Jezus Apskaidrošanas kalnā

Pēc kādām astoņām dienām, kad Jēzus bija šos vārdus sacījis, viņš ņēma sev līdzi Pēteri un Jāni, un Jēkabu un uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, viņam lūdzot, viņa vaigs mainījās un viņa drēbes tapa mirdzoši baltas. Un, redzi, divi vīri ar viņu sarunājās – tie bija Mozus un Elija. Tie, parādījušies godībā, runāja par viņa aiziešanu, kam bija jānotiek Jeruzālemē. Pēteris un viņa biedri bija miega pārņemti, bet pamodušies tie ieraudzīja viņa godību un abus vīrus pie viņa stāvam. Kad tie jau grasījās aiziet no viņa, Pēteris, nesaprazdams, ko viņš runā, teica Jēzum: “Mācītāj, te mums ir labi, taisīsim trīs teltis, vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Kamēr Pēteris to teica, uznāca padebesis un viņus apēnoja; un mācekļus pārņēma izbailes, kad tos apņēma mākonis.  Un no padebeša atskanēja balss: “Šis ir mans izredzētais Dēls, klausiet viņu!” Kad šī balss atskanēja, Jēzus jau bija palicis viens. Un viņi klusēja un tanīs dienās nevienam neko nestāstīja par redzēto. (Lk. 9: 28-36)

Dažas kristiešu dziesmas vēsta par “laimes zemi”, kurā valdīs Jēzus. Šī “laimes zeme” ir zeme, kas varētu būt piemērota tikai eņģeļiem, taču tā nav tā vieta, uz kuru šodien dosimies mēs. Mēs dodamies uz vietu, kas atrodas noteiktā vietā un tas, kas tur notiek, notiek noteiktā laikā. Turp mūs ved šīs dienas Evaņģēlijs.

Evaņģēlija lasījums sākas ar laiku, pēc kādām astoņām dienām, kad Jēzus bija šos vārdus sacījis. “Šie vārdi” ir iepriekšējais Jēzus jautājumu mācekļiem: “Ko jūs sakāt, kas es esmu?” Pēteris, kurš vienmēr bija gatavs runāt, tūdaļ atbildēja: “Dieva Kristus.” Lūka ir maigs un īsti nepasaka, kā Pēteris pārprata vai patiesībā nesaprata šo jautājumu. Viņš arī nesaka neko par Pēterim adresēto Jēzus bargo rājienu, bet viņš mums atstāsta Jēzus vārdus: “Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo un virspriesteru, un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties. (Lūkas 9:22). Pēc tam seko šīs dienas evaņģēlija stāsts, kas vēsta par to, kas pēc astoņām dienām vai nedēļas notika kalnā. Atbilde uz jautājumu “Kas ir Jēzus?” sekoja laikā, kamēr Jēzus lūdzās. Spoži žilbinošā gaisma norādīja uz Jēzus godību, kas liecināja par Dieva klātbūtni viņā. Vēl viens signāls par Dieva klātbūtni bija Mozus un Elijas parādīšanās. Veidu, kā tas varēja notikt, varam atstāt tā ziņā, kurš šo pasākumu vadīja. Mums tas netiek sacīts un sekojoši – nav jāzina. Abi šie izcilie Vecās Derības tēvi sniedza atbildi uz jautājumu - “Kas ir Jēzus?” Viņš ir tas, par kuru liecina bauslība un pravieši. Tas, ko viņi pasludināja, aizved mūs pie Jēzus un pie tā, kas viņš ir. Vispilnīgāk Jēzu atklāj tas, ko viņš dara, un tieši par to Mozus un Elija runāja, proti, par nāvi, kuru Jēzus piepildīs Jeruzalemē.

Piepildīt nāvi ir kaut kas ārkārtējs. Bet tas, ka nāvei ir jābūt Jēzus godības centrā, ir vairāk nekā kaut kas ārkārtējs. Tekstā gan netiek lietots vārds “nāve”, bet “aiziešana”. Tas ir tulkojums no grieķu vārda exodos. “Aiziešana” ir nāves eifēmisms, tas ir, vārds, kurš tiek lietots kāda cita nevēlama vai nepieklājīga vārda vietā. Arī mēs parasti nesakām mironis vai līķis bet aizgājējs. Grieķu vārda “exodos” latīņu valodas ekvivalents būtu “iziešana”. Iespējams Lūkas vārdos slēpjas dziļāka teoloģiska norāde, kas sasaista Jēzus nāvi ar Israēla tautas iziešanu no verdzības zemes Ēģiptē, liecinot, ka Jēzus nāve ir jauna iziešana, iziešana brīvībā no grēka verdzības, šoreiz - priekš visas cilvēces. Iespējams arī, ka izsmalcināts džentelmenis būdams, Lūka šeit lieto pieklājīgu eifēmismu. Ja evaņģēlista Marka teksts vietām var būt raupjš un nelīdzens, tad Lūkas vārdi vienmēr ir noslīpēti un pieklājīgi. Tātad Lūka izmanto eifēmismu, kas nozīmē tiešu un nepārprotamu nāvi.

Ir Bībeles tulkojumi, kuri šeit lieto parafrāzes. Ir Bībeles tulkojumi, kas apgalvo, ka Mozus un Ēlija “runāja par Jēzus aiziešanu, likteni, kuru viņam vajadzēja piepildīt Jeruzalemē.” Liktenis, protams, ir pagānu vārds, tas ir tas, kas notiek pagānu mājās - grieķu Atēnās, nevis Jeruzālemē. Turpretī tas, par ko runā Jēzus, Mozus un Elija, notiek Jeruzālemē, Dieva tautas zemē, kur tādam jēdzienam kā liktenis nav vietas. Agrākajā latviešu valodas tulkojumā ir lietots ļoti savdabīgs formulējums, proti, Mozus un Ēlija esot runājuši par Jēzus “galu, kas to sagaidīja Jeruzālemē.” Nu jā, daudziem šķita, ka Jēzus tur ņēma pavisam nelabu galu. Jaunā latviešu tulkojuma lietotais eifēmisms ir “viņi runāja par Viņa aiziešanu”.

Dažādu eifēmismu lietošana vārda “nāves” vietā mūsdienās varētu darīt mūs mazliet nemierīgus. Nāves pēdu slēpšanai tagad mirušais tiek noziests ar pamatīgu kosmētikas slāni. Kāda britu autora (Noela Kovarda) lugā, kas saucas “Šī laimīgā suga” viens no lugas varoņiem pauž sašutumu pret vēlmi slēpt nāvei, slēpt tāds drausmīgumu. Šā vīra dēls ir nogalināts, un viņa draugi saka tam cukursaldus vārdus par viņa dēla pāriešanu, došanos tālāk.. Sērojošais tēvs to nespēj izturēt un kliedz: “Viņš neaizgāja, neizgāja un nepārgāja. Viņš vienkārši nomira asiņainā nāvē. ” Arī Jēzus nomira tieši asiņainā nāvē. Lai gan šāds izklāsts varētu aizskart stilistisko un izsmalcināto Lūkas toni, Jēzus aiziešanas eifēmisms attiecas tieši uz viņa nāvi Jeruzālemē.

Vārds exodos ir ne tikai nāves eifēmisms, bet arī Vecās Derības grieķu tulkojuma Otrās Mozus grāmatas nosaukums. Iespējams, ka Lūkam, kā jau tika minēts, bija iecere radīt zināmas alūzijas, saistot Jēzus nāvi ar Israēla tautas iziešanu no verdzības zemes Ēģiptē, bet mēs diemžēl nevaram būt par to pilnīgi pārliecināti. Tas , par ko mēs varam būt pilnīgi droši, ir nāve, kas notiks Jeruzalemē. Par to šaubu nav. Par to Lūka runā arī deviņus pantus iepriekš un vienpadsmit pantus tālāk. Lūka ir vienīgais evaņģēlists, kurš stāsta to, kas tika runāts Jēzus Apskaidrošanās laikā, tāpēc mēs pievēršam visam viņa sacītajam īpašu uzmanību. Turklāt runājot par kaut ko tik brīnumainu kā Jēzus Apskaidrošana, ir jāturas cieši pie teksta, bīstoties kļūdīties.

Pats vienkāršākais veids, kā šajā sakarībā noiet no ceļa un iemaldīties krūmos, ir grieķu domāšanas veids par divām pasaulēm: debesu pasauli un šīs zemes pasauli. Saskaņā ar šādu domāšanas veidu Jēzus Apskaidrošana ir debesu pasaules, kur valda Dievs, ielaušanās šīs zemes pasaulē. Pieturēšanās pie evaņģēlija teksta un tā mērķa – pastāstīt mums kaut ko par Jēzu - pasargās mūs no šādiem izplatītiem maldiem.

Tas, ko esam dzirdējuši līdz šim ir: (1) Kur ir Jēzus, tur ir Dieva klātbūtne; (2) Tas, ko Dievs darīja Vecajā Derībā, ved mūs pie Jēzus, norāda uz viņu; un (3) Jēzus nolūks, tas, kas viņam jādara, ir nāve, kas viņam jāizpilda Jeruzalemē. Nāve un Jeruzaleme nav debesu pasaules lietas. Tās ir šīs zemes lietas. Tās notiek tur, kur atrodamies mēs un tur, kur notiek mūsu glābšana. Mūsu vieta ir arī tur, kur mūsu draugi Pēteris, Jānis un Jēkabs ir “miega pārņemti”. Nākamreiz tas pats notiks Ģetzemanes dārzā, kur nāks eņģelis, kas stiprinās Jēzu viņa nāves priekšā. Tur Pēterim atkal viss noies pilnīgi griezi, ne tikai ļaujoties miegam nepiemērotā brīdī, bet arī iedomājoties, ka viņš var palīdzēt Jēzum ar savu zobenu. Maigais Lūka zobena vicinātāju nenosauc vārdā. Atšķirībā no citiem evaņģēlistiem viņš nesaka, ka tas bija Pēteris. Tagad Apskaidrošanas kalnā Pēterim viss atkal iet pilnīgi šķērsām. Viņš vēlas uzcelt trīs būdiņas, teltis, lai Dieva godība varētu tur mājot kā sendienās tas notika Israēlā. Šī fiksā ideja izlaužas no Pētera lūpām tūdaļ, tiklīdz Mozus un Elija dodas prom no Jēzus. Pēteris vēlas pieķerties un turēties pie tiem, bet viņi dodas prom. Jēzus turpretī dodas tālāk, sasniedz daudz vairāk, nekā Mozus un Elija. Nav telšu Mozum un Elijam, un nav nevienas arī Jēzum. Jēzus pats ir telts, kurā Dieva godība mīt, gan paslēpta, gan atklāta. Spožais mākonis norāda uz Dieva klātbūtni. Mācekļi atrodas ietīti šajā mākonī un ir nobijušies līdz nāvei, kā tas notiek ar grēcīgiem cilvēkiem Dieva klātbūtnē. Tad no mākoņa atskan balss: “Šis ir mans mīļais dēls: klausiet viņu!” (Lūkas 9:35).

To pašu jau dzirdējām Jēzus kristībās, viņa publiskās kalpošanas sākumā un dzirdam tagad, viņa kalpošanai virzoties pretī savam piepildījumam. Tēvs pasludina savu Dēlu ar vārdu, kas prasa divkāršu tulkojumu: Dēls un Kalps. Apdomājiet pravieša Jesajas vārdus (53:11): “No dvēseles ciešanām viņam radīsies panākumu papilnam; ar savu atziņu mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus.” Solidarizējoties ar grēciniekiem, Jēzus tiek kristīts, un grēka alga ir nāve. Mūsu grēka nastu viņš ceļ uz saviem pleciem savās kristībās. Tos pašus vārdus, ko toreiz, Tēvs tagad saka par Jēzu viņa apskaidrošanās laikā, pirms viņa nāves. Tas ir Jēzus, kurš tur ir kopā ar mācekļiem, kad vairs nav redzama spožā debesu godība. Tomēr patiesībā tā nav aizgājusi, tā nav nekur pazudusi, jo kur ir Jēzus, tur ir arī Dieva godība, vai nu apslēpta cilvēka acīm vai spoži mirdzoša.

Kā mēs to zinām? Klausoties Tēva teiktajā! Viņš saka, kas ir Jēzus, un viņš liek mums klausīt viņu. Dievs ir runājis; cilvēki klusē. Tā tam vajadzētu būt. Kad Dievs runā, cilvēkiem jāizver savu muti un jāklusē. Atvērtām jābūt nevis mutēm, bet ausīm, un nevis vienai, bet abām, jo ar tām tiek saņemts tas, ko viņš saka. Tas, ko jūs saņemat no Dieva klusējot un klausoties - ir ticība. Dievs runā, viņa tauta klausās, jo ar savu runu Dievs dāvina Jēzu. “Šis ir mans dēls, mans izredzētais; klausiet Viņu! ”

Un viņi klusēja un tanīs dienās nevienam neko nestāstīja par redzēto. ”(Lūkas 9:36). Ja mācekļi būtu turpinājuši klusēt arī vēlāk, mēs nekad neko neuzzinātu par Jēzu. Viņu klusēšana ilga tikai dažas dienas, un, kad šīs dienas bija pagājušas, Jēzus viņiem sacīja: “Šie ir mani vārdi, ko es jums sacīju, kad biju pie jums! Visam jāpiepildās, kas par mani sacīts Mozus bauslībā, praviešos un psalmos.” Tad viņš lika viņu prātam atvērties, lai tie saprastu Rakstus, un sacīja: “Tā ir rakstīts, ka Kristus cietīs un augšāmcelsies no mirušajiem trešajā dienā, un viņa vārdā visām tautām, sākot no Jeruzālemes, tiks sludināta atgriešanās, lai saņemtu grēku piedošanu; jūs tam esat liecinieki.” (Lk. 24: 44–48) Mums ir viņu liecība, un caur to mēs klausāmies Jēzū. Tas ir tas, kas mums šodien tiek pavēlēts: “Šis ir mans Dēls, mans izredzētais; klausiet Viņu!”

Pēteris, kurš agrāk vienmēr kļūdījās, beigu beigās to saprata pareizi. Ar viņa apustulisko vārdu starpniecību mēs arī klausāmies Jēzū. Tāpēc klausieties tajā, kas pie mums nāk no Pētera, kad viņš pats stāvēja savas nāves priekšā: “Jo es zinu, ka drīz man šis mājoklis ir jānoliek, kā arī mūsu Kungs Jēzus Kristus man to ir atklājis. Es centīšos arī, lai pēc manas aiziešanas jūs vienmēr šīs lietas atcerētos. Nevis sagudrotiem stāstiem sekodami, bet kā viņa varenības aculiecinieki mēs jums atklājām mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu.  Kad viņš no Dieva Tēva saņēma godu un slavu, varenās godības balss atskanēja, pavēstīdama viņam: šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts. Šo balsi mēs dzirdējām no debesīm atskanam, kad kopā ar viņu bijām uz svētā kalna. (2Pēt.1: 14-19)

Tagad klausieties šīsdienas vēstules vārdos, kas pieder apustulim Pāvilam: “Kristus godības evaņģēlija – spožumu, kas ir Dieva attēls... Ne jau sevi mēs sludinām, bet Kungu Jēzu Kristu, un mēs esam jūsu kalpi Jēzus dēļ.  Jo Dievs, kas sacījis: no tumsas atspīdēs gaisma, – ir iespīdējis mūsu sirdīs, lai apgaismotu Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā.” (2Kor.4:4-6) Tas ir tas pats vaigs, kas tika parādīts dievišķā spožumā Apskaidrošanas kalnā un tas pats vaigs uz kura tika spļauts Jeruzalemē.

Mēs neesam aicināti ne uz kalnu, ne uz satricinošo Dieva klātbūtnes pieredzi, ne mēģinājumiem radīt viņam mājvietu ar saviem spēkiem un līdzekļiem. Mēs dzīvojam tur, kur esam nolikti. Mēs dzīvojam tur, kur turpinās nāves pļauja, un kur ir Jēzus. Mēs dzīvojam tur, kur tiek spļauts Kristus vaigā. Cik reizes dienā dzirdat viņa svēto vārdu valkājam tā, it kā tas nebūtu neko vērts, neko nenozīmētu? Viņš cieš par mūsu grēkiem. Viņš cieš par visiem mūsu grēkiem nāvē, ko viņš piepilda Jeruzalemē. Tas, kurš to dara jūsu labā, ir tas, kuru klausīt jūs tiekat aicināti. Šī klausīšanās ir saņemošs klusums Dieva vārdu priekšā, šeit visiem kopā un, lasot Rakstus katram atsevišķi. Dievs, kas runā ar jums, atrodas šajā vietā – viņa vārdā un viņš runā uz jums noteiktā laikā, laikā kad jūs klusējot klausāties viņa vārdā.

Kur mēs esam? Pēdējā Kristus atspīdēšanas laika svētdienā, mūsu Kunga Apskaidrošanas dienā, Ķekavas luterāņu dievnamā. Ja tas ir noteikts laiks un noteikta vieta, tad mēs esam šeit ar atvērtām ausīm un nelidināmies kādā debesu pasaulē, uz kuru ļaudis mēdz bēgt neīstā reliģiozitātē. Mūs arī neuztrauc lietas, kas varētu būt vai nebūt rīt vai pēc gada. Nepārtrauktība, uz kuru varam paļauties, nāk no Jēzus. Mēs šodien esam šeit kopā, klausoties viņā, šajā pirmajā jaunās nedēļas dienā. Mūsu kalendārs un mūsu dienu gājums nāk no Jēzus. Viņa saule un mēness nosaka mūsu dienas. Visa pasaule, ikviena vieta tajā, kurā atrodamies, un visas mūsu dienas ir atšķirīgas, tām ir savs raksturs, norise un nozīme, bet tajās atmirdz Jēzus dāvātā godība. Šīs dienas, mūsu dzīves dienas ir dotas, lai mēs klausītu viņu, klausītos viņā. Tur, kur ir viņa vārdi; tur, kur ir viņa vārds, tur ir viņš pats, tur ir viņa godība. Tur, kur ir viņa vārds, Grēku atlaišana un Svētā Vakarēdiena noslēpums, tur ir viņš – krustā sistais un augšāmceltais Kungs Jēzus. Cik droši tas ir? Pilnīgi droši! Daudz drošāk, nekā rīt būs pirmdiena, nekā es te stāvu un runāju, un jūs klausāties. Šajā pasaulē, kur ne par ko neviens nevar būt drošs, Dieva vārdi un Noslēpumi ir vienīgā pilnīgi drošā lieta, jo tajos pie mums nāk pats pasaules radītājs, uzturētājs un glābējs. Tajos mēs satopam, dzirdam, ar muti saņemam viņu – apslēptā Dieva atklāto žēlastību – mūsu Kungu Jēzu Kristu. Āmen.