Jēzus augšāmcelšanās

Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noejiet un sakiet to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās. (Mk.16:1-8)


Bez Kristus augšāmcelšanās nebūtu kristīgās ticības un baznīcas. „Ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība”, secina viens no dedzīgākajiem kristietības sludinātājiem apustulis Pāvils. (1. Kor. 15:17) Šādā gadījumā kristietība gan saglabātu zināmas reliģiskas vērtības un nozīmi, tomēr pilnībā zaudētu savu vienreizējo raksturu un autoritāti. Tādējādi mēs iegūtu tikai vienu no daudzajām uz šīs pasaules dzīvi orientētajām reliģijām un uz mums attiektos apustuļa Pāvila skarbais, bet patiesais vērtējums: „Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.. ja mirušie neceļas augšām, tad: ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim.” (1. Kor. 15:19, 32) Turklāt jautājums par Kristus augšāmcelšanos nav vienkāršs, proti, tas nav jautājums par kāda miruša cilvēka atgriešanos dzīvē, kuram vēlāk atkal vajadzētu mirt. Ja ņemam to vērā, tad kļūst saprotams, kādēļ mācekļi pēc tam, kad Kristus tiem bija stāstījis par savu gaidāmo nāvi un augšāmcelšanos, savā starpā neizpratnē vaicāja viens otram – ko tas nozīmē, no miroņiem augšāmcelties? (Mk. 9:9-10) Kāda gan jēga mirt un atkal augšāmcelties, lai mirtu atkal? Lai pārsteigtu un šokētu citus? Bet kādēļ Jēzum to būtu jādara, ja Viņš šādi jau bija pietiekami daudz šokējis apkārtējos, augšāmceldams no nāves kādu jaunekli pie Naines, Jaira meitiņu un neilgi pirms savas krusta nāves arī Lācaru? Apustulis Pāvils atbild uz šo jautājumu, paskaidrodams, ka Jēzus augšāmcelšanās no mirušajiem ir būtiski atšķirīga no visiem šiem un citiem mirušo augšāmcelšanās gadījumiem. Jēzus augšāmcelšanās ir jaunas radīšanas sākums, kur Jēzus ir jaunais Ādams, kurš nekad vairs nemirs un kurā visi tiks darīti dzīvi jaunai dzīvei jaunā pasaulē (1. Kor. 15: 21-23). Tādējādi Jēzus augšāmcelšanās ir Dieva uzvara pār nāvi, kas ar ticības starpniecību tiek dāvāta ikvienam cilvēkam. No šīs vēsts patiesuma ir atkarīgs visas cilvēces liktenis – vai nu mums Kristū jau ir dotas zāles pret nāvi, un mēs varam sevi teikt laimīgus pat bēdās un ciešanās, zinādami, ka mūs gaida brīnišķīga nākotne, vai arī mums izmisīgi jācenšas atrast nemirstības zāles pašiem, neveiksmes gadījumā tiekot pakļautiem galējai bezcerībai un pilnīgam izmisumam. Protams, atstājot sev vēl stoiķu piedāvāto iespēju samierināties ar nāvi un dzīves bezjēdzību un aiziet no šīs dzīves, kad tā kļūst nepanesama vai necienīga, kā arī epikūriski eksistenciālo vēsti – dzīve ir īsa, tveriet mirkli! baudiet to, kamēr vēl esat dzīvi! Tādējādi viss ir atkarīgs no tā, kas īsti notika tajā tālajā dienā, kuru mēs svinam šodien. Šī diena ir vai nu līksmības pilna mūsu otrās un būtiskās dzimšanas diena, vai arī galējas vilšanās un bezcerības diena, drūma kā pati nāve. Jautājums par mūžīgo dzīvošanu, kā to pareizi norādījis spāņu domātājs Migels de Unamuno, nav viens no daudzajiem cilvēka dzīves jautājumiem, bet pats galvenais un būtiskais, no kā atkarīgs viss pārējais. Tādēļ nav pārsteigums, ka pēdējos gadu desmitos jautājums par Jēzus augšāmcelšanās vēsturiskumu ir piesaistījis lielu akadēmisko pētnieku interesi, kas šim jautājumam ir veltījuši vairāk nekā 3400 grāmatas un rakstus. Secinājumi ir bijuši dažādi, lielā mērā atkarīgi no katra atsevišķā pētnieka reliģiskajiem un filozofiskajiem uzskatiem, kā arī lietotajām pētniecības metodēm. Viena no sarežģītākajām problēmām, ar kuru jāsastopas ikvienam pētniekam un Jaunās Derības lasītājam, ir nedaudz atšķirīgie notikumu apraksti, kas atrodami evaņģēlijos. Pilnībā saskaņot šos tekstus vēl nav izdevies nevienam. Tomēr šīs atšķirības vienīgi liecina par mūsu ierobežotajām zināšanām, kā arī ir apliecinājums tam, ka teksti nav safabricēti, jo tad tie neapšaubāmi būtu saskaņoti līdz pašai sīkākajai detaļai. Sekojot senās baznīcas tradīcijai, mēs šodien aprobežosimies ar Marka evaņģēlija pēdējo pantu apskatu.

Piektdienas pēcpusdienā Jāzeps no Arimatijas un Nikodēms bija saņēmuši atļauju no Romas gubernatora Poncija Pilāta noņemt Jēzus miesas no krusta un ietinuši tās smalkā audeklā, guldīja Arimatijas Jāzepam piederošās kapenēs. Ieeju kapenēs tie aizvēra ar smagu akmeni, lai pasargātu mirušā miesas no plēsīgiem zvēriem. Tūdaļ arī pienāca vakars un līdz ar to jūdu Sabats, kad nevienam nebija atļauts pārvietoties un darīt kādus darbus. Pēc jūdu kārtības Sabats sākās piektdienas vakarā un ilga līdz saules rietam sestdienā. Sabats, kas parasti saistījās ar Israēla cerībām un ilgām, Jēzus sekotājiem šoreiz atnesa drūmu bezcerību. Sagumušas zem smagās bēdu nastas, vairākas jūdu sievas ar nepacietību gaidīja vakara iestāšanos kad, dienai beidzoties, uz brīdi tiks atvērtas tirgotavas. Marija Magdalēna, Marija, Jēkaba māte, un Salome izmantoja šo brīdi, lai pirktu svaidāmās zāles. Lai gan tās bija ļoti dārgas, nauda šoreiz netika žēlota. Rīt agri no rīta tās cerēja doties uz Jēzus kapu, lai sērotu un svaidītu ar smaržīgajām zālēm savu krustā sisto mācītāju, parādot Viņam pēdējo godu. Tas bija viss, ko tās vēl varēja darīt, un tad, šķiet, visam būs pienākušas beigas – beigas arī cerībām, kas bija dzimušas viņu sirdīs, klausoties Jēzus sludināšanā un vērojot Viņa varenos brīnumdarbus. Priekšā bija vēl bezcerības, smagu domu un bēdu pilna nakts, par ko evaņģēlists gan nesniedz nekādas sīkākas ziņas. Tomēr nav nepieciešama īpaša iztēle, lai stādītos priekšā, ka vientuļajām jūdu sievām laiks vilkās bezgalīgi un stundas ritēja mokoši lēni. Beigu beigās tomēr parādījās rītausmas krēsla. Un tā, ļoti agri, līdz ar pirmajiem saules stariem, sievas varēja doties ceļā. Tuvojoties kapam, tās pēkšņi atcerējās, ka Arimatijas Jāzeps bija pievēlis pie kapeņu durvīm lielu un smagu akmeni. Tas varēja ārkārtīgi sarežģīt sievu nodomu iekļūt kapenēs. Pienākušas tuvāk, sev par pārsteigumu tās ievēroja, ka kapa akmens ir novelts. Daudz nedomādamas, tās iegāja kapenēs, bet tur ieraudzīja nevis Jēzus miesas, bet sēžam kādu jaunekli garās baltās drēbēs. Pilnīgi saprotams, ka sievas izbijās.

„Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet to vietu, kur Viņu nolika; bet ejiet un sakiet to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” – atskan jaunekļa mierinājuma pilnais vēstījums (Mk.16: 7).

Tāpat kā visi citi lielie pestīšanas notikumi, arī Jēzus augšāmcelšanās nebalstās kādā apstākļu sakritībā vai pieņēmumos un netiek atstāta cilvēku ziņā. Pirmais par to pavēsta īpašs Dieva sūtnis jeb eņģelis. Tomēr šī pārpasaulīgā būtne neaprobežojas tikai ar vienkāršu fakta pasludinājumu, bet pavēl sievām nodot šo ziņu mācekļiem un atgādināt tiem par Jēzus agrāk doto, bet tagad mācekļu aizmirsto solījumu – „Bet, kad es celšos augšām, tad es jūsu priekšā gribu noiet uz Galileju.” (Mk. 14:28) Šajos eņģeļa vārdos balstās vēlākā kristiešu sludināšana par Jēzus augšāmcelšanos. Vispirms šo vēsti ir jādzird mācekļiem, tad pārējiem kristiešiem un beidzot visiem cilvēkiem līdz pat pasaules galam.

Sievas bija devušās uz Jēzu kapu, nelolojot nekādas cerības. Viņām ne prātā nenāca, ka Jēzus varētu būt augšāmcēlies. Arī eņģeļa pavēle un paskaidrojumi nebūt netiek tūdaļ pieņemti. Baiļu pārņemtas, sievas vienkārši bēg! Mēs tomēr nevaram tām pārmest mazdūšību, jo kurš gan šādā brīdī būtu parādījis lielāku drosmi? Mateja evaņģēlijā mēs lasām, ka pirms sievām naktī no kapa bija bēguši pat kaujās rūdītie Romas armijas izlases karaspēka vīri, kurus no savas apsardzes Poncijs Pilāts pēc jūdu lūguma bija norīkojis kapa apsardzei (Mt. 28:4). Ir svarīgi ievērot, ka Jēzus vārdā eņģelis aicina tos pašus mācekļus, kuri vēl pavisam nesen Viņu bija pametuši vienu, mirstam pie krusta. Tādējādi no evaņģēlista vārdiem kļūst skaidrs, ka vēsts par Jēzus augšāmcelšanos jau no paša sākuma ir bijusi arī vēsts par grēku piedošanu.

Evaņģēlista vārdi, ka baiļu pārņemtās sievas nevienam neko nesacīja, ir tikuši bēdīgi pārprasti. Saņēmušas uzdevumu pavēstīt par notikušo mācekļiem, sievas vienkārši nesacīja neko nevienam citam. Savukārt, atrast pašus mācekļus nebija tik vienkārši. Bailēs no jūdu atriebības tie bija izklīduši pa visu pilsētu un paslēpušies. Kopā bija palikuši tikai Pēteris ar Jāni. Un tad, kad sievu pulciņš ieradās atpakaļ Jeruzalemē, arī viņi jau bija prom. Tādēļ pagāja gandrīz visa diena, kamēr izdevās tos atrast un sapulcināt vienkopus. Tad arī kļuva skaidrs, kas īsti šajā dienā noticis – kaps bija tukšs, tajā neatraisīts gulēja Jēzus līķauts, un eņģelis vēstīja, ka Krustā Sistais ir augšāmcēlies. Dzirdētais Marka evaņģēlija stāsts ir viena no senākajām liecībām, par Jēzus augšāmcelšanos, kas īsti aptverama un saprotama vien ticībai. Tomēr ticība nav subjektīva sevis krāpšana, jo tā nerada faktu, kuru tā skaidro. Tas, kas rada faktu vai notikumu, šajā gadījumā Jēzus augšāmcelšanos, ir Dievs. Ticība vien uztver un attiecina uz sevi šo Dieva darbu, satverot to, kas ir īsts un patiess, kaut arī tas nav vēl redzams fiziskajām acīm. Kā to noprotam no evaņģēlijiem, Jēzus mācekļiem un arī šim sievu pulciņam ticība bija zudusi. Visi bija zaudējuši cerību uz Dieva valstības nākšanu, Israēla atjaunotni un lielo Vecās Derības apsolījumu piepildījumu Jēzū Kristū. Patiesību sakot, pat Viņa mācekļi vairs neuzskatīja Jēzu par jūdu gaidīto Kristu. Ja viss būtu palicis tāpat, neviens šodien par Jēzu neko nezinātu un arī baznīcas nebūtu. Par to, kas notika tālāk, dzirdēsim nākošajā svētdienā. Āmen.