3. Svētdiena Pirms Lieldienām

Un, redzi, kāds no tiem, kas bija kopā ar Jēzu, sniedzās pēc zobena un, to izvilcis, cirta virspriestera kalpam un nocirta tam ausi. Tad Jēzus tam sacīja: “Liec savu zobenu atpakaļ vietā, jo ikviens, kas zobenu pacels, no zobena ies bojā. Vai tad tu domā, ka es nevarētu lūgt savu Tēvu un viņš man nesūtītu tūlīt vairāk kā divpadsmit leģionu eņģeļu? Bet kā tad Raksti piepildītos, ka tam tā ir jānotiek?”  Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz ļaužu pūli: “Kā pret laupītāju jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām mani gūstīt. Katru dienu es sēdēju templī mācīdams, un tad jūs mani neņēmāt ciet. Bet nu viss noticis tā, lai praviešu Raksti piepildītos!” Tad visi mācekļi viņu atstāja un aizbēga. (Mt. 26: 51-54)

Ar Jēzu Pēteri iepazīstināja viņa brālis Andrejs. Pēc neilga laika, kad tie kārtoja savus zvejas tīklus, Jēzus abus brāļus aicināja kļūt par viņa mācekļiem, pamest visu un sekot viņam. Viņš stāstīja tiem par sekošanu viņam un ko tā nozīmē, bet tie to, protams, saprata pa savam. Jēzus deva Pēterim arī jaunu vārdu. Tā nebija ilustrācija tam, kas Pēteris bija, bet tam, par ko Jēzus mīlestība viņu padarīs: tas, ko Jēzus deva Pēterim vispirms bija drauga mīlestība un pēc tam Dieva mīlestība, Dieva, kurš cieš un mirst.

To, kādi draugi bija Jēzus un Pēteris redzam biedriskajā veidā, kādā viņi maksāja nodokļus. Jēzus sacīja, ka viņi kā brīvi Dieva ļaudis nav cilvēku vergi, bet tomēr viņš ar prieku sniegs savu ieguldījumu, maksājot nodokļus. Viņš pastāstīja Pēterim, kur atrast naudu, ar ko pietiktu priekš viņiem abiem. Visiespaidīgākais Pētera draudzības apliecinājums bija viņa ticības apliecība: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (Jņ. 6:69). Šos vārdus savam draugam Jēzum Pēteris sacīja ar dedzīgas lojalitātes pilnu aizrautību. Tomēr, kad Jēzus sāka runāt par savām gaidāmajām ciešanām, Pēteris protestēja, par ko Jēzus viņu bargi norāja. Pēteris domāja tā, kā domā pasaule, nevis kā domā Dievs. Mēs lasām par dedzīgas lojalitātes pilnu attieksmi no Pētera puses pa ceļam uz Ģetzemanes dārzu. Kaut vai visi aizliegtu Jēzu, Pēteris nekad to nedarītu. Nē, viņš drīzāk mirtu par savu draugu. Tagad šīsdienas tekstā lasām par tādu pašu dedzīgu, bet maldīgu mīlestību, kas cenšas pasargāt Jēzu no ciešanām un atkal Pēteris tiek norāts. Viņš vēl nesaprata Dieva mīlestību. Pēteris mīlēja Jēzu un pavisam dabiski bija tas, ka viņš nevēlējās, lai viņa draugs ciestu. Jēzus mīlēja Pēteri un zināja, ka viņam būs jācieš, jo tikai tā viņš varēja paveikt savu glābjošo darbu Pētera un mūsu visu labā. Filipu Cēzarejā Pēteris nostājās ar savu lūgumu starp Jēzu un viņa ciešanām, un tagad Ģetzemanes dārzā viņš to dara ar savu zobenu, mēģinot aizstāvēt Jēzu. Darot to, Pēteris nostājās Jēzum ceļā, kavējot viņa dievišķo misiju.

Tāpat kā citi mācekļi Pēteris nebija sapratis, kas ir Dieva valstība. Viņš domāja par to, kā par šīs pasaules valstību un pēc savas izpratnes arī rīkojās. Pētera zobens Ģetzemanes dārzā ir acīmredzams viņa pasaulīgās domāšanas apliecinājums. Kad vīri, kas pārstāvēja laicīgo varu nāca pret Jēzu, Pēteris drosmīgi nostājās viņu ceļā, bet viņa ierocis bija laicīgs ierocis. Viņa nostāja nebija stiprāka par viņa ieroci un uzvara, kuru viņš varēja sasniegt ar to, bija tikai zobena uzvara. Jēzu sagaidīja pavisam citāda, daudz augstāka kauja un daudz augstāka uzvara. Viņam nevajadzēja zobenu un tā lietošana būtu bijusi neuzticības apliecinājums viņa misijai, pārvēršot to par kaut ko citu, par to, kā šajā pasaulē netrūka.

Cilvēks, kurš ķeras pie zobena, nostājas zobena darbības laukā, kur lietas tiek kārtotas ar laicīgu ieroču palīdzību. Turpretī Jēzus nebija ieradies šajā pasaulē šādu lietu dēļ. Viņš nenoraida zobenu vispār, bet Pētera mēģinājumu lietot zobenu Kristus valstības labā, kur zobens ir pilnīgi nederīgs ierocis. Ir cita valstība, šīs pasaules valstība, kurā lietot zobenu piederas, un Jēzus to apstiprina. Neviens nevar ņemt zobenu savās rokās un lietot to pēc sava prāta, jo tad viņš taisnīgi nonāks zem to ļaužu zobena, kam tas ir likumīgi uzticēts. Visa vara pieder Dievam un nāk no viņa, bet viņš izvēlas noteiktus pārstāvjus un varas lietošanu uztic viņiem. Tas ir pavēlēts 4. bauslī, kur Dievs uztic varas un spēka lietošanu vecākiem. Līdzīgā veidā varas lietošana ir uzticēta tiem, kas valda. Raksti par to runā skaidri: Ikviens lai ir paklausīgs augstākām varām, jo nav citādas varas kā vien no Dieva; un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas. Tas, kas pretojas varai, saceļas pret Dieva iedibināto kārtību, bet tie, kas saceļas, paši sev izpelnās sodu. Jo no valdītājiem nav jābīstas, kad dara labu, bet vienīgi, ja dara ļaunu. Tu negribi baidīties no virsvaras? – Dari, kas labs, un tu saņemsi no tās uzslavu! Valdītājs ir Dieva kalps tev pašam par labu. Bet, ja dari ļaunu, bīsties! Jo ne velti viņš nes zobenu, viņš ir Dieva kalps, kas bardzībā atmaksā tam, kas dara ļaunu. (Rom.13:1-4) Pēteris bija nostājies pret valsts varu. Zobens nebija uzticēts viņam, bet varas pārstāvjiem. Viņiem bija tiesības to lietot, Pēterim tādu nebija. Par to, kā viņi lietoja sev uzticēto varu, viņiem būs jāatbild Dieva priekšā. Pētera uzdevums bija pakļauties augstākām varām. Neviens nevar pats ņem zobenu savās rokās pēc sava prāta. Nav mūsu uzdevums šodien detalizēti iztirzāt sarežģīto jautājumu par paklausību valdībai, nedz arī Pēteris ņem rokās zobenu tikai, lai pretotos laicīgajai varai. Daudz sliktāk ir tas, ka viņš vēlējās ar zobenu kalpot Kristus valstībai. Tas, kas padara Pētera grēku tik atbaidošu ir tas, ka viņš patiesībā nostājās pret Kristus valstību. Dieva uzvara ir mīlestības uzvara. Dievs liek lietā spēku tikai tur, kur mīlestība cieš neveiksmi. Ja Jēzus būtu pieņēmis Pētera apņēmīgo vēlmi palīdzēt ar zobenu vai aicinājis sev palīgā divpadsmit leģionus eņģeļu, tas nozīmētu, ka Dieva glābjošā mīlestība ir cietusi neveiksmi. Jēzus nāca lai ciestu un mirtu par mūsu grēkiem, lai tukšotu Dieva dusmu kausu mūsu vietā. Kad vērojam viņu cīnāmies lūgšanā, lai pildītu Dieva gribu, tā ir mīlestība pret mums, kas liek viņam pildīt Tēva prātu. Mīlot Dievu un mīlot mūs Jēzus uzvaroši saka – ne kā es, bet kā tu Tēvs gribi (Mt.26:39). Jēzus tur bija Dieva un mūsu vietā un uzvara, kas nāca samaksājot par mūsu grēkiem, bija Dieva uzvara, kurš bija gatavs uzņemties elles ciešanas mūsu vietā.

Lai izcīnītu šādu uzvaru, zobens bija pilnīgi nederīgs. Te nevarēja palīdzēt ne tikai Pētera mazais zobentiņš, bet arī divpadsmit leģioni eņģeļu. Pieminot eņģeļus, Jēzus parāda Pēterim ne tikai, cik nevarīgs šajās lietās ir viņa zobens un cik ļoti Pēteris maldījies, likdams to lietā Kristus valstības labā. Ja Dievs vēlas lietot spēku, viņam pašam tas ir pieejams pārpārēm, neierobežoti, bet Dievs nevēlas būt varmāka. Viņš vēlas būt mīlošs Tēvs. Dievs varētu iznīcināt vienā mirklī visus savus ienaidniekus, bet kas tad paliktu pāri? Tādēļ, ka esam grēkojuši, mēs esam nostājušies pret Dievu. Ja Dievs vēlētos taisnīgi likt lietā spēku, tad tās būtu mūsu visu beigas. Tomēr par spīti mūsu dumpīgumam Dievs to nevēlas. Viņš vēlas glābt mūs no grēcīgā posta, kurā grimstam. Nav iespējams mainīt grēcinieku ar varu. To nespēj pat Dievs. Iedomājieties, kas notiktu, ja Dievs mūs visus nostādītu rindā ar pātagu vai zobenu – viss, ko viņš iegūtu būtu dumpīgu lopu vai vergu bars. Tā vietā Dievs vēlas ģimeni. Viņš vēlas brīvus dēlus un meitas, kas mīt kopā ar viņu mīlestībā. Ir bezcerīgi kaut ko tādu mēģināt panākt ar spēku. Spēks nevar mainīt cilvēkus, padarīt tos labākus, brīvus un mīlošus. Ārējs spēks var sapulcēt cilvēkus un uzspiest ārēju pakļaušanos, bet tas nevar aizsniegties līdz sirdij un mainīt to. Piemēram, mēs lasām kā Jēzus sasniedz Jūdasa un Pētera sirdi ar vārdu, ar skatienu. Viņš varētu viņus abus pakļaut ar spēku, bet tad viņam būtu divi cietumnieki. Jēzus nevēlas, lai viņa valstībā būtu cietumnieki vai gūstekņi. Viņa valstībā nav ne restes, nedz važas. Ikviens var doties prom jebkurā brīdī. Viņa valstībā ir vieta tikai tiem, kas no brīvas sirds mīl viņu. Līdz ar to kļūst skaidrs, ka Kristus valstība tiek celta tikai ar viņa paša ciešanām un zobens šeit ir pilnīgi nederīgs. Tas paskaidro arī mūsu dzīvi un kalpošanu Kristus valstībā. Ikreiz, kad darām kaut ko piespiedu kārtā, mēs darām to nevis kā dēli un meitas, bet kā vergi. Mums jāatceras, ka savas valstības pilsoņus Jēzus iegūst nevis ar varu un spēku, bet ar mīlestību, kas dara mūs brīvus un ļauj sasniegt to, ko Dievs patiesi vēlas ieraudzīt mūsu dzīvēs. Tādēļ Jēzus dodas uz Ģetzemani un noteikti virzās pretī savam krustam nevis zobena, bet mīlestības vadīts. Vienīgi mīlestība var izcīnīt patiesi vērtīgu uzvaru un tādēļ tā labprātīgi atsakās no zobena un ārēja spēka.

Viena no maldīgām doktrīnām, kas joprojām valda cilvēku vidū ir uzskats, ka ar spēku var panākt patiesu mieru un drošību. Tas nav iespējams! Ja tev sit un tu atbildi, ļaunums taču divkāršojas. Ja tu neatbildi ar to pašu, naids paliek vienpusējs. Atsakoties to dubultot, tu esi atteicies būt tās otrās puses ienaidnieks un esi spēris pirmo soli pretī mīlestības uzvarai pār ļaunuma pārņemtu sirdi. Tā grēks, kas nostāda mūs vienu pret otru tiek uzvarēts.

Vienīgi mīlestība spēj uzveikt grēku, lai gan tas parasti nozīmē uzņemties arī ciešanas. Grēks, kas šķīra mūs no Dieva, viņam maksāja Golgatas krustu. Tādēļ, ka tā bija mīlestības uzvara, tā bija īsta uzvara, nevis tikai ārēja šķietamība, kas ir vienīgais, ko spēj sasniegt ārējs spēks. Protams, ir brīži, kad nav palicis vairs nekas cits, kā ārīga spēka lietošana. Taču tad, kad tiek lietots spēks, ir jāapzinās, ka tā ir atzīšanās, ka mīlestība ir cietusi neveiksmi. Tikai tad, kad mīlestība ir izsmēlusi visas iespējas, negribīgi ir iespējams sākt domāt par spēka lietošanu. Lai novērstu vēl lielāku ļaunumu, dažreiz ir jālieto brutāls spēks, bet tas, ko spēks panāks, vienmēr būs negatīvs sasniegums. Labais vienmēr tiek sasniegts tikai ar mīlestību. Viss labais, kas mums ir, ir atkarīgs no Jēzus, kurš dodas uz Golgatu. Mums ir viņa mīlestība kā atbilde uz ļaunumu, kā vienīgā iespējamā uzvara pār ļaunumu. Bet kurš gan mūsdienās vairs tic mīlestībai, tādai mīlestībai, kāda mums atklājas pie Golgatas krusta? Apzināti vai neapzināti mūsdienu cilvēks jūt, ka šāda mīlestība prasa viņam pašam līdzi dalīties ciešanās. Un kurš gan mūsdienās vairs grib ciest kāda cita dēļ? Jautājums ir retorisks, un tādēļ mūsdienu cilvēks pievēršas pragmatiskākam lietu risinājumam – atombumbām, raķetēm, šaujamajiem un duramajiem, ķīmiskajiem un bioloģiskajiem ieročiem, indēm un gāzēm, salīdzinot ar kurām Pētera zobentiņš šķiet nevainīga bērnu spēle. Vai tiešām pasaule ir tik akla un stulba, ka tā cer paveikt to, ko nespēj pat Dievs – uzvarēt ļaunumu ar spēku? Jautājums, protams, atkal ir retorisks.

Šajā Kristus ciešanu laikā mēs tiekam īpaši mudināti novērst savas sirdis un prātu no pasaules kņadas un sekot Jēzum viņa ceļā uz Golgatu, lai dziļāk iepazītu vienīgo iespējamo uzvaru pār ļaunumu – Dieva Mīlestību Jēzū Kristū mūsu Kungā. Āmen.