Lūgšanu svētdienā

Tajā dienā jūs man vairs nejautāsiet neko. Patiesi, patiesi es jums saku: ko vien jūs Tēvam manā vārdā lūgsiet, viņš jums dos. Līdz šim jūs neko manā vārdā neesat lūguši. Lūdziet, un jūs saņemsiet, tā ka jūsu prieks būs piepildīts. Es jums to esmu runājis līdzībās, bet nāks stunda, kad es vairs nerunāšu līdzībās, bet atklāti jums pasludināšu par Tēvu. Tajā dienā jūs lūgsiet manā vārdā. Es jums nesaku, ka es lūgšu Tēvu par jums, jo Tēvs pats jūs mīl, tādēļ ka esat iemīlējuši mani un ticat, ka es esmu izgājis no Tēva. No Tēva es izgāju un pasaulē esmu nācis, un es pasauli atkal atstāju un eju pie Tēva.” Viņa mācekļi viņam sacīja: “Redzi, tagad tu saki skaidri un vairs nerunā līdzībās. Tagad mēs zinām, ka tu zini visu un tev nevajag, lai kāds tevi jautātu; tādēļ mēs ticam, ka tu esi izgājis no Dieva.” (Jņ. 16: 23-30)

Mēs dzīvojam dīvainā pasaulē. Tā ir vientuļnieku pasaule, kur cilvēki daudz laika pavada kopā ar tehnoloģiskām ierīcēm un arvien mazāk runā savā starpā. Mums vairs nešķiet svarīgi sarunāties vienam ar otru, atklāti paust savus priekus un bēdas, domas un pārdzīvojumus. Ikvienam domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka tādējādi mēs apzogam sevi un viens otru, bet tomēr nekas nemainās. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka nerunāt ir vienkāršāk, nekā runāt. Bet vispirms tas ir tāpēc, ka esam aizmirsuši runāt ar to Personu, kura deva mums valodu, kura sākotnēji labprāt staigāja pa dārzu kopā ar Ādamu un runāja ar viņu. Kāpēc mēs vairs nerunājam ar Dievu? Viens iemesls ir tas, ka mums ir bail būt atklātiem, jeb citiem vārdiem, mēs esam grēcinieki, mums ir bail no Dieva un mēs neuzticamies viņam, jo sagaidām sodu. Un tad vēl tas, ko cilvēce piedzīvoja nesenajos pasaules karos, revolūcijās, ierakumos un koncentrācijas nometnēs. Cik daudz lūgšanu un nopūtu tur izskanēja, bet šķiet – Dievs klusēja. Un secinājums, kas tagad ierakstīts gandrīz ikviena mūsdienu cilvēka prātā ir – vai nu Dieva nemaz nav vai arī viņš neuzklausa mūsu lūgšanas un varbūt mēs viņu nepavisam neinteresējam. Mēs esam vieni milzīgajā visumā, vieni ar savām likstām un bēdām, vieni ar savām domām un sāpēm. Tā šķiet, un katrs no mums būs reiz domājis - „Kāpēc viņš neuzklausa manas lūgšanas?”

Paraudzīsimies šodien kopīgi uz kādu vīru, kurš arī lūdza Dievu. Viņš lūdza ar seju nokritis pie zemes, un lūdza tik stipri, ka pār viņa pieri ritēja asiņaini sviedri. Lūdzējs bija Jēzus Ģetzemanes dārzā. Kas gan tas varētu būt, ko miesu pieņēmušais Dievs tik ļoti vēlas, ka, to lūgdams, asiņo? Viņš ir arī patiess cilvēks un no sirds vēlas, lai būtu kāds cits ceļš, ceļš bez krusta un elles ciešanām. Tas, ka viņš bija bezgrēcīgs un visādi citādi pilnīgs cilvēks, protams, nebūt nenozīmē, ka viņam vajadzētu vēlēties piedzīvot krustā sišanu vai naglas savās rokās un kājās. Viņš ir ņēmis uz saviem pleciem visas cilvēces kopējo vainu, un viņš zina, ka drīz tam nāksies piedzīvot, kā no viņa novēršas Tēva vaigs, kā viņu apņem elles tumsa un mūžīgu ciešanu nasta. Jau doma par to vien dara viņu tik bēdīgu, ka viņš varētu tūdaļ nomirt. - „Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis.” Tajā pašā laikā viņš stingri un noteikti vēlas, lai notiek viņa Tēva prāts; lai šīs pasaules cilvēki tiktu izpirkti par jebkuru cenu; lai tie nepiedzīvotu elles šausmas, lai pat būdami necienīgi, tie iepazītu viņa Tēva dedzīgo mīlestību, lai paši savām acīm redzētu Dieva godību un līdzi tajā dalītos.

Kad domājam par to, prātā uzaust šausmīgā patiesība. Atbildes uz abiem jautājumiem nevar reizē būt „jā”. Abas lietas pēc kurām Jēzus tik ļoti slāpst un ilgojas nav savstarpēji savienojamas. Vai nu viņš mirs šausmīgā nāvē, vai arī mirsim mēs ‒ notiks vai nu viens vai otrs. Vai nu tiks apmierināta viņa vajadzība vai mūsējā. Ko viņa vietā atbildētu tu? Jēzus atbilde bija: „Tēvs.. tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!”

Savās sāpēs mēs vienmēr atrodam neapgāžamu loģiku. Tā kā eksistē Dievs ar absolūtu varu, kurš mani pilnīgi mīl ‒ viņš var izdarīt jebko un saka, ka manis dēļ izdarīs jebko, un ir vienkāršs veids, kā to pārbaudīt. To sauc par lūgšanu.

Maza meitenīte cieš no smagas slimības un lūdz, kaut viņa justos vismaz nedaudz labāk. Jūs sakāt: „Es zinu, ko es darītu, ja es būtu Dievs.” Cik gan daudzi ir veikuši šo šķietami vienkāršo pārbaudi? Viņi sūta augšup lūgšanu ar domu: „Paskatīsimies, vai ir jēga ticēt un paļauties uz viņu.” Un tad viņi atmet ar roku jebkurai domai par Dievu, jo ir secinājuši, ka tajā otrajā pusē neviena nav, tāpēc ka „viņš man neatbildēja.” Reti kurš aizdomājas, ka klusumam no Dieva puses varētu būt bijis pamats. Kāds pamats? Mēs visi esam grēcinieki un tikai ticībā uz Kristu grēciniekam vispār ir iespējamas attiecības ar Dievu. Ja jūs, piemēram, lūdzat kādu dievu, kura mīlestība ir nopērkama ar labajiem darbiem, tad jums nevajadzētu būt pārsteigtam, ka tad, kad jūs lūdzāt, neviena nebija mājās. Tāds dievs vienkārši neeksistē. Turpretī, ja jūs lūdzat Jēzus vārdā, paļaujoties uz viņa dāvāto pilnīgo pieeju pie Tēva debesīs, tad viņš noteikti ir uzklausījis jūsu lūgšanu, nemaz nerunājot par ikvienu iekšēju vaidu un tikko dzirdamu nopūtu. Pazīt Jēzu nozīmē atmest jebkuru domu par to, kā piespiest Dievu jūs uzklausīt. Ticībā uz Jēzu Dieva sirds jau ir pilnībā atvērta jums. Viņš jūs uzklausa! Viņa atbilde bieži vien ir „jā”. Viņš var dāvāt jums tieši to, ko jūs lūdzāt, tajā pašā brīdī vai dot kaut ko tādu, ko vēlāk atzīsiet par daudz labāku. Ir tik daudz ticīgo, kuru lūgšanas ir šādi atbildētas. Piemēram, Vecās Derības patriarhs Jēkabs lūdza: „Es tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi!” Viņa lūgšana bija cīņa ar Dievu. Kungs, Tu paklausīsi manu lūgšanu bija viņa sīkstā pieeja šajā cīņā. Un pats Jēzus.. viņš taču mācīja savus sekotājus, „ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt.” Padomājiet par Jēzu! Padomājiet par viņa krustu! Ja šķiet, ka kādu brīdi Dievs neliekas par jums ne zinis, varat būt droši, ka tas tā nebūt nav. Bet kā tad ar tiem gadījumiem, kad nekāda atbilde neseko? Raugieties uz Jēzu! Dieva mīļotā Dēla neatbildētā lūgšana Ģetzemanes dārzā ir cieši saistīta ar mūsu ticību.

Ir vairākas lietas, kas šajā sakarībā ir pilnīgi skaidras: Tēvs mīlēja Savu Dēlu; Dēls nevēlējās šausmīgo krusta nāvi; Dēls lūdza Tēvu, kamēr asiņaini sviedri parādījās uz viņa pieres. Un tomēr sekoja krusts. Vai esam ko palaiduši garām? Kur mūsu loģika ir kļūdaina, kad esam tik pārliecināti, ka zinām, ko mīlestības Dievam vajadzētu darīt, dzirdot sirsnīgu lūgšanu? Aplūkosim trīs vienkāršas patiesības, kas varētu viest pienācīgu pazemību mūsu jautājumos.

Pirmkārt, atbilde uz visām mūsu lūgšanām nevar būt „jā”. Viena cilvēka lūgšanas var nebūt savienojamas ar otra cilvēka lūgšanām. Ja divi vīrieši lūdz par vienas sievietes sirdi, vismaz viens būs neapmierināts. Tāda nu ir šī pasaule. Es varu arī neapzināties, ka manas paša lūgšanas ir savstarpēji pretrunīgas. Ir lūgšanas, kurās lūdzu, lai es būtu laimīgs, lai būtu labs, un ir apstākļi, kur abas lietas reizē nevar piepildīties. Lūgšana - Kungs, dod, ka kļūstu populārs – nesaderēsies ar lūgšanu - palīdzi man runāt patiesību. Arī tāda ir šī pasaule. Vai varu minēt vienu lūgšanu, kas ļauj mums pieķerties virvei, kuru Tēvs velk kopš laika sākuma? Lai mums būtu ausis dzirdēt miljardiem ticīgos, kuri visos laikos pilnīgā saskaņā lūdz to, pēc kā Kristus Gars arī mūs rosinājis ilgoties: „Mūsu Tēvs debesīs..” Tā ir droša lūgšana, bez jebkādām pretrunām.

Otrkārt, mēs nezinām, kam vajadzētu notikt. Dievs zina nākotni un pagātni. Viņš zina visu – ikvienu faktu patlaban un ikvienu rezultātu rīt, ikvienai iespējamībai šodien. Viņš ir vienīgais, kurš to zina. Mēs nezinām nenieka par to, kas mums ir labi vai slikti. Ņemiet par piemēru Jēzus mācekļus. Kā jums šķiet, ko viņi būtu lūguši, pirms krita snaudā Ģetzemanes dārzā, kamēr Jēzus lūdza? Varam iedomāties viņus lūdzam, lai viņiem būtu jauka nakts, jauki gaidāmie Pashas svētki Jeruzālemē un pēc tam drošs ceļojums atpakaļ uz Galileju. Daži no tiem arī varētu lūgt pēc augstiem amatiem jūdu valdībā. Skaidrs, ja viņi ar savām lūgšanām būtu varējuši novērst notikumus, kas stāvēja priekšā, viņi to būtu darījuši ... un tādējādi viņi būtu lūguši, - ko lūguši? – Lai Kristus nemirtu pie krusta… un sekojoši viņi būtu vieni un pazuduši, sāpēs un elles tumsā mūžīgi. Ja Dievs būtu atbildējis „jā” uz tādām lūgšanām, tad viņi tur arī atrastos. Viņi paši nezināja, kas viņiem bija labi vai slikti konkrētajos apstākļos. Mēs arī nezinām, lai gan mūs nereti šķiet, ka zinām.

Kāds kristīgs vīrs reiz stāvēja pie sava mazā dēla zārka un teica kādam mācītājam: „Dievs paņēma manu dēlu, kad es vēl biju viņa varonis.” Viņš domāja par tām daudzajām lietām, kuras tēvi un dēli kopā piedzīvo, bet par kurām viņš un viņa dēls nekad neuzzinās. Tas bija īpašs brīdis, taču nepārprotiet. Tas nenozīmē, ka viņa sirds nelūza. Tas nenozīmē, ka viņš jelkad būtu izvēlējies stāvēt pie sava dēla zārka. Viņš spieda sevi atzīt, ka nezina, kur taka būtu vedusi, ja lietas būtu izvērtušās savādāk. Viņš zināja tikai to, ka tagad viņam ir dēls debesīs. Viņš zināja, ka ir jēga paļauties uz Kristu, ka viņš atkal redzēs savu dēlu un ka viņi kādu dienu stāvēs viens otram blakus, saucot: „Mans Dievs visas lietas ir labi darījis!” Mēs nezinām, kas notiks stāstā, kuru Dievs uzrakstījis mūsu dzīvei. Taču mēs pazīstam viņu caur Viņa Dēlu Jēzu. Un pazīdami viņu, mēs labi apzināmies situāciju un gribam, lai viņš ir Dievs, nevis mēs. Mēs gribam, lai notiek viņa prāts, lai kas tas arī būtu.

Treškārt, mēs visai miglaini apzināmies, ko īsti mēs gribam. Dvēsele slāpst pēc Dieva kā briedis ilgojas pēc ūdens upēm. Visas mūsu vēlmes ved atpakaļ pie Avota. Aiz visām mūsu lūgšanām ir lūgšana pēc Tā, kurš piepilda visu visos veidos, kurš mūs mīl, kaut arī pazīst mūsu vājumu un nespēku. Mēs esam lūguši un vēl lūgsim pēc daudzām lietām, arī pēc panākumiem, mīlestības, gudrības, taču tas, ko mums patiešām vienmēr vajadzētu vēlējies, ir pats Dievs. Un šīs ilgas pēc viņa padara mūsu grēku par šausmīgu lietu. Grēks atņēma mums to, pēc kura mūsu sirds tiešām visvairāk ilgojās, padarīja to neiegūstamu un nesasniedzamu. Mūsu visu grēks nocirta mūs no Dzīvības un Mīlestības un tas būtu mūs nocirtis uz mūžīgiem laikiem... taču mēs atradām visu, ko gribējām, pieplakušu Ģetzemanes dārza zemei, sakot „jā” uz mūsu kluso lūgšanu, kas stāv aiz visām lūgšanām, lūgšanu pēc kopības ar Dievu. Viņš atdeva sevi, sataisot mums mājupceļu, lai ko tas viņam maksātu. Ja viņa griba ietver ‒ un tā ietver ‒ sevis atdošanu manis dēļ, ko gan es varu teikt citu, kā vien - „Lai notiek Viņa prāts.” Es lūdzu, lai man šajā pasaulē klātos vieglāk... es lūdzu pēc jēgpilnas dzīves, es lūdzu, lai apstākļi mainītos... es lūdzos manam Dievam, ka gribu pazīt Viņa Dēlu. Es lūdzu, lai būtu šeit laimīgs tā vai citādi ... es lūdzu: „Tēvs, ļauj man skatīt Tavu vaigu debesīs.” Uz katru no šīm lūgšanām Tēvam debesīs ir jāsaka: „Ko tad īsti?” un es atceros, ko es patiešām gribu. Es gribu palikt kopā Jēzu. „Tavs prāts lai notiek.”

„Kur ir Dievs, kad man sāp?”

„Bāz zobenu makstī!” – Jēzus saka Pēterim. „Vai tad Man nedzert to biķeri, ko Mans Tēvs Man ir nolicis?” Neilgi pēc tam viņš ar pātagas cirtienu saplosītu muguru tiek noguldīts uz koka staba. Kareivis, sēžot uz viņa krūtīm, saujā tur naglas. Kāds piedāvā viņam kausu. Tā ir žults, narkotisks sajaukums, lai apdullinātu viņa maņas un mazinātu sāpes. Mēģiniet iztēloties šo brīdi. Tūlīt Jēzus rokās un kājās tiks dzītas naglas. Viņš iedzer malciņu žults, saprot, kas tas ir, izspļauj to, un aizgriež galvu. Viņam ir jābūt pie pilnas apziņas krustā sišanas laikā. Viņš nepalaidīs garām neko no priekšā stāvošā. Viņš negrib, lai sāpes būtu mazākas. Viņš grib dzert kausu, ko Tēvs Viņam ir devis. Dieva Dēls atrauj galvu no vīna etiķa – paturiet prātā šo ainu. Redziet, viņu izdzeram līdz dibenam kausu, kurā ir katrs no mūsu grēkiem. Esiet liecinieki šai apņēmībai iztukšot visu kausu. Tas ir kauss, kuru viņam devis viņa Tēvs.

Daudz vārdu ir sacīts par ciešanu problēmu, cenšoties tajās atrast kādu jēgu. Ļoti maz no tiem sasniedz cilvēkus, kas tiešām piedzīvo ciešanas. Daudz kas no tā, kas tiek teikts slimnīcu palātās, piemēram, „Varbūt, ja tev būtu pareizas attiecības ar Dievu, ar tevi tas nenotiktu”, tikai padara lietas vēl sliktākas. Taču kristīgās ticības centrā ir pilnīgi cita veida atbilde. Cietēju sāpju pilno acu priekšā nolikto tēlu starpā ir Jēzus pie krusta, kuru viņš izvēlējās nest. Sarkana asins strūkla tek pa Dieva seju. Visuvarenais Kungs ir pienācis tuvu, pavisam tuvu, padarīts pietiekami mazs, lai varētu piedzīvot sāpes. Kur ir Dievs, kad man sāp? Lai visi, kas uzdod šo jautājumu, uzlūko Kristus krustā sišanu – Dievu, kurš ir tik tuvu ciešanu pārņemtajai pasaulei, tik tuvu, ka viņš faktiski uzdod to pašu jautājumu, neiedomājamu moku pārņemts: „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” Viņam bija miesa tāpat kā katram no mums. Viņš saprot mūsu sāpes. Viņš redzēja Visumu caur asaru aizmiglotām cilvēka acīm. Viņš kopā ar mums jautāja: „Kāpēc?”

Kad lietas nevedas, kad dzīve tik ļoti sāpina, vienkārši nešķiet, ka Dievam un baznīcai būtu kāda jēga. Un cilvēki saka: „Es nesaprotu! Kā tu vari uz Viņu ticēt?” Un mēs atbildam: „Dažkārt tev vienkārši Dievam jāuzticas, kaut neesi par to drošs.” - „Kāpēc lai es to darītu?” Kāds vīrs, kuram slimnīcā tiek uzdots šis jautājums, stāsta par savu mazo meitiņu, kādas sajūtas viņu pārņem, turot to rokās, kādas domas viņam raisās, lūkojoties uz viņu. Un viņš saka: „Dievs deva man šo bērnu. Es daudz ko nesaprotu, bet tik daudz es saprotu.”

Ticīgā prāts dodas pa līdzīgu taku, taču, nevis atceroties savus bērnus, bet Jesajas pravietojumu: „Mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls.” Mēs domājam par vienu pilnīgu zēnu, kas piedzimis Bētlemē – pirmajām Dieva kustībām, ārpus godības, sniedzamies pēc sāpju pārņemtās pasaules, pēc mums un mūsu sāpēm tādā veidā, ka tukši izskaidrojumi to nekad nespētu aprakstīt. Dievs deva mums šo bērnu. Mēs domājam par viņu, kurš nebija pelnījis ciešanas, un par visiem tiem iemesliem, kāpēc mēs tās esam pelnījuši. Mēs ļaujam šausmīgajai krustā sišanas realitātei nogulsnēties mūsu dvēselēs. - Cilvēku skatieni un izturēšanās, kas pavada naglu dzīšanas skaņas caur cilvēka roku. Kas bija rakstīts viņa ciešanu, briesmīgo moku pārņemtajā sejā? Tur bija rakstīts:. „Es noeju jums vietu sataisīt..” Mēs daudz ko nesaprotam, bet to mēs saprotam. Mēs neuzticamies Dievam daļēji, reizē nebūdami par to droši. Mēs viņam uzticamies pilnībā. Viņš panāca šādu attieksmi, kad viņš mūs atpestīja, mirdams pie krusta. Viņš un viņa varenie vārdi tajos, kuri pazīst Kristu, panāk lēnprātīgu novēršanos no rūgtā „Kāpēc?”. Mēs iemācāmies uzdot labākus jautājumus, kuri norāda uz to, kas ir priekšā, un vada mūs uz šo mērķi.

„Kādus gan labus mērķus Dievs var sasniegt ar ciešanām?” - mēs vaicājam, un tad sāk birt atbildes. Ciešanas liek mums apzināties mūsu vajadzības. Sāpes liek mums atgriezties, ja mēs viņu esam aizmirsuši. Mēs cieši satveram Dieva vārdu, tāpēc ka mums tā jādara ... vai varbūt tomēr dziļāka patiesība ir tā, ka viņa vārds cieši satver mūs? Un šis vārds ir: „Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību.” Šie Kristus Gara mirdzošie vārdi maina visu. Bez tiem mēs sliecamies padarīt ciešanas par rūgtuma iemeslu un padoties izmisumam. Kad mēs uzklausām Dieva vārdu un satveram to no visa spēka, ko sniedz sāpes, mēs saņemam tikai labu par visām mūsu asarām. Mēs iemācāmies vairāk par viņu un viņa mīlestības noslēpumu, kad esam neziņā, kad viņa vārds ir vienīgā gaisma, nekā mēs jelkad spētu iemācīties pasaulīgā, labklājības pilnā šīs pasaules gaismā. Es zinu, ka tas, ko esmu iemācījies par Kristu, ir jebkādu ciešanu vērts. Ciešanu ugunī šķīstīta ticība ir labāka nekā zelts. Tā ir mana biļete uz Tēva mājām.

Sāpes mums saka, ka vēl neesam mājās. Smeldze neļauj mums būt apmierinātiem ar šo pasauli. Mēs vairs neesam Ēdenē. Mēs nebūsim veseli, kamēr nebūsim spēruši kāju debesīs. Patiesi, ciešanas uztur mūs nomodā un liek ilgoties pēc vienīgajām lietām, kas sniegs mums gandarījumu, pēc vienīgās personas, pēc vienīgās vietas, kur ir miers un prieks. Pirms mēs pie tā visa tiekam, mēs pastāvīgi ilgu pilni iekšēji nopūšamies: „Abbā.” „Ak, Tēvs.” Un viņš mūs uzklausa. Viņš nāk. Un tad seko prieks. Nesaraujamā saikne starp sāpēm un prieku ir lielā mērā ierakstīta brīnišķīgajā debesu esamības faktā. Debesis ir tik milzīga un tāda veida dāvana, kas iesniedzas pagātnē un kompensē pat katru sīkāko lietu, ko izcietām. Mēs to visu dēvēsim par prieku, stāvot debesīs un saucot: „Dievs visas lietas ir labi darījis.” Pārsteidzoši, bet tagadējās mūsu sāpes ir daļa no nākotnes prieka.

Mūsu reakcija uz sāpēm ir uzticības pilna paļāvība Dieva mīlestībai, kas ir citādi neiepazīstama svētība. Kad ciešanas uzdod jautājumu: „Vai Dievs arī tagad ir tā vērts, lai es Viņam ticētu?” visas debesis gaida manu atbildi. Es saku „jā”. Kad es saskaros ar savu niecīgo šīs pasaules sāpju daļu, es saku līdz ar Kristu: „Vai tad Man nedzert to biķeri, ko Mans Tēvs Man ir nolicis?” „Dzert savu kausu” nozīmē vairāk nekā tikai negribīgi pieņemt mūsu dzīves. Tas nozīmē labprātīgi pieņemt mūsu skaudro realitāti – visu pilnībā –, tāpēc ka tā ir no mūsu Tēva, kurš mūs mīl. „Mūsu kausa dzeršana” nozīmē meklēt vienreizīgo iespēju iepazīt Dievu, būt viņa atspulgam un būt par svētību mums dotajās dzīvēs. Nevis citādās, bet mūsu dzīvēs tagad, tādās, kādas tās ir. Un šīs dzīves vidū domāt, domāt par dzīves mistēriju un klusi lūgt – Tavs prāts, lai notiek. Āmen.