IV svētdiena pēc Kristus atspīdēšanas



Un Viņš iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Tam sekoja. Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Viņš gulēja. Un tie piegāja pie Viņa un modināja Viņu, sacīdami: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!” Un Viņš uz tiem saka: “Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums. Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: “Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?” (Mt. 8: 23-27)

Šīs dienas evaņģēlija stāsts par vētru uz Ģenecaretes ezera ir grūts. Tādēļ nereti dzirdam tādus alegoriskus skaidrojumus, kā Jēzus un dzīves vētras, baznīca kā laiva, kurā dus Jēzus un tamlīdzīgas lietas. Tomēr pats stāsts ir ļoti nozīmīgs, un to atstāsta visi trīs līdzīgie evaņģēliji, izņemot Jāņa evaņģēliju, kas rakstīts ar nedaudz citādu nolūku. Lai saprastu šo stāstu, un gūtu no tā to, ko Dievs vēlas mums dot, nepieciešama iedziļināšanās un nopietnas pārdomas. Tātad Jēzus bija radījis cilvēkos izbrīnu ar neparasti varenu sludināšanu un neārstējamu slimību dziedināšanu. Mācekļi bija to uztvēruši ar prieku, jo īpaši tādēļ, ka daudz ļaužu tiem sekoja un vēlējās klausīties Jēzus sludināšanu vai arī saņemt palīdzību slimībās un apsēstības gadījumos.

Mācekļi labprāt ceļoja kopā ar Jēzu, ieturēja kopīgus mielastus, sarunājās, tomēr viņi maz domāja par to, kas Jēzus patiesi ir. Un tagad Jēzu bija nolēmis tiem to iespaidīgā veidā atklāt. Redzēdams, ka tiem apkārt pulcējas daudz ļaužu un būdams noguris, Jēzus liek mācekļiem pārcelties uz ezera otru krastu. Iemesls tam gan nav tik daudz Jēzus nogurums, kā ļaužu neticība. Visu rītu viņš bija sludinājis ļaužu pūlim, stāstījis tiem līdzības, bet tie bija kā tādi, kam ausis ir, bet dzirdēt tie nedzird. Un tā viņi visi steidzīgi iekāpj laivā, lai dotos uz ezera otru krastu. Lai gan daudzi no viņiem bija pieredzējuši zvejnieki, tie neviens nepamanīja vētras tuvošanos, kas uz Galilejas jūras gan mēdz nākt pēkšņi un negaidīti. Tie atīrās no krasta, bet Jēzus noguris apgūlās laivas galā. Tā kā braucienam nevajadzēja būt ilgam, augstākais kādas pāris stundas, tad tas liecina, ka viņš tāpat kā visi citi cilvēki mēdza nogurt un varēja aizmigt turpat uz vietas. Notikuma gaita liecina arī par stāsta patiesumu. Neviens, kurš būtu vienkārši sacerējis tam līdzīgu stāstu, lai uzsvērtu Jēzus dievišķumu, kas liek apklust vētrai, nebūtu stāstījis par nogurumu un gulēšanu. Šādas detaļas ir svarīgas. Jo ja šis stāsts būtu leģenda, tad tajā būtu vai nu nogurušais vai varenais Jēzus, bet nekad abas šīs lietas kopā. Evaņģēlijos, visā to patiesumā un vienkāršumā, mēs atkal un atkal lasām par Jēzus cilvēcību un dievišķumu, kas iet roku rokā. Mēs nekur neredzam mītisku, leģendāru tēlu, bet visur vērojam to, kas mūsu katehismā formulēts kā „patiess cilvēks un patiess Dievs”.

Un tā pēkšņi, no klajuma caur klinšaino krastu aizām pār ezeru brāžas vējš. Pēc īsa brīža viļņi jau veļas pāri laivas malai un baltas putas skalojas ap guļošā Jēzus kājām. Mācekļi ir pārbijušies un izmisumā tie raugās uz Jēzu. Vēl no rīta viņš bija tiem stāstījis līdzības par debesu valstību, bet tagad šķita, ka viņus visus kopā aprīs jūra, lai nogremdētu aizmirstībā uz mūžiem. Tomēr visā šajā notikumā mēs jau pamanām dziļu iekšēju loģiku – sludināšana līdzībās un glābšana ūdens briesmās ir iekšēji dziļi saistīti notikumi un to saknes stiepjas Vecajā Derībā. Jesajas grāmatā lasām norādi uz līdzībām, kas netiks uzklausītas un Psalmu grāmatā lasām par Dieva glābjošo spēku no ūdens briesmām (Jes. 6: 9-10; Ps. 106: 9; 107: 25; Jes. 51: 10), kas sasaucas ar Dieva varenajiem darbiem pie Sarkanās jūras, kad bēgošie israēlieši brīnumaini tika paglābti no ēģiptiešiem, kas  tos vajāja. Nahūma grāmatā Dievs tiek aprakstīts kā labs un gādīgs, kad plūdi velsies pāri, viņš tos apturēs (Nah. 1: 8).

Tālākos notikumus mācekļi atstāsta nedaudz atšķirīgi – viens saka, ka viņi modinājuši Jēzu, lai viņš tos glābtu, otras saka, ka modināšana notikusi aiz nepacietības; viens saka, ka Jēzus vispirms apklusinājis jūru, otrs, ka vispirms norājis mācekļus par mazticību. Tas atkal apstiprina stāstu patiesumu, tie nav izdomāti stāsti, kur nogludinātas visas detaļas, bet katrs stāsta tā, kā viņš to atceras, kas tam tajā brīdī šķitis svarīgākais. No evaņģēlistiem pats laivā toreiz atradās Matejs un viņa stāstījumus ir arī šīs dienas teksts; Marks stāsta, ko dzirdējis no Pētera, kurš arī, protams, toreiz atradās laivā, bet Lūka atstāsta, ko dzirdējis no visiem kopā, tiem, kurus viņš par šo notikumu iztaujājis.

Tomēr nav īsti skaidrs, ko mācekļi būs sagaidījuši no Jēzus, kad tie viņu modināja ar vārdiem – Kungs, Mācītāj, Mācītāj, Skolotāj, glāb mūs, mēs ejam bojā vai Tev nerūp, ka mēs ejam bojā! Nav skaidrs vai viņi cerēja uz brīnumu vai vienkārši vēlējās, lai Jēzus tiem palīdz smelt ūdeni no laivas. Lai kas tas arī būtu, tas nebija tas, kas patiesi notika. Jēzus raksturoja mācekļus kā bailīgus, mazticīgus un jautāja - vai viņi nav vispār zaudējuši ticību.

Un tā mācekļu pamodināts, Jēzus apsauc vētru un jūru, kā to senos laikos bija darījis Dievs, par ko liecina Vecās Derības raksti. Tieši tāpat kā viņš pirms tam bija apsaucis Pētera sievasmātes drudzi un nešķīsto garu, kas bija apsēdis kādu zēnu, tagad Jēzus apsauc vējus un bangojošos ūdeņus – klusu, rimsties! Un tajā pašā brīdī vējš norimst, ūdeņi noplok, it kā tie būtu dzīvas būtnes, kas uz vārda paklausa savam valdniekam. Uz ezera tūdaļ iestājas pilnīgs miers un klusums, tikpat pēkšņi kā nākusi, vētra norimst. Ja gribam to aprakstīt nedaudz tēlaini, tad varam teikt – kad Kristus guļ, ir vētra, kad viņš pamostas liels miers. Bet mācekļi, kas bija viņu modinājuši nāves bailēs, tagad top vēl lielāku baiļu pārņemti. Ja mācekļi bija pārbijušies arī pēc pirmajiem Jēzus brīnumdarbiem un vaicāja – kas tas ir, kas tā par jaunu mācību ar spēku?  – tad tagad tie vaicā -  „Kas viņš ir?” Tādējādi ar šo brīnumu tiek atbildēts lielais jautājums, kuru bija uzdevuši farizeji un uz kuru Jēzus jau daļēji bija atbildējis savās līdzībās:   Viņš ir tas, kam vēji un jūra paklausa?

Vecās Derības atbilde, kā jau dzirdējām ir – Dievs. Piemēram, kad Dievs parādībā uzrunā Ījabu, cita starpā viņš vaicā, ja Tu gribi mācīt mani, tad atbildi, vai tas biji tu vai tas biju Es, „Kas stiprām rokām aizslēdza jūru, kad tā lauzās no zemes klēpja, kad es mākoņos to ģērbu un miglas autos vīstīju, kad aizliku tai savu robežu, aizšāvu bultu un aizcirtu durvis un teicu: tiktāl nāc, bet tālāk ne, te stās tavi lepnie viļņi!” (Ījab. 38: 8-11) Bet šajā notikumā mēs redzam arī cilvēku tā pilnībā. Radība patiesi bija pakļauta cilvēkam, bet cilvēka dēļ nonāca ļaunuma varā. Tāpat kā Kristum arī Kristū atjaunotajai cilvēci dabas pasaule vairs nebūs naidīga. Tā Jaunais, Otrais Ādams šajā notikumā rāda arī kāda būs ticīgo nākotne – pilnīgs miers un saskaņa cilvēku un dabas starpā. Viss kopumā šis stāsta rāda, ka tāpat kā citos gadījumos, tā arī šoreiz noticis tas, ko mācekļi gaidījuši vismazāk.

Tagad, kad esam aprakstījuši šo notikumu un sapratuši to kā vēsturiski uzticamu un patiesu stāstu, kas atklāj Kristus dievišķību un cilvēcību, varam arī atzīt, ka viss šis notikums ir brīnišķīgs simbols, kas raksturo baznīcu un atsevišķo ticīgo dzīves un viņu likteni šajā pasaulē. Tomēr šī simboliskā nozīme ir patiesa tikai tādēļ, ka tā vispirms ir vēsturiski patiesa. Un balstoties tā vēsturiskajā patiesumā mēs varam sacīt, ka mūsu bailes un mazticība vai ticības trūkums vispār patiesi raugās uz dzīves vētrām, bēdām, nelaimēm, slimībām un nāvi ar bezcerību un izmisumu. Tikai ticība zina, ka mūsu mīļajam Kungam Jēzum pietiek ar vienu vienīgu vārdu, lai tas viss pēkšņi mainītos mums par labu. Neticība savā trakumā šādos brīžos sauc – nāc palīgā smelt ūdeni no laivas! Vai neredzi, ka mēs grimstam! Ko tu guli, Dievs! Ticība zina, ka ne tikai Jēzum ir vara pār jūru, vētrām, bēdām, nelaimēm, slimībām un nāvi, bet šo varu viņš pilnā mērā atkal dāvinās mums jaunajā pasaulē. Un tas mums palīdz saprast arī dažas lietas, kas jau notiek šajā pasaulē. Zinātnieku un vispār cilvēku vidū mēs mūsdienās redzam divas tendences: vieni dabā redz tikai izmantojamus resursus un prieku meklē tehnoloģijās un virtuālajā pasaulē, neņemot vērā, ka daba atriebjas ar jaunām katastrofām, otri, pazemīgi atzīstot cilvēka vainu, mēģina saudzēt un glābt atlikušo radību, jau šajā pasaulē mācoties dzīvot un attiekties pret dabu tā, kā mums pēc augšāmcelšanās būs jādzīvo jaunajā Dieva dotajā pasaulē. Āmen.