgā veidā, ļaujot pašiem farizejiem rast atbildi. Ja Dāvids bija dižākais un varenākais Israēla ķēniņš, tad kuru cilvēku gan viņš varētu saukt par savu Kungu? Farizeji ir apstulbuši un nespēj neko sakarīgu atbildēt. Iznāk, ka Mesijam ir jābūt gan cilvēkam – Dāvida Dēlam, gan Dievam – lielākam par Dāvidu. Te farizeju simpātijas pret Jēzu zūd.
Viņi ļoti labi saprata, ko Jēzus gribēja sacīt, bet šādu varbūtību viņi negribēja pieļaut, pat savās domās, nē. Viņu priekšā stāvēja Dāvida Dēls un Dieva Dēls – Jēzus. Viņi redzēja Viņu ar savām acīm, dzirdēja ar savām ausīm, bet neticība tiem neļāva atbildēt tā, kā to bija darījis Pēteris – “Tu esi Kristus, Dzīvā Dieva Dēls.” (Mt.16:16) Tādēļ farizeji klusēja. Tomēr klusēšana šajā gadījumā nebija glābiņš, bet kļuva tiem par lāstu. Tie nevēlējās Jēzum ko vairāk jautāt, jo baidījās no patiesības. Arī Jēzus tiem vairāk neko nesacīja, jo žēlastības laiks bija beidzies. Tā bija pēdējā diena, kad Viņš mācīja jūdus templī.
Tā nu Jēzus klusē tādēļ, ka vairāk nav vajadzības neko sacīt, bet farizeji tādēļ, ka baidās izdzirdēt patiesību. Ja nu tie vēl ko vaicātu, tad arī citiem viss kļūtu skaidrs. Cilvēki redzētu, ka pie Bībeles mācības turas Jēzus, bet ne farizeji. To šie lepnie un stūrgalvīgie vīri negrib pieļaut, un tādēļ tie klusē. Tā tas notiek arī mūsu dienās: farizejiski noskaņoti ļaudis, saprazdami, ka Bībele māca ko citu, nekā viņi sludina, vairās no tiešas un atklātas sarunas, slēpjas un klusē. Jēzus saka, ka tie negrib nākt Dieva Vārda gaismā, jo tad atklātos viņu grēcīgums. Tādēļ tie slapstās sava pašizdomāto, divdomīgo reliģisko ideju mijkrēslī, kur “jā” ir arī “nē” un “nē” ir arī “jā”, kur nekas nav skaidrs, vienkāršs un patiess, bet viss atkarīgs no pārgudro skolotāju skaidrojumiem. Tā ir nevis ticību apliecinošā Kristus baznīca, bet gan farizeju baznīca, kura mūsu dienās ir tikpat liela realitāte kā Jēzus laikā.
Farizeju baznīcai arvien tīk uzsvērt bauslību jeb labos darbus. Viņiem šķiet, ka ar savas šķietami lielākās gudrības un talantu palīdzību, tie bauslību pilda labāk par citiem cilvēkiem un tādēļ ir svētāki. Tas vairo viņu prestižu un pašapziņu, un liek citiem ar apbrīnu raudzīties uz šiem reliģijas skolotājiem. Tāpat kā farizeji arī viņu pēcteči cenšas izturēties, ģērbties un runāt savādāk, nekā to dara citi cilvēki. Tie grib uzsvērt savu atšķirīgumu un pārākumu. Viņiem patīk tikai tāds Kristus, kurš būtu gudrs skolotājs, līdzīgs viņiem. Tiklīdz tie dzird, ka Jēzus runā par bauslību un darbiem, tā viņi ir klāt, taču tiklīdz Jēzus sāk runāt par ticību Kristum, kas ir Dievs un glābj cilvēkus no grēkiem, tā viņi apklust un baidās, un nevēlas sarunu turpināt. Evaņģēlijs, kas vēsta par Dieva žēlastību, šādus cilvēkus nesaviļņo un neinteresē. Tie sevi par neglābjamiem grēciniekiem neuzskata un Glābējs no grēka tiem nav vajadzīgs. Šo briesmīgo sērgu sevī jūtam mēs visi. Jo tad, kad tiek runāts par šo pasauli, tās problēmām, par mūsu laicīgajām rūpēm un darbiem, mēs klausāmies ar lielu interesi, bet tiklīdz atskan vārdi par Kristu, Viņa žēlastību un piedošanu, interese un uzmanība gaist.
Pretēji šai farizejiskajai izkropļotā bauslības izpratnē pamatotajai domāšanai, kristīgā baznīca arvien priecājas par Dieva piedošanas, Viņa žēlastības priecīgo vēsti – Evaņģēliju. Tā zina, ka tā dzīvo tikai un vienīgi no piedošanas, ko Dievs tai dāvā ar savu Vārdu un Sakramentiem. Tā apustulis Pāvils šīsdienas vēstulē pateicas Dievam par žēlastību, kuru Dievs savai draudzei dāvājis Kristū Jēzu. Jo nevis ar darbiem vai cilvēciskiem talantiem, gudrību un izveicību, bet ar Jēzu Kristu “jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās viscaur vārdos un atziņā” (1.Kor.1:5). Pāvils priecīgi norāda, ka Korintas draudzei tagad netrūkst nevienas dāvanas. Tomēr nevis tādēļ, ka tā pati būtu tās nopelnījusi, bet pateicoties Evaņģēlija sludināšanai, kas ir cēlusi tās garīgos pamatus. Pāvils saka, ka, uz šā nemainīgā Dieva žēlastības pamata stāvot, Korintas draudze var mierīgi gaidīt Kunga Jēzus Kristus parādīšanos. Arī mēs stāvam nevis uz cilvēciskas gudrības un spēju, bet uz Kristus pamata, jo citu pamatu neviens nevar likt. Mūsu ticība balstās grēku piedošanā, ko Kristus izcīnījis mums visiem, mirdams pie krusta staba Golgātā un atklāti parādījis, trešajā dienā augšāmceļoties no miroņiem. Viņa tukšais kaps ir apliecinājums tam, ka arī mūsu kaps reiz būs tukšs. Viņa augšāmcelšanās ir drošs pierādījums tam, ka arī mēs, Viņa nāvē kristītie un augšāmceltie, reiz celsimies augšā no saviem kapiem. Šajā ticībā stiprināties un to kopīgi svinēt Dievs mūs ir sapulcinājis šodien. Mēs zinām, ka augšāmceltais Kungs ir klātesošs mums savā Vārdā un Sakramentā. Šeit Viņš mums dāvā grēku piedošanas žēlastību, mieru un priecīgu pārliecību, ka arī mēs reiz augšāmcelsimies un būsim ar Viņu kopā jaunajā pasaulē. Šo diženo darbu, ko sauc par grēcinieku glābšanu, paveikt spēj vienīgi Tas, kurš vienlaicīgi ir gan Dāvida, gan paša Dieva Dēls – “Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva... kas mūsu, cilvēku, dēļ un mūsu pestīšanas labad no debesīm nācis un miesa tapis.” Āmen.
