Pirmajā Kristus ciešanu laika svētdienā

Un Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī. Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans Viņu kārdināja, un Viņš bija pie zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpoja. Pēc tam kad Jānis bija nodots, Jēzus nāca uz Galileju un sludināja Dieva evaņģēliju, sacīdams: "Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju." (Mk. 1: 12-15)

Evaņģēlists Marks stāsta, ka tūdaļ pēc Kristībām, Jēzus redzējis debesis atveramies un redzamā veidā uz viņu nolaižamies Svēto Garu. Tā pats Dievs svaidīja Jēzu par Israēla Mesiju jeb Kristu, kurš tagad uz saviem pleciem uzņēmās nest cilvēces grēku. Tūdaļ pēc šā notikuma Gars aizved Jēzu tuksnesī un tikai pēc tam, pavadījis tuksnesī četrdesmit dienas, Jēzus uzsāk savu Kristus kalpošanu, pasludinot Dieva valstības atnākšanu un aicinot visus atgriezties no grēkiem un ticēt evaņģēlijam jeb grēku piedošanai.

Mēs nezinām visas detaļas par četrdesmit tuksnesī pavadītajām dienām, bet tas, kas tur notika, bija kaut kas ļoti svarīgs – kaut kas tāds, kas attiecas arī uz katru no mums. Evaņģēlijs vēsta, ka Gars spiedis, burtiski aizdzinis Jēzu uz tuksnesi. Tātad šis sagatavošanās laiks bija nepieciešams Jēzus tālākai misijai, un ja tāds bija nepieciešams Jēzum, tad arī katrai garīgai kalpošanai. Mācītāja amatam tie parasti ir 7-8 studiju gadi.

Kad mēs runājam par četrdesmit dienām, kuras Jēzus pavadīja tuksnesī, tad parasti kavējamies pie garākajiem Mateja un Lūkas sniegtajiem aprakstiem. Tie mums stāsta par Jēzus kārdināšanu, īpašu Sātana uzmācību ar trim kārdinājumiem, un to kā Jēzus ar tiem tika galā. Šodien mēs pakavēsimies pie daudz kodolīgākā evaņģēlista Marka stāsta, un mēģināsim iedziļināties tajā, kas par šo notikumu sakāms viņam.

Tātad Gars aizdzen Jēzu tuksnesī. Tuksnesis ir vieta, kas daudzreiz minēta Bībelē, un tuksnesis ir vārds, kas saistīts ar dažādiem notikumiem Israēla vēsturē. Pēc iziešanas no verdzības zemes Ēģiptē, Isarēls garus četrdesmit gadus bija spiests klejot tuksnesī un tika tur Dieva pārbaudīts. Jēzum jāpavada tuksnesī 40 dienas un tas liecina, ka viņš ir stājies Israēla vietā. Pravietis Ēlija bēga uz tuksnesi, lai rastu tur patvērumu un 40 dienās, kuras viņš tur pavadīja, viņš īpašā veidā sastapās ar Dievu.

Vispārīgā veidā runājot, tuksnesis Bībeles laikos bija vieta, kur cilvēki nedzīvoja un nevarēja dzīvot. Tas parasti nebija smilšu tuksnesis, bet akmeņains, klinšains apgabals kā, piemēram, Jūdejas tuksnesis, bet tas varēja būt arī jebkura cita cilvēkiem sveša, naidīga un neapdzīvojama vieta, pretēji auglīgajai zemei, kur cilvēki apmetās, lai apstrādātu zemi un pārtiktu no tās. Izņemot dažus nomadus, neviens parasti nemēģināja šķērsot tuksnesi, vēl mazāk - pavadīt tajā ilgāku laiku. Tādējādi tuksnesi, kas nevarēja kalpot par mājvietu cilvēkiem, par savu mājvietu bija izvēlējušies savvaļas dzīvnieki, no kuriem cilvēki turējās pa gabalu, jo daži no šiem dzīvniekiem bija cilvēkiem bīstami. Tuksnesis tika uzskatīts arī par vietu, kur mājoja dažādi ļaunie gari. Dodamies tuksnesī – cilvēku neapdzīvotā, cilvēkiem naidīgas radības apvidū – Jēzus dodas tieši pie šīs radības. Šķiet, ka dažu iemeslu dēļ viņam tas jādara pirms viņš sāk savu kalpošanas misiju cilvēku vidū. Evaņģēlists Marks apkopo šos notikumus, sakot, ka Jēzus tika Sātana kārdināts, viņš bija kopā ar zvēriem un viņam kalpoja eņģeļi. Tātad tuksnesī viņš satapa trīs dažāda veida radības, bet ne cilvēkus. Visas šīs radības vairs tikai retumis parādās evaņģēlijos. Tajos mēs pārsvarā sastopam nevis savvaļas zvērus, bet mājdzīvniekus, dzīvniekus, kuri pieder cilvēku pasaulei. Līdz pat Jēzus augšāmcelšanās dienai, mēs vairs neko nedzirdam arī par eņģeļiem. Lai gan ir biežas netiešas norādes uz Sātana klātbūtni, viņš arvien ir kaut kur fonā, bet vairs nestājas Jēzus priekšā aci pret aci. Tātad evaņģēlijs stāsta, ka pirms Jēzus uzsāka savu misiju pie Israēla tautas, pie cilvēces, viņam bija jāatrisina attiecības ar pārējo radību, un tam bija jānotiek šīs radības teritorijā – tuksnesī. Šīs attiecības, protams, ir tādas, kas raksturo Mesiju- Kristu, to, kurš nācis nest pasaulē pestīšanu. Tādēļ mums jājautā - kā Kristum, ja viņš vēlas palikt uzticīgs savam Dieva dotajam aicinājumam, jāattiecas pret lielo Dieva un viņa tautas ienaidnieku – Sātanu? Kādām jābūt viņa attiecībām ar mežonīgo savvaļas dabu un dzīvnieku pasauli? Un, protams, kādām ir jābūt viņa attiecībām ar labajiem Dieva eņģeļiem?

Sātans protams, vēlas novirzīt Jēzu no viņa dievišķā kalpošanas ceļa. Kārdinājumi, ar kuriem viņš uzmācas Jēzum, nav mūsu mazie ikdienas kārdinājumi, kurus mēs visi tik labi pazīstam. Lai sastaptos ar šāda veida kārdinājumiem, Jēzum nebija jādodas uz tuksnesi. Tas, ar ko Jēzus viens, nošķirti no pārējās cilvēces sastapās tuksnesī, bija kārdinājums darīt dažas lietas, kas nebija viņa aicinājums. Bija daudz dažādu veidu, kas būtu saprotami kā sava veida mesiāniska darbība un Sātans piedāvāja Jēzum tos visus, visus, izņemot vienu vienīgi pareizo. Bija dažādi veidi, kas daudz drošāk un saprotamāk solīja panākumus, nekā tas ceļš, kuru prasīja Dievs. Ir ļoti kārdinoši būt par tādu mesiju, kurš ir saprotams un patīk cilvēkiem, tiek viņu apbrīnots un pielūgts. Tādu kristu viņi apsveiktu ar prieku un pavadītu ar sajūsmas saucieniem līdz pat viņa spožajam triumfam un ķēnišķīgajam tronim. Tādējādi pašā sākumā Jēzus misijai bija jābūt noteiktai un izšķirošai izvēlei starp Dieva un Sātana piedāvāto ceļu. Viss tālākais, ko Jēzus darīja izrietēja no šī viņa pirmā lēmuma.

Paradīzes dārzā Ieva ar Ādamu izvēlējās nevis Dieva, bet Sātana ceļu, kas tad arī turpmāk noteica cilvēces likteni, tās vēstures gājumu. Šo postījumu varēja labot tikai kāds cits patiess cilvēks, kuram bija jāsastopas ar līdzīgu kārdinājumu, bet kurš Sātana vietā izvēlētos Dieva ceļu. Tas bija pirmais lielais Dieva Svaidītā darbs, ko paveica Jēzus, un tas tad arī noteica visu tālāko notikumu gaitu, par kuru lasām evaņģēlijos, notikumu gaitu, kura nenovēršamas sekas ir krusta nāve. Turklāt nevis kā nejaušība vai piespiedu notikums, bet brīvi un apzināti izvēlēts mērķis.

Tālāk Marks stāsta, ka Jēzus bijis kopā ar zvēriem. Parasti šiem vārdiem netiek pievērsta pelnītā uzmanība. Ja tie vispār tiek pieminēti, tad ar domu - attēlot svešo, bīstamo, cilvēka dzīvei nepiemēroto tuksneša vidi, arī varbūt kā vislielāko pretstatu Paradīzes dārzam, kur notika pirmā kārdināšana. Tomēr šķiet, ka Marks savā ļoti kodolīgajā stāstā diezin vai būs tērējis vārdus šādām lietām.

Zvēri seko Sātanam sērijā – Sātans, zvēri, eņģeļi. Viscaur Vecajai Derībai, sākot ar Noasa laikiem lasām par ienaidu starp cilvēkiem un savvaļas zvēriem. Tie ir dzīvnieki, kurus cilvēki necenšas pieradināt un ierādīt tiem vietu savā pasaulē. Zvēru pasaule ir cita, cilvēkam sveša un naidīga pasaule. Meža zvēri nereti tiek attēloti kā drauds cilvēka dzīvībai un mājdzīvniekiem, ar tiem ir jācīnās kā, piemēram, to darīja ganu zēns Dāvids, cīnīdamies ar lavu un lāci, lai pasargātu savu ganāmpulku. Vai Jaunajam Dāvidam - Kristum nevajadzētu darīt to pašu, tikai ar lielākiem panākumiem? Pravieši tā nedomāja. Tie vēsta, ka tad, kad atnāks Kristus, viņš dziedinās ienaidu starp cilvēku pasauli un dabas pasauli – pārējo radību. Lauva vairs nemēģinās nolaupīt un saplosīt jēru, bet miermīlīgi gulēs kopā ar to. Mazs bērns droši spēlēsies blakus čūsku midzenim. Neviens nevienam vairs nenodarīs ļaunu visā manā svētajā kalnā, saka Tas Kungs, pravieša Jesajas grāmatā. Tādējādi ar savu atnākšanu Kristus atgūs zaudēto Paradīzi arī šādā nozīmē. Jēzus nedodas tuksnesī, lai cīnītos ar zvēriem un uzvarētu tos, bet Marks vienkārši saka: „Viņš bija kopā ar zvēriem.” Mazais vārdiņš „ar”, kā jau tas parasti ir Bībelē, nozīmē ļoti daudz un palīdz pareizi saprast teksta saturu.

Pāris nodaļas tālāk Marks stāsta, ka Jēzus izraudzījās divpadsmit apustuļus, lai tie būtu kopā „ar” viņu. „Ar” šeit nav vienkārši neitrāls vārdiņš, kas saka, ka viņi vienkārši nejauši bijuši tur. Nē, viņi bija kopā „ar Jēzu”. Ja Jēzus bija kopā ar zvēriem, tad tās bija mierīgas un savā veidā draudzīgas attiecības. Ja Sātans bija ienaidnieks, ar kuru Jēzus nevarēja darīt neko citu, kā tikai pieveikt un sakaut viņu, tad zvēri bija ienaidnieki, kurus Jēzus padarīja par draugiem.

Mūsdienās tuksnesis ir citāda vieta, nekā tas bija Bībeles laikos. Tajā joprojām nedzīvo cilvēki, bet mēs tuksnesi vairs neuztveram kā draudu, tagad drīzāk ir otrādi - mēs cilvēki esam drauds tuksnesim. Zīmīgi, ka daudzi no tiem zvēriem, kurus Jēzus būs sastapis tuksnesī, tagad vairs tur nav atrodami. Cilvēki ar tiem ir izrīkojušies citādi, nekā darīja Jēzus, uzvarot, padzenot un daudziem liekot izmirt. Jēzus bija kopā ar zvēriem, ļaujot tiem būt tiem, kas viņi ir, sadzīvojot ar viņiem mierīgi un draudzīgi. Tas ir pavisam citāds tēls, tēls, kam vajadzētu būt mums nozīmīgam un likt mums padomāt par mūsu attiecībām ar dabas pasauli.

Visbeidzot, Jēzus ir kopā ar eņģeļiem, kas kalpo viņam. Tagad mēs diezin vai varam cerēt sastapt tuksnesī eņģeļus. Dēmonus, jā, bet ne eņģeļus. Eņģeļi tur ir tādēļ, ka tur ir Jēzus. Kad Ēlija bija aizbēdzis uz tuksnesi, kāds eņģelis tam piegādāja ēdienu un dzērienu. Eņģeļi būs liecinājuši Jēzum, ka Dievs nav pametis viņu vienu, lai viņš pats sevi aizsargātu un rūpētos par sevi tikai pats. Vieta, kurā nav neviena cilvēka, nav vieta, par kuru Dievs vairs nerūpējas. Parasti eņģeli savā kalpošanā nav redzami, bet šeit tuksnesī Jēzus par tiem zina, un savā kalpošanas sākumā starp viņu un eņģeļiem tiek nodibināta cieša kopība. Jau tika minēts, ka eņģeļi vairs neparādās evaņģēlijos līdz pat Lieldienu rītam, bet ir kāda vieta Lūkas evaņģēlijā, kas nav atrodama visos manuskriptos un tādēļ daži pētnieki domā, ka tā nepieder pie oriģinālā Lūkas teksta, un tā šis teksts nav atrodams daudzos mūsdienu tulkojumos. Bet teksts ir šāds: Ģetzemanē, kur Jēzus atkal cīnījās savu Mesijas jeb Kristus cīņu, kuras sāpīgākais un smagākais punkts būs izciest visas elles ciešanas cilvēku vietā un tādējādi kļūt Dieva atstātam, viņš svīst asins sviedrus, un tad no debesīm parādās kāds eņģelis un stiprina viņu.

Tātad Marks stāsta, ka Jēzus stājas Ādama un mūsu visu vietā un kā patiesais Israēls uzvar Sātanu un tādējādi visus ļaunos garus; viņš nokārto cilvēces attiecības ar savvaļas radību; un viņš saņem apstiprinājumu, ka savā Kristus kalpošanā viņš saņems arī visu iespējamo eņģeļu atbalstu.

Attiecībā uz mums tas nozīmē, ka mūsu ceļš kopā ar Jēzu, tas ir dievbijīgā cilvēka ceļš, kuru mums izraudzījis Dievs, sev līdzi nesīs pārbaudījumus un kārdinājumus, kam būs ļoti grūti pretoties. Tie nāks no Dieva pretinieka un tie nebūs Dieva prāts, bet šķitīs ļoti vilinoši un derīgi mums.

Otrkārt, mums jāpadomā par savām attiecībām ar savvaļas radību, par savu atbildību par to radības daļu, kuras izdzīvošana mūsdienās ir apdraudēta.

Treškārt, kopā ar Jēzu mēs mācamies paļauties uz Dievu, vairāk un labāk izprotot to, kā Dievs gādā un rūpējas par mums, arī ar mums neredzamo eņģeļu kalpošanu.

Neko no tā visa mēs nevaram paveikt paši saviem spēkiem, pēc sava laba prāta un apņemšanās, bet tas viss ir iespējams tikai tādēļ, ka Jēzus to visu jau vienreiz ir paveicis mūsu vietā un priekš mums, atklājot mums patieso Dieva ceļu šajā pasaulē. Āmen.