Baznīcas sludinātais Kristus



Jau pavisam agri baznīcas tēvi sāka organizēt evaņģēliju tekstus atbilstoši baznīcas gada svētdienām, lai svinētu lielos vēsturiskos notikumus, kuros pamatojas cilvēces glābšana.

Iesākumā baznīcas gads sākās ar Lieldienām, līdzīgi kā jūdiem, kam liturģiskais gads sākās ar Pasha svētkiem. Laikam ejot, baznīcas gada gājumu papildināja citi galvenie Jēzus dzīves notikumi: Kristus nāves diena piektdienā pirms Lieldienām, Debesbraukšanas diena četrdesmit dienas pēc Lieldienām, Svētā Gara sūtīšana piecdesmit dienas pēc Lieldienām un Kristus atspīdēšana Zvaigznes dienā, 6.janvārī, kas jau agri tika svinēta Austrumu baznīcā, bet nedaudz vēlāk – arī Rietumos. Šīs svētku dienas vēlāk papildināja Kristus dzimšanas svētki 25.decembrī. Ar laiku par baznīcas gada sākumu kļuva Adventa laiks, kas kalpoja kā sagatavošanās Kristus dzimšanas svētkiem.


Pirmajā baznīcas svētku pusgadā dominē Kristus dzīves galvenie notikumi un Viņa pestīšanas darbs. Šā svētku pusgada centrālais notikums ir Kristus augšāmcelšanās svētki. Šiem lielākajiem kristiešu svētkiem pakāpeniski tuvojamies cauri Ciešanu laikam, un tie turpinās svētdienās pēc Lieldienām. Otra nozīmīgākā svētku diena ir Kristus dzimšanas svētki, kurus, kā jau minēts, ievada Adventa laiks. Katra baznīcas gada svētdiena vairāk vai mazāk atspoguļo šīs liturģiskā gada virsotnes – Lieldienas un Kristus dzimšanas svētkus. Evaņģēliju teksti, kas tiek izvēlēti lasījumiem dievkalpojumos, tematiski seko katrai iepriekšējai svētdienai, veidojot noteiktus ciklus. Šie teksti agrīnajā baznīcā tika izraudzīti no apustuļu rakstiem, kad tie bija apstiprināti Jaunās Derības kanonā. Tādējādi jaunā veidā tika turpināta Vecās Derības tradīcija, proti, īpaši nozīmētas tekstu rindas lietošana, kas bija raksturīga sinagogas dievkalpojumiem. Vēsturiskā liturģisko tekstu rinda Rietumu baznīcā savu pašreizējo veidu sāka pieņemt 5. gs. sākumā Hieronīma1 redakcijā. Turpmākajos pāris gadsimtos tā piedzīvoja dažādas izmaiņas, līdz Kārļa Lielā2 laikā pieņēma savu galējo izskatu. Baznīcas gads tagad sākās ar Adventa laiku un turpinājās līdz Mūžības svētdienai, un katrai svētdienai un svētku dienai bija paredzēts noteikts evaņģēlija un vēstules lasījums. Sekojot šai senajai evaņģēliju tekstu rindai, apskatīsim, kā šie teksti atspoguļo galvenos Kristus dzīves notikumus un cilvēces glābšanas darbu. Tekstus iedalīsim četrās daļās – Ziemassvētku laiks, Kristus epifānijas laiks, Ciešanu laiks, Augšāmcelšanās laiks. Tātad mēs sāksim turpat, kur baznīca ir sākusi jau daudzus gadsimtus, Ziemassvētku priekšvakarā sludinot par pravieša Jesajas grāmatas 9. nodaļas pirmajiem sešiem pantiem.

Kristus dzimšana, ANGUIER, Michel (1665–68), St Roch, Paris

ZIEMASSVĒTKU LAIKS

Jesajas pravietojums par Kristus dzimšanu


Viscaur Vecās Derības tekstiem vijas īpašs motīvs – Mesijas nākšana. Ar sevišķi skaidru noteiktību tas izskan pravieša Jesajas grāmatā, kas tapusi turpat 700 gadus pirms Kristus dzimšanas. Tas bija laiks, kad visapkārt jūdu tautai veidojās vareni politiski spēki – lielvaras, kas apdraudēja šīs mazās tautas likteni. Pravietis šajos politiskajos procesos saskata Dieva sodu par tautas neuzticību. Kā mierinājumu un nākotnes glābiņu Jesaja sludina Mesijas nākšanu. Vārds „Mesija” ebreju valodā nozīmē „Svaidītais”, kas grieķu valodā tiek tulkots kā „Kristus”. Ķēniņu un priesteru svaidīšana ar eļļu Vecajā Derībā bija zīme viņu svaidīšanai ar Svēto Garu, kas dots viņu aicinājuma pildīšanai. Kad pravieša sludinātais būs īstenojies, apustulis Pēteris savā Vasarsvētku sprediķī apliecinās – Jēzu no Nacaretes Dievs svaidījis „ar Svēto Garu un spēku”, bet apustulis Jānis sacīs, ka Dievs Viņam devis savu Garu „bez mēra” (Ap. d. 10:38; Jņ. 3:34).

Dziļi simbolisks ir fakts, ka ebreju valodā paša pravieša Jesajas vārds nozīmē „Dieva glābšana”, kas satura ziņā ir gandrīz tāds pats kā Jēzus vārds – „Dievs ir glābšana”. Pravietis saka, ka, lai īstenotu nodomu glābt savu tautu, pats Dievs dos tai īpašu zīmi: „Redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls.” (Jes. 7:14) Vārds Imanuēls nozīmē „Dievs ar mums” un vēsta mums kaut ko ļoti svarīgu par Mesiju. Pēc jūdu Midrāšā3 sniegtā skaidrojuma Dieva vārds Jahve norāda uz Viņa klātbūtni un ir zīme, kas liecina par dziedināšanu un glābšanu Mesijas laikā. Atklādams Mozum savu vārdu Jahve – „Es Esmu, kas Es Esmu”, Dievs to nosauc par zīmi (2. Moz. 3:12). Tas, ka pravietis Jesaja jaunavas grūtniecību un bērna dzemdēšanu arī sauc par zīmi, ir ļoti svarīgi, proti, jaunavas grūtniecība būs brīnumaina, pārdabiska zīme, kas norādīs uz Dieva klātbūtni. Pēc Jēzus dzimšanas eņģelis Bētlemes ganiem sacīs: „Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” (Lk. 2:12) Citiem vārdiem, jūs atradīsit Jesajas pravietoto Bērnu – Mesiju, kurā Dievs būs ar mums, šis Bērns pats būs Tas Kungs. Agrīnās baznīcas kristieši, saukdami Jēzu par Kungu, apliecināja, ka viņi tic tam, ka Jēzus ir pats Jahve, jo ebreju vārdu Jahve viņu lietotajā Bībeles grieķu versijā tulkoja – Tas Kungs.

Bez pravietojuma par brīnumaino piedzimšanu no jaunavas pravietim ir vēl citas lietas, ko sacīt par gaidāmo Mesiju. Savu vēsti viņš ietērpj dziļa patosa pilnos vārdos, kas līdz ar citiem viņa izteikumiem, pēc jūdu vēsturnieku domām, „pieder pie nepārspētiem runas mākslas paraugiem”. Ieklausīsimies šo neparasto vārdu skanējumā: „Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.” (Jes. 9:5) Jau lasot pravieša vārdus, dzirdama īpaša pacilātība un svinīgs prieks, kas kļūst vēl izteiktāks, kad iedziļināmies to saturā.

Vispirms pravietis pārsteidzošā veidā paskaidro Bērna dzimšanu ar norādi, ka šis Bērns ir Dēls. Pārsteidzoši tas ir tādēļ, ka ebreju vārds, kas šeit lietots, jau nepārprotami norāda, ka dzimušais Bērns ir vīriešu kārtas. Tas liecina, ka autors ir vēlējies kaut kādā īpašā veidā uzsvērt, ka šis Bērns ir Dēls. Turklāt, gara acīm skatīdams nākotni, viņš par to runā tā, it kā tā jau būtu piepildījusies un kļuvusi par tagadni. Nav šaubu, ka pravietis vēlas pasacīt, ka šis brīnumainais Bērns ir īpašs Dēls, proti, paša Dieva Dēls, kā to liecina viņam veltītie vārdi. Turklāt pirms šiem vārdiem pravietis saka, ka uz šā Bērna – Dēla kamiešiem guļ valdība. Tā Jesaja norāda, ka šajā Bērnā piepildās ķēniņam Dāvidam sen dotais Dieva apsolījums: „Kad tavs laiks būs piepildījies un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu savu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam es nostiprināšu viņa ķēniņa valstību... un Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem.” (2. Sam. 7:12, 13) Tālāk pravietis saka, ka šā mesiāniskā Ķēniņa valdīšana aptvers visu pasauli, tā „ies plašumā” un „būs bez gala”, un būtiska šīs valstības iezīme būs, ka tā nesīs mieru starp Dievu un cilvēci un izplatīsies ar vēsti par miera Ķēniņu. (Jes. 9:6) Vēlāk eņģelis Gabriēls, pavēstīdams jaunavai Marijai par viņas gaidāmo bērnu, atkārtos pravieša vēsti: „Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi.” (Lk. 1:31–33) Tagad pievērsīsimies pravieša vārdiem, ar kuriem viņš raksturo Mesiju.

Brīnums, Padoma devējs”. Te Jesaja lieto īpašu izteiksmes veidu, kas paturēts latviešu tulkojumā. Citi tulkojumi parasti ir vairāk literāri, tulkojot šo vārdkopu – „brīnumainais Padomdevējs”. „Brīnumains” tomēr ir vājāks izteiksmes veids. Pravietis šeit grib pasacīt, ka šis Bērns būs tāds Padomdevējs, kas būs ne tikai brīnumains, bet īsts Brīnums cilvēku vidū. Viņš pats būs Brīnums, tas ir, viņš nebūs vis īpaši apdāvināts bērns, kuru mēs varētu saukt par brīnumbērnu, bet Brīnums cilvēku vidū – pats Dievs starp cilvēkiem.

Ikvienam padomdevējam ir nepieciešama gudrība. Dāvida dēlam ķēniņam Salamanam piemita ļoti liela gudrība – tik liela, kā nevienam cilvēkam pirms vai pēc viņa. (1. Ķēn. 3:12) Tomēr šis Bērns būs gudrāks par Salamanu, jo Viņā „apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības”. (Kol. 2:3) Tādēļ pravietis Jesaja kādā citā vietā par Mesiju saka: „Pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars.” (Jes. 11:2) Gudrība, kas būs nepieciešama un piemitīs šim Bērnam, nebūs cilvēciska izveicība, bet tāda gudrība, kas nepieciešama cilvēces izpirkšanai un glābšanai. Šāda dievišķa gudrība ir pārcilvēciska – „ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis”, tādēļ cilvēkiem tā bieži šķitīs ne tikai nesaprotama, bet pat muļķīga. (2. Kor. 2:9; 1:23) Tādēļ pravietis īpaši uzsver un apliecina, ka šim Bērnam piemitīs tāda gudrība, kas raksturīga vienīgi pašam Dievam. Šā iemesla dēļ šo Padomdevēju sauks par Brīnumu. Brīnums ir kaut kas tāds, kas pārsniedz cilvēka dzīves pieredzi un nav izskaidrojams cilvēciskās gudrības ietvaros.

Varenais Dievs”. Šis vārds labi saskan ar iepriekšējo vārdu – „Brīnums, Padoma devējs”. Burtiski ebreju valodā tas gan skan – Varoņdievs vai Dievs –Varonis, tomēr, lai izvairītos no pārpratumiem un uztvertu šā vārda patieso jēgu, ir pareizi dot priekšroku tulkojumam – „Varenais Dievs”. Šā vārda nolūks ir iedrošināt grēka izbiedētas sirdis, apliecinot, ka Mesija būs tāds, kas „var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu”. (Ebr. 7:25) Šo brīnumu kristieši daudzina Ziemassvētku dziesmās – Bērniņš, kas dus Marijas klēpī un dzer viņas pienu, ir pats visvarenais Dievs, kas uztur debesis un zemi!

Mūžīgais tēvs”. Tiem, kas pazīst kristiešu mācību par trīsvienīgo Dievu, varētu šķist savādi, ka pravietis Mesiju sauc par Mūžīgo tēvu. Tomēr te nav nekā dīvaina. Jesaja šeit nerunā par Dieva personām, bet saka, ka Mesija būs Mūžīgais tēvs saviem ļaudīm – ticīgajiem cilvēkiem. Visu neskaitāmo cilvēka dzīves pārmaiņu vidū Viņš būs nemainīgi gādīgs Tēvs, kas rūpēsies par savu tautu. Vēstules ebrejiem autors par Jēzu vēlāk sacīs, ka Viņš ir „vakar un šodien, tas pats mūžīgi”. (Ebr. 13:8) Pasaulē, kur viss mainās ik brīdi, kur nekam it kā nevar uzticēties, Mesija būs nemainīgs un paliekošs. Kādā citā vietā pravietis vēlreiz atkārto savu domu: „Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs, mūsu Pestītājs: jau no seniem laikiem tas ir Tavs vārds.” (Jes. 63:16) Šī doma par Mesiju kā mūžīgo savas tautas Tēvu ir atrodama arī citviet Bībelē. Kādā no ķēniņa Dāvida psalmiem mēs lasām: „Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.” (Ps. 103:13) Dziļš mierinājums nāk no šiem vārdiem, kuri kā gādīgas tēva rokas apskauj tos, kas šajā pasaulē jūtas kā bāreņi.

Miera valdnieks”. Mesija būs ķēnišķīgs valdnieks. Pēc savas miesas Viņš sēdēs uz Dāvida troņa, būdams likumīgs ķēniņa Dāvida pēctecis. Tomēr tas, ko mēs par Viņu iepriekš dzirdējām, neliecina, ka Viņš varētu būt viens no šīs pasaules valdniekiem. Pravietis Viņu jau nosauca par „Mūžīgo tēvu” un Viņa valstību raksturoja kā tādu, kurai „nav gala”. Papildinot šo sarakstu ar vārdu „Miera valdnieks”, pravietis norāda, ka Mesija nepavisam nebūs līdzīgs šīs pasaules valdniekiem. Parasti valdnieki savu varu cenšas nostiprināt ar spēku, nereti ar karu palīdzību. Turpretī šis Ķēniņš nesīs mieru. Protams, tas nebūs politisks, bet gan garīgs miers, kuru nesīs Jesajas sludinātais Ķēniņš. Viņš nesīs mieru starp Dievu un cilvēci, paveikdams cilvēku labā to, ko tie nespēja paši. Citā vietā, runādams par Mesiju, pravietis sacīs: „Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes. 53:5) Tomēr, kad starp Dievu un cilvēkiem tiks nodibināts miers, tas izplatīsies arī cilvēku starpā. Galu galā Mesija panāks to, ka „vilki un jēri ies kopā ganos, un lauva ēdīs salmus kā vērsis, bet čūskas barība būs pīšļi. Tie nedarīs vairs nedz ļauna, nedz posta visā Manā svētajā kalnā”. (Jes. 65:25) Tāds būs Mesijas – Miera Ķēniņa nestais dievišķais miers. Pasaule savstarpējos cīniņos par vietu zem saules arvien ir liela nemiera un raižu pilna. Pacelts kā Damokla zobens pār katru cilvēku glūn baisais nāves vaigs, kas pat vislielākās laimes brīžos liek mums nodrebēt un skumji nopūsties – šajā pasaulē nav atrodams īsts un paliekošs miers. Cilvēka dzīves traģiskā sāpe tiek izdziedāta dziesmās, aprakstīta dzejā un attēlota gleznās – īsa un nemiera pilna ir cilvēka dzīve. Tādēļ ieklausies, kā cauri gadsimtiem izskanējušajā pravieša vēstījumā par Miera Ķēniņu cilvēcei tiek apsolīts īsts un patiess miers. Kad Dieva noliktais laiks bija piepildījies, šis senais Jesajas pravietojums tika īstenots un pāri Bētlemes pakalniem izskanēja varenā eņģeļu himna: „Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un [Dievam uz] cilvēkiem labs prāts.” (Lk. 2:14) Kādā vientuļā Bētlemes mājvietā, autiņos tīts, silītē uz salmiem gulēja Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.



Jēzus Kristus dzimšana

Mūsdienās Ziemassvētki lielākoties tiek uztverti kā jauki, sentimentāli ģimenes svētki, kurus rotā leģendām pušķotais stāsts par mazā Jēzus bērniņa dzimšanu. Šā stāsta tapšanā savu roku pielikuši neskaitāmi dzejnieki, rakstnieki un gleznotāji, kas ar Jēzus dzimšanas stāsta starpniecību centušies paust savu radošo ģēniju. Protams, tas viss ir veicinājis Jēzus popularitāti, tomēr tajā pašā laikā radījis arī maldīgu priekšstatu gan par Viņa dzimšanas patieso nozīmi, gan par tās reālajiem apstākļiem. Diemžēl savs nopelns te arī vēsturniekiem un teologiem, kas mazinājuši uzticību vienīgajam mums pieejamajam autoritatīvajam Jēzus dzimšanas aprakstam, kas atrodams Lūkas evaņģēlijā. Grūtības pareizi saprast šo tekstu rada tas, ka mēs pārāk maz zinām par tā laika vēsturi, un savukārt tas, ko zinām, ne vienmēr atbilst Lūkas rakstītajam. Tādēļ ideoloģiski ietekmēti vēsturnieki un teologi ir izteikuši dažādus kritiskus pieņēmumus, kas apšauba Lūkas stāsta vēsturisko patiesumu. Tomēr nopietna vēsturiskā un teoloģiskā pētniecība ir spējusi sniegt atbildes uz visiem skeptiķu argumentiem, apstiprinot, ka Lūkas evaņģēlijā atrodamais Jēzus dzimšanas stāsts ir vēsturiski patiess un uzticams. Lūkas rīcībā ir bijusi tāda informācija, kas vienkārši vairs nav pieejama mūsdienu vēsturniekiem. Turklāt par pašu Jēzus dzimšanu Lūka ir iztaujājis Jēzus māti Mariju, kas sniegusi visas nepieciešamās ziņas. Tagad pievērsīsimies Lūkas stāstam.

„Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā.” (Lk. 2:1–3) Neiedziļinoties vēsturnieku strīdos, vienkārši apmierināsimies ar īsu vēsturiskā konteksta izklāstu. Pēc Jūlija Cēzara, kas pārmainīja Romas republikānisko iekārtu, kļūdams par vienvaldnieku, nāca Augusts un kļuva par pirmo Romas ķeizaru. Augusts būvēja tempļus un centās atjaunot pagrimušo Romas reliģiju, pats kļūdams par „augsto priesteri” valsts kultā. Augustu īpaši uztrauca Romā valdošais morālais pagrimums. Viena no šā pagrimuma izpausmēm bija nicīga izturēšanās pret ģimeni. Tas strauji mazināja dzimstību, tāpēc Augusts pret šo situāciju vērsās ne tikai ar patriotiskām runām, bet daudzbērnu tēviem dāvāja arī politiskas priekšrocības. Savukārt vecpuišiem tika atņemtas mantojuma tiesības un citas privilēģijas, pat liedzot viņiem iespēju iegūt labas sēdvietas cirkā. Viens no iemesliem, kādēļ Augusts pavēlēja uzsākt tautas skaitīšanu, bija vēlēšanās uzzināt, kādu efektu devuši viņa pasākumi cīņā par ģimeņu skaita un dzimstības palielināšanu. Tautas skaitīšanas rezultāti bija arī pamats nodokļu iekasēšanai. Pirmā tautas skaitīšana tika izsludināta 8. gadā pirms Kristus un Jūdeju sasniedza 5. vai 6. gadā pirms Kristus. Tas arī ir aptuvenais Jēzus dzimšanas gads. Palestīna šajā laikā bija Sīrijas province, un viens no tās valdniekiem bija Kirenijs, kura pārziņā, šķiet, atradusies tautas skaitīšana. Pašā Palestīnā valdīja Augusta tuvs draugs, viņa ieliktenis Hērods. Kāda kara dēļ Augusta un Hēroda starpā gan bija radušās nesaskaņas. Iespējams, ka tieši šā iemesla dēļ tautas skaitīšana Palestīnā aizkavējās par vairākiem gadiem. Jūdiem, protams, Augusta pavēle nepatika, jo, atcerēdamies pašu ķēniņa Dāvida bēdīgo pieredzi, tie būs gribējuši izvairīties no tautas skaitīšanas. Tomēr Hērods, būdams ļoti viltīgs valdnieks, lika katram pierakstīties savā cilts pilsētā. Tā, apelējot pie tautas nacionālajām jūtām, viņš būs panācis jūdu piekrišanu. Šādā veidā Hērods varēja arī pielabināties Augustam, ar tautas skaitīšanas palīdzību noskaidrojot, cik Palestīnā dzīvo potenciālo dumpinieku – jūdu – un cik Romai lojālo iedzīvotāju. Lūkas evaņģēlijā atrodamajam norādījumam uz tautas skaitīšanu un laiku, kad tā notikusi, ir cits mērķis, nekā pirmajā brīdī varētu šķist. Evaņģēlists Lūka nebūt nevēlas palepoties ar savām zināšanām Romas un Jūdejas vēsturē, nedz arī viņu īpaši interesē tā laika politiskie valdnieki. Viņš arī īpaši necenšas precīzi norādīt Jēzus dzimšanas laiku, jo viņu un arī citus tā laika cilvēkus šādas lietas interesēja maz. Ar norādi uz Augustu un Kireniju Lūka vienkārši paskaidro, kāpēc Jāzepam un Marijai vajadzēja uzņemties garo un nogurdinošo ceļojumu no Galilejas uz Bētlemi.

„Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta”. (Lk. 2:4, 5) Pretēji daudziem citiem jūdiem, kam šāda sveštautiešu iejaukšanās viņu dzīvē varbūt šķita aizskaroša, Jāzeps un Marija Augusta pavēli jau no paša sākuma būs uztvēruši ar prieku. Ja Jēzus piedzimtu Nacaretē, ikvienam kļūtu redzams, ka Marija tapusi grūta pirms kāzām ar Jāzepu. Tādēļ, izvairīdamies no ļaužu nevalodām, Jāzeps un Marija būs nolēmuši izmantot šo gadījumu, lai pārceltos uz dzīvi Bētlemē. Evaņģēlists Matejs raksta, ka Dievam vēlāk nācies īpaši iejaukties, lai mainītu jaunās ģimenes nodomu un piespiestu tos atgriezties Nacaretē. Lūkas norāde uz Jāzepa izcelsmi no „Dāvida nama un cilts” paskaidro, kādēļ viņiem bija jādodas tieši uz Bētlemi. Bētlemes apkārtnē bija dzimis un ganījis avis viņa ciltstēvs Dāvids, kuru vēlāk šeit pat Bētlemē pravietis Samuēls bija svaidījis par Israēla ķēniņu. Senie pravietojumi vēstīja, ka Mesija jeb Kristus ne tikai nāks no Dāvida cilts, bet arī piedzims šeit pat Bētlemē. (Mihas 5:1)

„Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī.” (Lk. 2:6,7) Ar šiem skopajiem vārdiem Lūka paceļ noslēpumainības plīvuru, ļaujot mums uz īsu brīdi ieraudzīt vissvētāko noslēpumu – Dieva Dēla miesā nākšanu. Cik liela ir atšķirība starp delikāto un majestātiski cildeno Svēto Rakstu vienkāršību un tiem neskaitāmajiem pakaļdarinājumiem, kurus atrodam vēlāko gadsimtu apokrifos4, arī dzejā, leģendās un gleznās! Šajos vēlāko autoru darbos vērojam tieksmi izcelt detaļas, sentimentālu patosu un pat banālu pliekanību, mēģinot aprakstīt neaprakstāmo, cenšoties izpušķot šo notikumu ar īpašām pārdabiskām un neparastām detaļām. Lūka mums sniedz tikai pašu faktu, ko ieskauj ļoti pieticīgi ārējie apstākļi. Instinktīvi, dziļa respekta pārņemti jūtam, ka tas ir pareizi. Tam ir jābūt tieši tā – bez liekiem vārdiem, bez tēlainām detaļām, bez izpušķojumiem, vienkārši un patiesi. Ja Lūka atstāstītu mums kādu jūdu leģendu vai sniegtu savas iztēles augli, viss būtu pilnīgi citādi. Kam gan varētu ienākt prātā attēlot Kristus dzimšanu šādi, šādos apstākļos, šādā vietā! Tomēr Lūka to dara, turklāt dara ļoti skopos vārdos. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka Svētais Gars dziļas bijības pārņemtajam, dievišķi iedvesmotajam autoram neļauj kļūt sentimentāli banālam, bet spiež pavēstīt vien pašu faktu un tikai faktu – „viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī”. (Lk. 2:7) Šis fakts pats pasaka visu, kas sakāms. Tas ir tik liels, cildens un brīnumains, ka daudz labāk par jebkurām detaļām spēj aizkustināt pat viscietākās sirdis. Pārāk liels ir šis notikums, un pārāk mazas ir mūsu sirdis. Varbūt tieši tādēļ, gluži instinktīvi bīdamies no šā lieluma, Svēto Rakstu delikāti diženo vienkāršību vēlākie stāstnieki aizstāj ar mazo, ar detaļām – cenšoties rādīt Jāzepu ar Mariju izmisīgi meklējam naktsmājas, dzemdību sāpes, cilvēku prieku, radīt sentimentālu noskaņu. Tā tiek uzsvērts cilvēciski mazais, viegli saprotamais un ierastais, bet pazaudēts dievišķi lielais. Mūsdienu Ziemassvētki lielā mērā ir zaudējuši pirmo Ziemassvētku diženumu, vienkāršību, delikātumu. Tie drīzāk atgādina seno romiešu Saturnālijas – Saturna svētkus, kas arī tika svinēti decembrī ar visiem šiem romiešu svētkiem raksturīgo atribūtiku – akmeņozolu, āmuļiem, mūžzaļajiem augiem, savstarpēju apdāvināšanos un pamatīgu pieēšanos un izdzeršanos, kuras laikā pat pret vergiem izturējās tā, it kā tie uz brīdi būtu kļuvuši līdzvērtīgi saviem kungiem. Šī skaļā, pasaulīgā kņada, kas vērojama ap Kristus dzimšanas svētkiem, liek aizdomāties par tās pretmetu – dziesmu „Klusa nakts, svēta nakts”. Kādēļ tā tik ļoti izceļas ne tikai uz vispārējā svētku fona, bet arī citu Ziemassvētku dziesmu vidū? Atbilde ir – vienkārši tādēļ, ka tajā nav gandrīz nekā cita, kā viens šis brīnumainais fakts – „Jēzus silītē dus”. Viss pārējais ir tikai dziļš, svētbijīgs, iekšējas spriedzes pilns klusums, kura vienīgais cienīgais turpinājums ir eksplozijai līdzīgā eņģeļu dziesma, kas izskan Bētlemes naksnīgajās debesīs: „Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un [Dievam uz] cilvēkiem labs prāts.” (Lk. 2:14)

Jēzus vārds

Saskaņā ar jūdu bauslību ikviens zēns bija jāapgraiza astotajā dienā pēc dzimšanas. Tas bija jādara pat tad, ja šī diena iekrita Sabatā. Jūdu vidū apgraizīšana sākās ar tās patriarhu Ābrahāmu. Lai gan apgraizīšana tika praktizēta arī dažu pagānu tautu vidū, pēc satura Ābrahāmam pavēlētajai apgraizīšanai nebija nekā kopēja ar pagānu rituālu. Vīrieša priekšādiņa Vecās Derības ļaudīm simbolizēja netīrību un nešķīstību. Tās nogriešana bija šķīstīšanās. Israēlam bija jābūt svētam, kā Dievs ir svēts. Savukārt pagāni tika saukti par neapgraizītajiem, jo viņi bija nešķīsti. Tas nenozīmēja, ka pati apgraizīšana kā ārēja darbība padarītu cilvēku šķīstu. Šādus augļus deva vienīgi derība ar Dievu, kura saistījās ar ticību apsolītajam Glābējam. Tomēr ikviens, kurš nicināja un nepieņēma ārējo apgraizīšanas zīmi, nevarēja saņemt arī iekšējo sirds ticību. Ārējā derības zīme – apgraizīšana – norādīja uz piederību derības tautai. Tas, kuram šī zīme bija, saņēma derības dāvāto svētību un šķīstību, kuru tā pieprasīja. Tā kā vīrs bija ģimenes galva un viena miesa ar sievu, tad apgraizīšana attiecās tikai uz vīriešiem. Tomēr Dievs ar apgraizīšanu vēlējās parādīt vēl ko citu, proti, ka jaunas dzīvības ieņemšana, kas nāk no vīrieša, arvien ir saistīta ar grēku. Viss, kas tiek ieņemts no Ādama vīriešu kārtas pēcnācējiem, ir ļauns un grēcīgs.

Apgraizīšana ir arī raksturīgs piemērs tam, kā Dievs darbojas pie cilvēkiem. Ja mēs spriežam pēc cilvēku prāta, tad apgraizīšana šķiet pavisam muļķīga, apkaunojoša un nevajadzīga. Dodams šādas pavēles, Dievs grib mainīt cilvēka prātu, lai mēs garīgās lietās nevadītos pēc sava prāta spriedumiem, bet uzticētos Viņa pavēlēm. Dievam nebija svarīga pati apgraizīšana, bet ar to Viņš vēlējās pazemot lepno cilvēka dabu un prātu. Tas tādēļ, ka, lai kļūtu par ticīgu cilvēku, vispirms ir jākļūst par muļķi un nelgu pasaules un tās gudrības priekšā. Līdzīgi kā jūdiem bija dota apgraizīšana, kristiešiem ir dota Kristība. Prāts nespēj ticēt tam, ka nedaudz ūdens kopā ar Dieva vārdu spēj dāvāt cilvēkam grēku piedošanu, mūžīgu dzīvošanu, padzīt velnu un darīt viņu par Dieva bērnu. Te sākas sadursme, nebeidzams karš starp Dievu un cilvēka kritušo prātu – Dieva darbi un vārdi pretojas prātam, savukārt prāts arvien pretojas Dievam. Ar saviem vārdiem un sakramentiem, atgriezdams cilvēku pie ticības, Dievs māca mūs savaldīt savu prātu un pakļaut to dievišķajai patiesībai.

Te dabiski rodas jautājums – kādēļ Dievs ir pavēlējis apgraizīt tieši šo cilvēka locekli, bet nevis ko citu, piemēram, mēli, kas ir daudz ļaunāka, vai rokas, kas arī dara daudz ļaunākus darbus? Pareizu atbildi uz šo jautājumu mēs gūstam, kad ievērojam, kam kalpo apgraizāmais cilvēka loceklis, proti, tas kalpo cilvēka dabas vairošanai. Liekot apgraizīt tieši šo locekli, Dievs parāda, ka cilvēka vaina meklējama nevis viņa darbos, bet gan pašā viņa dabā. Mēs neesam ļauni tādēļ, ka darām sliktas lietas, bet sliktas lietas darām tādēļ, ka pēc dabas esam ļauni. Tā, pavēlot apgraizīšanu jūdiem un Kristību mums, Dievs parāda, ka jātiek pārveidotai un mainītai cilvēka dabai, lai cilvēks varētu kļūt labs un iemantot mūžīgo dzīvošanu. Tādējādi ar apgraizīšanu Dievs, pirmkārt, atklāja jūdiem cilvēka dabas samaitātību jeb iedzimto grēku, kas ir visu citu grēku māte. Atšķirībā no visiem citiem grēkiem iedzimtais grēks netiek darīts, bet tas mīt cilvēka dabā un pats paveic visvisādus grēkus. Iedzimtais grēks nav padzenams ne ar kādu likumu, pavēļu vai sodu palīdzību. Iedzimtais grēks ir nāve, kas slēpjas cilvēkā, viņa dabā. Vienīgās zāles, kas spēj to uzveikt, ir Dieva žēlastība, kas cilvēku dara jaunu un šķīstu. Te atklājas galvenais apgraizīšanas uzdevums – tā kalpoja par zīmi Dieva žēlastības derībai ar cilvēkiem. Šīs atziņas mūs noved pie otra šīsdienas temata – Jēzus vārda, kas Viņam tika dots līdz ar apgraizīšanu.

Tāpat kā viss cits, kas saistās ar Jēzu Kristu, arī Viņa vārds ir sarežģīts, ne tik viegli saprotams jautājums, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Patiesībā tajā slēpjas daudz kas vairāk par to, ko atklāj pavirša Viņa vārda izcelsmes apcere.

Latviskotais vārds Jēzus ir nācis no grieķu un latīņu valodām, un savu ietekmi uz tā izrunu latviešu valodā būs atstājusi arī vācu valoda. Ebreju oriģinālvalodā šis vārds būs skanējis mazliet citādi – Jēšu. Tas ir saīsinājums no agrākas izcelsmes vārda Jēšuah, kas sastopams vēlīnajos Vecās Derības rakstos. Savukārt šis vārds arī ir saīsināta forma no Vecās Derības karavadoņa Nūnas dēla vārda – Jehošuah. Šis vīrs bija Mozus pēctecis, kas vadīja Israēla tautas ieiešanu apsolītajā zemē. Latviski mēs viņa vārdu izrunājam – Jozua, bet pirms Babilonijas trimdas jūdi to parasti izrunāja kā Jošua. Pēc Babilonijas trimdas parasti tika lietots vārds Jēšuah, kas vēlāk tika saīsināts par – Jēšu, lai gan dažreiz joprojām bija sastopams arī vārds Jošua. Šie vārdi jūdu vidū bija samērā populāri un tika lietoti līdz pat 2. gs. pēc Kristus, kad nevēlēšanās lietot kristiešu pielūgtā Jēzus vārdu to izskauda no jūdu personvārdu klāsta. Aiz bijības un lielās cieņas pret šo vārdu tas netika dots arī kristiešu bērniem. Izņēmums ir tikai spāņu un Latīņamerikas tautas. Turpretī Jēzus dzīves laikā, 1. gs. sākumā, Viņa vārds bija sastopams samērā bieži. Droši vien tādēļ, lai atšķirtu Viņu no citiem, Jaunās Derības autori pievienoja Viņa vārdam vai nu titulu Kristus – Mesija vai arī Viņa dzīves vietas vārdu Nacarete, saucot Viņu par Jēzu no Nacaretes.

1. gs. jūdu vēsturnieks Jozefs Flāvijs savos rakstos min vismaz kādus divdesmit cilvēkus ar vārdu Jošua, no kuriem vismaz desmit dzīvojuši Jēzus Nacarieša laikā. Viens no viņiem – Jošua Ananias dēls – savos pravietojumos vērsās pret jūdu templi. Jeruzālemes priesteri viņu nodeva Romas prokuratora rokās, un viņš tika publiski pērts ar pletnēm. Lai Jēzu no Nacaretes atšķirtu no citiem vīriem ar līdzīgu vārdu, Jozefs Flāvijs Viņa vārdam pievieno paskaidrojumu „Jēzus, kas tiek saukts par Kristu”. 1. gs. vidū titula Mesija grieķu forma Kristus jau plaši tika lietota kā Jēzus uzvārds. Romiešu vēsturnieki Tacits un Svetonijs, kas rakstīja 2. gs. sākumā, vairs vispār nemin vārdu Jēzus, bet sauc Viņu tikai par Kristu.

Senie ebreju vārdi parasti bija teikuma saīsinājumi, kas kaut ko vēstīja par Dievu. Tā vārds Jošua iesākumā nozīmēja „Jahve palīdz” vai „Lai Jahve palīdz”, taču vēlāk tautas lietojumā vārda Jehošuah nozīme mainījās un kļuva par „Jahve glābj” vai „Lai Jahve glābj”. Tieši šī nozīme tiek pausta, kad eņģelis Jāzepam sapnī norāda, ka bērna vārds būs Jēzus, jo Viņš glābs savu tautu no tās grēkiem (Mt. 1:21). 1. gs. Galilejā Jēzus no Nacaretes varēja nozīmēt arī vēl ko citu. Proti, tāpat kā Jēzum arī viņa radinieku vārdiem ir cieša saistība ar Israēla tautas vēsturi, iziešanu no Ēģiptes un ieiešanu apsolītajā zemē. Jēzus audžutēva vārds Jāzeps bija viens no Jēkaba – Israēla ciltstēva – dēlu vārdiem. Jēzus mātes Marijas, ebreju valodā Miriam, vārds bija Mozus māsas vārds. Arī Jēzus brāļu vārdi bija atvasināti no seno Israēla patriarhu vārdiem – Jēkaba, Jāzepa, Simeona un Jūdas. Šāds patriarhu vārdu lietojums nebija ierasts Vecās Derības laikā pirms Babilonijas trimdas. Populārs tas kļuva ap Makabeju sacelšanās laiku pret selukīdu valdnieku Antiohu IV (175.–164/63. g. pirms Kristus). Antiohs IV mēģināja uzspiest jūdiem grieķu kultūru un apspiest jūdu reliģiskās un nacionālās tradīcijas. Lai gan atsevišķas pilsētnieku grupas labprāt pieņēma grieķu dzīvesveidu, tomēr mazajās pilsētās un īpaši laukos helenizācijas mēģinājumi saņēma stipru pretsparu. Atdzima jūdu reliģiski nacionālā pašapziņa, un daudzi jūdi saviem bērniem sāka dot pagātnes varoņu vārdus. Šķiet, ka tieši Galilejā, kur atradās Jēzus dzīvesvieta Nacarete, šī tradīcija būs bijusi īpaši spēcīga, jo Galilejas jūdiem nācās piedzīvot sevišķi stipru pagānisma ietekmi, kas, protams, radīja arī stiprāku pretreakciju. Tas, ka visā Jēzus ģimenē ir sastopami šādi jūdu ciltstēvu un ciltsmāšu vārdi, liecina, ka viņi būs bijuši stipri iesaistīti šajā jūdu reliģiskajā un nacionālajā atmodā. Šķiet, ka tieši par šādu nacionālas atjaunošanas un restaurācijas vēlmi liecina arī tas, ka Jēzus vēlāk par saviem tuvākajiem mācekļiem izvēlējās tieši divpadsmit vīrus. Skaitlis 12 bija saistīts ar divpadsmit Israēla patriarhiem, divpadsmit ciltīm un tādējādi visa Israēla atjaunošanu, ko paveiktu Jošua/Jēzus no Nacaretes.

Tomēr Jaunās Derības skatījumā mēs redzam, ka Dieva restaurācijas plāns ir bijis daudz plašāks par jūdu tautas reliģisko atjaunotni. Patiešām, Jēzus nāca pie jūdiem, bet tieši Viņa tuvākajiem mācekļiem bija Dieva atjaunošanas plānā jāiesaista arī pagānu tautas. Tā Jēzus no Nacaretes savu jūdu vārdu ir padarījis par starptautisku vārdu, vārdu, kas attiecas uz visu pasauli. Lai gan Viņa sekotāji sevi sāka dēvēt pēc Jēzus otrā vārda Kristus par kristiešiem, tieši Viņa pirmais vārds Jēzus – īpaši agrīno kristiešu vidū – ir bijis saistīts ar ārkārtīgu bijību un cieņu. Tas nav nekas pārsteidzošs cilvēkam, kurš zina šā vārda dziļāko jēgu: „Nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Ap. d. 4:12) Tieši Dieva Dēla pieņemtajā cilvēka miesā, uz ko norāda vārds Jēzus, Dievs veica cilvēces glābšanu no grēka un nāves. Šī glābšana ir nesaraujami saistīta ar ticību tam, ko Dievs ir darījis cilvēka Jēzus miesā, proti, izcietis sodu par visu cilvēku grēkiem. Tādējādi vārds Jēzus patiešām satura ziņā ir daudz bagātāks par to, ko mēs varam secināt tikai no šā vārda etimoloģijas. Tas sevī ietver cilvēces glābšanu, šajā vārdā tiek kristīti cilvēki, piedoti grēki, šajā vārdā apustuļi dziedina slimos, un šajā vārdā visiem ticīgajiem tiek apsolīta mūžīgā dzīvošana jaunajā pasaulē. Īsi sakot, Jēzus vārds nozīmē – Dievs glābj no grēka, velna, elles un nāves.

Tas, ka mūs, cilvēkus, laiku pa laikam nepieciešams glābt, ir zināms visiem. Nelaimes šajā pasaulē ir ierasta lieta, un pastāv vairāki glābšanas dienesti, kas glābj mūs no uguns nelaimēm, slimībām, citu cilvēku varmācības un dabas stihijas nodarīta postījuma. Ir arī cilvēki, kas dod padomus, glābjot no finansiālām, ģimenes, sadzīves un citām likstām. Bieži vien mēs ilgojamies pēc šādas glābšanas un palīdzības, kas atrisinātu dzīves sasāpējušās problēmas. Tātad parasti tās ir ilgas pēc glābšanas no laicīgām nelaimēm. Bet kādēļ šādas problēmas rodas?

Parastā atbilde ir šāda – likstas, nelaimes un problēmas ir dabiska, praktiski nenovēršama parādība. Kāpēc? Acīmredzot to daba tā iekārtojusi, – cilvēki mēdz sacīt. Taču neatbildēti paliek jautājumi: Kā mēs to zinām? Kur, kad un kāpēc daba to tā iekārtojusi? Un beigu beigās – kas visa kārtotāja daba tāda īsti ir? No kurienes tā radusies, un kas tai devis tādas spējas un tiesības visu kārtot un iekārtot, turklāt tik ačgārnā veidā, ka no šīs kārtošanas mūs visu laiku ir nepieciešams glābt? Acīmredzams ir secinājums, ka visu izskaidrot ar mātes dabas darbību vien neizdosies, ka materiālistisks pasaules redzējums laikam gan ir sekls, paviršs vai pat bērnišķīgi naivs. Turklāt ārējās nelaimes vien vēl nav galvenās cilvēka dzīves bēdas.

Viena no smagākajām dzīves nastām ir nepieciešamība saprast savas dzīves jēgu. Kas es esmu? Kāpēc es esmu šajā pasaulē, un kas man te īsti jādara? Kur ir mana vieta un piederība? Tūkstošiem gadu ilgie cilvēces meklējumi nav ne soli pavirzījuši mūs tuvāk mērķim – atbildēm uz šiem jautājumiem. Neraugoties uz tehnoloģisko attīstību, filozofu, psihologu un psihoterapeitu pūlēm, viss, ko mēs varam pasacīt šajā jautājumā, ir, ka katram cilvēkam pašam jāatrod savas dzīves jēga, ka tādas visiem cilvēkiem kopējas, vispārējas dzīves jēgas nemaz nav. Pirms trīstūkstoš gadiem gudrais Salamans to pasacīja citiem vārdiem: „Ak, niecību niecība! Viss ir niecība!” Jā, patiešām grūta un šķietami bezjēdzīga ir cilvēka dzīve. Visu mūžu tu smagi nopūlies un nevari pat pateikt – kāpēc. Kas tu esi? Kāpēc esi? Kāpēc tik daudz sāpju, ciešanu un grūtuma ir šajā pasaulē? Kas glābs mūs, cilvēkus, no šiem tik smagajiem un neatliekamajiem jautājumiem? Vācu filozofs Fridrihs Nīče domāja, ka nekāds glābējs nav nepieciešams, bet katram pašam jāuzņemas un jānes šī grūtā dzīves jēgas meklējumu nasta. Taču, nesot šo nastu, pats F. Nīče zaudēja prātu un beidza dzīvi izmisuma pilnā ārprāta tumsā. Viņa piemērs nebūt nav vienīgais.

Līdzās šiem smagajiem un grūtajiem dzīves jēgas meklējumiem kā nemitīga, baisa ēna visu dzīvi cilvēku pavada apziņa, ka kādu dienu viņam būs jāmirst. Kāpēc? Kas mūs glābs no ļaunās, briesmīgās, nevēlamās nāves? Vai mirt patiešām ir tik dabiski, kā cilvēki to, vieglprātīgi atrunājoties, mēdz sacīt? Un kas būs pēc nāves? Vai vispār kas būs? Kādēļ mums, cilvēkiem, tik ļoti ir bail no nāves? Kas atbildēs uz šiem jautājumiem? Kas glābs mūs no nāves un nāves bailēm? Ir jābūt neglābjami naivam optimistam, lai ticētu, ka to iespēs zinātne, medicīna vai kāda cita cilvēka darbības sfēra. Patiesību sakot, pēc definīcijas zinātne, paliekot zinātnes robežās, šādus jautājumus nevar, nespēj un arī nedrīkst risināt. Varbūt reliģija? – Varbūt tai tiešām ir kas sakāms par visiem šiem jautājumiem? Varbūt tā nemaz nav tik nevajadzīga, kā mūsdienu cilvēkam dažreiz šķiet? Vai tad vārds Jēzus nenozīmēja - Dievs glābj? Varbūt patiešām Viņš varētu mūs glābt, protams, ja tikai Viņš vispār ir?

Jā, Dievs patiešām ir, un Jēzus ir Glābējs, taču Viņš ir tikpat neparasts Glābējs, cik neparasts ir Viņa vārds. Viņš patiešām saka, ka ir nācis šajā pasaulē, lai glābtu mūs, bet Viņš grib glābt mūs, cilvēkus, nevis tikai no tā ļaunuma, kas ir mums apkārt, bet vispirms no tā, kas ir mūsos pašos. Viņš saka, ka glābs mūs no grēka, tas ir, no tā ļaunuma, kas ir katrā no mums, tātad glābs mūs no sevis pašiem. Vienkāršos un skaidros vārdos Bībele atklāj cilvēka nelaimju cēloni – velna pievilts, cilvēks ir nošķirts no patiesības un dzīvības avota – Dieva. Tieši tādēļ mēs esam apjukuši, nomaldījušies un neskaidrībā par tik daudziem būtiskiem savas dzīves jautājumiem. Pat tad, ja visi cilvēki būtu tik gudri kā Salamans, tie diemžēl nespētu rast atbildes uz šiem lielajiem dzīves jautājumiem. Dievs ir radījis cilvēku un devis tam savu Garu. Tas nozīmē, ka cilvēkam tika dota spēja pazīt Dievu un būt kopībā ar Viņu, jo Dievs ir Gars. Velna pamudināts, cilvēks šo spēju zaudēja un garīgi nomira. Tagad viņam lemta tikai mokošas neziņas pilna eksistence, šie sirdi plosošie jautājumi un neapzinātas alkas pēc tā, kas reiz zaudēts – alkas pēc dzīves jēgas, drošības, miera, cerības, mīlestības un prieka.

Tieši no šā stāvokļa – cilvēka dabas samaitātības – cilvēci ir nācis glābt Kristus. Pēc savas dabas ikviens cilvēks ir grūts no ļaunuma, un viņš dzemdē postu un nelaimes gan sev, gan citiem. Šis stāvoklis izpaužas kā baismīga garīga tumsa, kurā maldās un grimst cilvēce. Atbildot uz šo dziļi eksistenciālo cilvēka esamības sāpi, Jēzus saka – Es esmu pasaules Gaisma; Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība (Jņ. 8:12; 14:6). Tā Viņš norāda cilvēcei uz Ceļu, kas ved laukā no grēka tumsas, pie mūžīgās Gaismas – Dieva. Tas ir Ceļš, kas ved no nāves un iznīcības pilnās verdzības zemes uz apsolīto – jauno, mūžīgās dzīvības pasauli. To nespēj neviens cits. Ja jūs neatzīsiet, ka Es tas esmu, – Jēzus saka – jūs mirsiet savos grēkos (Jņ. 8:24). Nav glābšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana, kā vien vārds Jēzus Kristus, apliecina apustulis Pēteris (Ap. d. 4:12). Jēzus ir Dievs – cilvēces Glābējs. Viņa pieņemtajā cilvēka miesā Dievs patiešām glābj cilvēci, kā to vēsta Viņa vārds – Jēzus. Šajā cilvēka miesā. Viņš dzīvoja visas cilvēces dēļ un gandarīja Dievam par visu cilvēku grēkiem. Viņa apgraizīšana bija pirmais solis šajā ceļā, kur Viņš, nevainīgs būdams, izlēja asinis par vainīgajiem. Pilnā mērā Viņa darbs tika īstenots un piepildīts pie Golgātas krusta. Viņa nopelna dēļ Dievs vairs neatraida nevienu cilvēku, bet žēlsirdīgi pieņem katru. Jēzus ir mūsu kāpnes uz debesīm, kuras reiz sapnī redzēja patriarhs Jēkabs (1. Moz. 28:10–15). Jēzus ir mūsu miers, drošība, mīlestība un prieks. Viņš ir cilvēces cerība – vienīgā cerība.


Jēzus bērns savā Templī

Senos laikos, kad Israēla tauta atradās verdzībā Ēģiptē, Dievs apsolīja pats to aizvest uz apsolīto zemi Palestīnā. Tad Dieva laipnība izpaudās kā nemitīga klātbūtne tautai – „dienā mākoņu stabā” un „naktī uguns stabā” (2. Moz. 13:21, 22). Grūtajā ceļā caur tuksnesi, ciezdami slāpes, Israēla bērni sāka strīdēties savā starpā, jautādami cits citam: „Vai tas Kungs ir mūsu vidū vai nav?” Kā atbilde no klints iztecēja ūdens, lai padzirdītu ļaudis. Izcilākais Vecās Derības eksperts apustulis Pāvils par šo notikumu raksta: „Tie dzēra no garīgas klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus.” (2. Moz. 17:6) Saskaņā ar Mozus aprakstītajiem tālākajiem notikumiem, pēc bauslības došanas un derības slēgšanas Dieva godība piepildīja Saiešanas telti un mājoja tajā redzamā veidā. (2. Moz. 40: 34–38) Īpaša Dieva klātbūtne Israēla bērniem turpinājās arī tad, kad tika sasniegta apsolītā zeme. Pirmajā ķēniņu grāmatā stāstīts, ka pēc tam, kad jaunuzceltajā Salamana templī tika ienests derības šķirsts, „Tā Kunga godība piepildīja Tā Kunga namu” un Dievs apmetās templī. (1. Ķēn. 8:11) Neilgi pirms šā tempļa nopostīšanas pravietis Ecēhiēls redzēja Dieva godību templi atstājam. (Ēcēh. 10.) Atkal no jauna tā viņam parādījās Bābelē, kur Israēla tauta pavadīja savus trimdas gadus (Ēcēh. 1.) Atgriezušies no trimdas, Israēla bērni cēla sev jaunu templi, bet tam trūka pirmā tempļa godības. (Ezr. 6:13–18) Tomēr pravieši Hagaja un Caharija –sludināja Dieva gribu atjaunoto templi reiz piepildīt ar vēl lielāku godību. (Hag. 2:1–9 un Cah. 8:9) Savukārt pravietis Maleahija pavēstīja, ka tas notiks tad, kad pats Dievs ieradīsies savā namā. (Mal. 3:1) Tā Israēla bērniem cauri vēstures gājumam tika mācīts, ka Dieva godības klātiene pārvietojas, līdz visbeidzot tā pilnā mērā parādās Mesijā.

Par šo pravietojumu piepildīšanos stāsta evaņģēlists Lūka, aprakstīdams Jēzus priekšāstādīšanu templī (Lk. 2:22–38). Interesanti, ka evaņģēlists Jānis, rakstot par Kristus miesā nākšanu, saka: „Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.” (Jņ. 1:14) Mūsu latviešu vārds „mājoja” pilnībā nespēj atklāt domu, kuru vēlējās izteikt Jānis. Viņa lietotais grieķu vārds eskēnōsen burtiski nozīmē – „cēla telti”. Tādējādi Jānis pauž domu, ka Jēzus miesā mājo tā pati Dieva godība, kas reiz mājoja Saiešanas teltī. Aprakstīdams Jēzus bērna priekšāstādīšanu templī, evaņģēlists Lūka rāda Dieva godības pārvietošanos no Jeruzālemes tempļa uz Jauno templi – Jēzus Bērnu. Tam ir divi īpaši liecinieki – Sīmeans un praviete Anna.

Jēzus dzīvē nekas nenotiek nejauši. Arī Viņa priekšāstādīšana templī nav vēstures kaprīze, kas mums nejauši kļuvusi zināma, bet darbība, kas cieši saistīta ar Dieva gribu – bauslības priekšrakstiem. Visi veseli dzimušie Israēla – bērnu pirmdzimtie skaitījās Tā Kunga īpašums, un viņiem bija jākļūst par tempļa kalpotājiem. Vēlāk, kad šim pienākumam īpaši tika izraudzīti Levija ciltij piederošie, citu cilšu bērni no tā bija atbrīvoti, tomēr tik un tā tie bija jāstāda priekšā Tam Kungam Viņa namā un par viņu izpirkšanu bija jāmaksā pieci seķeļi sudraba, kas tika nodoti priesteru uzturēšanai. (4. Moz. 3:47) Šo izpirkšanas naudu varēja samaksāt jebkuram priesterim, tādējādi pašu bērnu varēja arī nevest uz templi. Tomēr bauslības kārtība noteica, ka mātei četrdesmit dienas pēc dēla dzimšanas bija jāpienes šķīstīšanas upuris. Tam bija jābūt gadu vecam jēram vai, ja vecāki bija trūcīgi, vienam ūbeļu pārim vai diviem jauniem baložiem, no kuriem viens bija domāts dedzināmam upurim, bet otrs – grēku izpirkšanas upurim. Arī šajā gadījumā māte varēja pati neierasties Templī noliktajā četrdesmitajā dienā, bet vēlāk, kādā citā piemērotā brīdī, piemēram, apmeklējot Templi kādos no lielajiem svētkiem. Tomēr dievbijīgas sievietes, ja tās varēja izpildīt bauslības prasības noteiktajā laikā, nekavējās to darīt. Tā tas būs noticis arī Marijas gadījumā, kad precīza bauslības priekšrakstu pildīšana Jāzepu un Mariju kopā ar viņu dēlu atveda uz Templi četrdesmit dienas pēc Jēzus dzimšanas. Tā nu mēs redzam Jēzus bērnu pirmo reizi parādāmies Jeruzālemes Templī, kas kristīgajā izpratnē ir nekas cits, kā paša tempļa Kunga ierašanās savā Templī. Par šā rituāla norisi mums nekas vairāk netiek ziņots, bet Lūkas stāstījums pievēršas divām personām, kas tobrīd ar īpašu nolūku ieradušās Templī, – Sīmeanam un Annai. Notikuma vieta ir Jeruzālemes tempļa sieviešu pagalms. Tikko bija beidzies galvenais dievkalpojums, un tempļa pagalmos bija palikuši tikai tie, kas vēlējās pienest īpašus upurus.

Šajā laikā Jeruzālemē dzīvojis kāds vīrs vārdā Sīmeans, dievbijīgs israēlietis, par kuru gan trūkst noteiktu vēsturisku ziņu, bet kas, spriežot pēc visa, būs bijis labi pazīstams Jeruzālemē.5 Šim vīram piemitušas trīs svarīgākās Vecās Derības svētā īpašības – taisnīgums – viņa attiecībās ar Dievu un cilvēkiem; dievbijība – kas viņu atšķīra no uzpūtīgajiem, paštaisnajiem farizejiem; un galvenais – viņš gaidīja uz Israēla iepriecināšanu jeb, vienkāršāk izsakoties, Mesijas nākšanu. Lūkas stāstījumā par Sīmeanu ir īpaši uzsvērta Svētā Gara klātiene šajā dievbijīgajā vīrā, kas viņa teikto padara īpaši nozīmīgu. Svētais Gars bija pavēstījis Sīmeanam, ka viņš „nāvi neredzēšot, iekams nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto” (Lk. 2:26). Tradīcija vēsta, ka Sīmeanam, kurš uzcītīgi studējis Rakstus, grūtības sagādājuši pravieša Jesajas vārdi: „Redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu.” (Jes. 42:6; 49:6) Tad šaubu mocītajam vīram ticis atklāts, ka viņš pats piedzīvos to brīdi, kad varēs turēt jaunavas dēlu savās rokās. Lai kā tas arī būtu bijis, evaņģēlists Lūka stāsta, ka, Svētā Gara skubināts, Sīmeans ieradies Templī, kad vecāki ienesuši Jēzus bērnu. Sīmeans tūdaļ viņu pazinis, ņēmis savās rokās, un no viņa lūpām atskanējusi brīnišķīgā pravieša dziesma, ebrejiem raksturīgs Dieva slavinājums, kas nu jau divtūkstoš gadu ir tik dārgs kristīgajai baznīcai: „Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu saviem Israēla ļaudīm.” (Lk. 2:29–32) Šis Sīmeana dziedājums parasti pazīstams ar latīņu nosaukumu Nunc Dimittis6, kas guvis plašu pielietojumu ne tikai kristīgās baznīcas liturģijā, bet arī mūzikā, poēzijā un prozā.

Sīmeana dziedājuma centrā ir Vecās Derības mesiānisko ilgu piepildījums, bet satura ziņā tas iesniedzas arī Jaunajā Derībā. Dievbijīgā vīra acis ir redzējušas pestīšanu, kas attiecas uz visu cilvēci. Kā pirmais no visiem praviešiem viņš apliecina Kristus atnākšanu. Tie ir vecā vīra Ziemassvētki, kas satur to pašu vēsti par Kristus dzimšanu, kas jau tika pavēstīta un kuru savām acīm redzēja Bētlemes gani, Jāzeps un jaunava Marija. Sīmeana acis redz cilvēces pestīšanu mazajā, nedaudz vairāk kā mēnesi vecajā bērniņā, kas tagad dus viņa rokās. Dievbijīgais vīrs redz to, ko ilgojušies redzēt ķēniņi un pravieši, bet nav redzējuši. (Lk. 10:24) Atskanot svētajā vietā – Jeruzālemes Templī – no vienkāršā, dievbijīgā vīra mutes, šī tikpat skaistā, cik neparastā dziesma pilda Jāzepa un Marijas sirdis ar izbrīnu un klusu, svētsvinīgu prieku. Svētījis vecākus un atdevis bērnu Marijas rokās, Sīmeans pievēršas mātei: „Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas.” (Lk. 2:34, 35)

Kad pret apsolītās pestīšanas nesēju vērsīsies dēmonisks naids, kura kulminācija būs Golgatas krusts, Marijas sirdī kā zobens spiedīsies vārdos neizsakāmas sāpes. Sīmeāna vārdi par zobenu ebreju valodai raksturīgā veidā runā par lielām sirdssāpēm un ciešanām, līdzīgi, kā mēs sakām – „sirds lūzt no sāpēm”. Uz to dziļi simboliskā veidā norāda jau pats Marijas vārds, kas nozīmē – rūgtā. Pār šo viscildenāko un svētāko no visām sievām velsies vesela rūgtuma jeb bēdu jūra. Jau drīz pēc Jēzus dzimšanas Marija piedzīvos, ka viņas Dēlu ne tikai mīl un cildina, bet arī ienīst un vajā. Sākot ar jaunās ģimenes bēgšanu no Hēroda uz Ēģipti, līdz pat Jēzus krusta nāvei Viņš būs zīme, „kam runā pretī”. Kā to norāda pazīstamais Oksfordas filozofs Ričards Svinbarns, maksa par pilnīgi svētu dzīvi tādā cilvēku sabiedrībā, kāda ir šajā pasaulē, visticamāk, būs nāves sods. Var piekrist šā filozofa domai, jo samaitātajai cilvēka dabai Kristus un Viņa vēsts arvien būs tikai muļķība un apgrēcība, vien ticīgie Kristū un Viņa Evaņģēlijā redzēs glābjošu Dieva spēku un gudrību. (1. Kor. 1:18, 24) Šajā sakarībā Luters norāda, ka vislielākā ienaidniece Dieva patiesībai ir cilvēka paštaisnība un gudrība, un pielīdzina to netikles skaistumam, kas – kā viss ārēji spožais – melo un pieviļ. Tādējādi svētais Sīmeans, nosaucot Jēzu par Glābēju, tūdaļ viņu sauc arī par „zīmi, kam runā pretī”, jo šis Glābējs neatbildīs cilvēcīgajām cerībām un uzskatiem. Viņam būs jāmirst kā upurim par cilvēku ļaunumu. Sīmeana vārdi pavada Jēzus priekšāstādīšanu Templī un upurēšanu, atklājot Jēzu kā beidzamo un galīgo upuri, kas tiek pienests Dievam par cilvēku grēkiem.

Šajā brīdī vēlreiz Vecās Derības dievbijības cildenie augstumi izgaismo Jauno Derību, Lūkam stāstījumā iesaistot pravieti Annu. Pēc Vecās Derības kārtības Anna apstiprina Sīmeana liecību kā otrs nepieciešamais liecinieks. Tāpat kā Sīmeans, Anna ir saistījusi savu dzīvi ar Templi un Dieva klātbūtni. Lai gan Anna tiek saukta par pravieti, tomēr Dievs pašu pravietojumu neliek vis viņas, bet Sīmeana mutē. Anna tikai skaidro šo pravietojumu un stāsta par to citiem. Tā viņa parāda sevi kā Jaunās Derības pravieti, kuras gars ir Jēzus liecība. Spriežot pēc Lūkas sacītā, Anna ir ļoti veca, viņai vajadzētu būt vairāk nekā simt gadu vecai. Šī vecā, dievbijīgā sieva sava mūža nogali pavadīja Templī, caurām dienām gavējot un lūdzot Dievu par mesiānisko pravietojumu piepildīšanos. Acīmredzot tā laika garīgā un politiskā situācija viņā bija nostiprinājusi pārliecību, ka apsolītā Mesijas nākšana ir tuvu. Neraugoties uz garīgo pagrimumu, kāds valdīja jūdu tautā, Dievs bija Jeruzālemē uzturējis dažus sev uzticīgus ļaudis, kas gaidīja Mesijas jeb Kristus atnākšanu. Sīmeans un Anna piederēja pie šiem ļaudīm. Pie neparastā pulciņa Tempļa sieviešu pagalmā Anna piesteidzās brīdī, kad atskanēja Sīmeana dziedājums. Lūka nesaka – kā tieši, vien informē, ka Anna slavējusi Dievu un runājusi uz visiem, kas gaidījuši Jeruzālemes izpirkšanu. Latviešu tulkojums „kas Jeruzālemē gaidīja uz pestīšanu” īsti labi neļauj izprast Annas sacīto. Lūka burtiski raksta – „gaidīja Jeruzālemes izpirkšanu”. Tā ir īpaša vārdkopa, kas liecina, ka Anna tāpat kā Sīmeans Jēzus Bērnā redzējusi diženo Izpircēju, kas samaksās izpirkuma maksu, lai atbrīvotu Jeruzālemi, tas ir, visu Dieva tautu, no garīgas verdzības važām. Tādējādi Annas pravietojuma centrā ir Jēzus nāve, kas kā izpirkuma maksa tiks maksāta par garīgās Jeruzālemes – Dieva tautas – brīvību. Dieva godības klātbūtne Jēzū ir cieši saistīta ar Viņa nāvi un augšāmcelšanos. Viņš dzimst Bētlemē, lai mirtu Golgatā. Tāds ir Dieva godības liktenis šajā pasaulē. Citādi tas nevar būt! Vienīgā piemērotā vieta taisnajam Jānim Kristītājam šajā pasaulē ir Hēroda cietums; vienīgā piemērotā vieta Jēzum – Golgatas krusts. Tomēr šis stāsts nav par pasaules naidu un ļaunumu, bet par Glābēju, kas nācis to izpirkt.





1 - Viens no baznīcas tēviem, galvenokārt pazīstams ar savu Bībeles tulkojumu latīņu valodā. Dzīvojis no 331. līdz 420. gadam pēc Kristus.

2 - Franku ķēniņš, Svētās Romas impērijas dibinātājs. Dzimis 742. gadā, miris 814. gadā pēc Kristus.


3 - Midrāšs – sprediķu veidā sarakstīti un alegorijām un leģendām ilustrēti ebreju Bībeles komentāri, kas tapuši galvenokārt Palestīnā no 400. līdz 1200. gadam pēc Kristus.

4 - Par apokrifiem sauc vairākus apstrīdētus tekstus, kas nav iekļauti Jaunas Derības rakstu kanonā. Par apokrifiem sauc arī Vecās Derības pielikumu, kas nav ticis iekļauts senebreju Svēto Rakstu kanonā, bet kuru par autoritatīvu atzinuši katoļi.

5 - Pēc leģendārām ziņām Sīmeans šajā brīdī bijis 113 gadus vecs. Tradīcija identificē viņu kā slavenā jūdu rabīna Gamaliēla I tēvu un Hillela dēlu. Tomēr tam trūkst vēsturiska pamatojuma.

6 - Nunc Dimittis ir pirmie vārdi Sīmeana dziedājuma latīņu tekstā. Tie nozīmē „tagad atlaid” (savu kalpu mierā).