Baušļu otrais galdiņš

Bet kas seko tālāk pēc šiem trim pirmajiem baušļiem, kas māca pareizi izturēties pret Dievu? Tālāk seko baušļi, kuri nosaka to, kā mēs attiecamies, kā izturamies pret citiem cilvēkiem. „Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka…”. Dievs ir tas, kurš licis mums dzīvot ģimenē un tādēļ godājiet to. Dievs ir tas, kurš devis mums dzīvību, tādēļ neaizskariet to. Cilvēka seksualitāte ir Dieva dāvana, tādēļ godājiet to, nesamaitājiet un nepadariet nešķīstu. Dievs ir tas, kurš devis cilvēkiem mantu, tādēļ respektējiet to. Patiesi, brīvība un demokrātija nav iespējama bez īpašuma tiesībām. Bez īpašuma tiesībām nav iespējama arī labdarība. Ja man nekas nepieder, es neko nevaru dot. No otras puses, mūs nekad nedarīs laimīgus tas, kas pieder citiem, tādēļ Dievs devītajā un desmitajā bauslī saka – neiekārojiet! Tie nav tikai juridiski principi, bet principi uz kuriem balstās visa cilvēka laicīgā dzīve. Tādēļ komunisms un sociālisms kā nedabiskas un amorālas sistēmas vienkārši nav iespējamas. Tas, kas patiesi šķir demokrātisku sabiedrību no citām, nav tikai brīvais tirgus, bet arī sociālās institūcijas. Viena no pirmajām lietām, ko darīja Hitlers ticis pie varas, bija Skautu organizācijas likvidēšana. To pašu darīja Staļins. Otra iezīme ir tā, ka demokrātiskām sabiedrībām ir patentus aizsargājoši likumi. Un tas ir tikai loģiski, ja jums nav tiesību uz sava darba augļiem, tad kāpēc strādāt? Kāpēc kaut ko izgudrot, ja izgudrojums jums nenes nekādus augļus? Bet ja jums ir tiesības uz sava darba augļiem, jūs varat tos veltīt labdarībai vai izlietot pēc saviem ieskatiem. Dievam īpaši rūp cilvēka labā slava, tādēļ respektējiet cilvēkus, neaprunājiet un palīdziet sargāt viņu labo slavu. Šajos vienkāršajos principos jeb Dieva dotajos likumos - baušļos slēpjas neticami dziļas teoloģiskas un filozofiskas patiesības. Mēģināsim šodien kopīgi saprast, kādēļ Luters katehismā arī cilvēku savstarpējās attiecības nosakošo baušļu skaidrojumu sāk ar vārdiem: „Tev būs Dievu bīties un mīlēt, ka… „.

Baušļi jeb Desmit vārdi nav vienkārši patvaļīgas un despotiskas Universa valdnieka pavēles. Tāpat kā pirmie trīs baušļi iedibina Dieva būtības svētuma izpratni, viņa nošķirtību no pārējās radības, viņa citādumu, tā pārējie baušļi iedibina viņa rakstura svētumu – pilnīgi saskanīgo morālo Radītāja dabu. Ja viņa būtība ir svēta, tad tas, ko viņš saka un dara arī ir svēts. Viens no Vecās Derības nolūkiem bija izglītošanas jautājums. Kā agrākie ēģiptiešu vergi varēja zināt, ka pretēji tam, ko viņi jebkad agrāk bija dzirdējuši, Jahve ir pilnīgi uzticams un uz viņu var pilnīgi paļauties? To varēja iemācīties reāli īstenojot ticību savās dzīvēs. Kādēļ Dievs pavēl patiesumu un uzticamību? Tādēļ, ka tas ir tas, kas caur un cauri ir viņš pats. Tādēļ sākotnēji neitrālais vārds „svēts” (qadosh) Bībelē ir kļuvis nesaraujami saistīts ar morāli. Vienīgais svētais ir pašaizliedzīga, sevi veltoša Mīlestība, patiess un uzticams jebkuros apstākļos, jebkurā situācijā.

Tā kā citu tautu dievi bija citādi nekā cilvēki, tad tie visi tika uzskatīti par svētiem. Tas nozīmē, ka vārdam svēts nebija noteikta morāla rakstura. Uz dieviem nevarēja paļauties. Viss bija atkarīgs no viņu patvaļas. Arī ļaunie dievi, nāves dievs un slimību un sērgu dievs bija svēti. Šo izpratni radikāli, pašos pamatos mainīja pirmie trīs un pārējie Sinaja kalnā dotie baušļi. Israēliešiem vajadzēja mācīties saprast, ka visā visumā ir tikai viena patiesi svēta būtne. Pilnīgi citāda būtne, būtne, kuras esamība pat prātā nevarētu ienākt cilvēkiem, kuri izdomā paši savus dievus, radot tos pēc dabas spēku un savas līdzības. Šis Dievs - Jahve nebija radības turpinājums, viņš nebija atkarīgs no radītās pasaules. Un tā kā ir tikai viena svēta Persona, tad ir tikai viens svēts raksturs, un brīnums bija tas, ka šis viens Dievs, kuru Ābrahāms bija iepazinis kā mūžīgās mīlestības Dievu, bija pierādījis sevi kā pilnīgi uzticamu un gatavu vienmēr rīkoties pareizi, vienalga, ko tas viņam maksātu. Viņš nekad nemelotu un nezagtu, viņš necenstos manipulēt ar cilvēkiem, lai sasniegtu savus mērķus. Viņš ir ne tikai citāds savā būtībā, bet arī savā raksturā. Viņš nav cilvēces iedomu projekcija. Tas ir pilnīgi skaidri redzams tad, kad viņš aicina savu tautu būt svētai, jo viņš pats ir svēts. Vai viņi varēja dalīties ar Dievu viņa būtībā? Protams, nē! Vai viņi varētu būt svēti tikai esot savā ziņā nošķirti priekš Dieva, veltīti viņam? Tas nav gluži tas, ko pauž derības konteksts. Kad Jahve aicina savu tautu, lai tā līdzdalītos viņa svētumā (3. Moz. 19), tad tas ir nesaraujami saistīts ar nesavtīgu morālu uzvedību. Tas viss tagad tiek ietverts vārdā svēts (qadosh), kas agrāk bija morāli neitrāls. Jahves svētums šo vārdu piepilda ar pilnīgi jaunu nozīmi.

Runājot par pirmajiem trim baušļiem, mēs teicām, ka Dievs ir svēta persona. Kādēļ svētums saistās ar Dieva individualitāti, viņa personiskumu? Tādēļ, ka morāls un ētisks ir personiskas dimensijas, tām vienmēr ir personisks raksturs. Būt svētam nozīmē būt atšķirīgam, būt nošķirtam. Bet Jahves nošķirtība, atsevišķums vai sevišķums savā būtībā ir ētisks un morāls. Tas ir cēlonis visām tām morālajām pavēlēm, kuras atrodam Vecajā Derībā, un kuras daudziem šķiet tik garlaicīgas. Un tas mūs noved pie otrā bauslības galdiņa baušļiem – mīli savu tuvāko!

Godā savu tēvu un māti, lai tavas dienas būtu ilgas tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod.  Nenogalini!  Nepārkāp laulību!  Nezodz!  Nedod pret savu tuvāko melīgu liecību!  Neiekāro sava tuvākā namu, neiekāro sava tuvākā sievu, vergu, verdzeni, vērsi, ēzeli – neko, kas ir tavam tuvākajam!” (2. Moz. 20: 1-17)

Kādēļ morāls un ētisks ir personisks jēdziens? Tas tādēļ, ka, lai kur jūs arī atrastu personas, individuālas būtnes, jūs atrodat arī spriedzi starp „vajag”, starp to, kam ir jābūt un to, kas „ir”. Bezpersoniskajā dabas pasaulē šādas spriedzes nav. Tur ir tikai tas, kas ir, nevis vajag. Ir interesanti ievērot, ka mēs neviens nemēdzam īpaši stingrā veidā domāt par „vajag”, kad tas attiecas uz mums pašiem, bet esam ļoti noteikti par „vajag” tad, kad tas attiecas uz veidu, kā citi izturas pret mums. Mums nepatīk, ja kāds mūs pieviļ, liek pārmaksāt, melo, aprunā, piekrāpj, izturas varmācīgi. Ievērojiet, piemēram, ko melošana nodara attiecībām. Tiklīdz parādās pievilšana un zūd vaļsirdīga atklātība, tūdaļ zūd arī uzticība. Un kad ir zudusi uzticība, jūs varat darīt, ko vien vēlaties, lai saglabātu attiecības, bet tās būtībā būs pazudušas. Patiesas attiecības būs zudušas, jo kaut kas mūsos sasalst tad, kad tiekam piekrāpti. Un tā, šis konflikts starp „vajag” un „ir”, vai tas, kas mūsu katehismā pausts vārdiem „tev būs” un „tev nebūs” ir būtiska personas esamības un dzīves daļa.

Bet no kurienes radusies pati doma par „vajag”? Dabas pasaulē tās nav. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka tā ir tikai daļa no cilvēka sabiedriskās dzīves, sabiedrība rada pati savas normas, nosakot to, ko vajag un ko nevajag.

Protams, bez sociālām normām mums būtu haoss un valdītu anarhija. Piemēram, Isarēla tautas laikos pastāvēja sociālās normas attiecībā uz zemes piederību. Mantojums, kas tika saņemts no tēva bija svēts pienākums un neviens cits nedrīkstēja to aizskart. Mantinieka pienākums bija rūpēties par to. Pastāvēja arī asinsatriebības princips. Ja kāds nogalināja manu brāli, tad mans pienākums bija nogalināt slepkavu, jo nebija policijas un citu līdzīgu iestāžu, kas to paveiktu manā vietā. Tas tika darīts, lai uzturētu sabiedrisko kārtību. „Acs pret aci, zobs pret zobu” nav džungļu, bet gan sabiedrības likums. Ja jūs domājat citādi, tad ļaujiet kādam sevi likumīgi izmantot un tad redzēsiet, kā jūs jutīsieties.

Sabiedrībā mēs esam atkarīgi no tiesneša godaprāta. Tādēļ, ja kādu saucam tiesas priekšā un atklājam, ka viņš ir tiesnesi uzpircis, mēs kļūstam satracināti. Ja esat lasījuši par Sokrāta notiesāšanu, tad atceraties vietu, kur viņa draugs atnāk pie Sokrāta un saka: „Es esmu nokārtojis lietas ar tiesnesi, tā kā tas, kas tev atliek, ir tikai bēgt.” Sokrāts atbildēja: „Bet kas notiks ar mani? Manī ir divi cilvēki un man būs jādzīvo ar to otru cilvēku visu manu atlikušo dzīvi, un ja vēl ir pēcnāves dzīve, tad arī to. Ja visu savu dzīvi esmu mācījis, ka labs cilvēks ievēro likumu, vai tad man būtu to jāpārkāpj dzīves pēdējos brīžos?”

Mūs ne tikai aizvaino un aizskar korumpēti tiesneši, bet mēs arī sagaidām, ka cilvēki turēs mums dotos solījumus. Lauztu solījumu mēs uztveram kā uzticības laušanu. Mūs apvaino tas, ja par labo tiek atmaksāts ar ļauno. Ikviens instinktīvi novēršas, tiklīdz atklāti kļūst redzams šādas uzvedības netaisnīgums. Šā iemesla dēļ arī pat zagļu un slepkavu vidū pastāv morāles kodekss. No otras puses, mēs apbrīnojam cilvēku, kurš atbild ar labestību un labdarību cilvēkam, kurš ir viņam nodarījis pāri. Tātad mūsu prātos pastāv labsirdības, laipnības, labestības princips.

Labi, mēs teorētiski varam sacīt, ka šīs morāles normas, kas pastāv mūsu prātos, pieprasa un rada sabiedrība. Bet kādēļ? Kas ir to pamatā? Kādēļ ikvienai sabiedrībai ir šādas normas? Vieni sacīs, ka pastāv kāds abstrakts taisnīguma princips, kam jātiek rakstītam ar lielo burtu. Izpratne par to, kas ir taisnīgs, protams, var atšķirties, bet visi uzskatīs, ka jābūt taisnīgam. To dzirdējām Sokrāta runā, tur tā ir, abstrakta realitāte, kas Sokrāts pakļaujas. Un daudzi sacīs, ka tā ir pamats mūsu morāles principiem.

Ko tad abstrakts taisnīguma princips prasa? Piemēram, Ābrahāma dienās tā bija viesmīlība pret svešinieku. Soģu grāmatas beigās tiek aprakstīti vairāki gadījumi, kas raksturo morālo sabrukumu tā laika Israēlā. Otrajā no šiem gadījumiem, kas aprakstīts 19. nodaļā levīts un viņa konkubīne nonāca Gibā, lai pavadītu tur nakti, bet neviens viņus negribēja uzņemt. Beidzot kāds cilvēks negribīgi ļāva tiem pārnakšņot viņa mājā. Naktī pilsētas vīri pieprasīja, lai ciemiņš tiktu atdots viņu seksuālām izklaidēm. Saimnieku tik lielā mērā šausmināja šī prasība, ka viņš viesa vietā drīzāk bija gatavs piedāvāt savu meitu – jaunavu, nekā pārkāpt viesmīlības likumu. Pat mūsu dienās arābi ļoti augstu vērtē viesmīlības likumu. Ja tu tiec uzņemts kā viesis, tad tevis labā nekas netiek žēlots.

Vēl viens piemērs ir kautrība, atcerieties kā Noasa dēli izturējās pret savu tēvu, vairīdamies uzlūkot Noasa kailumu un aizklājot to. Tāpat arī cieņa pret dievbijību un nevajadzīgas cietsirdības noraidīšana. Protams, dažādās sabiedrībās šīm lietām ir dažādi līmeņi. Mūsu sabiedrībā jūs nevarat nocirst cilvēkam rokas un kājas, bet citā varat, bet jebkurā sabiedrībā ir kaut kāda izpratne par to, ko tie uzskata par nevajadzīgu cietsirdību. Cits piemērs ir līdzjūtība pret vājajiem, ļaunprātīgas uzticības izmantošanas noraidīšana, un tāpat arī negatīva attieksme pret skaidri redzamu nepateicību.

Kur tas viss ir radies un kur pamatojas? Viena iespēja ir to visu skaidrot, kā jau minējām, kā sociālās normas, kas veidojušās cilvēku sabiedrībā un ieguvušas likuma veidu. Citi ietu soli tālāk un sacītu, ka „taisnīgums” ir rakstīts universa dabā, līdzīgi kā gravitācija, un ja jūs to pārkāpjat, jums jārēķinās ar sekām. Bet ko saka Raksti? Bībele apgalvo, ka šī iekšējā „vajag”, „tev būs” atziņa, kas atrodas katrā cilvēkā sakņojas Jahves dabā. Tādēļ, ka viņš ir pāri visam un ir augstākais un vienīgais radītājs, viņš ir vienīgā būtne universā, kuram ir tiesības pieprasīt, lai viņu sauc par Svēto. Viņa svētā daba, viņa svētais raksturs ir tas, kas nosaka arī visas viņa radības uzvedību. Šāda izpratne atspoguļojas Vecās Derības likumu rakstos. Ja lasām citus senos juridiskos rakstus, tad tie parasti ir rakstīti pozitīvā veidā – ķēniņš saka: jums jādara šis un tas, bet Desmit baušļi lielākoties ir rakstīti negatīvā veidā – Tev nebūs! Nedari to! Ķēniņu rakstītais likums balstījās viņa paša autoritātē. Mainījās ķēniņš, manījās likums. Viss bija atkarīgs no tā, ko katrs ķēniņš uzskata par labu un svarīgu. Bet tā tas nav Vecajā Derībā. Kādēļ zagšana ir slikta un tai jātiek sodītai? Tādēļ, ka zagšana ir nepareiza Dieva Radītāja rakstura gaismā. Un nav nekā, ko varētu darīt, lai šo likumu mainītu. - Tev nebūs zagt!, - nav atkarīgs no kāda ķēniņa vai valsts likumdošanas kaprīzēm. Jahvem nepatīk zagļi, un jūs tur neko nevarat darīt. Jums nākas ar to rēķināties. Likums Vecajā Derībā nav autonoms, tas nepastāv pats par sevi, to nevar arī grozīt pēc cilvēku prāta, jo tas sakņojas Jahves dabā, viņa raksturā.

Ko tas nozīmē attiecībā uz mūsdienu diskusijām par morāles jautājumiem? Redziet, problēma ar seksuāliem pārkāpumiem nav tikai tā, ka jūs varat nodarīt pāri otrai personai, bet jūs vispirms vienmēr nodarāt pāri sev – atsvešinoties no Dieva. Ja, jūs lasāt Trešajā Mzous grāmatā 18. nodaļā, kā pret seksuālu uzvedību attiecas Israēlā, jūs gan nodaļas sākumā, gan beigās atradīsiet vienkāršu teikumu: „Es esmu Tas Kungs (Jahve) jūsu Dievs.” Kas ar to saprotams? Šis teikums sniedz vienu vienkāršu seksuālās uzvedības likumu izskaidrojumu: Es esmu Jahve! Kādēļ jūs darāt to vai citu lietu un nedarāt to vai citu lietu? – atbilde ir – „ES esmu Jahve.” Viss, kas attiecas uz morāli sakņojas Jahves raksturā, viņa dabā, Israēla Dieva dabā.

3. Mozus grāmatas 19. nodaļā šī doma tiek pausta vēl noteiktāk. Tajā tiek sniegtas vispārīgas uzvedības normas un tur jūs atradīsiet motivācijas pamatojumu „Es esmu Jahve” 16 reizes. Kādēļ Dieva derības partneri – viņa tauta rīkojas noteiktā veidā? Tādēļ, ka viņu derības Kungs ir svēts. Visur tur, kur iesakņojas Bībeles ticība, notiek arī morāla rakstura reformas. Tiklīdz cilvēki uzzina, kas Jahvem patīk un kas nepatīk, viņi sāk mainīt savu uzvedību, pieņemot par normu to, kas Jahvem patīk un kas nepatīk. Tā jūs atradīsiet viscaur Vecajā Derībā, ka Dieva ļaudīm ir jārūpējas par bāreņiem, atraitnēm un svešiniekiem. Iemesls tam ir viens vienīgs: „Es esmu Jahve, jūs piederat man, un jums jābūt līdzīgiem man.”

Tieši tādēļ nepareiza rīcība pret Dievu ir nevis noziegums, bet grēks, jo grēks attiecas tikai uz cilvēka attiecībām ar Dievu. Tas var nodarīt ļaunu kādai citai personai, bet nepareizi tas ir tikai tādēļ, ka tas ir grēks pret Dievu. Tas ir apvainojums, kas vērsts pret visuma Radītāju, un viņš radīja visumu, lai tas būtu labestības, skaistuma un taisnīguma universs. Jūs šo domu atradīsiet Dāvida lūgšanā 51. psalmā: „Pret Tevi, Tevi vien esmu es grēkojis un darījis to, kas ir ļauns Tavās acīs.” Vai tad Dāvids nebija grēkojis pret Betsebu un viņas vīru Ūriju, pret gaidāmo bērnu, savu ģimeni un savu tautu? Protams, viņš bija to darījis. Bet galu galā tas bija nepareizi, tas bija grēks, tādēļ, ka viņš to bija darījis pret Jahvi. Pasaule ir cilvēku pilna, kuri attaisno visbriesmīgāko rīcību, jo paši uzskata sevi par savas rīcības mērauklu. Daudzi valdnieki ir paveikuši daudz lielākus noziegumus par Dāvidu, jo viņi neatzina nekādu augstāku varu ārpus sevis pašiem. Turpretī tieši tādēļ, ka bija viens uzvedības standarts ārpus Dāvida, ārpus Isaraēla un, patiesi, ārpus visas pasaules, Dāvida attieksme pret šiem cilvēkiem bija traģiski, briesmīgi nepareiza. Tas bija grēks. Un kad ar pravieša starpniecību Jahve viņu par to uzrunāja, Dāvids varēja atgriezties, jo viņš zināja, ka likumus, to kas ir pareizs un kas nepareizs, nenosaka viņš pats, kaut arī viņš bija ķēniņš, bet gan ķēniņu Ķēniņš Jahve. Tātad ieguvums no tā visa ir - bīsties Dievu un turi viņa baušļus. Kad tev nāk prātā kaut ko nodarīt pāri kādam cilvēkam: negodāt savus vecākus, fiziski aizskart vai nesargāt kāda cilvēka veselību un dzīvību, ļauties netiklām domām vai rīcībai, ņemt to, ko Tev negrib dot, aizskart vai neaizstāvēt kāda cilvēka labo slavu, iekārot to, ko Dievs tev nav devis, tad rēķinies ar to, ka tu tiešā veidā esi nostājies uz kara takas ar paša universa Radītāju un vienīgo Valdnieku. Baušļos atspoguļojas viņa būtība, nevis cilvēku vienošanās par kādiem vispārīgiem principiem. Tādēļ tev būs Dievu bīties un mīlēt, ka tu nedari savam tuvākajam neko ļaunu, bet tam palīdzi visās dzīves bēdās un vajadzībās.