IV svētdienā pirms Kristus augšāmcelšanās svētkiem

Pēc tam Viņš izdzina ļaunu garu, kas bija mēms. Kad nu ļaunais gars bija izgājis, tad mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās. Bet daži no viņiem sacīja: “Viņš izdzen ļaunos garus caur Belcebulu, ļauno garu valdnieku.” Bet citi, Viņu kārdinādami, prasīja no Viņa zīmi no debesīm. Bet Viņš, nopratis viņu domas, sacīja: “Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst. Ja nu sātans ar sevi ir naidā, kā tad viņa valsts pastāvēs? Jo jūs sakāt, ka Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Kad stiprais apbruņojies sargā savu pili, viņa īpašums paliek mierā, bet, kad kāds par viņu stiprāks nāk un to uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz kurām tas paļāvās, un izdala viņam atņemto laupījumu. Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju. Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu. Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.” Un gadījās, kad Viņš tā runāja, tad kāda sieva paceltā balsī uz Viņu sacīja: “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis.” Bet Viņš sacīja: “Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.” (Lk. 11: 14-28)

Šodien Jēzus mums stāsta par to, ko mēs laicīgajā dzīvē saucam par recidīvu, proti, slimības mēdz atgriezties ar jaunu spēku; dzērējs uz brīdi pārtraucis dzeršanu, krīt atkal vecajā grēkā; noziedznieks mēģina laboties, bet tiek atkal iesaistīts vecajos ceļos; cilvēks apņemas sākt veselīgu dzīvi, bet jau pēc brīža tā atgriežas vecajās sliedēs. Laicīgā skatījumā šīs lietas, protams, tiek skaidrotas citādi, bet Jēzus norāda, ka tām pamatā ir garīgas norises - ļauno garu darbība. Baismīga dzīves realitāte ir tā, ka cilvēks ir garīgas cīņas lauks starp Dievu un velnu, un šī cīņa ilgst visu cilvēka mūžu. Mēs atgriežamies, ticam, atkal šaubāmies un krītam, atkal atgriežamies. Tā ir nemitīga cīņa starp Dieva un velna valstību. Svēta vieta tukšumu nemīl, vai tas ir atsevišķais cilvēks, vai tā ir baznīca, valsts vai ģimene, reiz padzīti ļaunie gari mēģina atgriezties ar jaunu spēku. Tādēļ Kristus saka, „kas ar mani nesakrāj, tas izkaisa.” Citiem vārdiem vai nu mēs arvien pieaugam Kristū, vai arī krītam atpakaļ velna valgos. Ļauno garu uzmācību apustulis raksturo kā plēsonīgus centienus, meklējot „ko varētu aprīt.” (1. Pēt. 5: 8) Pēteris turpat arī norāda, ka ierocis, ar ko varam stāties pretī velnam ir ticība. Savukārt ticība nāk no Dieva vārda uzklausīšanas un studijām. Mūsu dievkalpojums ir vieta, kur arvien saņemam pretindi pret velna indīgajiem vārdiem un domām, kas nemitīgi skan mums apkārt un uzmācas mums ne tikai no pasaules, bet arī no mūsu pašu grēcīgā miesas prāta. Tādēļ sirds izmeklēšana, grēksūdze, dievkalpojumu apmeklēšana, kopīgas Dieva vārda studijas un lūgšanas, katehisma atkārtošana ikdienā, Bībeles lasīšana un pārdomāšana ir ārkārtīgi svarīgas lietas, kas uztur mūsu garīgo veselību un nelaiž velnam un ļaunajiem gariem atgriezties mūsos un padarīt beigas sliktākas, nekā sākumu.

Mūsu ticības cīņa nav individuāla katra atsevišķā cilvēka cīņa, bet tā ir kopēja draudzes lieta, kur mēs viens otru atbalstām, palīdzam ar aizlūgšanām, padomiem, uzmundrinājumiem, pamācībām un visos citos iespējamos veidos. Tikai kopā mums ir spēks kā Kristus miesai, pār ko velnam nav varas. Tikai kopā mēs varam pastāvēt šajā nogurdinošajā un apnicīgajā cīņā. Šis kopības spēks tiek veidots un stiprināts dievkalpojumos, bet tam jātiek liktam lietā arī mūsu ikdienā, satiekoties vienam ar otru, palīdzot vienam otram un esot sava brāļa sargiem. 2. Mozus grāmatā mums ir dots aizkustinošs stāsts par Israēla cīņu ar ķēniņu Amālēku, karavadoņa Jozuas vadībā. Cīņas laikā Mozus stāvēja uz kalna un turēja paceltu roku ar Dieva zizli tajā. Kamēr Mozus turēja savu roku paceltu, tikmēr Israēls uzvarēja, bet kad viņa rokas pagura un nolaidās, uzvarēja Amālēks. Tad Mozus apsēdās uz akmens, bet Ārons un Hūrs turēja viņa rokas no abām pusēm līdz pat saules rietam, un israēlieši Jozuas vadībā uzvarēja kauju (2. Moz. 17: 8-16). Tas liecina, ka pat tāds varens vīrs kā Mozus viens nespēja iznest tam uzlikto garīgo nastu, un citiem bija jānāk viņam palīgā. Tā arī mūsu rokām ir jābūt vienmēr paceltām pret Dievu, aizlūdzot un palīdzot Dieva tautai cīņā pret velnu un ļaunajiem gariem, un kad kāda rokas pagurst un nespēkā nolaižas, citiem jānāk palīgā tās turēt.

Tālāk mums jāatceras, ka kristietība - ir misija. Tās nav tikai rūpes par mums pašiem, bet mēs esam aicināti vi­sai pasaulei, visai radībai nest prieka vēsti. Ja mācītāja uzdevums ir kalpot draudzei un bruņot to ar visiem Dieva ieročiem, tad draudzes uzdevums ir būt lieciniekiem par Kristus uzvaru pār grēku un nāvi pasaulē. Par to jau ir ticis runāts neskaitāmas reizes un daudzi runā joprojām. Un ja tas tiek darīts tik uzkrītoši bieži, tas liecina, ka kristiešu misija piedzīvo dziļu krīzi vai pat sabrukumu. Misijas ziņā mums kristiešiem patiesi ir spoža pagātne - veselu tautu kristīšana, grandiozas kristīgās kultūras radīšana, cilvēciskās dzīves apgais­mošana ar svētuma ideālu, bet tagad mēs esam spiesti godīgi atzīt savu divkāršo neveiksmi, divkāršo sakāvi. No vienas puses, Baznīca nav spējusi gūt kaut cik būtisku uzvaru pār citām pasaules reliģijām, atklāt un aiznest līdz tām Kristu un viņa vēsti. No otras puses, tai nav izdevies tika galā ar sekulārisma jeb laicīgās ideoloģijas sērgu pašu kristīgo tautu vidū. Patiesībā ne mēs vairs esam misionāri, bet pasaule veic nemitīgu misiju pie mums un arvien vairāk un vairāk paši baznīcas ļaudis kļūst par pasaules un pasaulīgas domāšanas upuriem.

Ja agrāk tika runāts par kristietības pārākumu, un citas reliģijas tika uzskatītas par iznīkšanai nolemtām, tad tagad mēs labākajā gadījumā esam viena no daudzajām pasaules reliģijām un bieži paši kristieši pat nespēj izskaidrot atšķirības. Pasaules reliģijas nebūt nav izzudušas un ņemot vērā šīs dienas evaņģēlija stāstu par garīgo cīņu, bija nepamatoti to sagaidīt. Tomēr tas, ka šīs reliģijas pašas jau veic misijas darbu kristiešu vidū un pievērš tos hinduismam, budismam un islāmam ir nopietns trauksmes zvans. Savukārt laicīgās domāšanas, teorētiskā un vēl vairāk praktiskā ateisma panākumi kristīgo tautu vidū jau drīzāk ir nevis trauksmes, bet sēru zvans kristīgajai pasaulei. Viens no redzamākajiem pierādījumiem tam ir tas, kas notika baznīcās 20. gs. - cīņa starp tā saucamajiem konservatīvajiem un liberāļiem. Jau sen daudzās baznīcās cīņa nav par mācības skaidrību un patiesību kristīgās dogmatikas jomā, bet cīņa ir par tādiem jautājumiem, kas agrāk šķita vienkārši neiespējami – Bībeles un baznīcas ticības apliecību uzticamība, Atvērts Dievgalds, sieviešu mācītāju jautājums, ārpus laulības dzimumattiecības, homoseksuālisms un baznīcas svētīta geju kopdzīve. Protams, šie jautājumi pa laikam bija parādījušies visur arī agrāk, bet tie nekad nebija baznīcu prioritāte un neraksturoja baznīcas garīgo cīņu. Turpretī tagad tie ir regulāra dienaskārtība gandrīz visās baznīcās.

Kādi tam ir iemesli un vai mums būtu jāmeklē jauni misijas veidi pie pasaules? Varbūt jāmācās no citām reliģijām, laicīgiem ideologiem un darījumu pasaules un reklāmas? Diemžēl daudzi tieši tā saprot kristīgo misiju. Bet kristiešiem nav un nevar būt citas misijas izpratnes kā tā, kas tai ir bijusi kopš paša iesākuma. Un jebkuri mēģinājumi tās vietā likt ko citu tikai padziļinās jau tā milzīgo postu un pagrimumu. Kur tad sakņojas un smeļ spēku kristīgā misija? Atbilde ir ļoti vienkārša – kristīgajā dievkalpojumā, mūsu liturģijā un tās kulminācijā - Svētā Vakarēdiena svinībās. Baznīcas nelaime ir tā, ka lielākā daļa kristiešu un noteikti kaut kādā mērā arī mēs, esam pazaudējuši organisko saiti starp teoloģiju Dievkalpojumu un ikdienas dzīvi. Ja mēs Bībeles stundās un sprediķos nemācamies saprast Dieva glābjošo darbu Kristū, ja tas nav visa centrā, kam veltīta visa mūsu uzmanība, pūles un centieni; ja pats Kristus, kurš nāk pie mums Dievkalpojumā, nav mūsu dzīves centrā, tad kas tad vēl mums ir atlicis, ko sludināt pasaulei un kurp to aicināt? - Uz filozofisku lekciju? Morāli ētisku jautājumu apspriešanu? Socioloģisku problēmu iztirzājumu? Meditāciju un veselības atjaunotni? Tikpat bezjēdzīgiem cik nebeidzamiem strīdiem par to, kam paši ticam, vai pareizāk sakot, kam neticam? Kristieši ir aizmirsuši, ka kristietība nav ne "ideju" sistēma, ne arī ideoloģija. Tā ir apustuļu pieredze, viņu liecība, zināšana un mums atstātais mantojums – Kristus vārdi un darbi un viņa patiesa klātbūtne Vakarēdienā. Tā ir apustuļu pieredze par to: "Kas bija no iesākuma - ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko skatījām un ko mūsu rokas aptaustīja par dzīvības vārdu - un dzīvība tika parādīta, un mēs to esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un tika mums parādī­ta, - ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un ar Viņa Dēlu Jēzu Kristu. Un mēs jums to rakstām, lai mūsu prieks būtu pil­nīgs.” (1. Jņ. 1:1-4).

„Redzējums. Liecība. Prieks. Attiecībā uz pasauli šī pieredze ir Kristus dāvāta trejāda atklāsme par to. Tā ir zināšana par pasauli kā Dieva radību, kas, pat kritusi, nes sevī savas Dievišķās izcelsmes zīmogu, Dievišķo "labu­mu". Otrkārt, tā ir pieredze, zināšana par no Dieva atkritušo pasauli, kas guļ grēkos, pati sevi nododama grēkam un nāvei. Un, treškārt, tā ir Kristus izpirktās, atjaunotās un pestītās pasaules pieredze. Un par šo pieredzi visā tās pilnībā liecina, ar to dzīvo Baznīca. Jo šī piere­dze - un vienīgi tā - ir Baznīcas misijas pasaulē pamats un virzītājspēks.” (Šmemans)

Un tieši tas arī ir iepriekš minētās misijas krīzes iemesls, ka šī pieredze ir izirusi pašas kristietības iekšienē. Kādēļ tas tā noticis? Vispirms tādēļ, ka pati kristīgā domāšana ir sadrumstalota un tai trūkst vienotības. Mēs esam aizmirsuši, ka visa kristīgā mācība ir nekas cits kā mācība par Trīsvienīgo Dievu, viņa kalpošana mums Dievkalpojumā un sastapšanās ar Kristu Vakarēdienā. Tā vietā, lai to svinētu ar prieku un līksmību, viena kristietības daļa noliedz un tiesā pasauli, otra daļa attaisno tās grēku, vieni sludina nebeidzamu progresu, otri sludina pastardienu, vieni garīgumu, otri saprāta uzvaru, vieni mistiku, otri zināt­ni – „tas viss pastāv savstarpējā noliegumā un atmaskošanā, un, šķiet, nekad kristīgās pa­saules redzējums nav bijis tik sadrumstalots, tik fragmentārs kā mūsu dienās.” (Šmemans)

Tas ir strupceļš, sairuma un bezcerības ceļš bez dzīvības. Tikai tad, kad mēs visi kopā atgriezīsimies pie Kristus klātienes prieka un gaismas, tikai tad pasaule kļūs par kristietības misijas lauku. Pirms mēs paši, pasaulē sūtītie nebūsim ieraudzījuši patieso gaismu un saņēmuši Debesu dāvanas, mūsu misija būs neveiksmīga. Tikai pašiem piedzīvojot Augšāmceltā Kunga klātieni Grēku atlaišanā un baudot viņa par pasauli doto dzīvību Vakarēdienā, mēs kļūsim par viņa nāves pasludinātājiem un augšāmcelšanās lieciniekiem pasaulē. Tad mums vairs nevajadzēs programmas un plānus, jo tie pavisam vienkārši nav iespējamai. Katram cilvēkam Dievs ir devis īpašas kalpošanas dāvanas un tās ir noslēpums, kas atklājas tikai viņam pašam kopībā ar Kristu. Baznīca ir Kristus valstības noslēpums ne jau tādēļ, ka tās rokās ir autoritāte, vara un amati un garīgas apgaismošanas līdzekļi. Baznīcas noslēpums ir tas, ka tie ir ļaudis, kas dzīvo šai pasaulē, bet nav no šīs pasaules. Viņi ir sastapuši Dievu un šī sastapšanās ir darījusi viņus par jaunās pasaules pilsoņiem un nosaka visu viņu dzīvi. Tie ir cilvēki, kuri jau ir redzējuši nākamo pasauli, baudījuši tās labumus un savā Dievkalpojumā iepazinuši tos Kristū. Tādēļ tie ir cilvēki, kas šo bagātību var nest tālāk pasaulē. Tikai tad, kad mēs pasaules tumsā ieraugām Kristus gaismu un atskārstam, ka Kristus jau ir visu piepildījis ar sevi, lai pasniegtu to kā dāvanu Debesu Tēvam, tikai tad atklājas, ka viss patiesi ir piepildīts ar jēgu un nozīmi, kā tās izskaidrots diženajos apustuļa vārdos: "Vai pasaule vai dzīvība, vai nā­ve, vai tagadne, vai nākotne, viss jums pieder. Bet jūs piederat Kristum un Kristus - Dievam" (1. Kor. 3:22-23) Vakarēdienā apvienojas viss, viss atrod savu īsto vietu, jo Vakarēdienā Debesis nolaižas uz zemes un Kristus atrod, paēdina un padzirda mūs ar dzīvību, gaismu un prieku. Un šāds cilvēks, dodamies atpakaļ pasaulē, uz savām lūpām nes Kristus skūpstu un savā sirdī - mūžības prieku. Šis prieks pārveido visus viņa cilvēciskos plānus, lēmumus un rīcību, un visu viņa dzīvi pārvērš misijā – dāvinot pasaulei to, kas ir pasaules Dzīvība – Jēzu Kristu. Tā kā viņš ir sakrājis ar Kristu un piepildīts ar debesu dārgumiem, mūžīgo gaismu un prieku, tad viņā vairs nav vietas pasaules lētajiem priekiem, un viņš vairs nav tukšs cilvēks, potenciāls mājoklis ļaunajiem gariem, bet viņš pats ir kļuvis prieks pasaulei, cilvēks, kurš nes jaunās pasaules prieku. Viņš tagad ir jauns radījums, kas atspoguļo Tā Kunga godību, un zina, ka tas, „kas bija, ir pagājis" un tagad Tas Kungs visu „dara jaunu." Āmen.