Gans un Bīskaps

ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, – un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. ES ESMU labais gans; Es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu savu dzīvību par savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved; arī viņas dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. (Jņ.10:11-16)


Saucot sevi par Labo Ganu, Kristus atklāj gan sava, gan mācītāja amata būtību, proti, sevi Viņš atklāj kā Dievu, vienīgo patieso Israēla ganu, savukārt ikviens patiess sludinātājs ir Kristus mute un darbarīks, ar kuru pats Kungs sludina savu vārdu visiem dzirdamā veidā. Tā kā Kristus ar savu sludināšanu vilka cilvēkus pie sevis tad, savukārt, patiess sludinātājs ir tikai tas, kurš ar savu sludināšanu ved cilvēkus pie Kristus. Tā patiesa mācītāja balss kļūst par paša Kristus balsi, kuru Viņa avis pazīst un respektē. Šāda, tas ir, Evaņģēlija jeb Kristus sludināšana ir vienīgais veids, kā cilvēki nāk pie ticības un tiek glābti no velna elles un nāves. Tādēļ Kristus sauc sevi par vienīgajām durvīm, caur kurām cilvēki tiek vesti pie Dieva. Kas neieiet pa šīm Durvīm, kam nav Kristus, tam nav arī Dieva. Tos, kas ieiet pa šīm durvīm, tas ir, kļūst ticīgi, Kristus sauc par savām avīm.

Avs ir ļoti vientiesīgs dzīvnieks, tomēr tā labāk par visiem citiem pazīst sava gana balsi un tai klausa. Diemžēl nevienam nepatīk, ka viņu uzskata par muļķa avi, jo visi grib paši būt gudri un vareni. Tādēļ pasaulē nekad nav bijis daudz kristiešu. Raksturojot sava laika draudzi, apustulis Pāvils sacīja, ka tajā nav daudz šīs pasaules gudro, vareno un augsti dzimušo. Runājot par Kristus baznīcu, Luters saka, ka tajā ir tikai vāji un slimi cilvēki, jo Kristus valstība „ir līdzīga slimnīcai, kur guļ tikai vārgie un sasirgušie.” Turpat tālāk Luters žēlojas, ka šāds skatījums uz Kristus baznīcu ir reta parādība, „jo šī ir pati lielākā gudrība, kāda vien cilvēkam var būt.”

Par spīti citādam vājumam, Kristus avīm ir ļoti laba dzirde, ar kuru tās pazīst sava Gana balsi. Savukārt, arī Gans labi pazīst savas avis. Pazīme, pēc kuras avis tiek pazītas ir ticība, jo tā vienīgā dara par Kristus ganāmpulka avīm. Ārēji kristīgo baznīcu jeb Kristus ganāmpulku var pazīt pēc tā, ka tajā skaidri sludina Evaņģēliju un pareizi pārvalda Sakramentus. Baznīcas pazīme nav ārēja cilvēciska vara un kārtība, kā tas bija Mozus bauslības laikos un tā nekādā ziņā nav saistāma ar ārīgu bīskapu pēctecību, ko sauc arī par sukcesiju. Šī ārēji nepārtrauktā bīskapu pēctecība ir cilvēcisks izdomājums, kas patapināts no austrumu reliģiskajām idejām. Savukārt patiesi jeb iekšēji baznīcai pieder tikai tas, kurš no sludināšanas caur ticību pazīst Kristu un turas pie Viņa. Šādu cilvēku Kristus ir piepulcinājis savam ganāmpulkam un sauc to par savu avi. Tādējādi par Kristieti nevienu nepadara tas, ka viņš pieder kādai cilvēku kopībai, ievēro kādus likumus, pilda rituālus un dzīvo ārēji svētu dzīvi. Par Kristieti kļūst tikai tas, kuru Kristus ar ticību piepulcinājis savam Ganāmpulkam, tas ir, kurš uzklausa Vārda sludināšanu, dzird tajā paša Kristus balsi un seko tai. Šāds cilvēks patiesi pieder Kristus Ganāmpulkam.

Savas avis Kristus neved uz tuksnesi, lai mocītu tās ar bauslības draudiem, bet gan ved tās uz īpašām, leknām ganībām, kur dzirda un ēdina tās ar laipno un žēlsirdīgo piedošanas vēsti. Viņa valstībā, tas ir, Kristus baznīcā avīm vairs nav jābaidās no bauslības, no vilkiem un zagļiem, jo pats Labais Gans arvien stāv nomodā par savām avīm. Ja tām nāktos pašām cīnīties ar bauslību un plēsoņām, tās nenovēršami ietu bojā. Tādēļ Labais Gans arvien pats cīnās savu avju vietā. Vispirms Viņš atdod pats savu dzīvību, izpirkdams savas avis, pēc tam ceļas augšā no nāves un kļūst par neuzveicamu Ganu un Sargu jeb Bīskapu, kura tuvumā avis arvien ir pilnīgā drošībā.

Labais Gans Kristus, kura nākšanu jau sen senos laikos bija sludinājuši pravieši, ir pilnīgi citāds Gans nekā Mozus, kurš nespēja darīt brīvu cilvēka sirdsapziņu un uzvarēt visus šķēršļus un pretiniekus. Labais Gans Kristus to spēj. Viņš nes pilnīgu mieru un uzvar visus ienaidniekus. Kaut arī Mozus bija svēts vīrs un iedibināja labu kārtību, tomēr tā nespēja cilvēkus darīt taisnus Dieva priekšā. Lai tas varētu notikt, pasaulē bija jānāk Kristum, īstajam dvēseļu Ganam un Sargam jeb Bīskapam. Nekādi cilvēku darbi un tikumi nespēj nevienu aizsargāt pret velna uzbrukumiem. Ja velns neatrod sev priekšā Kristu, tad viņš jau ir uzvarējis un var viegli aprīt un saplosīt dvēseles, kas bez Kristus ir tikpat neaizsargātas kā avis bez gana. Cīņā pret cilvēku velnam arvien ir liela priekšrocība, proti, paša cilvēka sirdsapziņa. Ar tās palīdzību viņš spēj tevi dzīt un vajāt līdz pašai ellei, jo sirdsapziņai nav miera tikmēr, kamēr to nenomierina Labā Gana balss, proti, Evaņģēlijs.

Pazīstot Labo Ganu Kristu, mēs spējam pazīt arī patiesus sludinātājus un atšķirt viņus no maldu mācītājiem. Patiess sludinātājs arvien virza savus klausītājus tikai pie šī vienīgā Gana, kas atdod savu dzīvību par savām avīm un var tām patiesi palīdzēt. Maldu mācītājs ved savus klausītājus prom no šī Gana, mācot tiem cilvēcisku gudrību un izdomātas pasakas. Tā nu ir redzams, ka krāšņs tērps un zelta krusts nevienu vēl nepadara par īstu bīskapu. Par tādu Kristus baznīcā kļūst tikai tas, kurš uzticīgi un neatlaidīgi rāda uz Kristu – patieso dvēseļu Ganu un Bīskapu. Viņu mums jāmācās pazīt no Viņa balss, kas katrai savai avij saka – nebīsties! Turi drošu prātu! Es Esmu ar tevi līdz pat pasaules galam! Āmen.