Īpašā privilēģija

“Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu. Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva.” Mācekļi Viņam saka: “Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā. Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis.” (Jņ.16:23-30)


Vakarā pirms savas krusta nāves Jēzus ne tikai atstāja savai baznīcai Testamentu, proti, Svēto Vakarēdienu, bet arī daudziem un dažādiem vārdiem mierināja un pamācīja savus mācekļus. Par šķiršanos no mācekļiem Viņš sacīja, ka tā ilgs tikai īsu brīdi un nesīs nebeidzamu prieku, savukārt Viņa aiziešana pie Tēva vainagosies ar Aizstāvja – Svētā Gara sūtīšanu. Šajā sakarībā Jēzus saka, ka Svētais Gars ne tikai vadīs mācekļus visā patiesībā, bet arī mudinās un iedrošinās viņus uz lūgšanu. Tā būs vēl viena svarīga dāvana, ko Jēzus atstās savai baznīcai, proti, lūgšana Viņa vārdā. To, ka Debesu Tēvs labprāt uzklausīs un atbildēs uz šādām lūgšanām, Jēzus apstiprina ar savu dievišķo autoritāti un divkāršu zvērestu – patiesi, patiesi. Tādējādi, neraugoties uz Jēzus aiziešanu, mācekļiem arvien paliks iespēja tiešā veidā runāt ar Dievu, uzticot Viņam visas savas rūpes, bēdas un priekus.

Jēzus mudinājums uz lūgšanu nav bauslības pavēle, kas balstīta draudos un sodos, bet mīlestības pilns pamudinājums, mīļš aicinājums izmantot iespēju, ko Jēzus tiem sagādājis. Tādējādi lūgšana ir visaugstākā privilēģija, nenovērtējamas tiesības, kuras mums dāvātas Jēzus nopelna dēļ. Tagad mēs varam bez šķēršļiem saņemt īpašas Dieva dāvanas, kuras Dievs grib dot saviem mīļiem bērniem. Mums no latviešu tulkojuma ir grūti uztvert kādu niansi, ko atklāj grieķu oriģināls. Latviešu tekstā ir lasāms: „Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs mani esat mīlējuši.” Šis teksts tā tulkots tādēļ, ka mūsu valodā ne vienmēr iespējams izteikt tās nianses, kuras satur grieķu valoda. Burtiski tulkojot, mēs varētu pasacīt šo teikumu šādi: „Tēvs ir jūsu draugs tādēļ, ka jūs esat mani draugi.” Dievs gan mīl visus cilvēkus un dod tiem savas dāvanas, tomēr neticīgi cilvēki nav un nevar būt Viņa draugi. Savukārt Kristus dēļ mēs esam Dieva patiesie bērni un draugi, kuriem Viņš var dot tādas dāvanas, kuras nevar dot citiem, kā tikai saviem draugiem. Un Viņš mīļi aicina savus bērnus, lai tie no Viņa šīs dāvanas lūdz un saņem Jēzus vārdā.

Diemžēl ļoti daudzi mūsdienu kristieši no šīs īpašās privilēģijas ir paši atteikušies. Iemesli un veidi, kā un kādēļ tas ir noticis, ir vairāki. Lai labāk saprastu šos biedinošos procesus, mums jāuzlūko kāds vīrs, kurš arī bija kopā ar Jēzu šajā vakarā. Viņš bija Jēzus māceklis – Jūda Iskariots. Arī Viņš klausījās Jēzus vārdos par lūgšanu un arī pats lūdza Dievu, lai Viņš palīdzētu īstenot viņa plānus. Tomēr Jūdas nelūdza vis Jēzus, bet gan pats savā vārdā. Viņš vēlējās lai piepildās nevis Jēzus, bet viņa paša prāts. Un viņš lūdz nevis patieso, bet savā prātā radītu dievu, un viņš pavisam noteikti nebija Dieva draugs. Patiesībā viņa lūgšana bija velna iedvesmota un viņš lūdza, lai piepildās velna nodoms un prāts.

Austrumu reliģiju un modernās psiholoģijas iespaidā mūsdienu cilvēki dzīvo un klātesošo Dievu ir nomainījuši ar vilinošu domu par Dievu kā kosmisku vai filozofisku ideju. Šis dievs kā ideja ir dzimis pašu cilvēku galvās un tādēļ to arī jāmeklē pašā cilvēkā. Praktiski tas nozīmē, ka pats cilvēks savā prātā rada iedomātu būtni, kurai piedēvē visu, ko viņš pats uzskata par labu un noderīgu. Šādi mūsdienu cilvēks ir ticis pie dieva idejas, ar kuru viņš var rotaļāties savā prātā, bet kurš, protams, nevar reāli iejaukties viņa dzīvē un tas arī nemaz nav vēlams, un netiek sagaidīts. Reliģija ir kļuvusi par individuālu, subjektīvu parādību, par kuru, nav iespējams un vajadzīgs spriest un diskutēt, bet kas pastāv kā psiholoģisks faktors cilvēku galvās. Tas nozīmē, ka arī lūgšana tāpat kā viss cits, kas saistīts ar reliģiju, ir kļuvis par cilvēka psihes procesu, kur cilvēks runā pats ar sevi, vai kā viņš lepni domā – Dievu sevī. Tādējādi tiek sagaidīts, ka lūgšanas varētu pozitīvi ietekmēt cilvēka psihi un sniegt psiholoģisku komfortu. Līdzīgi kā saruna ar psihoterapeitu daudziem ir aizstājusi grēksūdzi, šāda moderna lūgšana kļūst par cilvēka vaļsirdīgu izrunāšanos pašam ar sevi. Līdzīga Dieva un lūgšanas izpratne ir raksturīga austrumu reliģijām, kas māca meklēt dievišķo sevī un meditatīvā veidā ar to saistīties. Tādējādi cilvēks tiek labprātīgi ieslodzīts sava „es” cietumā, kur ne tikai viņa domas, bet arī lūgšanas ir vērstas tikai un vienīgi pašam uz sevi. Protams, ka šāda filozofija ceļ cilvēka pašapziņu un uzkurina viņa lepnību, tādēļ ar šādiem cilvēkiem ir gandrīz neiespējami runāt. Viņi pavisam vienkārši uzskata, ka tiem ir īpaša garīga pieredze, kuras trūkst citiem. Šī pieredze esot tik dziļi subjektīva, ka par to neesot iespējams runāt. To varot saprast tikai tas, kurš pats to pieredzējis. Lai tas viss izliktos ticams un tiktu iemidzinātas pievilto sirdsapziņas, šādai meditācijai dažreiz tiek pievienots arī Jēzus vārds. Protams, apzināti vai neapzināti tiek noklusēts fakts, ka Jēzus ar šausmām un riebumu no šādiem uzskatiem novērstos. Viss, kas Viņam būtu ko sacīt šādiem cilvēkiem ir: velti jūs sakāt uz mani, Kungs! Kungs! Svinīga zvēresta veidā sacītie Jēzus vārdi – „ja jūs Tēvam, ko lūgsit, Viņš jums to dos manā vārdā” – atklāj patiesību un lūgšanas dziļo noslēpumu, kas vairs nav sasniedzams mūsdienu cilvēka spekulatīvajai domāšanai, proti, ka lūgšanas nenotiek vis mūsu – cilvēku, bet Jēzus vārdā. Lūgšana tādējādi ir nevis cilvēka psihes revīzija, ar vai bez formālas Jēzus vārda piesaukšanas, bet Svētā Gara mudināta saruna ar savu Radītāju, kurš Jēzus upura dēļ ir kļuvis par cilvēka draugu un labprāt uzklausa viņa lūgšanas, kā mīļš tēvs uzklausa savu bērnu. Ja mans dēls tā vietā, lai vienkārši runātu ar mani, sēdētu lotosa pozā un klusībā piesauktu manu vārdu, es domātu, ka viņš ir kļuvis traks vai arī ņirgājas par mani. Un tieši to pašu par šādiem „dievlūdzējiem” domā Debesu Tēvs. Diemžēl arī Latvijā pat luterāņu vidū ir tādi mācītāji, kas pieviļ Dieva bērnus un padara tos par nožēlojamiem muļķiem, kuri sarunājas paši ar sevi. No tā lai Dievs mūs žēlīgi pasargā.

To, ko patiesi nozīmē lūgt Jēzus vārdā pats Jēzus paskaidro sacīdams: „Es Esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeju pie Tēva.” Tātad lūgt Jēzus vārdā, nozīmē savu lūgšanu balstīt tajā, ko Jēzus mācījis un darījis mūsu labā. Kādā senā baznīcas litānijā tas izteikts šādiem vārdiem: „Ar Tavu iemiesošanās brīnumu, ar Tavām ciešanām un asins sviedriem, ar Tavu krusta nāvi, ar Tavu augšāmcelšanos un debesbraukšanu: palīdzi, mīļais Kungs un Dievs!”

Kad mācekļi ir uzklausījuši Jēzus mierinājuma pilnos vārdus par lūgšanu Viņa vārdā, kas darīs mācekļu prieku pilnīgu, tad seko atbilde: „Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis.” Tāpat kā pēc Jēzus brīnumdarbiem un īpašām pamācībām arī šoreiz, atbildot uz Dieva atklāsmi, seko mācekļu ticības apliecība. Pēdējo reizi pirms Jēzus krusta nāves Viņa mācekļi šajā vakarā apliecina ticību Jēzus dievišķumam un īpašajai misijai. Šajā pašā apustuliskajā ticībā vienmēr balstās kristiešu lūgšanas, kas Jēzus vārdā lūdz Dievu, kā mīļi bērni lūdz savu Tēvu. Āmen.