Pilnīga žēlastība

Mums visiem piemīt dziļas ilgas pēc citas dzīves un citādas pasaules. Nereti tas tiek formulēts kā – es vēlos dzīvot labāk, es vēlos dzīvot normāli, man tikai vajag drusku vairāk naudas, labākus apstākļus, labāku sabiedrību un tamlīdzīgi. Šīs pasaules gudrie un varenie mēģina pārliecināt, ka pareizās izklaides, īpašumi, attiecības un piedzīvojumi sniegs mūsu ilgu piepildījumu, un tas notiks šeit pat uz zemes, šajā pasaulē. Tomēr tas ir apmāns, jo ātri vien pārliecināmies, ka šīs pasaules lietas un attiecības nespēj dot to, pēc kā patiesi ilgojamies. Iemesls tam ir vienkāršs – mēs esam radīti priekš citas pasaules, un tas, pēc kā ilgojamies, nav atrodams šajā pasaulē. Tas rada sāpīgas skumjas, kas mūsu Grāmatā tiek sauktas par „ilgu pilnām nopūtām.” (Rom. 8: 23) Mēs ilgojamies pēc mājām un pēc Tēva, kurš mūs tur gaida, un šeit, šīs pasaules trimdā arvien jūtamies vientuļi tik ilgi, kamēr beidzot esam kopā ar viņu. Pirms tam mūsu sirdīm nav miera, kā to tik trāpīgi raksturojis baznīcas tēvs Augustīns. Nepelnītā Dieva žēlastība – visu mūsu grēku piedošana nozīmē, ka kādu dienu mēs nokļūsim mājās, un mūsu ilgas, dvēseles slāpes un izsalkums beidzot tiks remdēti.

To, kāda būs pasaule, pēc kuras ilgojamies, ir grūti aprakstīt. Mēs dzīvojam kritušā, smagi iedragātā pasaulē un ir ļoti grūti pat iztēloties dzīvi, kurā visu mūsu bēdu, nopūtu un sāpju vairs nebūs; kur visu neapmierinātību, visas mokas un bailes nomainīs mūžīga svētlaime un prieks. Mūsu kritušā stāvokļa dēļ tikumu ir daudz grūtāk iztēloties, nekā netikumu; debesis ir daudz grūtāk aprakstīt, nekā elli. Mēs esam tik pamatīgi pazīstami ar ciešanām un sāpēm, ka baismīgās elles ainas varam iztēloties samērā viegli, bet debesis atrodas ārpus mūs prāta un iztēles spējām. Visticamāk, ka elle stipri līdzināsies tam, kā dažādi kristiešu autori mums to attēlojuši, bet kam cilvēki nevēlas ticēt. Turpretī debesis, diezgan droši var teikt, būs stipri atšķirīgas no tām, kuras iztēlojamies.

Mūsu Stāsta beigās ir dažas rindas, kur aprakstīta jaunā pasaulē – pamatīga, kubveida debesu pilsēta ar pērļu vārtiem, zelta ielām, mirdzošas jašmas mūriem un kristāldzidru upi, kas plūst no troņa, dodot spēku dzīvības kokam, kura lapas nes tautām dziedināšanu (Atkl. gr. 21: 10-22: 1-2). Mūsdienu cilvēka prātam šī aina maz vairs ko izsaka. Es domāju, Dieva atklāsme mums nesniedz burtisku jaunās pasaules ainu, bet vēlas uzsvērt, ka tā žēlastība, svētlaime, dzīvība un prieks, kas mūs sagaida, ir tik brīnišķīga, ka šīs pasaules bēdu un ciešanu nomāktais prāts to vienkārši nespēj aptvert. Tas, ko mēs zinām, ir tas, ka esam tikuši radīti kaut kam daudz, daudz labākam, nekā šī pasaules spēj mums dot, un mēs ilgojamies pēc šīs labākās pasaules. Un to ir vērts atcerēties, ka šīs ilgas nekad nebūs piepildāmas un apmierināmas šajā pasaulē. Mēs ilgojamies pēc savas tālās tēvzemes, un tā nav kāda cilvēka psiholoģiska īpatnība, ilgu projekcija, bet patiess mantojums, ko mums sagatavojis mūsu Ķēniņš. Tomēr tā kā šī apsolītā ilgu zeme ir vēl tālu, tad mums ir grūti precīzi iztēloties, kāda tā būs. Lai kaut kā tiktu galā ar šo trūkumu, mēģināsim šodien ne tik daudz runāt par to, kāda tieši jaunā pasaule izskatīsies, bet kam tā būs līdzīga.

Nepelnītā Dieva žēlastība mainīs visu, viss tur būs jauns, mūs pašus ieskaitot, bet tomēr šo to no nākotnes, kuru saviem sekotājiem nodrošinājis Glābējs Kristus, mēs spējam aptvert, balstoties mūsu Grāmatā jeb Stāstā.

Sāksim ar vienkāršu lietu, iedomāsimies cilvēku, kurš vienmēr ir bijis netīrs. Šādam cilvēkam ir ļoti grūti iztēloties, kā tas ir – būt pilnīgi tīram. Lai gan dažreiz viņš nav tik netīrs un novārtījies kā parasti, viņš vienmēr ir vairāk vai mazāk dubļains un netīrs. Viņš nekad nav pazinis to, ko spēj sniegt silts ūdens, ziepes un laba suka. Un kaut kas līdzīgs ir ar mums visiem. Mēs gan esam tīri Dieva priekšā, jo Kristus mūs nomazgājis Svētajā Kristībā un turpina to darīt Grēku atlaišanā un Vakarēdienā, bet šķīstumu mēs vēl nespējam sajust. Tas mums tiek dāvāts tikai ticībā, bez reālas pieredzes dzīvē. Tas, ko mēs jūtam ir – mūsu ikdienas grēki un grēcīgās atmiņas, kas liek mums justies aptraipītiem, netīriem un tādēļ kaunēties no sevis. Varbūt kāds ir juties citādi, varbūt ir kāds svētais, bet es to nevaru sacīt par sevi un arī nepazīstu nevienu citu, kas justos pilnīgi šķīsts un tīrs. Tieši šā iemesla dēļ mums ir dota Absolūcija, tas par ko Kristus stāsta Pēterim, kad viņš mazgā mācekļu kājas. Mums nepārtraukti ir vajadzīga mazgāšana! Mūsdienās cilvēki vismaz reizi dienā mēdz ieiet dušā vai vismaz daļēji nomazgāties. Savu miesas netīrību esam nedaudz aptvēruši, bet - cik tīras ir dvēseles? Cik bieži tām vajadzētu tikt mazgātām? Reizi nedēļā? Mēnesī? Gadā? Grāmata par šīm lietām runā diezgan daudz. Tā saka, ka daudzi cilvēki staigā pa šo pasauli ar labi mazgātu un uzturētu miesu, bet ar netīrām un smirdošām dvēselēm. Kā jūs domājat, kam visvairāk līdzinās mūsdienu cilvēka prāts? Es domāju, ka visvairāk tas līdzinās atkritumu izgāztuvei, kur velns un šī pasaule ir sasviedusi visu, kas vien tajā sasviežams. Daudz kas tur ir pūstošs un smirdošs. Fiziska smaka ir nepatīkama lieta, bet prāta dvaka, ar ko pilna šī pasaule, ir vēl nepatīkamāka.

Tātad mēs nespējam sajust savu, Kristus dāvāto tīrību un šķīstību, kas pamatojas tajā, ko ebreji sauc par hesed – nepelnītajā Dieva žēlsirdības pilnajā mīlestībā. Un tas, ko jūtam, liecina par ko citu. No mums nenāk salda, šķīsta smarža, tādēļ mums nepieciešams bieži jo bieži mazgāt ne tikai savu miesu, bet arī dvēseli. Un mums jāklausās tajā, ko mums saka mūsu Grāmata, nevis mūsu prāts un dzīves pieredze. Jau caur Vecās Derības pravieti Dievs saka, ka viņš vairs nepieminēs mūsu grēkus un netaisnos darbus, un kaut ar tie būtu sarkani kā asinis, viņš darīs mūsu baltus kā sniegu, kā smalku vilnu. Liks tos prom no sevis tik tālu, kā rīti ir no vakariem, gremdēs tos jūras dziļumā. „Jūs esat mazgāti, darīti svēti un attaisnoti Jēzus Kristus vārdā.” – saka apustulis. Un Rakstos ir vēl daudz šādu brīnišķīgu mierinājuma pilnu vārdu, kas mazgā mūsu dvēseles, palīdz mums dzīvot un atgādina par šķīstību un tīrību, kāda mums patiesi ir Dieva priekšā pateicoties Jēzum Kristum.

Bet tad, kad mēs dosimies uz savām īstajām mājām, mums vairs nevajadzēs šādus atgādinājumus. Mēs būsim pilnīgi tīri, pilnīgi šķīsti un nejutīsim vairs nekādu netīrību, grēku, morālas sāpes vai kaunu. Pareizi būtu šeit lietot vārdu „svēts”, un sacīt – mēs būsim svēti, bet „svēts” ir īpašs mūsu Grāmatas vārds, kas mūsdienu cilvēkiem parasti ir svešs un nesaprotams. Tiem parasti šķiet, ka svēts ir saistīts ar attiekšanos; svēts ir tas, kurš atsakās no daudz kā, kas citiem patīk; atsakās no baudas un prieka. Bet svēts Bībeles izpratnē ir pavisam kas cits – tas nozīmē saistību ar svētuma avotu Dievu, un tādēļ svētums ir nevis kaut kā trūkums, bet gan pārpilnība, neierobežota labestības, dzīvības un prieka pārpilnība. Un tad, kad mēs nokļūsim mājās, pēc kurām ilgojamies, mēs tiksim pilnīgi iegremdēti Dieva svētumā, tā pārņemti un caurausti, un tomēr mēs šā vārda tiešā nozīmē būsim mēs paši. Jā, tad patiesi būsim tādi, kādiem mums jābūt, kādus Dievs mūs ir iecerējis. Mūsu Grāmata saka, ka tad mēs būsim līdzīgi Kristum un būsim labi, jo viņš ir labs; būsim svēti, jo viņš ir svēts, tiksim pārveidoti pēc viņa līdzības. Tas ir pirmais brīnums, kuru mums dāvā Dieva žēlastība, brīnums, kas raksturos mūsu dzīvi jaunajā pasaulē – mēs būsim tīri, šķīsti un smaržīgi.

Nākošā lieta, kas jāsaka par dzīvi jaunajā pasaulē ir saistīta ar pirmo, un tā ir tā, ka tur vairs nebūs grēka. Nekāda grēka! Ne mūsu grēka, ne citu cilvēku grēka, un tur mēs būsim nepieejami velnam. Mēs vairs nekad nenodarīsim neko ļaunu citiem, un citi nedarīs ļaunu mums. Grāmata saka, ka pats Dievs tad nožāvēs mūsu asaras (Atkl. gr. 21: 4). Mūsu brūces būs sadziedētas, mokas, ciešanas un sāpes beigušās. Miers, prieks un dzīvības pārpilnība raksturos mūsu dzīvi. Mūsu Grāmata saka, ka nāves un nakts vairs nebūs, mēs būsim tikai Dieva godības Gaismas apņemti. Tādēļ tur nebūs vairs vietas nekādam ļaunumam. Tām grūtībām, kuras piedzīvojam šajā pasaulē, kas dažreiz šķiet nepanesamas, mūžīgā Godība, kuras pārpilnībā dzīvosim, liks šķist nenozīmīgām.

Iepriekš mēs runājām par to, ka mūsu samaitātība samaitāja arī pārējo pasauli, un pasaule ir iedragāta tādēļ, ka mēs esam iedragāti. Tas nekad vairs neatkārtosies. Kad mūsu Radītājs visas lietas darīs jaunas, dos mums Jaunu zemi un Jaunas debesis, viss būs atkal labs, bet ne tādā veidā kā iepriekš. Tagad nekas to vairs nevarēs samaitāt. Šī šķīstība, šis labais būs paša Kristus īstenots un tādēļ neatgriezenisks. Tas būs Jēzus, paša Dieva labums un svarīgi ievērot, ka tas nebūs kaut kas, kas mums piemitīs kā īpašība, bet tas raksturos mūsu būtību. Dieva labestība tad mums ne tikai piemitīs, bet būs pilnībā iebūvēta mūsos, to nevarēs vairs pazaudēt. Un tā kā mēs būsim pilnīgi labi, mēs varēsim darīt visu, ko vēlamies. Mēs būsim pilnīgi brīvi un varēsim īstenot savu brīvību, bet tā būs šķīsta brīvība, brīvība, kas darīs visu pareizi un labi. To paveiks Dieva žēlastība, kuras dēļ vairs nebūs grēcinieku, nebūs salauztu cilvēku un salauztas pasaules.

Augšāmcelšanās un jaunā godības pilnā dzīve mainīs mūs ne tikai iekšēji, bet arī ārēji. Nebūs vairs iedragātas, kroplas miesas. To nevajadzētu saprast triviāli: ak, mana mugura vairs nesāpēs, klibais varēs skriet kā vējš utt. Tiesa tas jau būtu brīnums, un tas tā patiesi notiks, jo debesīs visas fiziskās kaites un trūkumi būs likvidēti, bet īstenība būs vēl daudz brīnišķīgāka. Pārmaiņas būs tik ievērojamas, ka tagadējos apstākļos pat paši fiziski veselākie un spēcīgākie šķitīs vārgi un nevarīgi salīdzinot ar mūsu jauno miesu. Mūsu miesa tiks radīta par jaunu, ne tikai izmainīta. Tā būs pilnīgi jauna miesa, jo šī miesa nav piemērota dzīvei jaunajā pasaulē (1. Kor. 15: 50). Un tomēr, tie būsim mēs paši, tā būs mūsu miesa un to varēs pazīt, gan mēs paši, gan citi (Lk. 24: 39). Tomēr tā būs tik atšķirīga miesa no pašreizējās, ka pat mūsu Grāmatas autori par to spēj runāt tikai ar grūtībām (1. Kor. 15: 40-49 1. Jņ. 3: 2). Mēs esam tā pieraduši pie savas miesas nastām, nepilnībām, trūkumiem un vainām, ka mums ir grūti iztēloties, kāda varētu būt mūsu miesa Jaunajā pasaulē. Tomēr mūsu miesa būs ne tikai vesela, bet mēs paši būsim pārmainīti, pārveidoti – jauni un pilnīgi, piemēroti jaunajai dzīvei Jaunajā pasaulē.

Un tagad vēl viena lieta, ko mums dāvās Dieva žēlastība. Mūsu vecāki un vecvecāki, draugi un bērni, paziņas un darbabiedri – visi, kas būs saņēmuši Dieva žēlastību, būs atkal kopā ar mums. Daži no tiem nodzīvoja ilgu mūžu un nomira savās gultās, daži mira agri un varmācīgā nāvē. Viņu aiziešana mums visiem radīja šķiršanās skumjas un grūti remdējamas bēdas. Viņi bija kopā ar mums, un tad viņu vairs nebija, bet tagad atkal tie būs. Diemžēl to nevarēs sacīt par visiem. Ir ierasts pie kapa lietot pieklājīgas frāzes – nu tagad viņš vai viņa ir labākā pasaulē, labākā vietā. Lai cik labi domātas, šādas frāzes ne vienmēr būs patiesas. Daudzi pēc nāve nebūt nenokļūs „labākā vietā”. Tālu no tā! Tā ir visas šīs lietas tumšā puse, bet mēs jau runājām par to, ka tā ir to daļa, kuri izvēlas saņemt pēc nopelniem un dzīvot bez Dieva. Šos cilvēkus mēs vairs neredzēsim nekad. Turpretī tie, kas saņēmuši viņa žēlastību, būs atkal kopā ar mums, un šoreiz, lai nekad virs nešķirtos. Turklāt tās problēmas, kas šķir pat pašus labākos draugus un tuvākos cilvēkus šeit uz zemes, būs pagājušas uz visiem laikiem. Mēs būsim citādi, un arī pārējie cilvēki būs citādi, tas ir, mēs pazīsim viņus pēc tā, kas viņos ir pats labākais, un viņi arī mūs pēc tā paša, bet viss sliktais būs pagājis uz neatgriešanos. To vienmēr atcerieties, ka jūsu tuvinieki, jums mīļie cilvēki, kuru vairs nav šajā pasaulē, nav zaudēti uz visiem laikiem, bet šķiršanās brīdis patiesībā ir pavisam īss, salīdzinot ar to jaunās kopības dzīvi, kas mūs visus sagaida. Mūsu Grāmatai nav svešas mūsu bēdas, tajā pats Dievs mūs mierina un iedrošina, lai pacietīgi pavadām gaidīšanas laiku, līdz piepildīsies viņa apsolījumi, mūsu ilgas un cerības.

Tas ir tikai mazums, ko esam pārrunājuši attiecībā uz gaidāmo dzīvi Jaunajā pasaulē. Mūsu iespējas, to saprast, ir ļoti ierobežotas. Pat pašas labākās domas spēj tikai mūs virzīt pareizajā virzienā, bet kad tas būs piepildījies, mēs redzēsim visu pašreiz vārdos neaprakstāmo godību, prieku un svētlaimi visā pilnībā. Jā, mēs redzēsim pašu Dievu!

Šajā pasaulē ir lietas, kuras mūs vai nu aizkustina līdz asarām vai rada ekstāzei līdzīgu prieku, un mēs īsti nezinām, kādēļ tas ir tā. Ir brīži, kad mēs uz mirkli it kā atrodamies citā pasaulē, tā pārņemti ar neparastām emocijām un prieku, ka paliekam bez vārdiem, kā brīnuma priekšā. Parasti tas gan ilgst tikai īsu brīdi, un tad mēs atkal esam atpakaļ šajā pasaulē. Man šķiet, ka tie ir īsi brīži, kurus Dievs mums dāvā, lai apstiprinātu, ka tās ilgu pilnās nopūtas, par kurām runājām iepriekš, ir patiesas. Mēs patiesi ilgojamies pēc jaunas pasaules, jaunas dzīves un paši vēlamies būt jauni, citādi. Šajā pasaulē tas nav iespējams, jo mēs esam radīti dzīvei citādā pasaulē, bet šie īsie brīži, ir īpaši Dieva žēlastības mirkļi, kas paver mums logu uz jauno pasauli, kaut nedaudz, kaut uz īsu brīdi ļaujot mums to piedzīvot. Īpašā veidā šādi brīži ir tās reizes, kad baudām Vakarēdienu. Ne vienmēr mēs to tā pārdzīvojam, un, protams, Vakarēdiena svētība nav atkarīga no mūsu sajūtām, bet ir brīži, kad to piedzīvojam, brīži, kas ļauj mums noprast, nojaust jauno pasauli. Šie brīži ir īsi un mums atkal jāatgriežas mūsu ilgu un nopūtu stāvoklī, bet tie liecina, ka esam radīti kaut kam daudz, daudz labākam nekā šī pasaule, un mēs to zinām. Mēs arī to apliecinām katru reizi, kad atkārtojam Nīkajas ticības apliecības vārdus – gaidām uz dzīvošanu jaunajā pasaulē.

Man šķiet, ka daudzi vēlētos baznīcā vairāk dzirdēt par citām lietām. Tie vēlētos vairāk dzirdēt un domāt par šo pasauli un dzīvi tajā. Bet, mīļie draugi, es negribu jūs aplaupīt un neaplaupiet arī paši sevi – Dievs jums ir sagatavojis kaut ko daudz, daudz vairāk, daudz labāku un brīnišķīgāku par šo pasauli. Jūs nekad neiegūsiet to šajā pasaulē, jo šī pasaule ir pārāk maza un pārāk netīra priekš Dieva godības un svētuma klātbūtnes. Tā nav jums piemērota mājvieta, un jūs pareizi darāt, ilgodamies pēc citas, bet atcerieties – tā nekad nebūs atrodama šajā pasaulē. Šajā pasaulē staigāt kailam vienmēr būs kauns, bet kad nāks Jaunā pasaule, tad cilvēks atkal būs kails un nekaunēsies, kā reiz Paradīzes dārzā. Manuprāt tā ir ļoti laba līdzība, kas raksturo dzīvi šeit un tur. Šeit mūsu dzīve ir tāda, par kuru nemitīgi jākaunas. Tur tā būs dzīve, no kuras vairs nekaunēsimies, bet par ko leposimies.

Tā būs mūsu patiesā mājvieta, mūsu Tēva nams. Īstā tēvzeme. Un tajā ir vietas priekš mums visiem. Mēs visi tur esam mīļi gaidīti un aicināti. Un kad tas piepildīsies, mēs sapratīsim, ka mūsu ilgas pēc mājām patiesībā bija ilgas pēc viņa, ilgas pēc mūsu Radītāja, pēc Debesu Tēva, ilgas pēc Tā Dieva, kurš ir Mīlestība, Patiesība, Gaisma un Dzīvība. Kad mēs sastapsim viņu – Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, visas mūsu ilgas un cerības būs piepildītas un mēs beidzot būsim patiesi laimīgi. Mums tiks dāvāta dzīve, kura būs tik brīnumaina un laba, ka tagad to nespējam aptvert, jo mēs tad atkal pilnīgi piederēsim viņam un viņš mums. Tās tad arī būs mūsu Stāsta beigas, bet tās nebūs beigas vispār. Tieši pretēji, tas būs sākums – jaunas, patiesi labas dzīves sākums, dzīves, kas nekad nebeigsies, dzīves, kas būs dzīvības pārpilna, dzīves, par kuru esam mūžīgu pateicību parādā mūsu mīļajam Glābējam Jēzum Kristum.