XII svētdienā pēc Svētās Trīsvienības dienas

Tad, no Tīras apvidus atkal aizgājis, viņš caur Sidonu nonāca pie Galilejas jūras Dekapoles apvidū. Pie viņa atveda kādu kurlmēmu un lūdza, lai viņš tam uzliek rokas. Un viņš, aizvedis to no ļaužu pūļa savrup, lika pirkstus tā ausīs un spļāva, un aizskāra tā mēli. Un, paskatījies uz debesīm, viņš ievaidējās un sacīja: “Efata!” – tas ir: atveries! Un viņa ausis tūlīt atvērās un mēles saites atraisījās, un viņš sāka skaidri runāt. Un viņš tiem piekodināja nevienam to nestāstīt; bet, jo vairāk viņš aizliedza, jo vairāk tie daudzināja. Un ļaudis ļoti brīnījās un runāja: “Viņš visu labi izdara – kurlie spēj dzirdēt un mēmie runāt.” (Mk. 7:31-37)

Pagājušajā svētdienā mēs runājām par to, ka mūsu labo darbu ir ļoti maz, šodien Dieva vārds mūs mudina pārdomāt un apcerēt vienīgo personu visā vēstures gājumā, kurš “visu labi izdara”, tas ir, visi viņa darbi bija brīnišķīgi un labi. Evaņģēlists tos visus apkopo īsos vārdos – kurlie spēj dzirdēt un mēmie runāt. Dievs visus mūs bija radījis labus un lai gan bijām krituši velna gūstā, beigu beigās mēs atkal būsim labi un līdzīgi viņa Dēlam visu darīsim labi. Un ja pagaidām mūsu labo darbu nav daudz, tad priecīgā ziņa ir tā, ka Jēzus visu darīja mūsu vietā, un visu, ko viņš paveica – viņš dāvina mums tā, it kā mēs paši to visu būtu darījuši. Kristū mēs esam bagāti un visi mūsu darbi labi un Dievam tīkami. Īsi sakot, Jēzus dzīvoja savam Debesu Tēvam pilnīgi veltītu dzīvi, pašaizliedzīgi un pilnīgi, nesavtīgi kalpojot ikvienam, beigu beigās atdodot savu dzīvību pie krusta mūsu labā. Cilvēci vienmēr ir fascinējuši evaņģēlistu stāsti par šo neparasto personu Jēzu Kristu, bet tajā pašā laikā vienmēr ir bijuši skeptiķi, kuri šos brīnišķīgos stāstus uzskatīja par leģendām, mītiem jeb izdomājumiem. Tādēļ mēģināsim nedaudz iedziļināties jautājumā par Jēzus un viņa darbu vēsturiskumu.

Apmēram pirms 2000 gadiem Romas ķeizars Augusts saniknots staigā sapulcēto Romas vecpuišu priekšā un tad uzsprāgst: „Jūs nogalināt mūsu nākotni!” – Romas nākotni. Viņš ir nikns uz saviem augstmaņiem, kuri vieglākas dzīves dēļ neveido ģimenes un nerada pēcnācējus. Tādēļ Augusts neaprobežojas ar niknuma lēkmi, bet izdod likumus, kas paredz priekšrocības tiem, kuri dibina ģimeni un kuriem ir bērni. Vēlāk, lai saprastu, vai viņa likumi darbojas, viņš uzsāk lielu projektu, kuru viņš pats minēs kā astoto savas dzīves sasniegumu sarakstā, proti, Augusts izsludina visas Romas impērijas tautas skaitīšanu. Likuma sekas ir tādas, ka pēc dažiem gadiem Romas karavīri iejāj kādā attālā Galilejas pilsētā Nācaretē, kur kāda jauna sieviete „bija grūta”. Viens no viņiem paziņo, ka visiem jātiek saskaitītiem, katram savā dzimtajā pilsētā. Marijai aizraujas elpa. Viņu bija satraukusi pēdējā lieta, proti, viņa dzīvoja Nācaretē, kamēr pravietojums runāja par Mesiju, kas dzims attālajā Bētlemē. Tagad ķeizars, pats to neapjauzdams liek visam notikt tieši tā, kā pravieši Dieva vārdā sludinājuši: “Mēs iesim uz Betlēmi, uz Dāvida pilsētu!” – paziņo Jāzeps.

Iztēlojoties Romas imperatoru viņa pils istabā, gribot negribot jādomā par vienu no daudzajām vietām, kur sastopas svētā un laicīgā vēsture. - Visapkārt sakrauti ruļļi, tostarp no Jūdejas, atpalikušas provinces jūdu zemē. Uz viena no tiem rakstīts kaut kas apmēram tāds: „Jāzeps ben-Jacob ... namdaris; Marija bath-loakim ... viņa sieva; Ješua ... pirmdzimtais dēls.” Cik gan pārsteigts būtu Augusts uzzinot, ka neviens visā pasaulē gada beigās vairs nesaka „Lo Saturnalia”, bet gan novēl „priecīgus Kristus dzimšanas svētkus”; ka laiks vairs netiek skaitīts no godpilnās Romas dibināšanas, bet no šā jūdu zemnieku dēla dzimšanas; ka šī dzimšana bija notikums, kas sadalīja visu cilvēces vēsturi pirms un pēc viņa, pēc laika, kad Dievs pieņēma cilvēka miesu un kļuva par patiesu cilvēku.

Tie, kuri uzskata evaņģēlijus par mītiem, ignorē vairākas būtiskas lietas. Piemēram, viens no evaņģēlistiem, Lūka raksta: „Bet ķeizara Tiberija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā, un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonijā, un Lizanijs valdnieks Abilenē, augsto priesteru Annas un Kajafas laikā, Dieva vārds nāca..” Lai gan pēdējie vārdi varētu izklausīties pēc mīta, tie noteikti iekļaujas kopējā vēstures pamatīgumā. Lūka nosauc vārdus, min konkrētas vietas un datumus. Viņš balsta savu stāstu vēsturē ar pārbaudāmiem faktiem. Tādējādi viņš aicina zinātniekus, vēsturniekus un arheologus uz rūpīgu pārbaudi. Neko tādu nevar teikt par kādu citu ticību vai reliģijas filozofiju. Patiesi, citās pasaules reliģijās ir ļoti maz, ko kāds varētu pārbaudīt. Piederēt islāmam, piemēram, nozīmē paļauties uz viena cilvēka, Muhameda, liecību un vārdiem, kurus, kā viņš pats apgalvo, viņš esot saņēmis atklāsmē. Islāma piekritējiem jāuzskata viņu par uzticamu par spīti neskaitāmām uzkrītošām kļūdām. Nu kaut vai, piemēram, Korāns kļūdaini saka, ka kristieši iekļaujot Mariju Trīsvienībā. Pretstatā tam, kristietības „vēsturiskā priekšrocība”, ir pārsteidzoša ‒ pestīšanas stāsts vēstures gājumā krustojas ar laicīgo vēsturi burtiski tūkstoš vietās. Īstās vietās! Ar īstiem cilvēkiem! Ar īstiem notikumiem, ko ikviens var pārbaudīt. Evaņģēlijs neaicina akli ticēt, bet pārbaudīt: „Tad arī es, visam no sākuma izsekojis, nolēmu tev, cienījamo Teofil, to pēc kārtas uzrakstīt, lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma.” – raksta Lūka. Tas nav mīts. Tā ir vēsture. Tā ir patiesība. Konkrētā vietā, konkrētā laikā, ar vienu konkrētu zemnieku meiteni ... tas notika. Visvienkāršākais, ko ikviens ir aicināts darīt, lai pārliecinātos par evaņģēlijos sniegto aculiecinieku stāstītā patiesumu, ir lasīt pašus evaņģēlijus. To darot, mēs atklāsim pārsteidzoši godīgus, reālistiskus un detalizētus aprakstus: 12 grozi ar pārpalikumiem, kad Jēzus paēdināja piecus tūkstošus; precīzs ūdens daudzums, ko viņš pārvērta vīnā; pat nenozīmīgas lietas, ko sacīja viņa mācekļi. Tur ir neskaitāmi konkrēti cilvēki, konkrētas vietas un īpaši paskaidrojumi, lai nerastos pārpratumi. Ja tie būtu izdomāti stāsti, tad būtu jāsecina, ka daži parasti, vienkārši, lauku cilvēki pēkšņi bija radījuši jaunu literatūras žanru „reālistisku vēsturisku daiļliteratūru”, kas pārējā pasaulē parādījās tikai kādus 1800 gadus vēlāk.

Evaņģēlijiem neapstrīdami ir raksturīga autentiskuma pieskaņa, ko sauc par ticamību. Piemēram, ja jūs safabricētu stāstus par Jēzu, lai pataisītu viņu par to, kas viņš nekad nav bijis, kāpēc gan kā pēdējos viņa priekšgājēja Jāņa Kristītāja vārdus jūs minētu: „Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?” Es nevaru iedomāties nevienu iemeslu un varu minēt vēl vismaz 100 līdzīgu piemēru. Mēs lasām evaņģēlijos tādas lietas par Jēzu, kas šķietami liecina, ka viņš bijis cilvēcisku ierobežojumu saistīts, kā, piemēram, kad viņš saka, ka viņš nezina savas otrās atnākšanas laiku vai kad Nācaretē viņš spēj paveikt tikai dažus brīnumus. Mēs lasām Jēzus teikto, ka to cilvēku paaudze, pie kuriem viņš vērsās, būs liecinieki viņa valstības nākšanai, bet viņi šķietami piedzīvoja pavisam ko citu. To lasot, mums ir jāsaprot, ka tikai tādi autori, kas bija cieši apņēmušies pierakstīt patiesu vēsturi, ietvertu savā stāstā šādas lietas. Liecinieki, kuri runā evaņģēlijos, neuzskatīja, ka drīkst atmest kādas traucējošas detaļas. Ja viņi uzskatītu, ka drīkst rakstīt, ko vēlas, vai tad viņi par Jēzus augšāmcelšanās pirmajiem lieciniekiem būtu izvēlējušies sievietes, kuras tajā laikā neatzina par uzticamām lieciniecēm? Vai viņi būtu izvēlējušies kādu visu krietno jūdu ienīstu muitnieku kā autoru jūdu auditorijai adresētajam Mateja evaņģēlijam? Vai viņi būtu iekļāvuši savos stāstos visnotaļ neērtos brīžus un nemitīgos pārpratumus attiecībā uz Jēzus personu, kas saistīti ar tiem pašiem vīriem, kurus viņi godāja kā apustuliskos pīlārus topošajā baznīcā? Vai viņi rakstītu, ka Jēzus teicis vienam no viņiem – Pēterim: ”sātan, atkāpies?” Ja mēs pārbaudītu evaņģēlija autoru kā aculiecinieku liecības atbilstoši tiem standartiem, ko mūsdienās izmanto tiesās, lai pārbaudītu liecinieku ticamību, tad Jēzus mācekļi tiem atbilstu pilnībā. Apustuļi bija vīri, kuri godīgi atklāja informāciju pat tad, kad tā viņiem bija šausmīgi neērta, vīri, kuri runāja par lietām un notikumiem laikā, kad vēl dzīvi bija tūkstošiem cilvēku, kas varēja viņu vārdus pārbaudīt. Viņi bija liecinieki, kuru liecības bija spiesti apstiprināt pat viņu ienaidnieki. Apustuļi bija autori, kuri par saviem vārdiem atbildēja ar savu dzīvību. Ja viņi būtu melojuši, viss, ko viņi varētu iegūt par saviem meliem, bija vienīgi šaušalīga nāve. Kurš šādā gadījumā melotu? Kāpēc? Patiesībā apustuļu kā liecinieku raksturs ir izcili nevainojams.

Pat šķietamās pretrunas četru evaņģēliju starpā ir pārliecinošas iekšējas liecības to patiesumam. Piemēram, Kristus augšāmcelšanās stāsti, kur ir grūti saskaņojamas detaļas, noteikti apstiprina liecinieku godīgumu. Nebija mēģinājumu saskaņot šos stāstus vai apslēpt problēmas. Katrs stāstīja to, ko viņš bija redzējis un dzirdējis, un sastādīja dokumentu atbilstoši savai īpašajai auditorijai un rakstīšanas iemeslam. Patiesībā, nav nemaz tik viegli noraidīt elpu aizraujošo Marijas Magdalēnas izbrīnu: „Es savu Kungu esmu redzējusi.” Tie paši argumenti par godīgumu attiecas arī uz viesiem tiem agrīnajā baznīcā, kuri uzticīgi pārrakstīja šos stāstus tūkstošiem reižu ‒ šķietamās pretrunas, neērtās detaļas, visu. Ja kāds vēlētos saukt to par dievbijīgu blēdīšanos, tad viņš neaptvertu ne ģenialitāti, kādu viņš piedēvē šiem vienkāršajiem lauku cilvēkiem, ne viņiem piedēvētās sazvērestības grandiozo raksturu. Ja kāds vēlas viņš, protams, var apšaubīt Jaunās Derības dokumentu tiesības tikt uztvertiem tā, kā tie paši par sevi sauc, taču tad vispirms būs jāizmet praktiski visas antīkās klasiskās studijas un jāatmet ikvienu vispārpieņemto vēsturiskā apstiprinājuma standartu. Pēc šiem standartiem, ja kādus antīkos rakstus vispār var uzskatīt par vēsturiski uzticamiem, tad tā ir Jaunā Derība.

Turpinoties dokumentāro liecību analīzei, arvien vairāk senās baznīcas vēstures pētnieku, pa lielai daļai gan negribīgi, tomēr pieņem to, ko zina jau svētdienas skolas bērns, piemēram, ka Jāņa evaņģēliju sarakstījis ... Jānis! Bija ļaudis, kas uzskatīja, ka šim evaņģēlijam, kas tik skaidri runā par Kristus dievišķumu, jābūt uzrakstītam vairākas paaudzes pēc Jēzus dzīves ... līdz tika atrasts Jāņa evaņģēlija fragments, kas bija nonācis attālajā Ēģiptē jau līdz 125 g. pēc Kristus. Un tā tas notiek ar daudziem citiem jautājumiem, kur gadsimtiem ilgušās šaubas par evaņģēliju patiesumu ir spiestas kapitulēt jaunu atradumu un pētījumu priekšā. Protams, ir citi tā saucamie zinātnieki, kas paaugstina nozīmi ikvienam dokumentam, ko vien viņi var atrast un kas nostāda savus „atklājumus” vienā līmenī ar Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēlijiem. Tas nekas, ka viņu avoti patiesi izklausās pēc mīta vai ir radušies dažus gadsimtus vēlāk, un to autori ir radikāli sektanti, kas dzīvojuši simtiem kilometru attālumā no tām vietām, kur darbojies Jēzus. Arī pētnieki ir tikai cilvēki, un daži no viņiem ir cilvēki, kuri vienkārši negrib, lai Kristus būtu Kristus. Ņemsim par piemēru vienu no attīstītākajām tiesu sistēmām pasaulē – ASV tiesu sistēmu. Tiesas zālē, kad runa ir par dzīvību un nāvi, ekspertu slēdziens tiek nopietni uzklausīts, bet lietas izlemšana nekad pilnībā netiek uzticēta viņiem. Tā vietā tiek sapulcināti parasti 12 cilvēki, zvērinātie, kam ir jāpieņem gala lēmumu. Tieši to pašu darīja mūsu Kungs Jēzus, sapulcinot 12 apustuļus. Tādēļ ieklausieties viņos, kas saka: „Mēs tur bijām.” Uzklausiet, ko Pēteris mums visiem saka: „Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki.” Mīts? Pēteris rakstīja par personu, kuru viņš pavisam noteikti pazina. Arī Jānis piebalso: „Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu [mēs pasludinām].” Tie nav mīti! Tās ir aculiecinieku liecības.

Pētera un Jāņa vārdi mūs gribot negribot ievelk apustuliskajā degsmē. Mēs redzam kaut ko visi kopā. Kad stāvam blakus tādiem kā Pēteris, Jēkabs un Jānis un apceram reālo Jēzu, tad meklējumi ir galā. Galā tādēļ, ka viņš mūs ir uzmeklējis un atradis. Gara iedvestās liecības ir tās, kas mūs pārliecina un sniedz drošību. Mēs varētu pievērsties arheoloģiskajiem datiem un dažādām balsīm, kas skan no antīkās vēstures, sniedzot milzīgu atbalstu kristīgajai ticībai. Kaut arī šādai pētniecībai ir sava nozīme, tai apkārt tomēr valda dīvaina nevajadzīguma gaisotne. Kad esat par kaut ko drošs, patiešām īsti drošs, jebkura liecība „par” kļūst tikpat nesvarīga kā jebkura šķietama liecība „pret”. Protams, ir aizraujoši redzēt, kā vēsture atkal un atkal apstiprina Bībelē rakstīto, taču dziļākā, patiesākā, pamatīgākā veidā mēs jau to zinājām. Kā? Ar Lūkas paskaidrojumu, ar kuru sākām šīs pārdomas - „Dieva Vārds nāca.”

Kad piedzima Romuls un Rems – leģendārie senās Romas dibinātāji? Tad, kad tika pāršķelta Zeva galva. Tas ir mīts, un tā mītisko raksturu nav grūti pamanīt. Kad Dievs ienāca cilvēces vēsturē, piedzimstot kā cilvēks, tas notika, „kad Kirenijs valdīja Sīrijā .. viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī.” To mēs saprotam ar drošību iepretī jebkuriem mītiem.

„Kāds ir Dievs?” Tas ir jautājums, kas skan kopš grēkā krišanas. Kopš tā brīža tas kļuva par intriģējošu jautājumu: „Ja Dievs ir, kāds viņš ir?” Cilvēciskas atbildes ir neskaitāmas. Mēs esam dzirdējuši par Dievu kā bezpersonisku būtni, tikpat nejūtīgu kā elektrības trieciens. Dievu kā iecietīgu vectēvu, kurš grib, lai visi ir laimīgi, tā kā katrs pats vēlas. Esam dzirdējuši par Dievu kā kosmiska mēroga ieņēmumu dienesta darbinieku, kurš dzīvo, lai pieķertu mūs pārkāpumos. Esam dzirdējuši par Dievu, kas ir ļoti aizņemts augstāks spēks, kurš vēlas kaut varētu mums vairāk palīdzēt. Dievs kā atbalsts, kuru izdomājuši vājie un nevarīgie. Dievs kā mīts, kā nesvarīga ideja, kā nemaz arī ne tik nekaitīgs izdomājums, kuru daži izgudrojuši ar domu kontrolēt citus. Varbūt ir daudzi dievi. Varbūt viss, ko redzat, ir dievs. Varbūt mēs visi esam dievi. Varbūt kaut kādā dīvainā veidā dievs ir viss iepriekšminētais. Varbūt – lai kā arī katrs viņu sauktu –viss norāda uz vienu un to pašu dievu. Varbūt, bet tās visas, protams, ir tikai runas, un to muļķīgo aprobežotību nav grūti pamanīt.

Taču visu gadsimtiem garo cilvēcisko spekulāciju laikā, kas paustas par Dievu ir viens pilnīgi unikāls brīdis: „.. un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls.” Nav grūti redzēt viņa rociņu apņemam Jāzepa īkšķi ... tad vēlāk to pašu roku sniedzamies pēc neaizskaramā spitālīgā, tad dziedinām kurlmēmo vīru, ... tad tiekam nežēlīgi pienaglotu pie krusta koka. Un tad… mēs redzam naglu rētu izdaiļotu roku paceltu svētībai Jeruzālemes augšistabā un Galilejas pakalnos. Un mēs zinām, kas Dievs ir – mīlestība, patiesība, gaisma, ceļš, dzīvība – Jēzus Kristus. Dievs, kas ir darīts zināms, reāls, dzīvs, miesā un asinīs. Dieva „godības atspulgs un būtības attēls”, visa Dieva pilnība cilvēka miesā, kuru uzlūkojot ļaudis gribot negribot ir spiesti brīnīties un secināt – viņš visu labi izdara. Viņš visu dara tik labi, ka arī mūs nabaga grēciniekus padarīs par sev līdzīgiem, krietniem, patiesiem, pilnīgi taisniem un svētiem Dieva ļaudīm, kas dzīvos un valdīs ar viņu kopā mūžīgi, baudot pašreiz vēl pat vārdos pilnīgi neizsakāmu prieku un svētlaimi. Āmen.